*

ū jē. 3h pirmajai reizei gan bik pa traku bija - pēc tam mašīnā kāpjot kājas trīcēja kā pirms 20 minūtēm piedzimušam jēriņam, nu bet foooorši nenormāli.
un divkāršs prieks par tēti - brauc viņš joprojām ar eksčempionisku precizitāti, eleganti un estētiski, kā arī - labi, ka viņu pagājšgad pēc daudzu gadu pārtraukuma uz kalnu aizvilku - vismaz nepārvēršas par pie televizora pūstošu kartupeli. ātrumā es viņu joprojām nevaru pārspēt. bet, smieklīgākais laikam bija kā mēs ar viņu uzrīkojām sacensības uz iesācēju kalniņa. neviens gan nevinnēja, jo es pa tālu aiztesu.
ā un bija arī viens ļooooti ļoti smuks puika, pie kura acis pamielot, lai nebūtu garlaicīgi ar pacēlāju vizinoties.
tagad ēdīsim pusfabrikātus un aliņu dzersim.