*

šovakar aizjāju ar baltu zirgu nenormāli, nenormāli smukā saulrietā. bet, ja nopietni, ta gājām atkal apvidū un es izbaudīju Upenei iekšās uzkrāto enerģiju. kā nonācām uz lēkšojamās pļavas, uz mirkli likās, ka zirgs no apakšas vienkārši pazūd - nu paātrinājums tāds. un ir patiešām vērts mācīties puspiesēdi, citādi nekādi netikt pie lidojošā zirgcilvēka sajūtas pilnos auļos.
vēl kādu laiku dalījām ceļu ar lapsu, kas zobos nesa nenormāli smirdīgu maitu.
atstāju zirgu miglotās ganībās, atnācu mājās, ieliku veļenē viņas vēderjostas polsterējumu, kas izskatījās tā, it kā nebūtu mazgāts kopš zirga dzimšanas (viņai i 21 gads jau) un sāku jau mazliet strjomīties par rītrītu. nu jo rīt sarunājām joka pēc voltizēšanas treniņu, un es jums saku - tā būs augstākās klases tizlošanās. es to pēdējreiz darīju mēģināju Kleistu laikos, kad man bi 13 gadi un jau toreiz man tur nekas nesanāca un es no tiem treniņiem ļoti izvairījos. manliekas, ka es pat augšā netikšu, it īpaši tāpēc, ka tas tiks darīts ar staļļa milzi Rēbusu.
tiem, kas nezina, kas ir voltizēšana, bet grib uzzināt:
izlasīt
apstīties