Vēl par lapsām.
Tēvs mani bērnībā sauca par lapsu, man tas šausmīgi nepatika, un es pat mēdzu taisīt scēnas šajā sakarā. Nepatika tāpēc, ka sapratu - tāda palama man ir piemeklēta manipulatīvās dabas dēļ (pamatoti, protams, bet patiesība acīs kož, it sevišķi piecu gadu vecumā).

Vēlāk traka lapsa reidoja kūti un apkoda lielu daļu mana vistu ganāmpulka. Nelaiķes nācās atpazīt pēc kājām, jo lapsa tikai nokoda šamām galvas un pameta krūmos.

Nākamā saskarsme ar lapsām rezultējās tamā, ka man nācās izpotēties pret trakumsērgu.

Viss beidzās labi, mazāk apjukušie cilvēki palaida vaļā krievu vējasuni, kas pārnesās pāri laukam un ar vienu kodienu pārlauza lapsai sprandu. Pēcāk nevienam vairs neradās jautājumi, kāpēc šos uķi-puķi jaukos un bišķi pastulbos sunīšus sauc par medību suņiem.