Leslijs tomēr ir visjaukākais no pieejamajiem mīlīšiem. Viņa gaitas ir briesmīgi izsēžamas, bet tas arī ir viņa vienīgais mīnuss. Viņš labi reaģē uz spiedienu un ir diezgan viegli dabūnams impulsīvā kustība (t.i. viņš vairāk ir no tiem zirgiem, kam patīk pārvelties no vienas kājas uz otru, bet ja paprasa tad viņš pavisam noteikti neizdomās kaut kādu huiņu, lai turpinātu vilkties), ar viņu mierīgi visu var sarunāt, viņš nekad nespītēsies pretī un neprovocēs cīniņus par autoritāti (lai gan studenti tā droši vien neteiktu, to vai kāpt cilvēkam uz galvas viņš diezgan slīpēti pārbauda jau vedot no aploka), man ir viegli saprast kāds kontakts ir vajadzīgs un neizšļaukāt pavadu pēc tam (kas ir kaut kāda mistika, jo es izšļaukāju pavadu VIENMĒR). Tā visa rezultātā, neskatoties uz to, ka divas nedēļas nebiju tikusi uz treniņiem, es treniņa vidū spiedzu "man ir iejādes zirgs" pa visu manēžu. Tik labas rikšu / apstāšanās / rikšu pārejas man nekad dzīvē nebija sanākušas, turklāt mēs viņas tik ilgi slīpējām, ka man pieleca, ka tā sajūta taču ir tāda pati kā ļoti ātri ejot un apstājoties. Lēkšos gan negāja tik spīdoši, jo mans šķībās muguras dēļ uz labo pusi lēkšojot Leslijam ir tendence voltu vietā taisīt traversu pa tik mazu aplīti, ka tā jau gandrīz vai ir piruete, un var just, ka viņam nav viegli, jo liels un nevisai lokans, bet dragā tik traversā.

Nez kā varētu dabūt jaunu zirgu ar veca zirga dvēseli, jo vecie man patīk krietni vairāk par jaunajiem.

Spanky the Spank* un zirgu bars.




*Firma tāda atvečaju - pat uz rāmja rakstīts (otrā pusē)

Šodien gadījās vēl kaut kas nebijis - zirgam veiksmīgi izdevās iekost man "muguras lejasdaļā", kas rezultējas tajā, ka es pa visu stalli bļāvu: "Slikta Aura!"*
Zilums būs laba mācība nestāvēt ar atšautu dibenu, ja briesmas, tīri teorētiski, draud no visām pusēm.


---------
* jo zirgs Aura

Brīvdienās pēc vairāk kā mēneša tiku atkal zirgā.

Un rudens vispār ir nenormāli kruts gadalaiks, agrāk nevarēju ciest ne acu galā, bet tagad kaut kā liekas, ka šajā gadalaikā jūtos pat ērtāk kā vasarā.


p.s. Vēl es šodien uzzināju, ka būs jāiet uz pasākumu, kur dreskods ir garā vakarklaita, kur lai tādu rauj?

Visu ko ir nācies darīt, bet makarēt ārā no kapiem zirgus, kas savā nodabā bija sākuši apgrauzt uz kapiem saklātās skujas, gan vēl nav nācies. Labi, ka ziema nav kapu tantiņu sezona, līdz pavasarim visas pēdas būs nokusušas.

Šīs bija saturīgākās (patīkami saturīgākās) brīvdienas, kopš es kopš es vairs neatceros kāda laika.
Sestdien gāju uz (dramatiska pauze) October Rock Fest klausīties kā skan Ария. Pirms tam, protams, nācās noklausīties čupu ar ž kategorijas rok(?)grupām un paciest kaitinošus vakara vadītājus - kaut kādu rokeriska paskata krievu, kurš visas grupas sauca par komandām un blondīni, kas acīm redzot bija ieviesta, lai nodrošinātu Valsts valodas likuma prasības. Vienīgais brīdis, kad tiešām uznāca pārdomas "akmansdieskoestedaru" bija, kad minētā blondīne iepazīstināja nākošo "komandu" (bļe) kā Māāāāru, un centās to kaut kā sasaistīt ar mūsu pašu dievību (jā, Мара = Māra), kas ir nepareizi tik daudzos līmeņos, ka es pat nezinu kur sākt. Pati Мара tika stādīta priekšā kā krievu roka sekssimbols. Izrādījās ārkārtīgi līdzīga Kombuļu Inesei, tikai Kombuļu Inese labāk dzied.
Noklausījāmies Ariju un gājām mājās, jo tos Pink Floyd pakaļdarinājumus toč negribējās redzēt un Dzelzs vilks jau ir redzēts vairākas reizes.
Nākamajā Rītā pēc apmēram piecu stundu nepārāk laba miega (guļot uz grīdas) braucu uz treniņu, kur man tika iedalīts Leslijs. Noķēru arī Leslija dārgo māti Lubānu (kas ir visgrūtāk noķeramais zirgs) un jutos ļoti kruta slājot gar kapiem, vedot divus baltus zirgus, katru pie savas rokas.
Un mežā ir parādījies uzraksts "zinātniskās izpētes meži", sen jau bija tādas aizdomas, šitāda dažādība tik mazā lauciņā nerodas pati no sevis.

( ilustrācijai )

Denmark’s Lis Hartel-Holst was a pioneer for women’s Dressage at the Olympic Games.
In 1944 she was paralysed by polio, and although she gradually reactivated most of her muscles she remained paralysed below the knees.
After years of rehabilitation she was able to compete once more and, when women won the right to compete in Olympic Dressage for the first time in 1952, Hartel-Holst took her place at the Games in Helsinki.
Even though she had to be helped on and off her horse, she defied the odds to win the silver medal in the Individual event. Four years later, she won another silver in Stockholm, the venue for Equestrian events for the Melbourne 1956 Games.

dāņu videō

Equestrianisms laikam ir vienīgie (?) sporta veidi, kur sievietes sacenšas vienā konkurencē ar vīriešiem, un iejāde relatīvi neilgā laikā ir evolucionējusi no "šī ir īstu vīru padarīšana" līdz stadijai, kur pēdējās trīs Olimpiskajās spēlēs neviens vīrietis nav stāvējis uz pjedestāla.

( par estētiku )

Inside Nature´s Giants - Racehorse interesanta filma par tīrasiņu anatomiju (ietver zirga sekciju anatomiskos nolūkos un pasaulē burvīgāko skaņu filmas 30. minūtē)


+ visi zina MARVEL variāciju par tēmu, ko ieroču magnāti dara brīvajā laikā (pagrabā montē metāla uzvalkus), bet īstenībā viņi dara šitā. Vienmēr ir bijusi neizskaidrojama patika pret glock ieročiem, lai gan ir tik daudz visādu citu šaujamo. Kad es nomiršu, gribu nonākt nevis debesīs, bet Glock Horse Performance Center.

12. jūnijs ir oficiālā Lenoru diena.

Smieklīgā vārdadienu lapa saka:

"Lenora Latvijā: 6

Māk panākt labu stāvokli gan ģimenē, gan sabiedrībā un lietderīgi izmanto diplomātiju attiecībās ar itin visiem.[izklausās pēc parastiem svariem]

(no Gunnara Treimaņa 2002.gadā izdotās grāmatas "Vārdu noslēpumi")"

Zinu vienu īstu Lenoru (Lenors x Aura). Tā gan nav iekļauta tajās sešās Lenorās, bet ir ārkārtīgi jauks bērns, un izaugs, pēc izskata un izcelsmes spriežot, par milzīgu smalkas uzbūves zvēru ar vājprātā ērtām gaitām un dažiem putniem galvā (cerams, ka šeit pieslēgsies tēva gēni). Ja būtu par ko, nopirktu un tad būtu Lenora ar Lenoru Lenora meitu. Viss labais nāk pa trīs.

Reizēm ir labi, ka mabilkai ir kamera. Fotoaparātu aizmirsu mājās, bet Abula savā boksā TIK sulīgi krāca un airējās ar kājām pa sapņu pļavām, ka tas bija jāiemūžina.

Pēcāk pārbaudīju gudrību, ka paēdis (pārēdies) pircējs nopērk mazāk sūdu: ( ne velna )

( Sapnī redzēju )

un nevaru tikt vaļā no sajūtas

Lieldienu atskaite:
- Dienu pirms lieldienām lecām ar Lagosu pāri meliorācijas grāvim, kas rezultējās tamā, ka tas grāvis uzsūca 2/3 no manas kreisās kājas. Kādu laiku rūcu grāvja vienā pusē ar striķi rokā, striķa otrā galā, grāvja otrā pusē, Lagoss mīcījās ar "vatdafaktugribilaieslecu?" sejas izteiksmi, bet baigās pārleca un stampājās tāds priecīgs, sak - trīscīņa - nailed it! Pēc tam iesvētījām jauno uz laukuma jāšanas sezonu pusauļojot šķērsām pa abiem laukumiem.
- Pirmajās lieldienās bija "Ziema kāva pavasaru ar sudraba zobentiņu".
- Šodien pusi dienas klusiņām miru nost, tad uzkrāsoju zaļas acis un izvedu pastaigāties savus zaļos svārkus, jā, matchy-matchy, bet smukie krāsojas kā pieklājas, pēc visiem kanoniem, neglītie - kā grib.
- Rīt, trešajās lieldienās, jāiet šūpoties, jo trešajās lieldienās šūpojas tikai raganas.

Lieldienas vispār ir gada krutākie svētki, olu krāsošana ir kudi krutāka un kreatīvāka par beigtas egles apkarināšanu ar visādiem bimbāļiem, turklāt var ŠŪPOTIES kamēr vairs nevar apsēsties un tad var šūpoties kājās stāvot!

Pagājšnedēļas hailaits pavisam noteikti bija lēkšu pieņemšana treniņā. No malas droši vien izskatījās smieklīgi. Cilvēks sakož lūpas līdz asinīm cenšoties nokoordinēt visus locekļus normālam paskatam rikšos, bet tad pēkšņā cēlumā pāršļūc visai manēžai pāri lēkšu pieņemšanā. Bet mani tik ļoti izbesīja tas šķērslis starp R un B, ka bija jātiek prom TŪLĪT!
Turklāt jāt ar ūberzirgu tikai pirmās grupas līmenī un nekad-nekad nepamēģināt neko augstāku, ir tāpat kā nopirkt datoru un izmantot to tikai kā kalkulatoru.

Treniņa plejliste
Pirmie rikši
Moon Far Away - Путешествие Королевича, Часть II. Новый Сон
Moon Far Away - Prologlie
Otrie rikši
Patrick Wolf - The City x2
Lēkši
Paul Mauriat - Alouette x2
Katie Melua - If You Were A Sailboat
Visu gaitu pārejas
Lady Gaga - Alejandro
Lagosa brīvais laiks gasējot pa tukšu manēžu, kamēr es līdzsvarojos bez pavadas un kāpšļiem
Tori Amos - Siren

Uz nākošo reizi pavisam noteikti vajag Rome - Les Iles Noires un Dekstera ostu

Sestdien šļūcinājos pa Ozolnieku kapu kalniņu un domāju, ka tie lopi taču ir vājprātīgi gōtiski. Nē, nē, ne jau tāpēc, ka "Kur zirgi? Kapos!", bet tāpēc, ka viņi taču ēd kapu zāli!
Cilvēks nomirst, viņu aprok, tas satrūd un izaug lekna Iecavas palienes zālīte, kuru apēd Ķuksis (Lagoss) un viņa cilts. Cilvēkiem vajadzētu nest viņiem ziedojumus.


(pagājšgada Gāgiskā figurālā Ķuksīts pašā priekšā ar smieklīgajām ausīm. Nez kā viņām nervi tur šito katru gadu atkārtot, es droši vien nepiekristu, kamēr nebūtu rakstisks līgums, ka visi konkūristi tiek iespundēti metāla būrī uz uzstāšanās laiku. Vienu gadu viņām pa vidu pat iebrauca laukuma laistāmais traktors)

"zampāties" - vest zirgu caur dubļu, sniega un ūdens žļurgu, kam apakšā ir ledus.

Vēl par lapsām.
Tēvs mani bērnībā sauca par lapsu, man tas šausmīgi nepatika, un es pat mēdzu taisīt scēnas šajā sakarā. Nepatika tāpēc, ka sapratu - tāda palama man ir piemeklēta manipulatīvās dabas dēļ (pamatoti, protams, bet patiesība acīs kož, it sevišķi piecu gadu vecumā).

Vēlāk traka lapsa reidoja kūti un apkoda lielu daļu mana vistu ganāmpulka. Nelaiķes nācās atpazīt pēc kājām, jo lapsa tikai nokoda šamām galvas un pameta krūmos.

Nākamā saskarsme ar lapsām rezultējās tamā, ka man nācās izpotēties pret trakumsērgu.
( Uzskates materiāls un skaidrojumi )

Sestdien nedaudz pārpratu savu organismu un pirms treniņa iedzēru peinkillerus. Tagad saprotu kāpēc slikti sportisti mēdz sazāļoties bez medicīniskas vajadzības. Nevienu brīdi nevajadzēja apstāties, lai atelstos, jo muskuļi vairs nēēēēvar. Neviena krampī sarauta kāja! Nekādas dīvainas sajūtas mugurā un plecos no pārāk ilgiem manēžas rikšiem. Tagad gan sāp prese, kāju nostiepjamie muskuļi un nelaimīgās, jau tā traumētās kājas saites (vannā varu iekāpt tikai ar labo kāju). Bet ir bijis daudz, daudz trakāk.

Līvis savukārt ir jauks un vienkāršs vīriešu cilvēks, pēc skata līdzīgs savam tēvam, tikai nedaudz tuklāks un latviskāks. Atrašanās manēžā vienam pašam gan viņam radīja skumjas pēc ciltsbrāļiem un vēlmi ātrāk tikt ārā, kas izpaudās kā šausmīgs impulss (zirdziņam, kas parasti knapi velk kājas). Vienīgā problēma bija tīri iziet stūri, kuru viņš pats bija pamanījies piegānīt, neies tak kājas smērēt.
Manēža vienatnē ir vienkārši burvīga, var izlēkšoties uz visām pusēm pēc sirds patikas, jo neviens nav jāvaktē un pārmaiņas pēc arī zirgs, kurš pats prasās izlekt lēkšos, nevis mūžīgais "varbūt tomēr vēl bišķi parikšojam". Un var iet shēmas ar visādiem zigzagiem un pēkšņiem uzrāvieniem, nebaidoties uzlekt kādam virsū.

Vispār skumji, agrāk pēc katra mazākā maindfaka skrēju pie mīlīša, tagad jāciešas un jāgaida un beigās var dabūt tikai izkustēšanos, kas nekad nav bijusi galvenais mērķis.

Vissslikti!
Milāna neceļas lēkšos, jo man manēžas sienas spiež uz smadzenēm, un citi kentauri arī skrien virsū. Desmitais gads un es NEVARU PACELT IEJĀDES ZIRGU LĒKŠOS! Zipedīdūdā vienkārši, esmu vistalantīgākais indivīds šaisaulē!

Turklāt esmu pamanījusies kļūt par vienu kilogramu vieglāka. Jā, arī mana labsajūta ir atkarīga no dzīvsvara. Tas ir vislabākais rādītājs, pēc kā var noteikt dzīves kvalitāti. Ja viss ir jauki un pūkaini svars nemainās vai īpaši labvēlīgos apstākļos pat pieaug. Ja kaut kur kaut kas ir salaists dēlī, tad svars lēnām krītas (tik lēnām, lai es to paspētu pamanīt un postot čīkstu postus cibā). Vēl ir trešais variants - Laime Pilnīga, kuras laikā mistiski pazūdz līdz 10 kā gā mēneša laikā, bet tas mani īpaši nesatrauc, jo laime paliek laime un tas pavisam noteikti nav šis gadījums.

Nīčes dzimšanas dienas izklaides.
Ne gluži Nīče un Turīnas zirgs, bet es un "Babilonas" ķēve.
Vismaz viss ir dabīgi - vienaldzība kruta liekas arī dzīvniekiem.