*

ilgi nevarējām izdomāt uz kurieni lai šodien aizbrauc eckursejā - beigu beigās aizbraucām uz Zvārtes iezi un gāja ļoti labi.




pa ceļam apstājāmies Siguldā veikalā Šokolāde, lai civilizētā tualetā izčurātu brokastu tēju un nopirktu ūdeni, ko padzerties. iegājām RIMI, a tur tik svētdienrītīgi smaržo pēc smalkmaizītēm, ka salūzām - ja jau svētki, tad svētki (pasakiet vēl, ka eckurseja nav svētki!) un jānopērk kāda būlciņa, par spīti tam, ka iekšējā balstiņa klusi čukst nevajag, nevajag. nopirkām pa pīrādziņam ar fetas sieru un biezpienmaizītes. fetas siera tais pīrādziņos nebija vairāk kā melns aiz naga, toties biezpienmaizītē mani gaidīja lielisks pārsteigums - paprāvs akmentiņš. nu vispār jau jā - priekš kam gan tērēt naudu uz rozīnēm, ja var par velti sabērt akmeņus. pa gabalu tāpat izskatās vienādi. nebūtu man bijis tik labs un mierīgs garastāvoklis un, ja Kārlis būtu vīžojis pajemt čeku, būtu gājusi škandalēt. bet neaizgāju.



vairāk nekādu netīkamu starpgadījumu eckursejas laikā nebija. ceļš baigi smukais un jo tālāk no šosejas, jo sniegotākskaistāk



aizbraucām līdz Kārļiem, apstījāmies Kārļamuižu (tur ir viesnīca, kas iekārtota senās Kārļu muižas ērbeģī. celts 19. gs. čēsmitajos gados)









tālāk uz Zvārtes iezi. kaukā smieklīgi likās, ka visur (ij internetā, ij dabā) šausmīgi uzsvērts, ka ieža apskate ir par maksu. nezcik norādes bija izliktas. internetā biju izlasījusi, ka ziemas sezonā kase strādā tikai brīvdienās, bet nebija šodien tur neviena un samaksāt tā arī neizdevās. toties turpat, pārsimts metrus uz priekšu no ieža pasakainas, sakoptas un frišas oldkūl lauku mājas, aploks un divi zirgi tajā. vot varētu nedomājot iet tur dzīvot. vienīgi vasarā parāk daudz tūristu tur droši vien blandās.
bildes kvalitijs stulbs, jo domāju, ka atpakaļ nākot pieiešos tuvāk un visu kārtīgi safotoaparātēšu, bet tieši tad baterejas beidzās un nekas nesanāca



nu tad tas Zvārtes iezis
smuks ļoti, ja spīdētu saule un būtu zilas debesis, ta būtu baigi krutie kontrasti - nu tur sniega baltums, klinšu sarkanums un debesu zilums. bet vispār labi, ka saule nespīdēja - tad būtu bijuši tie solītie lielie mīnusgrādi. a šitā bija ļoti tīkams klimats, es pat biju par biezu satuntuļojusies un staigājot bija karsti





ā man starp citu šodien vislaik ļoti gribējās vārtīties pa sniegu un es arī necentos sev šo prieku liegt











pēc tam tiltiņš pāri Amatai un samērā bezgalīgas kāpnes uz skatu laukumu











šoreiz par brīnumu tikai viens tūristfoto tika uztaisīts



tas pirmais ir Zvārtes iezis, bet tālākais - Miglas iezis



izgājām arī pa to dabas taku. ja uz skatu laukumu kaukādi cilvēki bija gājuši un taciņu izbradājuši, ta pa tām takām neviens nebija gājis (izņemot zvērus) un takas īsti nevarēja redzēt. bet nekur nepareizi neaizbridām, jo ik pa laiciņam bija uzstādīti mazi info stendiņi par kokiem, augiem, zvēriem, putniem - pēc tiem tad arī orientējāmies.
mežs šausmīgskaists un tā taka likās krietni par īsu. bez sniega un brišanas viņa drošvien vispār nenormālīsa liktos













nokritis koks ar acīmredzami ļoti garšīgu mizu - izkārpīts no sniega un apgrauzts. zvēru pēdu tur ļoti daudz, vienā vietā redzējām arī bebru slidkalniņu, kas gāja pa taisno Amatā iekšā un bija pamatīgi noslidināts. pašus zvērus gan nesatikām. tikvien kā divas stirniņas pa mašīnas logu redzējām



viens no maniem feivorītākajiem apskates objektiem - izgāzusies liela, liela, veca, veca egle. var kārtīgi izpētīt kādas šamai tās saknes bijušas. koki tur lūzuši un krituši krietni. nez vai no kādas vētras, vai moš no tā sniega daudzuma











pumpuriņi





izstaigājušies kāpām mašīnā, uzlikām lādēties fotobaterejas un braucām uz Ķūķu klintīm. tās ir nevis Amatai, bet Gaujai krastos
vispār likās smukākas par Zvārtes iezi. tik tur nebija īsti nekur vairāk ko staigāt









krastmalā vienā vietā bija jocīga bedre un tās bedres malas bija ar šausmīgskaistām sarmas adatām apaugušas









tad jau pamazām sāka krēslot. mēs izbraucām caur Līgatni un laika nosišanas nolūkos aizlaidām uz Siguldu pazondēt turienes slēpošanas trases ij no augšas, ij apakšas. laiku mums vajadzēja nosist, jo Edgars mūs bij ieaicinājis uz izrādi Sāra Keina Ģertrūdsielas teātrī, bet līdz tai vēl bija pāra stundas.

Līgatne, tātad un iezis ar jocīgu nosaukumu - Lustūzis un tā vairs nav nedz Amata, nedz Gauja, bet Līgatnes upe





tur laikam pagrabi ir tais alās ietaisīti



Pilsētas trase - tur es iemācījos slēpot, bet kopš tiem laikiem (hmm, gadi 10 atpakaļ) nebiju bijusi. vispār bij aizmirsies cik tas kalns ērts un foršs, vaidzēs kaukad aizlaist tur paslēpot



Kordes kalns - vājprātīgi stāvs



un Kaķīškalns



ar šo arī eckurseja beidzās, braucām uz Rīgu un gājām skatīt izrādi. īsti nezinu vai gribas kko par viņu teikt un, ja sagribēsies darīšu to atsevišķi, bet man laikam nepatika. Edgars, protams, kruta plosa ģitāri, bet tā jēga un ideja man nevisai. kas attiecas uz eckursēšanu - vispār no vienas puses ziemā baigi kruta - viss kluss, tukšs, mierīgs - nekur nekādi cilvēki nemaisās un netraucē. no otras puses - diena šausmīgi īsa, baigi ātri sakrēslo, neko daudz nevar paspēt un izbrist. jābrauc tur vasarā vēl, jo tur vēl daudz visādu ar kājām izstaigājamu iežu Amatas krastos ir. nujā, bišķi palika tāda par maz sajūta pēc šodienas.