*

saulgrieži bija gan maģiski, gan depresīvi. t.i. bija visādi skaisti notikumi un piedzīvojumi, bet es jūtu, ka depris glūn tepat kaut kur ļoti blakus. no rītiem reizēm nāk virsū ķite (tas ir tad, kad nevar stundām ilgi atlīmēt acis un visu laiku jātrūkstas augšā un jākrīt atpakaļ biezā, lipīgā, ķepīgā, nogurdinošā miegā) un brīžiem liekas, ka esmu aplipusi ar neredzamu lapušu ordām, kas izsūc sulu un enerģiju. vajadzētu iet uz terapiju, bet braukt pie savas teraipetes uz Rīgu šobrīd nevaru atļauties.

visādi citādi - astronomisko saulgriežu dienā klīdu pa mežiem pilskalna apkārtnē. gribēju salasīt meža zemenes, bet tās diezko neatradu, toties atradu jau gatavas mellenes. kamēr lasīju un ēdu tās, apm 10 m attālumā pilnīgi relaksēti pagāja garām stirna - lēni un mierīgi, it kā manis tur nebūtu vai arī mana klātbūtne neko nenozīmētu. pēc tam apm. vietā, kur viņa bija gājusi atradu cilvēkēdāja alu. tāpēc nospriedu, ka stirna moš bija Mr.Pickles radiniece. aizgāju uz pilskalna pļaviņu salasīt tējas, bet pļaviņa bija nopļauta, tāpēc man joprojām gandrīz nekas nav ietējots. naktī biju nodomājusi iet peldēties, bet bija tas medžik/svētīgais saulgriežu negaiss, tāpēc noslinkoju un nekur neaizgāju.

Jāņus svinējām vietā, par kuru rakstīts pēdējā Irā. lietus nelija, bija mierīgi un jauki un forši. bija visai internacionāla sabiedrība - igauņi, spānis, sāmu šamanis ar kundzi, bariņš trimdas latviešu, krievu vecticībnieki. sāms atkal aicināja braukt uz Isogaisu, vēl dažas no Līgām ir ieinteresētas - moš pat sanāks.

nu ko - gaisma ir uzbriedusi, uzblīdusi, uzmilzusi un gatava atkal krist tumsas bezgalīgi dziļajā rīklē.












pelēkais mušķērājs
















22. jūnija sudrabainie mākoņi


Bērzkroga Neste






kopā ar govīm gulēja arī divi stārķi


























Jāņu rītā