Vakar aizgāju gulēt septiņos vakarā, šodien no rīta darbā domāju, nez vai normāli cilvēki visu laiku jūtās tik... nez... moži, enerģiski?

Jo parasti 90% nomoda laika es jūtos nogurusi un/ vai miegaina (atlikušos 10% man vienkārši gribas ēst).

Citu sajūtu īsti nav.

Jā, esmu kaķis.

Morfeja valstībā ļodzīgas trepes un nedrošus liftus ir izkonkurējušas dažādos veidos krītošas lidmašīnas.

Droši vien šādi zemapziņa cenšas man ieskaidrot, ka nav gatava atteikties no šīm bailēm. Vai arī to, ka arī turpmāk jāšmigo visu lidojuma laiku, jo kad tad vēl...

Zaļā ziema

Izrādās tas ir leģitīms nosaukums tam, kas notiek šovasar. Es nesūdzētos, ja būtu normāli auksts nevis šitas pavasara "siltums", kad ārā var apsaldēt visas vietas, kas nav piesegtas, bet telpās ienākot uzreiz ir jāizmetas peldkostīmā.

Kam durstīgi laksti, kažoki un bruļiku kaklarotas, kam zaļas plastmasas lejkaniņas ^_^.

Ā un zaļš Kriminālprocesa likums, bet tas gan no kolēģiem.

Brīdī, kad visa skriešana, uztraukšanās un lēmumu pieņemšama ir garām, un es esmu apņēmīgi atsākusi adīt cimdus ar nosaukumu "Zem kaķa spalvas krāsas debesīm"*, es, protams, pamanos iespiest pirkstus starp diviem baļķiem, taisot vaļā aploku. Nekad nebiju pamanījusi, cik liela iesaiste ikdienas procedūrās ir vidējam pirkstam - ne matus normāli izmazgāt, ne sīpollokus sagriezt.

* (c) Ēnu Kaleidoskops

Jēzus nebija galdnieks, Jēzus bija zemledus makšķernieks!

Vakar nobijos no nāves (ne savējās), stāvēja izplestām rokām blenžot tālumā, bet bija pārāk tumšs, lai nofočētu ar mabilku. Labi, ka mūsdienās visu var sagūglēt.

Reizēm domāju, kur cilvēkos rodas tā inde.

Es pat nevaru izstāstīt, cik mierinoši normālai man liek justies sadzīves lietu pirkšana.

Sāku domāt, ka traki tas mans gads iekārtots. Parasti cilvēki pirmajā janvārī pamostas (paģraini, bet) tomēr mundri, ar skatu saulainā nākonē, jo priekšā ir vesels gads, ko neatgriezeniski sadirst. Man savukārt gada beigas - MJR, lielākoties ir arī augstākais punkts gadā*, kas liek pirmās gada dienas (vai atsevišķos gados nedēļas), kaukt, ka nekas labs vairs nenotiks (un kā minēts zemsvītras piezīmē, tas parasti ir diezgan adekvāts pareģojums).

Varētu jau, protams, sevi mānīt un teikt, ka nākamais toč būs labāks, jo drausmīgāku gadu par šo ir grūti iedomāties, bet man ir pārāk slikta priekšnojauta, ka nākamais pavisam noteikti pārsitīs šo sliktuma ziņā, un būs tas gads, kas izdzīs mani trimdā uz kādu citu valsti, kur varēšu sūdzēties par kādu citu sliktumu.

LCD, kā ievērojms spēks, gan ir aicināts apgāzts manus pieņēmumus.


---------
*Precīzi tie varētu būt kādi 97%, 2% tas ir bijis kāds cits festivals, 1% ir ideālās lasāmās grāmatas uziešana. Jā, tieši tik sekla ir mana dzīve.

Laime 2014 (tieši 14)

Šorīt rīta duša beidzās ar to, ka es matus mazgājot zaudēju līdzsvaru, iepinos dušas aizkariņos, izkritu no vannas un dabūju pa pieri ar krītošu aizkarštangu.

Guļot uz grīdas ~desmit minūtes skaļi smējos. Labi, ka mājās biju viena.

Tas brīdis, kad pasūti grāmatas bookdepository un pēc dienas atceries, ka Kastaņedu taču arī gribēji!

Nevaru izturēt, ka visās malās tagad rakstīts "Crimea, Crimea, Crimea", un tam nav nekāda sakara ar politiku! Es vienkārši visu laiku tos nolāpītos uzrakstus izlasu kā "chimera"! :)

Domāju, kā varētu atvērt savu rakstīšanas čakru. Pagaidām rakstu tikai iekš savas galvas, bet tas laikam neskaitās.
Ā, nē, katru rītu cītīgi pierakstu, ko pa nakti esmu redzējusi, bet tas arī neskaitās, jo ir daļa no kāda cita pseido-zinātniska projekta "piespiedīsim lenoru ne tikai redzēt sapņus, bet arī tos atcerēties". Tas ir izdarāms, ja es visu pierakstu pirms prātu ir paspējis okupēt Eiropas Prokurors vai kas nu kuro reizi (un tas notiek ļoti ātri, reizēm aizmirstu uzreiz pierakstīt, un tad tīrot zobus nākas uzstājīgi atkārtot - brūkošs skapis, dīvaini lifti, brūkošs skapis, dīvaini lifti..., jo jau piecas minūtes pēc pamošanās manas smadzenes ir darba režīmā, kas droši vien ir galvenais cēlonis tam, kāpēc man vispār nākas mācītis atcerēties sapņus).

Vēl par čakrām runājot - man vismaz ir atvērusies lasīšanas čakra. Jau vairākus gadus lasu kaut ko, bet tā īsti nekas nekad prātā neaizķērās, rezultātā arī nekāda entuziasma lasīt nebija. Tad izlasīju to pašu Murakami un īstās grāmatas sāka nākt un stāties strīpā uz lasīšanu. Tā ir tāda dīvaina sajūta, ka paņemot grāmatu, atvrot vaļā kaut kur vidusdaļā izlasot pāris teikumus ir skaidrs, ka ir īstā, ko jālasa tieši tagad. Kopš gada sākuma nobeigtas jau kādas sešas grāmatas. Jā, jā, nav daudz, bet te ir runa par cilvēku, kurš pēdējā gadā ir pamazām jucis prātā kopā ar Dostojevska brāļiem Karamazoviem.

Man kaut kā dīvainā veidā visu savu apzināto mūžu ir izdevies ļoti racionāli pieiet "laimes jautājumam". Nevaru īsti izstāstīt kā, bet tā ir tāda dīvaina un tajā pašā laikā ļoti vienkārša matemātika, kas nepārtraukti skaitļojas kaut kur zemapziņas nostūros:
labais > sliktais = laimīgs
labais < sliktais = nelaimīgs

Un, ja kāds pēkšņi izdomā uzdot klasisko jautājumu, atbilde nekad nav jāapdomā, no zemapziņas vienmēr izlec konkrētā brīža aprēķini. Turklāt līdz šim nekad nav bijis tā, ka atbilde būtu "nelaimīgs", es pat nespēju iedomāties, cik lielam "sliktā" apmēram būtu jānotiek, lai tas pārspētu "labā" daudzumu.

Tāpēc ir ļoti dīvaini atklāt, ka visa sistēma nobrūk brīdī, kad atbilde vēl jo projām ir "laimīgs", bet tas pavisam noteikti nav tas, ko es jūtu. Un kaut kā ļoti grūti ir to pieņemt un ar to sadzīvot.

Pirms pāris nedēļām klīstot pa Luksemburgas lidostas preses veikalu un pētot bestselleru kalnus, vai tur nav aizķēries arī kaut kas interesants, man acīs ieleca vārds "PSYCHOPATHS", droši vien šeit par labu nāca konference, kurā biju iedarbinājusi savu kreiso smadzeņu puslodi, jo labā toč' man neļautu pievērst uzmanību tik derdzīga toņa rozā grāmatai, piedevām vēl ar dzeltenu uzrakstu. Tā es tiku pie jaunas lasāmgrāmatas:

Esmu tikai grāmatas sākumā, tāpēc par saturu īsti vēl nevaru spriest, bet pirmie aprakstītie pētījumi man radīja pārdomas par "upuru un plēsoņu" psiholoģiju. Un to cik daudz cilvēks būtu uzskatāms par "dzīvnieku upuri".

( Blah-blah )

Novēlota recenzija par to, ka man bija tā iespēja mērot garo ceļu uz Trīri. Neskaitoties uz to, ka maršruts bija diezgan garš (Rīga-Kopenhāgena-Luksemburg-Trīre / Trīre-Luksemburga-Amsterdama-Rīga), tiku ar to galā diezgan veiksmīgi, bet, protams, mana ceļošanas karma tā pat pievelk visādas dīvainības.
Atpakaļ braucot Luksemburgas lidostā man piesitās muitnieks, kurš parādīja apliecību un sāka stāstīt kā viņi apmāca suni visādu dranķu meklēšanai, un vai nevarot pie manis noslēpt suņa spēļmantiņu, ko viņam jāmeklē (nez varbūt izskatos pēc klasiska narkokurjera. Turpat netālu sēdēja viens subjekts, kas izskatījās pēc kārtīga talebana, bet viņam piesietis ar tādām lietām droši vien būtu nepolitkorekti, tāpēc jāizvēlās vienīgā rudmate visā lidostā, kā nekā ņemot vērā senas francūžu leģendas arī mums esot sava īpaša smaka, zō - jaunam sunim vieglāks darbs). Tā kā man to tik vien vajag kā akšenu, tad atļāvos sev ap vidukli piesprādzēt to spēļmantiņu. Kādu brīdi pasēdēju viena pati, sāku jau domāt, a ja nu tie nebija muitnieki un toč piesprādzēja man īstu mantu, un tagad mani paņems ciet (zrja, jo aplieciba, ko man parādīja bija īsta)! Bet tas droši vien bija, lai cilvēki nostigā pazīstamo cilvēku smaku, savādāk jau īzī-pīzī - mans treneris ir bijis šite un šite, un o - te ir vēl kāda pazīstama smaka.
Pēc kādām 10 minūtēm tomēr pie apvāršņa parādījās sargs ar izstīdzējušu vācu aitu suņu tīni, kurš diezgan uzmācīgā veidā visus izošņāja. Man viņš tā virsū nebruka, bet apošņāja gaisu un ar to pietika, lai viņa acis iepletos tik platas kā apakštasītes un viņš sāka hipnotizēt to vietu, kur zem mēteļa bija paslēpta viņam atsavinātā manta. Šī vieta apmēram atgādināja ekstrasensu cīņas brīdī, kad ekstrasens stāv pie pareizās kastītes, kur noslēptas čūskas / dārglietas / what ever, un auditorija aiztur elpu domājot vai izvēlēsies pareizo vai aiznesīsies pie citas.
Bet suns stīvi apsēdās, noradot, ka ir atradis narkokurjeru un visi dzīvoja laimīgi līdz sākās boardings.
Instant karma rezultātā stjuarte mani nelaida uz savu vietu, bet iestūma pie avārijas izejas - trīs brīvas vietas pa kurām varēju izšļaukāties, likās kā luksuss, ņemot vērā, ka iepriekšējā naktī konference ieilga līdz pusdiviem naktī.

( Vācija )

Pret savu kārtējo rudens saaukstēšanos dzeru ļoti interesantas zāles. Saucas Rinodeks plus. Interesantas tādā ziņā, ka satur pseidoefedrīnu, kas bieži tiek izmantots kā "diētas zāles" (nelegālas, protams), jo mazina apetīti, kā arī izejviela no kā uzšmorēt metamfetamīnu (vismaz tā saka vikipēdijas tante).

Ēst negribas vispār. Svētdien, piemēram, pa visu dienu izdzēru vienu krūzi tējas un apēdu vienu saldējumu (jā, ko gan citu var ēst cilvēks, kas ir saaukstējies!), pirmdienas rītā ievēroju, ka vēders pielipis pie mugurkaula un atcerējos šo burvīgo blakusparādību, tāpēc tagad cenšos sekot līdzi, lai galīgi neizdiltu.

Citas blakusparādības - ģuļot ir tāda sajūta, ka ik pa brīdim krītu cauri gultai, nedaudz negatīvāk - kāpjot uz savu sesto stāvu aizelšos tā, ka maz neliekas (ļoti ietekmē sirdi - ja lieto ilgstoši (kā tās pašas "diētas zāles") sirdi var droši norakstīt un stāties sirds transplantācijas sarakstā).

Bezrecepšu medikaments starp citu.

Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Tikko, piemēram, uzzināju, ka "Lašatemīīī kantāāāāre" nedzied Albano, bet kaut kāds Toto kā-viņu-tur.

Jā, mana dzīve ir tik aizraujoša, ka tālāk vairs nav kur.

Vēl par aizraujošo - sestdien bija manis organizēta vecmeitu ballīte, no kuras vēl šodien uz pieres rotājas milzīgs puns un zilums. Bet, lai kliedētu nelāgas domas, kas varētu rasties pēc šāda paziņojuma - nekāda rāpošana pa Vecrīgas bruģi ar zaķa austiņām uz galvas nenotika. Kā jebkurš kārtīgs, neveikls cilvēks muļķigā veidā dejojot apdauzīju galvu pret "Sapņu un kokteiļu sienu"*



---------
* Savu mūžu tik creepy klubā neesmu bijusi, tik daudz sievišķu vienuviet, ka sāku jau domāt, ka не туда попали, bet laikam jau vecmeitu sezona un tā. Bet mūzika bija ok un apkalpošana arī.