*

beidzot izkasījāmies uz kalnu, un es jums teikšu tā - latvietis ir bezdarbnieks, bet ļoti bagāts bezdarbnieks. vienos darbdienas dienā Riekstukalns pārbāzts - mašīnu nav kur nolikt, milzīga rinda pie inventāra nomas, milzīga pie kases un tikpat milzīgas rindas pie pacēlājiem. leišu brāļi ar bija sabraukuši, bet par viņiem un viņu līšanu rindās priekšā es šoreiz neko sliktu neteikšu, jo viens leitis man, kamēr stāvēju rindā uz kasi, pienāca un atdeva savu, līdz 17iem derīgo, pacēlāja karti, kas ļāva mums ietaupīt piecīti.
a tā vispār slēpojās ritīgforši un likās krietni par maz, bet nu tā sanāca, ka mūsu ilgā gulēšana, garās rindas un tas, ka Kārlim bi jāiet darbā vakarā, rezultējās tikai stundiņā uz slēpēm. tieši tik, lai iesildītos un varētu sākt braukt pa ritīgo.
es gribu vēl.

+ tajās rindās stāvot aizdomājos par to cik gan nenormālforšs ir ūdens. no ūdens mēs rodamies, no ūdens mēs sastāvam, ūdeni mēs ēdam un dzeram un mazgājamies tajā un bez tā visa viņš piedāvā arī daudz dažādu izklaides iespēju. nu slēpot un slidot un peldēt un pikoties un nirt utt. un smuks ar viņš prot būt. un beigu beigās par ūdeni mēs arī paliekam. nevis zemi. izšķīstam un tajā zemē sasūcamies un aiztekam atkal uz okeānu.