*

Vidzemes centrālā augstiene nav nekāds joks. braucot no Smiltenes uz Rīgu, gandrīz līdz Siguldai vēl abās ceļa pusēs lauki ar vienlaidus, baltu, spoži sērsnainu sniega klājumu. braucot no Smiltenes uz Valmieru, jau uzreiz aiz pilsētas robežas viss vaļā, nekāda sniega, tik šur tur pa mežmalām.
vakar Žagarkalnā noslēdzām slēpošanas sezonu. mirdzoša saule un zilas debesis un +10 grādi. žēl, ka šosezon sanāca tik vienreiz un visai steidzīgi, ar tēti uz kalna satikties. nekas, nākamgad.
šodien, Mūrmuižā - pirmās dzērves, pirmie cīruļi, pirmās ķīvītes. jājām apvidū, zirgi pavasarīgi spridzīgi. bet pēdējo nakšu mīnusi padarījuši zemi pārāk cietu aktīvākai jāšanai. tik pāris mazus gabaliņus parikšojām/palēkšojām.

ir tik labi būt saulē. un šovakar sola kārtējo ziemeļblāzmu.

visādi citādi - kad neesmu saulē, turpinu dūmskrollēt. bieži gribas raudāt. gan par tām neaptveramajām šausmām, ko dara krievu armija un Putins, gan par visām tām skaistajām, varonīgajām un vienojošajām lietām, ko cilvēki dara Ukrainā un, lai palīdzētu Ukrainai.

atklāju slēpošanas sezonu. ļoti negribu atkusni. joprojām ceru, ka prognozes mainīsies.
tik maģiski skaistas šīs ziemas dienas.

šon laikam pirmo reizi mūžā pavadīju 4h trū kvalitītaim ar tēti. bijām kopā uz kalnu un viņš bija tiešām jauks, nebija iritabls un nervozs un pievērsa man uzmanību. tādu īstu, nevis garāmejošu un steidzīgu un viegli aizkaitinātu. bija vērts pirms daudziem gadiem ciest, mocīties un anksēt, lai vismaz 35 gadu vecumā uz pāris stundām satiktu īstu Tēti. nebūtu iemācījusies slēpot, mums vispār nebūtu nekāda punkta, kurā potenciāli satikties.
mēs patīkami tērzējām kopā braucot augšā ar pacēlāju. viņš pat gaidīja mani, lai brauktu kopā, nevis ķērās pie tuvākā brīvā āķa. un lejā braucot es pārsvarā centos braukt aiz viņa, precīzi pa viņa trajektoriju. cik nu spēju. tas bija ļoti kruti, jo paļaujoties uz viņa izvēli, es varēju pati par to nedomāt un vairāk uzmanības veltīt sava ķermeņa sakārtošanai. tā darot arī atkal un atkal brīnījos cik gudri viņš to dara un cerēju, ka kaut kripatiņa no tā iekopēsies man smadzenēs/muskuļos. es pati parasti, protams, domāju, kur braucu, bet manu izvēļu lietderība parasti ir krietni mazefektīvāka - gan no ātruma, gan elegances viedokļa. attiecībā uz sevi priecājos, ka, lai gan nevarēju sapņot par viņa apdzīšanu (droši vien neapdzītu pat, ja mauktu lejā pa taisno), es spēju daudz maz noturēties viņam aizmugurē. reizēm mēs mainījāmies un viņš brauca aiz manis un pēc tam tā tiešām draudzīgi komentēja un rekomendēja labojumus. nebija asi un nepatīkami, nebija jājūtas kā neprašai muļķei.
es apbrīnoju to, kā viņš spēj savos gandrīz 68 gados slēpojot būt tik lunkans. viņa ķermenis liekas kā no stingras, bet elastīgas gumijas. un slēpošana ir vienīgā sportiskā aktivitāte, ko viņš vispār piekopj. nu neskaitot notīrīt sniegu, nopļaut mauriņu, uzrakt mammai kādu dobi. es ar visu savu (pēdējā laikā atkal novārtā pamestās) jogas pieredzi nespēju uz slēpēm būt tik gumijaina.

vēl es domāju, ka no tāda terapeitiskā viedokļa ir ļoti kruti, ka man ir kkas ar ko es objektīvi varu lepoties ar savu tēti. citādāk viņš ir cilvēks, ar izcili asu prātu, zelta rokām un siltu (bet dziļi noslēptu) sirdi, kas savu dzīvi ir nosēdējis pie TV, dzerot aliņu un, kuram viss ir grūti un sarežģīti un labāk nemaz nemēģināt. nav tāda pārāk iedvesmojoša un iedrošinoša aizmugure/pamats/bāze.

bija ļoti skaisti. gribētos vēlkādreiz tā.

februāra pēdējā dienā dzirdēju pirmās dzērves un pirmos cīruļus. samierinājos, ka šī gada skaistā ziemā ir galā un pārslēdzos uz pavasara režīmu. pat sāku kaut ko drusku rosīties dārzā un ievasarot biezās drēbes. bet. vakar atkal bijām pastaigā pa Līču Laņģu gravu. sākām pavasarī, beidzām ziemā. šodien ir padsmit centimetru svaiga sniega un mīnusā. kaķis priecīgs - viņš ir izrādījies par īstu ziemas zvēru, kurš pat lielajā spelgonī lielāko dienas daļu pavadīja laukā, peldoties sniegā.
visu nakti putināja, vējam gaudojot skurstenī un klabinot šīberus. no rīta reģionālais autoceļš P18 neeksistēja. bija vien balts dziļa sniega tuksnesis ar dažām knapi apjaušamām, iebrauktām risēm. izgājām ~8 km kolektīvā pastaigā ar zirgiem. Beverīnas novada klajumos pūta mežonīgs vējš, brīžiem likās, ka nopūtīs mani no zirga. līdz es neizturēju un nokāpu pati. acīs griezīgi spīdēja saule un balto plašumu atspīdums un zirgs bija līksms un šķelmīgs.
rīt brauksim uz kalnu. tētis arī būšot.

kalnu slēpošana man liek daudz domāt par tēvu. man ir ļoti sarežģītas attiecības ar tēti. man ir diezgan daudz lietu/sajūtu, kuras es esmu no viņa gaidījusi, bet neesmu dabūjusi. kad pirms čupiņas gadu kādu laiku gāju pie terapeita, kā blakus produkts terapijai iestājās kaut kāds tāds visai fundamentāls miers attiecībā uz tēti. es kaut kā pieaugu un pieņēmu, ka viņš ir tāds, kāds viņš ir un ir tās lietas, kuras es no viņa nekad nesagaidīšu un tas ir ok. blakusprodukts - jo neatceros, ka būtu risinājusi tēva kompleksu, gāju citu iemeslu dēļ un runāju par citām tēmām.
viena no lietām, kas man attiecībās ar tēti vienmēr ir pietrūkusi ir būšana pamanītai, kaut kāda atzinība, sajūta, ka viņš ar mani lepojas vai priecājas par maniem panākumiem. viņš nekad nesaka komplimentus, bet, ja viņam uzbāžas un jautā, viņš vienmēr atbildēs - jā, labi, bet... piemēram, uztaisu ēst - garšo? - jā, bet špicums pietrūkst... ar šo kleitu var iet uz balli? - jā, bet baigi raibā. vienmēr un visur tas BET. vai otrs variants - ja viņam nav pa rokai kāds BET, tad atbild ar joku vai ironiju vai mazliet sarkasma. jāatzīst gan, ka viņš to nedara ļauni vai pazemojoši vai nicīgi, vienkārši gribētos jau kādreiz arī bez tā BET un bez jokiem.
es saprotu, ka viņš nespēj un neprot, bet tas nenozīmē, ka man tā nepietrūkst.

kalnu slēpošana ir tēta lieta. viņš jaunībā ar to ļoti nopietni un visai talantīgi nodarbojās. ir vinnējis jaunatnes čempionātā un bijis pēc rezultātiem kaut kādā augstā vietā PSRS līmenī, bet pēc vairākām nopietnām traumām (galvaskausa plīsums un ceļgals) pārtraucis. ar maziem bērniem mans tētis nekad nekrāmējās, bet kad biju jau kļuvusi par tādu nosacīti lielu cilvēku, sāka ņemt mani līdzi uz kalnu. ar mācīšanu vai pieskatīšanu, gan viņš nenodarbojās. kaut ko īsi un ļoti sarežģīti pastāstīja un pats aizbrauca. es mācījos braukt ar 70. gadu vintage slalomenēm, kas bija 15-20 cm pāri galvai un ar spiciem, uzliektiem galiem (mūsdienu kārvinga slēpes ir līdz zodam/degunam, daudz platākas un ar apaļiem galiem). man bija drausmīgi bail, drausmīgs anksis un pamestības sajūta. ar dievu uz pusēm iemācījos pagriezties uz vienu pusi, bet uz neērto pusi baidījos, īpaši, ja tā sanāca bugeļa pusē (tā šausmīgā, spurainā, eļļainā trose, kurai bija jāpiekabinās ar savu privāto uzparikti, kas sastāvēja no sprungulīša, ko iebāž starp kājām, striķīša un krampīša ar kuru pieāķēties), jo man bija bail ietriekties cilvēkos, kas brauca augšā. tad nu aizšļūcu slīpi līdz vienai kalna pusei. apsēdos uz dibena, pārliku kājas/slēpes uz otru pusi un braucu atkal. toreiz arī nebija nekādu smalku ratraku un kalnu kopšanas tehnikas, vismaz tai trasē, uz kuru mēs braucām (kalns blakus Pilsētais trasei, kurā, manuprāt, šobrīd nekas jau gadiem nenotiek). segums bija ļoti nevienmērīgs un klumpačains. man bija bail arī no tā bugeļa, tāpēc mēdzu kāpt augšā kājām. un katra tikšana lejā man bija ļoti stresains izdzīvošanas jautājums. kaut kāds breaktrough notika reizē, kad mana mamma pielauza tēti braukt uz Reiņa trasi, kur bija arī lēzens iesācēju kalns un es varēju bez bailēm no mežonīga ātruma un nosišanās paeksprimentēt ar fizikas likumiem un savu koordināciju. kaut kādā brīdī man līdzi sāka braukt klases biedrene un tad divatā jau bija drošāk un jautrāk. viņa arī nebija tik bailīga kā es un tas iedarbojās iedrošinoši. tētis mēdza mūs skijoringot ar slēpēm aiz mašīnas, nezinu kā mēs tur divatā turējāmies pie vienas virves, bet bija jautri.
videnes laikā tētis ļāva iet dzert, ar nosacījumu, ka no rīta jābrauc ar viņu slēpot. atceros reizi, kad visu nakti biju dzērusi haļavno šņabi Limbažu Putnudienu beksteidžā, braukusi mājās ar pārpildītu pirmo autobusu, sēžot uz zemes šoferim pie kājām - pārvilkos mājās drausmīgā stāvoklī, pārģērbos un braucām slēpot. tas bija divtūkstošo sākums.
bet mūsu vintage ekipējums bija savu dzīvi nodzīvojis. man vienai slēpei diezgan ekstrēmi izļurkājās klamburs un mēdza izmest kāju no slēpes visādos random brīžos - es bieži kritu un skumji noskatījos kā slēpe viena aiztraucas lejā pa kalnu un kaut kā slēpošana apsīka. jaunam ekipējumam naudas nebija, nomas tolaik nemaz tā visur arī nebija/tāpat bija dārgi. tētis nosēdēja pie televizora daudzas ziemas, līdz es atsāku braukt uz kalnu ar Salaspils draugiem. kad pirmo reizi uzkāpu uz iznomātām modernā tipa slēpēm, slēpošana likās pat ekstrēmi viegla un patīkama. vienreiz ar mokām pierunāju arī tēti un paldies dievam - kopš tā laika viņš ir atpakaļ uz slēpēm, sačomojies ar veciem un jauniem kalna korišiem, no kāda no viņiem dabūjis krutas slēpes un piemēram, šogad gandrīz katru dienu ir uz kalna. (mamma ziņo, ka šodien esot slēpojis no 10 līdz 15 un saulē apdedzinājis degunu)

mēs tagad nebijām slēpojuši kādus gadus 7 - vismaz tā šķiet pēc atmiņu apcirkņu izcilāšanas, izcilāju, ka neesam bijuši uz kalna kopš 2015. gada. vai 2014. bijām - not sure. bet nu šogad atsākām, pa sludekļiem un paziņām salasījām sev lietotu inventāru un braucam. man ir prieks un tiešām patīk un es to izbaudu.
un es jūtu, ka sāku ilgoties pēc tēta. ilgoties, lai viņš paslavē un papriecājas ka un kā man sanāk. ilgojos arī redzēt kā viņš slēpo - viņam ir 67 gadi un viņš brauc tajā oldskūlajā ļoti elegantajā un izsmalcinātajā stilā, kādu praktiski vairs neredz. šoziem Žagarā un Ozolkalnā vismaz neesmu redzējusi. modernais slēpošanas stils liekas daudz robustāks un neestētiskāks. man gribētos arī, lai viņš man pamāca kaut ko jaunu un palīdz paslīpēt tehniku, jo es braucu stabili un ātri, bet prasās kaut kā padziļināt savas prasmes. esošajā līmenī kļūst drusku garlaicīgi, bet nezinu ko un kā darīt, lai attīstītos. un gribētos jau mācīties no sava tēta, lai gan es ļoti labi zinu, ka viņa pedagoģiskās spējas ir ekstrmāli zemas. BET es vismaz vairs neesmu pārbijies bērns.
varētu jau mēģināt kaut kā sarunāt ar viņu satikties uz kāda mūspuses kalna un paslēpot kopā. bet man bail un negribas to čakaru. bail no tā, ka mēs nesatiksimies, ka būs pārāk daudzi BET, ka viņš vienkārši slēpos un vispār nepievērsīs man nekādu uzmanību (nu varbut smīnot ūsās panesīsies man garām) un, ka tās ilgas, kas manī šobrīd ir visai gaišas, lai gan skumīgas, saskābs un paliks smagas un ķepīgas.
es viņam mēdzu vacapā aizsūtīt kādu bildi no mūsu kalna apmeklējumiem vai video, kā slēpoju, bet viņš nekad neko neatbild. bet es turpinu to darīt, jo iztēlojos, ka viņam ir par to vismaz drusku prieks.

( 2001 )

neticēju, ka es kaut ko tādu varētu teikt, bet man šobrīd tiešām negribas, lai ziema jau beidzas. es vēl negaidu pavasari. visu martu vēl varētu būt maiga, sniegota ziema. gan tāpēc, ka viņa ir vienkārši skaista un sen nebijusi, gan tāpēc, ka es šogad visai aktīvi piekopju dažādus ziemas priekus, gan tāpēc, ka šiem iekapsulētajiem dīkstāves laikiem ziema piestāv daudz dabiskāk. pavasaris biedē, jo kovids turpina sirot, ko baigi darīt īsti nav un tik drīz nebūs un domas par tādu bezdarbības pavasari rada zināmu trauksmes sajūtu. skaidrs, ka man arī pavasarī atradīsies kā labi pavadīt laiku - zirdziņš, pastaigas, peldsezonas atsākšana, dārzs utt., bet kaut kā paliek par ilgu tā profesionālās dzīves dīkdienība. drīz gan sāksim mēģināt manu producējamo izrādi, bet man tur tāpat baigi klāt nav jāsēž un aktīvi jāiesaistās.

tikmēr ziemas ziņās
sestdien stallī bija sunday funday diena - Lēdija tika iejūgta ragaviņās, Legro snovbordingoja staļļa saimnieces vīru, mēs sastādījām kompāniju, bet tā kā Legro nav nekāds liels lēkšotājs, bet staļļa saimnieces vīram gribējās drusku asākas izjūtas, tad pamēģinājām arī manu zirdziņu. es biju tādā patīkamā šokā par to, ka viņš no pirmā brīža vispār nebrīnījās un neiebilda. viņš iepriekš nav ne jūgts, ne grožots, ne vilcis šļūces. likās, ka vismaz drusku pabrīnīsies par to, ka gar sāniem kaut kādi striķi karājas, ar krūtīm kaut kāds smagums un aizmgurē kaut kas kuļājas. bet nekā, nulle iebildumu vai brīnīšanās. ceru vēl pirms atkušņiem pamēģināt pati ar slēpēm viņam nopakaļ pavilkties.
svētdien pirmo reizi bijām Ozolkalnā. bija episki skaista un saulaina diena un Ozolkalns tagad ir mans favorīts, no visiem apmeklētajiem LV kalniem. tāda drusku pat ārzemīga sajūta un garš nobrauciens un plašas iespējas variēt trajektorijas. un brīnišķīgi skati. un kafenē dod vegan burgeri.
otrdienas vakarā mežonīgi skaisti sniga. bijām ar mammu pastaigāties pa Parku. atkal pilnīga Nārnijas sajūta.
trešdien pirmo reizi uzkāpu uz distancenēm. diezkas jau nebija. sākumā man bija nomas slēpes, kas vispār neslīdēja. salīdzināju ar K slēpēm un konstatējām, ka vaina tiešām ir slēpēs, nevis manī. braucām mainīt un tad dabūju slēpes, no kurām viena slīdēja daudzmaz ok, bet otra neslīdēja. beigās mamma jau bija piekususi, samainījāmies ar viņu un mazo aplīti pa trasi izkūlos, bet kopumā ļoti garlaicīgi. + nebiju sajūsmā skujiņrakstot augšā pa visiem tiem manas mazpilsētai tipiskajiem kalniem. no sportiņa viedokļa gan likās ļoti laba slodzītes. bet nu, jā - garlaicīgi.
šodien atkal bijām Ozolkalnā. ļoti auksts, ļoti zilas debesis, ļoti liela saule, ļoti skaisti.

man tā bieži ir gribējies ar vasarām, pavasariem un reizēm arī agriem rudeņiem, bet šogad man laikam pirmo reizi mūžā gribas arī šo ziemu kaut kā ielikt burciņā un paglabāt nebaltākām dienām. ļoti negribas to nākamnedēļ solīto atkusli.
malka gan diezgan strauji šogad tērējas.

jūtos ļoti pateicīga dzīvei, ka šogad ir īsta ziema. protams, viņai ne vienmēr iet kā pa diedziņu, bet viņa ir un cenšas un vismaz pēdējās dienas ir pilnīgi ideāla - daudz sniega, mazi mīnusiņi, brīžiem saule, brīžiem snieg. ja šajos dīkstāves un mājsēdes laikos būtu tāda "ziema" kā pērn, tāds pelēks, bezgalīgi garš, drēgns, dubļains un mikls bezgaismas puņķis, es visdrīzāk gulētu depresijā un vispār nespētu izlīst no gultas. pēdējās dienās ziema man ir devusi ļoti daudz laimes un prieka sajūtas.

sestdienas vakarā, pēdējā stundā pirms komandantstundas, raitā solī izskrēju pastaigā caur parku. laiski putināja un laternu gaismās sniegpārslas dejoja savu mūžseno laikmetīgo deju. Parks bija kluss, piesnidzis un pūkains un man likās, ka esmu Nārnijā.
svētdien beidzot arī Mūrmuižā bija sasnidzis daudz sniega un mēs ar zirgu gājām laupīt nevainību bezgalīgiem, neskartiem sniega laukiem. sūdīgā pamata dēļ zirgs sen nebija dabūjis kārtīgi izskrieties. kā piedāvāju lēkšus tā katapultējās neprātīgā ātrumā. sniegs šķīda un krēpes plīvoja.
pirmdienas rītā zirgi tika iekrauti treilerī, lai dotos baudīt Niedrāja mežus. bija sasnidzis vēl vairāk sniega, caur kokiem vizēja ziemas rīta saule un zilu debesu pleķīši. es jutu, cik zirgs ir priecīgs un zirgs juta, cik es esmu priecīga un mēs visi bijām ļoti priecīgi.
otrdien bijām slēpot uz Žagarkalnu. pavisam cita lieta salīdzinot ar iepriekšējo reizi, kad bija tikai tas mākslīgais putuplasta sniegs un ārpus trases pelēki dubļi. šoreiz tās divas stundas likās krietni par maz. gribas vēl.
šodien pastaigājāmis tepat ar kājām no mājām sasniedzamajos mežos. mazliet saules un bezgalīgi daudz skaistuma. tagad atkal lēni snieg. kaķis caurām dienām ņemas pa āru. nirst un peld sniegā un rok alas un skrien pa kokiem un pārkārto šķūņaugšu.

paldies, paldies, tev, ziema, ka tu šogad esi!

( come along for the ride )

vakar apgājām apkārt diviem ezeriņiem.
1. Purezera dabas taka - šur tur tika solīts, ka būs 4 km, bet ir tikai 3. bija diezgan padaudz cilvēku - stāvvietā kādas 10 mašīnas. smuki, bet par īsu + manliekas šī konkrētā taka kādā raibākā gadalaikā sniedz vairāk prieka. rudenī/pavasarī varētu būt ļoti, ļoti kruti.
2. Mazā Ozolu ezera taka - par šo taku nebija īsti nekādas informācijas internetā, tikai, ka tāda eksistē. it kā privātīpašums, bet uz zīmes rakstīts, ka jāmaksā, ja grib izmantot atpūtas vietas pie ezera. tad nu vienkārši gājām. cerējām, ka būs garāka, bet tikai ~2 km. vietām visai slapja, zem sniega nojaušamas redeļveida laipas vai dubļos salikti dēļi, jāiet uzmanīgi. kopumā mīlīga, bija liela bebru pils vienā krastā, bija pļančka ar bebru savazātiem dzelteno lēpju sakneņiem (viņiem ļoti garšojot), visādas zvēru pēdas, laipiņas ezerā un tā. citu cilvēku nebija, ja neskaita dažus, kuri ezera Ozolmuižas krastā slidoja. speciāli braukt nav vērts, bet, kā papildinājums citām aktivitātēm tajā apvidū - forši.
ilustrāciju nav un nebūs. mentālās veselības vārdā gājām 2 mājsaimniecības un tērzējām.

citās ziņās - pa lēto internetā nopirku lietotas, bet nenojātas hokeja slidas. jāsaņemas iet uz kādu ezeru izmēģināt. pētu arī lietotu kalna slēpju piedāvājumu - bijām 4d pēc kādu 4 gadu pārtraukuma slēpot. forši, gribas vēl, bet bez sava inventāra 2 cilvēkiem uz 2h tas prieks izmaksā 50 eur + degviela. šajos dīkstāves laikos tā krietni par sālītu, lai piekoptu regulāri.

ko es šoziem nepaspēju/neizdarīju:
* nevienu reizi neaizbraucu uz kalnu;
* tā arī neaizgāju līdz Uzvaras parkam pamēģināt distancenes;
* neatradu nevienu leduskritumu (jo nemaz nebiju aizbraukusi meklēt);
* kārtīgi neizvārtījos sniegā.

laikam vienīgā īsti ziemīgā lieta, ko es izdarīju - vienreiz pavizinājos zirgvilktās ragavās.

bijām uz kalnu. pirmo un drošvien pēdējo reizi šosezon. nekāda vaina, tik apmēram vienlaicīgi ar mums tur ieradās arī tā sniega vētra. sākumā braucu ar acīm ciet, bet ilgi neizturēju un gāju nomāt brilles. paspējām tieši uz divām pēdējām kas viņiem bija. un pretvējš drausmonīgs. brīžam likās, ka bezmaz pūš atpakaļ kalnā. šķita, ja mazliet palektos varētu uzlekt uz tās gaisa masas un planēt. baigi ilgi arī neizturējām, jo putināja arvien klāt sniegu un ātrumu vispār nekādu vairs nevarēja dabūt. vairākas reizes gandrīz apstājos tramplīniņu vidū.

( ledaina bārda )

ilgi nevarējām izdomāt uz kurieni lai šodien aizbrauc eckursejā - beigu beigās aizbraucām uz Zvārtes iezi un gāja ļoti labi.

( eckurseja )

man ļoti, ļoti patīk tā sajūta, kas ir sezonas pirmajā reizē uz kalna. kad Tu uzbrauc augšā un tad mirkli stāvi un skaties lejup. prāts mazliet raustās un met šaubīgus skatus kāju virzienā - diez šīs atceras un zina, kas jādara? un tad vēl jau nevar zināt kāda ir trase - vai kautkur ir sabraukāts ledus vai sablietējušies pampaki un kāds vispār ir sniegs? bet sirsniņa tik braši, lai arī ne visai skaļi, mudina - davai, davai, davai. un, kad pēc pāris reizēm ir saprasts, ka kājas un ķermenis zina un atceras un +/- izzondēta trase, tad var atkal slēgt klāt domāšanu un nodarboties ar dažādiem jautājumiem praktiskajā fizikā - ātrumu, dinamiku, ideālajām trajektorijām, masas attiecībām ar gravitāciju, ledus kristālu sadarbību ar slēpju slīdvirsmu un baudīt, baudīt, baudīt. pirmajā reizē gan nekur baigi tālu nevar aizfizikoties, bet sirsniņa tāpat sajūsmā trīc, kad izdodas labi izgrozīties, iekantēt, uzķert ātrumu un skaisti nobraukt.

tik ar termoregulāciju man negāja labi. kaut kā nevaru un nevaru ieklimatizēties šajā ziemā. biju ģērbusies kā parasti tērpjos braucot uz kalnu, bet pēc pusotras stundas braukāšanas pa tikai -10 grādiem, sāka nākt jau kaukāds aukstuma delīrijs virsū. nejutu kājas, nejutu rokas un seju ar nevarēju pašķobīt. viss siltums, ko saražoju gāžot lejā, izgaisa kamēr atkal uzčunčinājos augšā ar pacēlāju (ievēroju, ka no brīža, kad sāku braukt augšā līdz brīdim, kad atkal sāku braukt augšā, paiet precīzi 3 minūtes, no kurām vairāk nekā 2/3 tiek pavadītas uz pacēlāja). gājām tad uz kafē, kafē dzert tēju (es izdzēru divas uzreiz), ēst cukurotus mafinus un, no zābakiem ar mokām izlobītās, nosalumā svelošās kājas, sildīt pie radiatoriem. ar kaut kādu, mistisku Providences gādību biju iesviedusi mašīnā savu visbiezo džemperi (es parasti neko neņemu līdzi) - siltāko apģērba gabalu, kas man pieder (mīļā kursabiedre reiz teica, ka to, ka iestājies patiešām auksts laiks, var noteikt pēc tā, ka Inese, no tumšākajiem skapja nostūriem, izvelk savu sarkanmelno džemperi) un, ar kuru man mēdz būt nenormāli karsti pat vienkārši ejot. tad nu uzģērbu to un otrajā cēlienā gāja mazliet siltāk - līdz ar to arī jautrāk. bet tā pavisam komfortabli siltuma ziņā es tā līdz galam arī nesajutos.

skaisti gan bija - brīžam saule, brīžam sniga. diezgan ilgi augstu gaisā karājās ļoti, ļoti īsa un ļoti, ļoti resna varavīksne. saulriets un pēc tam ass un precīzs pusmēness.
gribas vēl. braukt un slēpot un, lai ir silti.

( viens, div, trīs, četr )

sporta prieks nr1. - šodien uzzināju, ka tētis sataisījies feburārī, Siguldā piedalīties slaloma mačos. tas manliekas nenormāli kruta, jo viņš, lai arī izbijis Latvijas čempions un trešais savienībā slalomā, tomēr ir tāds ļoti slinks un kūtrs TV pasaules iedzīvotājs. ilgu laiku viņš vispār nebrauca uz kalnu, līdz es viņu pirms kādiem gadiem trim kaukā aizvilku līdz Riekstukalnam. tagad viņš jau tik ļoti satrakojies, ka caur veco laiku paziņām ticis pie sporta klases slēpēm un zābakiem (lielījās, ka pirms trim gadiem ar tādām slēpēm esot pasaules kausā lielie sportsmeni braukuši) un tas viss tikai par viskija pudeli un 35 latiem. vakar viņš vispār 6h nonstopā pa kalnu nodzīvojās, kas gan man bišķi pārspīlēti liekas viņa gados un fiziskajā kondīcijā. karoč esmu pilnīgā sajūsmā par šādu pavērsienu viņa dzīvē un ceru, ka tas varbūt viņu iekustinās arī tik ļoti, ka viņš sāks māju remontēt vai vispār kko jēdzīgu darīt.

sporta prieks nr2. - manliekas, ka jebkurš, kurš šodienu nonīka istabā ir pilnīgs muļķis. nenormālskaista un pasakaina ziemas diena. es viņu izmantoju, lai ietu jāt. gāja ļoti forši (šitā un tā). tik kad saule sāka uz rietēšanu taisīties baigi auksts ārā palikās. iešu arī rīt, plānoju patrennēties bez segliem, kamēr tāds pūkains sniegs - vajadzības gadījumā arī mīkstāka krišana. starp citu pilns botāniskais dārzs ar distančslēpotājiem un tas man ar ļoti lieliski liekas.

a tā vispār šodien koncis Depo.

nujā, tā maz sajūta bija tik izteikta, ka Kārlim atbraucot no darba ņēmām suni, ragutiņas un laidām uz dambi pie hesa braukāties.
vispār šitas arī sanāca par maz, jo kad bijām noālējušies bišķi mazāk nekā stundu, atbrauca divas mašīnas ar lielu, priecīgu urlu baru un mēs savas, viņu un suņa drošības labad notināmies.
ideāls laiks, ideāls sniegs, ideāls kalns ar ideālu slīpumu un ideālu nobrauciena garumu. rekomendēju visiem saļikiešiem vismaz reizi nomēģināt. jebkuram citam arī.
( šodien ritīga sniegaprieka diena!!! )

beidzot izkasījāmies uz kalnu, un es jums teikšu tā - latvietis ir bezdarbnieks, bet ļoti bagāts bezdarbnieks. vienos darbdienas dienā Riekstukalns pārbāzts - mašīnu nav kur nolikt, milzīga rinda pie inventāra nomas, milzīga pie kases un tikpat milzīgas rindas pie pacēlājiem. leišu brāļi ar bija sabraukuši, bet par viņiem un viņu līšanu rindās priekšā es šoreiz neko sliktu neteikšu, jo viens leitis man, kamēr stāvēju rindā uz kasi, pienāca un atdeva savu, līdz 17iem derīgo, pacēlāja karti, kas ļāva mums ietaupīt piecīti.
a tā vispār slēpojās ritīgforši un likās krietni par maz, bet nu tā sanāca, ka mūsu ilgā gulēšana, garās rindas un tas, ka Kārlim bi jāiet darbā vakarā, rezultējās tikai stundiņā uz slēpēm. tieši tik, lai iesildītos un varētu sākt braukt pa ritīgo.
es gribu vēl.

+ tajās rindās stāvot aizdomājos par to cik gan nenormālforšs ir ūdens. no ūdens mēs rodamies, no ūdens mēs sastāvam, ūdeni mēs ēdam un dzeram un mazgājamies tajā un bez tā visa viņš piedāvā arī daudz dažādu izklaides iespēju. nu slēpot un slidot un peldēt un pikoties un nirt utt. un smuks ar viņš prot būt. un beigu beigās par ūdeni mēs arī paliekam. nevis zemi. izšķīstam un tajā zemē sasūcamies un aiztekam atkal uz okeānu.

pagaidām svētku apdāvināšanās norit ļoti veiksmīgi - es aizvedu ģimeni paēst pie Pavārpuikas uz galeriju Istaba, bet tētis šodien mūs ar kaarl aizveda uz kalnu izslēpoties.
vismaz netiek patērēts laiks un nauda nevajadzīgu hlamu pirkšanai.

ū jē. 3h pirmajai reizei gan bik pa traku bija - pēc tam mašīnā kāpjot kājas trīcēja kā pirms 20 minūtēm piedzimušam jēriņam, nu bet foooorši nenormāli.
un divkāršs prieks par tēti - brauc viņš joprojām ar eksčempionisku precizitāti, eleganti un estētiski, kā arī - labi, ka viņu pagājšgad pēc daudzu gadu pārtraukuma uz kalnu aizvilku - vismaz nepārvēršas par pie televizora pūstošu kartupeli. ātrumā es viņu joprojām nevaru pārspēt. bet, smieklīgākais laikam bija kā mēs ar viņu uzrīkojām sacensības uz iesācēju kalniņa. neviens gan nevinnēja, jo es pa tālu aiztesu.
ā un bija arī viens ļooooti ļoti smuks puika, pie kura acis pamielot, lai nebūtu garlaicīgi ar pacēlāju vizinoties.
tagad ēdīsim pusfabrikātus un aliņu dzersim.

pēc vakarnakts lidošanas kosmosā, kad raķetes vietā bij skaļš Venetian Snares austiņās un mazliet kursabiedra sagādātā labuma plaušās, piecelties bij sasodīti grūti, bet uz kalna bija perfekti. gaiss dzestrs un maigs, kā vēss piens, sildīga saulīte un sniegs. prieks arī ka pēc 5 gadu pārtraukuma dabūju tēti uz kalna. jāatzīst, ka viņš brauc tikpat labi kā vienmēr.
un vēl bija patiess prieks pie Neldas satikt veco tērbatsielas Gachu.

mmm, paldies, Elci, ka aizvilki mani uz kalnu. nesaprotu kā es vispār varēju kko lauzties par nebraukšanu.
ar galvas vēdināšanu bij tā - tieši braucu augšā ar pacēlāju un domāju, ka pirmoreizi ir tā, ka man patīk ledaina trase, jo ir ātrums un tas prasa lielāku koncentrēšanos uz braukšanu, kas savukārt, labāk iztīra galvu. manas domas pārtrauca Īrijas emigranta zvans, ar atziņu, ka par teicienu "Nepis Prātu" labāks ir - "Nepis karmu". nu ja. viņam taisnība.

Kristaps toties ragaviņu kalniņa pakājē, uzlocījis džinsas līdz ceļiem un tērpies vien īspiedurkņu krekliņā ālējās ar snovskeitu.

un manliekas, ka man izdevās pierunāt tēti braukt uz kalnu 4dien. galu galā nevar taču ļaut bijušajam Latvijas čempionam atlikušo dzīvi nosēdēt pie televizora.

vispār no tās iztrakošanās pa kalnu, ir milzum daudz enerģijas. ja nebūtu 1diena, es ietu kkur dancot. sen tas nav darīts. mhm.

nu bet forshi tachu

sajust ka tu neesi vnk milzu galjas gabals ar intelektu
bet dziivs organisms
kusteeties speejiigs
you know

taadas atklaasmes piemeklee peec 5h nonstopa sleeposhanas