Spiritual Front ir jauns... kaut kas, vēl neesmu izlēmusi KAS TAS PIE VELNA IR!

p.s. Tas pats dārk mjūzik.

China recomended the United States to „Focus on its own human rights issues”, [and] stop acting like a „human rights god” /iz WikiLeaks/

Lasot jāliek lietā paškontrole, lai neiebļautos "oh snap!", jo cilvēktiesību bruņinieki ir viena ļoti "sāpīga" tēma.

(Es, protams, nesaku, ka Ķīna ir paraugvalsts, bet ASV arīdzan, zināmu iemeslu dēļ, atturas matiem plīvojot, skriet ratificēt ICC statūtus)

Mani var apsveikt ar pirmo Coursera kursu: Introduction to International Criminal Law.

Mēģinu sevi pārliecināt, ka visu paspēšu un nesajukšu prātā. Tagad uz vakaru gan sāk sāpēt galva no koncentrēšanās*. Nav pierasts, ka brīvdienas ir šitik "koncentrētas".



--------------
* jā, no koncentrēšanās, nevis vakardienas vīna dzeršanas, kam par godu pirmo reizi mūžā īsi pirms desmitiem gāju pakaļ papildinājumiem.

Noskatījos visas pieejamās Vikings sērijas, piefiksēju Wardrunu fonā.
Atradu jauno albumu*, klasos un domāju.

Vai šī pasaule ķūtu par labāku vietu, ja hipsteri sāktu audzēt ne tikai bārdas, bet arī matus un muskuļus (pārmaiņas pēc) un klausītos Wardrunu, ar visām no tā izrietošajām sekām.
Jā! Mana atbilde ir: JĀ!

Bet te varbūt runā tikai manu zviedru senču asinsbalss.



---------------------
* Ar ārkārtīgi burvīgu nosaukumu

Gribēju pačīkstēt par to kā trīs dienas mocījos pa Šmiseli un ceturtajā vēl dabūju palikt Frankfurtē (protams, pēc desošanas caur visiem tiem tuneļiem un gandrīz otrās astmas lēkmes manā mūžā), kur mani iemitināja smēķētāju istabiņā, pēc tam sarakstam pievienojās trīs stundas nedēļā (kurā, jau tā viss ir saplānots pa minūtēm), kas tiek sadirstas ar tuftu, šodien nāca klāt bēda par to, ka maijā būs nevis taureņi un putniņi kā visiem normāliem cilvēkiem, bet četras sienas un nebeidzami papīru kalni. To visu pavadošās filozofiskā rakstura domas vajadzētu pierakstīt, bet sīka balstiņa galvā (nihiliste) saka "Skuju!"

Vēl viņa katru rītu pie datora ieslēgšanas dzied "Dominique".

p.s. Kaimiņam atkal pilnmēness un mans Sandmens krāpjās nesot murgus, kuros es lasu grāmatas un domāju: "NĒĒĒĒĒĒ, TAS NAV DOSTOJEVSKIS!!!" (.. jo es nedrīkstu lasīt neko citu kamēr neesmu pabeigusi Karamazovus. Vēl 150 lpp.)

Vispirms par kaut ko labu - ļoti labu.

Rose Rovine E Amanti pagājušā gada albums Giorni Di Splendore E Sole. Šis ir pirmais Rose Rovine E Amanti albums, ko es varu noklausīties no viena gala līdz otram, pa vidu nepārslēdzot kaut ko citu. Tie, kas ir pazīstami ar šīs grupas daiļradi un nav trū gōti sirdī, droši vien saprot kāpēc. Tās pārpasaulīgi skumjās gaudas vienkātrši nebija izturamas. BET šis albums visu ļoti labi izlīdzsvaro, solists vairs nekauc kā aizšauts suns, bet ja kauc, tad tas vairs nav tik traģiskā atmosfērā, par ko parūpējas pārējās skaņas (izņemot vienu dziesmu, kura laikam tomēr ir domāta traģiska, bet tur ir tik kruta ģitāra, ka kaut kā nepievēršu tam uzmanību) + man šķiet, ka no instrumentiem ir izslēgta vijole (kas ir instruments ar potenciālu sadrūmināt un satraģiskot pat jestrāko gabalu, protams, var arī sajestrot, bet tas imho ir daudz grūtāk un pēc novērojumiem spriežot neviens šo iespēju īpaši nepraktizē). Nekad nebūtu domājusi, ka šo teikšu, bet - patīk akustiskās un elektriskās ģitāras vienlaicīgs pielietojums.

Anyway - čimervārnai (vai vārnčimerai) varētu patikt.

p.s. Dabūt visu (tiešām visu) var iekš dark music, nekādas saites nelikšu, jo man ir aizdomas, ka cibas dievs ne tikai piepilda vēlēšanās, bet arī darbojas kā amatieris kakalalists.

Ienīstu Frankfurtes lidostu!

Ienīstu, ienīstu, ienīstu!!!

Labākam miegam:

Krīpī, krīpī, krīpī!

Sapnī redzēju kā Neige no Alcest pārdod savu dvēseli krustceļu dēmonam (cēlam mērķim gan).

Tikko sapratu, ka tas, kas notiek ārā ir nekas cits kā Game of Thrones III sezonas reklāmas kampaņa.

The winter's not leaving! Ever!

Nu tagad Ugniusam vienkārši IR jāaicina EK uz MJR!

Ceru, ka šī nav troļļošana

Omnia ir uzcepusi klipu vienai no manām pēdējā laika mīļākajām dziesmām - I don't speak Human.

It kā tas klips ne visai, arī "zemtekstuālā" zaļo propaganda, bet tik bieži komunikācijā ar cilvēkiem gribas bļaustīties: "Because I don't speak human...You can't understand a word I'm saying!"

Dienas labākā ziņa: "Bērziņš jaunajam pāvestam uzdāvina olu turētāju".

Tik daudz interpretācijas iespēju! Pat nezinu ar kuru sākt!

Šoreiz par pasakām (jeb Meļņicas trūkumu organismā).

Sandmens man parādīja stāstu par princesi (?), kas dzīvoja klintī pie Okas upes Krievijā. Protams, ne jau viena, bet ar milzīgu, anakondveidīgu klinšu čūsku. Kā jau pasakās pieklājas - trīs vietējie varoņi bija izdomājuši princesi nomakarēt no klints.
Pirmais diezgan stulbā veidā lauza kaklu vēl nemaz nesācis kāpt. Otrais tika līdz augšai un viņam pat izdevās aizvilināt prom čūsku, bet ne uz ilgu laiku un šams tika apēsts (kas vispār bija diezgan žēl, jo no visiem trijiem šis bija viskrutākais, totāls maitas gabals, but still). Trešajam izdevās čūsku iespundēt krātiņā un savākt par atrādāmu trofeju. Bet šoreiz tas nenozīmē, ka varonis ar savu princesi dzīvoja ilgi un laimīgi, jo šī ir mana Sandmena pasaka.
Varonis ātri izbesīja princesi, kura izlaida čūsku no krātiņa, un arī trešais varonis tapa apēsts. Čūska un princese devās atpakaļ uz savu klinti un dzīvoja ilgi un laimīgi (droši vien notroļļojot vēl dučiem varoņu).

Nē Freids vēl pie manām durvīm neklapējās, bet pamodos ar skaidru apziņu un dziesmu galvā, jo tik sen nav klausīta Meļņica!

Лиха не ведала, глаз от беды не прятала.
Быть тебе, девица, нашей – сама виноватая!
Над поляною хмарь –
Там змеиный ждет царь,
За него ты просватана.

Un izrādās, ka pie Okas arī īstenībā ir tāda klints!

Dienās, kad eirohu*ņas drāma sit augstu vilni un plaušas ik pa brīdim draud izlekt pa muti ārā, ir tik jauki atnākt mājās un skatīties My Strange Addiction.

Vismaz varu gūt sirdsmieru, ka neesmu ne īsti dīvaina, ne traumēta.

Mėnuo Juodaragis šogad būs ROME!!!

Wīīī!!! Es ar gudru ziņu pieteicu atvaļinājumu jau janvārī!

Es vispār esmu toleranta un tā, bet kad kārtējo reizi man tiek piespļautas acis, paslīdējusi kāja, kas rezultējās gandrīz izmežģītā rokā, un divreiz dienā jārok ceļš uz garāžu, tā vien gribas teikt: "Tā ziema vienreiz varētu pist nahui!"

Nākamais:

Von Thronstahl ir kā kaut kāda martial industrial Prāta Vētra.
Viņiem sanāk katru reizi! KATRU REIZI! Pat ja pirmajā ausu uzmetienā liekas "wtf Jozefs repo??!" (jā - Tausend Jahre Später) jau nākamajā tas liekas pilnīgi normāli un stilistiski iederīgi. Un tamburīns otrajā dziesmā... un overjūzots trijstūris astotajā! Un koriskums Regnum, Super-Regnum! Turklāt dziesmas ir garas, bet vienmēr liekas par īsu. Nemaz nerunājot par to, ka šis ir viens no tiem ļaunajiem albumiem, ko gribas klausīties atkal jau tūlīt pēc pēdējās dziesmas.

Visu ko ir nācies darīt, bet makarēt ārā no kapiem zirgus, kas savā nodabā bija sākuši apgrauzt uz kapiem saklātās skujas, gan vēl nav nācies. Labi, ka ziema nav kapu tantiņu sezona, līdz pavasarim visas pēdas būs nokusušas.

Vīīī!!!

Tik daudz ko gribas izdarīt un pamēģināt, ka gribot negribot mācas virsū doma - neko no tā visa nepaspēšu.

(nesaistīti-saistīti: šodien pieķēru sevi pie paniskas domas, ka "ir JAU pirmdiena!")