*

šodien bija diezgan kreizī treniņš. sākumā saklausījos stāstus, ka Lēdija pasākusi mest pakaļu. vakar, piemēram, Kitija, dabūjusi divus piespiedu salto pār viņas galvai pārmest. es gan šitajās runās mēģināju baigi neklausīties un centos darīt, kas darāms. soļos un rikšos gāja baigi kruta, zirgs smuki locījās, sakopojās, rātni mainīja ātrumu, taisīja smukas pārejas uz/no paplašinātajiem soļiem/rikšiem - likās tāds priecīgs un darbīgs. bet kad pienāca lēkši, tad sākās. pēc iepriekšējā treniņa ar viņu baigi jūsmoju par lieliskajiem lēkšiem, bet šoreiz kā viņa sāka test, tā vienkārši nebija apstādināma. griezu voltos, mierīgā balsī kušināju, kāros pavadās, bet šai viss zem astes. viņa grib skriet un turklāt, ko nagi nes. protams, vienmēr jau pastāv variants vienkārši ļaut zirgam izskrieties, bet tā kā laukums bija diezgan katastrofāli dubļainslidens, tad mani visai maz vilināja iespēja izbaudīt kā ir, kad viņai paslīd un kopā noraut uz acīm. kaukā jau tas viss beigās beidzās, bet abas bijām putās - viņa no skriešanas, es no mēģināšanas viņu apturēt. pakaļu viņa gan man nemeta, lai gan brīžam izrādīja vēlmi dabūt lejā galvu un, ja galva lejā, ta ļoti liela iespēja, ka tam sekos pakaļa gaisā. nujā, bet enīvei nav nekādas negatīvas emocijas no šī treniņa palikušas. izrunājāmies, izmīļojāmies un atvadījāmies uz pozitīvas nots.

a tā vispār rīt būs apaļš gads, kopš es pēc apmēram 13 gadu pārtraukuma atkal atgriezu savā dzīvē zirgus. tā ir viena no jēdzīgākajām lietām, ko es vispār esmu izdarījusi. tas man ir devis nenormāli daudz laimes, dzīvesprieka, draudzības, siltuma, miera, mīlestības, atklāsmju, kustību un svaiga gaisa. es ļoti ceru, ka es otrreiz nepieļaušu, ka zirgi pazūd no manas ikdienas.

ilustrācijai bilde ar Upeni no pagājšnedēļas ļoooti vējainā treniņa