Irakstu kalendārā: Autechre 12. novembrī Saņu mežā!

Jei!

Tas brīdis, kad tu centrāltirgus pieturā gaidi autobusu uz ģerevņu, un tev paiet garām Širlija Mensone no Garbage.(Un starp citu ļoti organiski iekļaujas apkārtējā aimavā)

Šogad "normāla" polise patrāpījusies - 30 tugriki homeopāta apmeklējumiem.

Nopietni.

Gaidu nākošgad arī astrologu.

Brīdī, kad no darba kastītes izņēmu vērtējamu doktora darbu, kura vadītāja ir manis tik ļoti nīstā pasniedzēja L, iedomājos par atriebību. Un tad vēl vakar skatoties vienu VICE klipu par kurdiem un arābiem arī iedomājos par atriebību. Kurdi bija izsvieduši arābus no viņu vietējā miesta Sīrijā, un viens no arābiem teica, ka re kā, kas tad labs tagad var būt - tikai atriebība. Un tas ir tas šausmīgais asinsatriebības riņķa dancis, kas turpinās bezgalīgi pat pēc tam, kad atriebībā iesaistītās personas vairs neatcerās sākotnējo strīdu.
Varētu domāt, ka es savā mazajā vendetā esmu tāda pati - sniegšu sūdīgu viedokli, dusmīga būs ne tikai L., bet arī autors, kas varbūt kādā stundā x-izveiks vendetu pret mani. Bet nē, man ir paveicies ka mana atriebības sajūta beidzās ar to, ka augstprātīgās L. rūpju bērna darbu iedod vērtēt MAN. Suck on that bit*h!

Varbūt tāpēc vēl neesmu iedzīvojusies ienaidniekos.

Disklaimeris pasaku grāmatā:

"All statements, activities, stunts, descriptions, information and material of any other kind contained herein are included for entertainment purposes only and should not be relied on for accuracy or replicated as they may result in injury."

Tātad amerikāņu advokāti ir atraduši risinājumu tiesvedībām, kas rezultējas no bērniem, kas lec ārā pa logiem uz slotaskātiem un what not. Bet nez vai viņi šito raksta arī bībelēs?

Pēc ilgsošas apkārtbraukāšanas, jāatzīst, ka visnekulturālāk lidmašīnās uzvedas skolotājas.
Kā tirgusbābas tramvajā.

Vienīgais, kas reizēm baigi iecepī ir tas, kā cilvēki mēģina pacelt savu pašapziņu uz citu rēķina. Visvairāk šajā sakarā mani besī sievietes ar lieko svaru, kas pilnā rīklē bļauj, ka viņas lūk ir "īstas sievietes". Jo nez kāpēc man vienmēr ir licies, īstas sievietes ir tās, kurām ir attiecīgais hromosomu komplekts nevis dzīvsvars.

Ja savā ādā jūties labi - burvīgi, bet tas citus nepadara mazāk īstus.

Jēzus nebija galdnieks, Jēzus bija zemledus makšķernieks!

Marissa Nadlere, drūmas domas un pirmais sniegs... ambiance b*e!

Sasmējos par Kastaņedu:

( Vai tad es lidoju kā putns? )

Tā kā vakar pabeidzu lasīt Čī iedoto "Septiņi" esmu gatava kārtējam veca cilvēka rantam par mūsdienu literatūru.

Dārgā Nemieras kundze / jaunkundze, ja jūs aprakstītu cilvēku izjūtas kaut uz pusi tik detalizēti, kā jūs aprakstat lupatas, kas viņiem ir mugurā, varbūt jūs būtu labāka rakstniece.

( ... )

Strauji pielienošo rudens nomāktību mēģināju padzīt tālāk ar Naktsmaiņas apmeklējumu. Nebūtu gan gājusi, ja neizdotos Solmeiti līdzi izdīkt, aizsūtot visnekaitīgāko no repertuāra paraugam.

Aon patika. Oyaarss dzīvajā ļoti npatika. Apmēram 3% no tā labuma, kas ir dzirdēts nedzīvajā, nezinu vai tā ir vienmēr vai vnk ar kreiso kāju no gultas bija izkāpis, bet bija briesmīgi un garlaicīgi. Hezzel kā parasti patika. Man patīk viņa attieksme uz skatuves, ja lielākā daļa ambientistu/ elektronistu/ industriāļu (aka cilvēki ar laptopiem) uz skatuves stingi veras savu laptopu zilajā gaismā, un ar visu būtību pauž, cik ļoti grūti ir būt cilvēkam ar laptopu, tad Hezzel ir atsvaidzinoši dzīvīgs (lai gan man nemaz nelieks, ka viņam bija viegli visās tajās uz sevi, nevis publiku, vērstajās zibi-zibi gaismās, kas pat neepileptiķim izraisītu epilepsijas lēkmi). Turklāt vēl ritms! MJR klausoties Ô Paradis saprau, ka lai kādās skaņās fona ritms būtu ietērpts, tas tomēr ir un paliek viens un tas pats ritms, un vismaz mani vienveidība mūzikā nogurdina tā, kā nekas cits. Hezzel savukārt ar viena skanējuma industriālo šņiru-šņeru izveidoja tik daudzus ritmus, turklāt vienu uz otra saslāņotus, ka nevienā brīdī nebija garlaicīgi. Ok sistēma vairāk vai mazāk visu laiku bija viena un tā pati viens ritms, otrs ritms pa virsu un vēl kaut kas pa virsu, bet tur bija tik daudz un dažādu kombināciju, ka sistēmas atkārtošanos var mierīgi piedot.

Pārējo dzirdēju visai pastarpināi, jo ar Solmeiti pārrunājām dzīvi un to, ka vispār jau nekad nav labi. Atpakaļceļu no Andrejsalas līdz Ūpīšiem Solmaite mēroja bez kurpēm (jo noberzta kāja), un es domāju, ka viņa saķers kaut kādu diloni, un tāpēc es dabūšu pa kaklu no viņas vīra, bet viss ir ok un tas nozīmē, ka man tagad būs jāiet uz ČBK, jo dots devējam atdodas divkārt (vai kā nu tur bija) :(.

Sāku domāt, ka traki tas mans gads iekārtots. Parasti cilvēki pirmajā janvārī pamostas (paģraini, bet) tomēr mundri, ar skatu saulainā nākonē, jo priekšā ir vesels gads, ko neatgriezeniski sadirst. Man savukārt gada beigas - MJR, lielākoties ir arī augstākais punkts gadā*, kas liek pirmās gada dienas (vai atsevišķos gados nedēļas), kaukt, ka nekas labs vairs nenotiks (un kā minēts zemsvītras piezīmē, tas parasti ir diezgan adekvāts pareģojums).

Varētu jau, protams, sevi mānīt un teikt, ka nākamais toč būs labāks, jo drausmīgāku gadu par šo ir grūti iedomāties, bet man ir pārāk slikta priekšnojauta, ka nākamais pavisam noteikti pārsitīs šo sliktuma ziņā, un būs tas gads, kas izdzīs mani trimdā uz kādu citu valsti, kur varēšu sūdzēties par kādu citu sliktumu.

LCD, kā ievērojms spēks, gan ir aicināts apgāzts manus pieņēmumus.


---------
*Precīzi tie varētu būt kādi 97%, 2% tas ir bijis kāds cits festivals, 1% ir ideālās lasāmās grāmatas uziešana. Jā, tieši tik sekla ir mana dzīve.

Tas brīdis, kad pasūti grāmatas bookdepository un pēc dienas atceries, ka Kastaņedu taču arī gribēji!

Tā kā man visu dienu uz darba galda notiek popsas diskotēka, kurā šobrīd visspēlētākais hīts ir Dona Vārānasī. Tad nu es tā pēkšņi aizdomājos, vai cilvēks parastais maz zina, kas ir Vārānasī? Vai tikai dzied līdzi "Iekāpu vilcienā, uz Varanasīīīīī...", nemaz nezinot, ka tā ir pilsēta, kur cilvēki iet nomirt, kur visu diennakti kurās sārti un pa Gangu uz pussadegušiem līķiem plosto maitas putni.

Un Misteram Reuteram atkal izdodas atrast īstos vārdus tieši šim mirklim:

Jeb Rome jauns EP (?), kas satur ļoti daudz 30'to nostalģijas un industriālas ambiances.

Dienas labākā ziņa: "Bērziņš jaunajam pāvestam uzdāvina olu turētāju".

Tik daudz interpretācijas iespēju! Pat nezinu ar kuru sākt!

Nākamais:

Von Thronstahl ir kā kaut kāda martial industrial Prāta Vētra.
Viņiem sanāk katru reizi! KATRU REIZI! Pat ja pirmajā ausu uzmetienā liekas "wtf Jozefs repo??!" (jā - Tausend Jahre Später) jau nākamajā tas liekas pilnīgi normāli un stilistiski iederīgi. Un tamburīns otrajā dziesmā... un overjūzots trijstūris astotajā! Un koriskums Regnum, Super-Regnum! Turklāt dziesmas ir garas, bet vienmēr liekas par īsu. Nemaz nerunājot par to, ka šis ir viens no tiem ļaunajiem albumiem, ko gribas klausīties atkal jau tūlīt pēc pēdējās dziesmas.

Pār mani šodien nāca atklāsme, ka cilvēktiesību ievērošana ir utopija. Nav iespējams ievērot visas cilvēktiesības, pat tikai viena indivīda robežās. Vienas ievērošana automātiski iegrūž dunci mugurā kādai citai.
Par "a es... a man!" mijiedarbību ar citu cilvēku tiesībām vispār nav vērts runāt.

Cilvēki pat nezina, ko viņi prasa.

Krīpī!

Apgūstu cildeno meme mākslu.

( Mans veltījums BB brokastu beigām )