Pirms pāris nedēļām klīstot pa Luksemburgas lidostas preses veikalu un pētot bestselleru kalnus, vai tur nav aizķēries arī kaut kas interesants, man acīs ieleca vārds "PSYCHOPATHS", droši vien šeit par labu nāca konference, kurā biju iedarbinājusi savu kreiso smadzeņu puslodi, jo labā toč' man neļautu pievērst uzmanību tik derdzīga toņa rozā grāmatai, piedevām vēl ar dzeltenu uzrakstu. Tā es tiku pie jaunas lasāmgrāmatas:

Esmu tikai grāmatas sākumā, tāpēc par saturu īsti vēl nevaru spriest, bet pirmie aprakstītie pētījumi man radīja pārdomas par "upuru un plēsoņu" psiholoģiju. Un to cik daudz cilvēks būtu uzskatāms par "dzīvnieku upuri".

( Blah-blah )

Ūpīšu jaunākais iemītnieks un mans personīgais portāls uz Nārniju.

Emīlijai šodien vārdadiena.
Vispār laikam nemaz nezinu, kad viņai ir dzimšanas diena, bet kopš revidējot veco skapi atradu laulības apliecību, to varu jebkurā laikā noskaidrot (precējušies 14. februārī, kas likās ļoti dīvaini, jo kurš gan precas ziemā).

( senči )

upd. Āāā, bet tā taču ir valentīndiena! Lol!

Varētu kaut kā izrediģēt no smadzenēm vēlmi visur saskatīt zīmes.
Gribēju vakarā aiziet un noskaidrot vai varu 12 minūtes skriet un neiegāzties krāsainu rimbulīšu pārpildītā bezapziņā, un pie reizes apskatīties, cik tas ir metriskā ziņā, jo to, ka tam laukumam ir 400 metri atcerēšos līdz nāves stundai, jo skolas prakses ietvaros dabūju slaucīt visu to asfaltu (tā bija mācībspēku variācija par Augeja staļļu tēmu - slaucīt stadionu vējainā dienā ir apmēram tas pats).
Bet tagad līst lietus un neizskatās, ka taisītos apstāties.

Un vēl viņi te domā, ka vajadzētu mani apmācīt lietot ArcView vai ArcEditor, vai ko tur. Protams, kruta - jauna prasme un tā, bet prasmju saraksts pēc tam toč izskatīsies pēc kāda no Lēdijas Gāgas tērpiem - slaucu govis, izveicu kriminālprofilēšanu, adu cimdus, ievadu datus aksesā, menedžēju stalli, stādu puķes un, protams, zīmēju kartes, rasēju uz velna paraušanu un izšuju krustdūrienā (jeb skaidri un gaiši redzams, ka meitene nezin, ko viņa grib).

Un starp citu tieši dienā, kad sabruka skapis, uzzināju, ka drīzumā vajadzēs atrast vietu, kur grūst vec-vecāsmātes pūra skapi, kurš labus ~40 gadus ir turēts ne tajos labākajos apstākļos bēniņos. Visticamāk, ka jāņem pie sevis un jārāda kādam vecu mēbeļu dakterim, jo stāvoklis šamam ir maigi izsakoies "čābīgs". Vispār reizēm nemaz nav jāprasa ar kuru galu domā mani dārgie augšupējie radinieki, jo tas tā pat ir skaidri redzams. Vispār jau jaunajai paaudzei vajadzētu būt tai, kas nospļaujas uz senču mantojumu un pērk visādus i-padus.

Un tas noved pie problēmas - es neko nesajēdzu no restaurācijas, un ja es kaut ko tādu taisos pasūtīt, tad tomēr vajadzētu kaut ko bišķi apjēgt, lai mani galīgi napčakarē. Venīgais skaidri redzams, ka bez uzņēmuma līguma nekādīgi (vismaz tie, kas gribēs bez, varēs iet pa taisno dirst).

Kad biju maza (~4-5 gadi) un pavasarī sirgu ar kārtējo bronhītu, mēte mani iemācīja zīlēt ar parastajām kārtīm. Un es visu dienu cītīgi sēdēju un zīlēju par visiem sev zināmajiem cilvēkiem - draugiem un radagabaliem, līdz uzrāvos uz kaut kādu kombināciju, ko īsti nesapratu un gāju prasīt kas tas ir. Mātes atbilde bija: "vot tā - piezīlēji nelaimi / nāvi". Kārtīm pēc tam nepieskāros kādus gadus desmit (esmu ļoti atsaucīga visādām traumām, ja kaut kas mani traumē, varu gadiem izvairīties no traumas potenciālas atkārtošanas).
Man liekas, ka ar bilžu meklēšanu ir tieši tā pat kā ar zīlēšanu - visu dienu rakos un atradu:

Edmund Dulac, Lenore

Pie visspožā Lucifera - tur ir pat moiras!

p.s. Ir ļoti labi, ka tad, kad man patiešām gribas kaut ko rakstīt, internets nav pieejams, izbļaujos, izbēdājos pati savā galvā un nākamā dienā aizpampusi braucu uz treniņu. Scēnas pašam ar sevi ir visskumjākās, tā kā nav ko izlikt apskatei, bet gan jau ka vēl būs iespēja pirms nākamā nedēļa nobeigsies iztekošā laika nāvē.

"Люди там" ir krutākā "latviešu" filma kopš limuzīna jāņu nakts krāsā!

Daudz nespoilošu, bet viens no jaukākajiem fragmentiem - urlas uzbrūk vārgam alternatīva paskata puisietim, atņem mabilku un iekausta. Filmas otrajā pusē uzrodas tas pats puisietis ar trīs kerzaiņiem, kind of pankiem, kas, vicinot metāla trubas, dzenas pakaļ vienam no urlām, beigu beigās gan puisietis vēlreiz atraujas no tiem pašiem urlām. Bet filmas titros: "Huligāns #2 Edmunds Frīdvalds". Lol!

Turklāt mazais urlubērns ļoti atgādināja vienu par mani krietni jaunāku krievu puiku, ar kuru kādreiz dalīju Arizonu. Katru vakaru apčubināju Arizonu, iedevu tējiņu, burkānus, bet urlēns stāvēj pie boksa un skaļi bļāva: "da čo ti ģelaješ! on pidarom virasķet!"

Pēc tam gājām caur tuneli, tuneļmuzikanti spēlēja "Я свободен" un kaut kādi džeki skrēja garām, pilnīgi likās - jā, tūlīt būs kaut kāds akšens!

p.s. tagad jāizdomā kā beigt pusplikai lēkāt pa māju un iet gulēt.

Atcerējos fragmentu iz bērnības.

Māte strādāja par laboratorijas vadītāju un cīnījās ar darbiniekiem, kas spēra spirtu. Vienā dienā viņa nokasīja burkām etiķetes un pateica, ka vienā no burkām ir etanols, bet otrā metanols.
Spirtu vairs neviens nezaga.

Abās bija etanols, protams.

Laikam esmu uzgājusi kaut ko iepriekš neuztaustītu, vai vismaz līdz galam neapzinātu - galvaskausu fetišu (jā, fetišs ir pārāk skaļš vārds, bet izklausās labāk par vienkāršu patiku).
Atceros, ka vienai bērnības draudzenei kaut kādā mākslas skolā bija jāzīmē galvaskauss, ar visiem ēnojumiem n'stuff, un tas likās tik ļoti advancēti. Turklāt visas šitās klusās dabas ar grāmatām un galvaskausiem, vai interjeri ar grāmatplauktiem, kur starp vecām grāmatām vienmēr ietūcīts kāds vientuļš galvaskaus. Skaidrs taču, ka hārdkōrs intelektuālisms iet roku rokā ar galvaskausiem.
Un tad vēl n-gadus vēlāk uzradās ķīmiķu brāļi ar savu pirmo klipu, un par manu mīļāko izklaidi garlaicīgās stundās kļuva iztēloties, kādi varētu izskatīties skolotāju galvaskausi.
Vajadzētu šitādu jūzerpikču, bet šobrīd nav brīvas vietas:

Tas klips vispār šausmīgi ietekmēja manas mazās smadzenītes, piemēram, man radās priekšstats kādai mūzikai vajadzētu būt klubos un ka tur noteikti jābūt zibi-zibi gaismām, kuras gan ļoti ilgi nevarēju panest. Vēl pirms kādiem gadiem četriem, stroboskopam ieslēdzoties, sastingu deju zāles vidū un gaidīju, kad pāries, jo tā gaisma radīja tādu dezorientāciju, ka visvienkāršākā kustība varēja rezultēties tamā, ka apkrītu vēkšpēdus.

Vēl par lapsām.
Tēvs mani bērnībā sauca par lapsu, man tas šausmīgi nepatika, un es pat mēdzu taisīt scēnas šajā sakarā. Nepatika tāpēc, ka sapratu - tāda palama man ir piemeklēta manipulatīvās dabas dēļ (pamatoti, protams, bet patiesība acīs kož, it sevišķi piecu gadu vecumā).

Vēlāk traka lapsa reidoja kūti un apkoda lielu daļu mana vistu ganāmpulka. Nelaiķes nācās atpazīt pēc kājām, jo lapsa tikai nokoda šamām galvas un pameta krūmos.

Nākamā saskarsme ar lapsām rezultējās tamā, ka man nācās izpotēties pret trakumsērgu.
( Uzskates materiāls un skaidrojumi )

APL vēl jo projām stāv nepabeigts, toties vakar uzzināju par "Tinku" - Bolīvijā piekoptu izkaušanās rituālu. Īsumā: ciematnieki sastāda kartupeļus, pēcāk savācas viss ciemats, izklapējas līdz asinīm, paspiež viens otram roku un izklīst pa mājām.

Rodas nostalģiskas atmiņas par seno dzimtas pavasara rituālu "cūku pārdzīšana uz vasaras aizgaldu", neviens, protams, nekāvās, bet tā bija vienīgā reize gadā, kad vispārēja haosa aizsegā, varēja pateikt visu par visiem.

Varētu domāt, ka cilvēkam, kurš nav apguvis nevienu īpašu prasmi, arī nevajadzētu nonākt tādā situācijā, kā nabaga bērniem, kam liek uzspēlēt klavieres / uzdejot / uzdziedāt lielam radu baram par godu.
Figu!
Mūsu dzimtā par īpašu prasmi tiek uzskatīta arī (izbijusi) piederība kādai reliģijai, tā kā reizi gadā man nākas uzdejot skaitīt galda lūgšanu radu baram par godu. Teikt, ka neatceros nav jēgas, jo visi zina, ka jebkurš izbijis kristietis uzpurināts no miega māk noskaitīt ne tikai tēvareizi, bet arī uzdziedāt pārdesmit baznīcas dziesmu, galda dziesmu un visādu random lūgšanu.
Bet šogad es izdomāju lielisku plānu - nemanāmi izprovocēju ēšanu jau stundu pirms oficiālajām vakariņām un pēcāk teicu, ka esmu čurikos, jo tādas lietas dara tikai tukšā dūšā.

Prķī, parķī, afķerparķī!

Manai cibai šodien seši gadi!

(Pa šo laiku esmu atradusi smilšu fobijas saknes. Bērnībā savā smilškastē uzjaucu plūstošās smiltis un pati ar kājām iestigu. Ilgi bļāvu, bet neviens nenāca, jo tas bija siena laiks un visa rodņa uz lauka, pēc kādas pus stundas garām brauca gaziks ar sienu, un krāvēji mani izķeksēja ārā)

Vakar paliku pēdējā appuišojot Lagosu, viņam jaunas bindes no Polijas atvestas... visām četrām kājām. Kamēr uztinu visi jau bija izskrējuši uz laukuma. Notīt gan bija grūtāk, jo Lagoss ik pa brīdim rāva gaisā kāju un pēc tam cirta pie zemes ("tin to riebeklību ātrāk nost"), bet pēc tādām vaļībām šams paliek tāds rāms un mierīgs, jo tā taču nav pieklājīgi un ātri jāiedod buča savādāk izdomās vēl atstāt bez maizes.
Mājās vilkos caur mežu, pa tumsu, pa slapjumu, pēcāk pārsalu, blenžot uz lielajiem greizajiem ratiem un gaidot vilcienu. Romaņķika!

Pati pirmā šorīta dziesma. Jaunais darba gads sākas ar neesošām ortofotokartēm.

--------------------
- It's like this light at the end of the tunnel!
– It's Hellfire Dean.

upd. un nez kāpēc last.fm my libary rādiō skan Madonna

Vispār tā īsti nekad neko neesmu krājusi, bet cilvēki apkārt ļoti palīdz. Piemēram, lielā relikvija "nozīmīšu soma" aizsākās ar to, ka kaut kā gribējās utilizēt tēva vecās nozīmītes un cilvēki vienkārši sāka man viņas dot un dāvināt, kamēr šamās pārņēma visu somu.

( bišķit noputējusi, jo nav nēsāta vvz cik ilgi, mēs viena otrai esam palikušas par vecu )

Atradu dikti labu grāmatu. Saucas "Seni padomi".

"Kā nopirktās vistas pieradināt pie mājas. Ar tīru ūdeni vistām noskalo kājas un šo ūdeni uzkrāj. Vistas iesloga uz četrām dienām un šajā laikā tām nedod citu dzeramo ūdeni kā tikai to, kurā mazgātas kājas. Pēc tam vistas pašas turas pie mājām."

( citi vistu bērni )

Par bērnu sodīšanu runājot. Ja jūs zinātu kā man bērnībā patika stāvēt kaktā! :D

Kad mums bērnībā bija garlaicīgi un likās, ka dzīvē trūkst "akšena", mēs atsējām pāris mēnešus veco sprigano teliņu, protams, tā lai izskatītos, ka pats norāvies. Un tad skatījāmies, kā visi skraida, bļaustās un mēģina izdomāt, kā šams atdabūjis to šausmīgo mezglu vaļā.
Morāle ir tāda, ka no mums būtu sanākuši labi noziedznieki, jo nevienam neradās nekādas aizdomas par ļaundarību, bet kā tas dzīvē gadās potenciāls netika izmantots un sanāca divi juristi un programmētājs.
Noziedznieki savukārt kā jau sen ir noskaidrots vairākumā gadījumu nav diez ko tālredzīgi un ārkārtīgi pļāpīgi. Reizēm gribas purināt lietas materiālus un nebalsī spiegt "TURI MUTI NEJĒGA!" Gadās arī, ka vāvuļo pat tad, ja neviens neko neprasa.
Tatad - divai literārie epic fail tepat no Eiropas:
1) Vlads Tanevski
2) Kristians Bala

( Jeb - murder, they wrote )

Gribas histēriski smieties un raudāt vienlaicīgi.
Uzkāpu uz veco vec-vecāku dzīvesvietu ar mērķi sarakt vecas fotogrāfijas vienam "projektam". Sarakt vārda tiešajā nozīmē, jo tās, kas bija glīši saliktas albumos nodega zilām ugunīm, bet par laimi reti kuram latvietim esmu redzējusi visas bildes vienuviet. Tā kā būt viņas ir, tikai pietiekami dziļi jārok.
Pirmajā skapī pie pašām durvīm, tieši acu augstumā ieraudzīju tā kā kaut kādu ļoti vecu kladi brūnos vākos. Uz trauku kastes tā, ka stūrīts bišķi pāri, aš kā tiko nomesta. Protams, ka pirmais ko paņēmu, jo bērnībā neviena klade neizbēga manu papīra genocīdu, tātad dikti kruta ja reiz paglābusies.
A izrādās, ka nemaz nav klade, bet grāmata! UN KĀDA GRĀMATA!!! 1942. gada "Veselīgākās zāļu tējas" (3. spiestuve Rīgā, Adolf'a Hitler'a ielā 129/133) ar ierakstu Veselība dārgākā manta, Emīlijai Ābermaņos. ZE EMĪLIJAI!!!
Apsveicam tā sendienu cilvēku bijība pret iespiesto vārdu - ja nebūtu ielikta vākos būtu nošvirkstējusi viens un divi, dažās vietās vāki ir izkusuši no karstuma, bet pati grāmata tikai nedaudz nokūpējusi maliņās, un apakšmala ir bijusi samērcēta. Bet beigās (histēriski smiekli) Emīlija ar tumši zaļu zīmuli pasvītrojusi visu, ko ir vākusi!!! Man vairs nebūs jāskraida apkārt un jāizjautā cilvēki kuri lakstus neatpazītu pat ja tiem no dabas virsū augtu latīniskie nosaukumi! (So atkrīt arī visi argumenti "Ābermaņu vecāmāte to nevāktu", jo viņa ir vākusi pat f***ing driģenes un kurpītes! Hārdkōrs, kam es diez vai kādreiz pietuvošos*)
Nonesu lejā un visi cilāja - kur tāda uzradusies, kas tādu dāvinājis, ja nebūtu degusi toč varētu domāt, ka kāds atnesis. Bet es to māju vismaz divas reizes gadā reidoju lasāmu grāmatu meklējumos, un nekad (NEKAD) tādu neesmu redzējusi!!!

Otrā mājas galā atkal apskatīju pilnīgi jaunas padomju ražojuma kafijas dzirnaviņas ārkārtīgi vecā (bet smukā) somiņā un kaut ko, kas izskatījās pēc veclaiku matu fetiša (nu tipa piemiņai dāvāju tev savu matu cirtu), un vienā kastītē starp saplēstām krellēm un vecām apročpogām... zelta laulības gredzens -_-. Tā kā vecāmāte nekad nav nēsājusi laulības gredzenu (un tās arī bija viņas saplēstās krelles) izcelsme skaidri izsekojama. Jā - esot jau domājusi, ka pazaudēts. Un arī - esot tās pašas Emīlijas tikai nodots tālāk. Ja nebūtu man no tēva puses iedzimti kaulainie klavieristu pirksti un man tas gredzens arī derētu - sāktu kļūt tramīga.

Kā lai nesāk domāt, ka mums IR kaut kāds taisnais vads no aizsaules! Visas zudušās relikvijas esmu atradusi ES. Un man nav nekādu problēmu ar atpazīšanu bildēs, dziļā bērnībā no bēniņiem izvilku vienu vecu bildi, ko nēsāju blociņā kā grāmatzīmi. Kaut kāda veca tante, mazs bērns. Līdz man šamo mamma konfiscēja - jo tā tak viņa maziņa ar Ābermaņu vecomāti. Bet, protams - izmetiet vecāku un vecvecēku bildes sapelēt ar vecām avīzēm, bet tad, kad kāds atrod tā baigi prieki. Tagad arī savācu bildes tikai vadoties pēc Emīlijas, jo mamma maza izskatās toč tāda pati kā krustēvs bērnībā.
Otras vec-vecāsmātes albumu arī izskatīju, bet nu nevaru es viņu atpazīt jaunāku par kādiem ~40 gadiem (bišķi atsit Ilsi Koch :D), kaut arī turpat pie sienas stāv viņas bilde 18 gadu vecumā!

----------------------------
* Ja nu vienīgi es kādreiz būšu tik traka, lai aprecētos - tad gan būs rīcins manā dārziņā, tā teikt bijībai he-he.

Ar visu to Japānas trādirīdi atcerējos vienīgo reizi, kad pieļāvu iespēju "darīt sev galu". Es biju ārkārtīgi niķīgs bērns ar šausmīgi izteiktu taisnīguma izjūtu*, un katru reizi, kad jutu, ka pret mani izturas netaisnīgi taisīju trādirīdi. Tā nu es vienu reizi, dzīves netaisnības vajāta, iebarikādējos vannasistabā un pēc dusmīga skata pārlaišanas plauktam paķēru joda tinktūru, kas tur nez kāpēc stāvēja, un nodomāju - viss tagades izdzeršu šito jodu!
Jodu es, protams, neizdzēru. Pirmkārt, tas izskatījās ārkārtīgi negaršīgs, otrkārt, man kā izglītotu ķīmiķu bērnam bija aizdomas, ka jods diez vai mani nobeigtu (true that - es dabūtu vieglu žvinguli un padarītu sevi radiācijdrošu) un viss eksces kļūtu tikai par kārtējo ģimenes leģendu un pievienotos stāstiem no sērijas "kā Zane taisījās pārdot sertifikātus un iet dzīvot mežā".

Un vēl tematiski - nav brīnums, ka ziemā pašnāvnieku ir čupu čupām, Wumpscut(s) jebkuru varētu pierunāt. (vismaz es jau kādas trīs dienas dziedu "The time has come to close your eyes...", bet tas nekas, jo vēl tikai piecas dienas ziemā).

Goķizms forever!

--------------
* vispār vēl tagad esmu, bet tas šobrīd nav svarīgi