*

jūtos ļoti pateicīga dzīvei, ka šogad ir īsta ziema. protams, viņai ne vienmēr iet kā pa diedziņu, bet viņa ir un cenšas un vismaz pēdējās dienas ir pilnīgi ideāla - daudz sniega, mazi mīnusiņi, brīžiem saule, brīžiem snieg. ja šajos dīkstāves un mājsēdes laikos būtu tāda "ziema" kā pērn, tāds pelēks, bezgalīgi garš, drēgns, dubļains un mikls bezgaismas puņķis, es visdrīzāk gulētu depresijā un vispār nespētu izlīst no gultas. pēdējās dienās ziema man ir devusi ļoti daudz laimes un prieka sajūtas.

sestdienas vakarā, pēdējā stundā pirms komandantstundas, raitā solī izskrēju pastaigā caur parku. laiski putināja un laternu gaismās sniegpārslas dejoja savu mūžseno laikmetīgo deju. Parks bija kluss, piesnidzis un pūkains un man likās, ka esmu Nārnijā.
svētdien beidzot arī Mūrmuižā bija sasnidzis daudz sniega un mēs ar zirgu gājām laupīt nevainību bezgalīgiem, neskartiem sniega laukiem. sūdīgā pamata dēļ zirgs sen nebija dabūjis kārtīgi izskrieties. kā piedāvāju lēkšus tā katapultējās neprātīgā ātrumā. sniegs šķīda un krēpes plīvoja.
pirmdienas rītā zirgi tika iekrauti treilerī, lai dotos baudīt Niedrāja mežus. bija sasnidzis vēl vairāk sniega, caur kokiem vizēja ziemas rīta saule un zilu debesu pleķīši. es jutu, cik zirgs ir priecīgs un zirgs juta, cik es esmu priecīga un mēs visi bijām ļoti priecīgi.
otrdien bijām slēpot uz Žagarkalnu. pavisam cita lieta salīdzinot ar iepriekšējo reizi, kad bija tikai tas mākslīgais putuplasta sniegs un ārpus trases pelēki dubļi. šoreiz tās divas stundas likās krietni par maz. gribas vēl.
šodien pastaigājāmis tepat ar kājām no mājām sasniedzamajos mežos. mazliet saules un bezgalīgi daudz skaistuma. tagad atkal lēni snieg. kaķis caurām dienām ņemas pa āru. nirst un peld sniegā un rok alas un skrien pa kokiem un pārkārto šķūņaugšu.

paldies, paldies, tev, ziema, ka tu šogad esi!


Mūrmuiža










Niedrājs