Vakar Pasaules Gaisma ieilga līdz pustrijiem naktī, kas, kā likās, varētu nozīmēt to, ka šī diena paies bezgalīgā tumsā.

Bet nē - jūtos svaiga kā gurķītis (t.i. daudzreiz labāk kā pēc dienišķo 7-8 h miega). Varbūt man tiešām vajadzētu mazāk gulēt.

Koncertu laiks uz kādu brīdi ir beidzies. ĒK bija dīvains koncerts, Marissa Nadlere bija jauka (sūds par izskatu, bet "auru" gan es labprāt viņai nospertu), turklāt viņa ir labs piemērs tam, ka akordu daudzum ģitārmūzikā ir overrated. Blixa un Latvijas Gāze bija burvīgi, bez pārējā varēju arī iztikt.

Atkopjoties šodien uzzīmēju rudeni uz nagiem. Pati, tā var izvairīties no visādām komunikablām manikīrītēm un iespējas noraut c hepatītu.

Strauji pielienošo rudens nomāktību mēģināju padzīt tālāk ar Naktsmaiņas apmeklējumu. Nebūtu gan gājusi, ja neizdotos Solmeiti līdzi izdīkt, aizsūtot visnekaitīgāko no repertuāra paraugam.

Aon patika. Oyaarss dzīvajā ļoti npatika. Apmēram 3% no tā labuma, kas ir dzirdēts nedzīvajā, nezinu vai tā ir vienmēr vai vnk ar kreiso kāju no gultas bija izkāpis, bet bija briesmīgi un garlaicīgi. Hezzel kā parasti patika. Man patīk viņa attieksme uz skatuves, ja lielākā daļa ambientistu/ elektronistu/ industriāļu (aka cilvēki ar laptopiem) uz skatuves stingi veras savu laptopu zilajā gaismā, un ar visu būtību pauž, cik ļoti grūti ir būt cilvēkam ar laptopu, tad Hezzel ir atsvaidzinoši dzīvīgs (lai gan man nemaz nelieks, ka viņam bija viegli visās tajās uz sevi, nevis publiku, vērstajās zibi-zibi gaismās, kas pat neepileptiķim izraisītu epilepsijas lēkmi). Turklāt vēl ritms! MJR klausoties Ô Paradis saprau, ka lai kādās skaņās fona ritms būtu ietērpts, tas tomēr ir un paliek viens un tas pats ritms, un vismaz mani vienveidība mūzikā nogurdina tā, kā nekas cits. Hezzel savukārt ar viena skanējuma industriālo šņiru-šņeru izveidoja tik daudzus ritmus, turklāt vienu uz otra saslāņotus, ka nevienā brīdī nebija garlaicīgi. Ok sistēma vairāk vai mazāk visu laiku bija viena un tā pati viens ritms, otrs ritms pa virsu un vēl kaut kas pa virsu, bet tur bija tik daudz un dažādu kombināciju, ka sistēmas atkārtošanos var mierīgi piedot.

Pārējo dzirdēju visai pastarpināi, jo ar Solmeiti pārrunājām dzīvi un to, ka vispār jau nekad nav labi. Atpakaļceļu no Andrejsalas līdz Ūpīšiem Solmaite mēroja bez kurpēm (jo noberzta kāja), un es domāju, ka viņa saķers kaut kādu diloni, un tāpēc es dabūšu pa kaklu no viņas vīra, bet viss ir ok un tas nozīmē, ka man tagad būs jāiet uz ČBK, jo dots devējam atdodas divkārt (vai kā nu tur bija) :(.

Biju MJR

( pierādījumi )

Vieta bija jauka, bet ātri kļuva ļoti dubļaina, un šoreiz biežāk dzirdētā skaņa nebij viss sērīgas dūdas, bet skaļš čtopts-čtopts visur, kur vien ej.
Visvairāk patika Obšrr – OOO – OOrchach. Obšrr visvairāk, jo viņš ir gandrīz vai kā lietuviešu variācija par Dernière Volonté, ne gan popsas ziņā, bet nez kaut kādā sajūtu ziņā, bet OOrchach savukārt skan tieši tā pat, kā pa galvu pārvietojas manas domas. Vēl ļoti patika DRIEZHAS un McKaras no pirmā vakara un MANO JUODOJI SESUO (popsāāā), AND ALSO THE TREES ar visām tehniskajām ķibelēm, nepārtraukti pīpējošais Ô PARADIS un destruktīvais, pa zemi rāpojošais BUDRŪS no otrā vakara. Daina Dieva ≈ SKELDOS bija labs sākums un labas beigas, bet viss pa vidu bija fui. Vispār patika viss izņemot briesmīgo grupu, kas spēlēja divas stundas (MEROPE), pilnīgi sāku ilgoties pēc Mamontova.

Eh katru gadu ir rakstīts šogad nevar nerakstīt, lai gan kaut kā rakstīšana man pēdējā laikā nevedās. Jāpamēģina vienreiz piespiesties varbūt atnāk vaļā kaut kāda literārā čakra (spriežot pēc cibiņu evolūcijām - ain't gonna happen).

Tātad 16. Juodaragis. Galvenā tēze - bija riktīgi kruta, neskatoties uz to, ka bija viens brīdis, kad tieši tā pat kā pagājšgad domāju, ka tūlīt atstiepšos un došos apciemot mūsu Baltu senčus. Tā varētu būt droša pazīme, ka piepildās mani ļaunākie murgi un es kļūstu ekstraverta - ja esmu viena - varu koncentrēties uz sliktumu, bet tikko kā apkārt ir cilvēki, tā ir daudz interesantākas lietas ko darīt.

Lai nu kā braukt mazizmēru busā viennozīmīgi ir krutāk kā braukt ar pārbāztu Daugavpils autobusu, it sevišķi ja var novērot kā čī izkopj vitāli svarīgu vīna dzeršanas taktiku (no pudeles kakliņa braucot pa bedrainu ceļu) un vārna stāsta pasakas un spēlē kokli.

Par grupām:
DZELZS VILKS kā jau Dzelzs Vilks, bet pavisam noteikti vairs ne tāds, kā tas Dzelzs Vilks, kam oranži mati un viss pārējais.
SPANXTI bija labāki kā pēdējo reizi, kad viņus redzēju (jestrāki un ne tik sērīgi), bet noklausījos tikai kādas četras dziesmas, jo paralēli bija Changes.
CHANGES sniedza labu ieskatu neofolka vēsturē (pat nevajadzēja iet uz to lekciju, kas bija sestdienā - paskaties uz vienas skatuves, paskaties uz otras un voilà), bet redzēju tikai koncerta otro pusi - šīs bija briesmīgākais no pārklāšanās gadījumiem.
OBŠRR ir ļoti atraktīvs jaunietis pie laptopa.
BĒDU VĒSTNESIS bija ok, bet bišķi par drūmu tik nežēlīgi aukstam laikam.
DONIS a.k.a. dziedošo ģimeņu lietuviešu edišens, nebija jau slikti (tie bērni grabinājās labāk par mani), bet man kaut kā tomēr labāk patika vecais variants.
FIRE+ICE šķiet, ka bija vieni no labākajiem šajā MJR. Ļoti klasiski un askētiski, bet tik forši. Var jau visādi izteikties par klasisko neofolku, bet man tomēr patīk tas "stāstījuma" veids. Vēl es uzzināju, kas kopīgs FIRE+ICE ar OTWATM un Sonne Hagal - viens ģitārists Vurgart.
VILKDUJA kā vienmēr disko pļasko un ugadai meloģiju jaunās skaņās (ko es spēlēju labāk par Čī! Jei!).
ROME!!! Misters Reuters dzīvajā dzied tik pat labi kā ierakstos. Dažas dziesmas nostāvēju priekšā, bet tur bija šausmīgi draņķīga skaņa un vienīgais, ko varēja kārtīgi dzirdēt bija bungas, tāpēc nācās atkāpties uz tālāku vietu, kur skaņa bija daudz labāka. Vienīgais mīnuss nenospēlēja neko no Nos Chants Perdus. Jā, un bungas bija kaut kādas bipolāras - brīžiem ok, brīžiem galīgi garām, piemēram, (Death) The Spanish Drummer tika episki izbojāts.

Videō (nezinu kas ir šis Remarks, bet viņam vienmēr ir kruti MJR video)
Videō
Bildes

Pirms MJR atskaites:

Pižģec!!!

Rīgā uzstāsies angļu tumšās elektroniskās mūzikas projekts 'Lustmord'


Aizsitu kalendārā 12. oktobri!

Darkland Fire bija riktīgi kruts lainaps. Salikts gan diezgan stulbi, bet nez tā laikam ir kaut kāda klasika - salikt lielos māksliniekus pašās beigās, lai skatītāji vairs neko nefiltrē (un 2/3 vispār aiziet prom). Vēl likās dīvaini, ka šādā pasākumā nav neviena apsarga. To gan ievēro tikai tad, ja kāds aizlidina alusglāzi tieši dziedošam rivithedu un skinhedu elkam gar labo ausi. Jā, un skaņotāju, kas aizmieg pie pults es arī pirmo reizi redzēju.
Visforšākie bija Tzolk'in, Empusae un Parzival. Neko īpaši nefočēju, jo ar mabilku roka neceļas un parasti ir kāds kas filmē (bija arī šoreiz).

( ... )

Rīt:

Bet jāskatās vai nesanāks iekļūt Rakveres pils muzejā, kas piedāvā ekskursiju uz moku kambariem un elli, iekārtoties ellē pirms pasaules gala burzmas varētu būt krutāk par H.E.R.R. un Allerseelen dzīvajā

Šīs bija saturīgākās (patīkami saturīgākās) brīvdienas, kopš es kopš es vairs neatceros kāda laika.
Sestdien gāju uz (dramatiska pauze) October Rock Fest klausīties kā skan Ария. Pirms tam, protams, nācās noklausīties čupu ar ž kategorijas rok(?)grupām un paciest kaitinošus vakara vadītājus - kaut kādu rokeriska paskata krievu, kurš visas grupas sauca par komandām un blondīni, kas acīm redzot bija ieviesta, lai nodrošinātu Valsts valodas likuma prasības. Vienīgais brīdis, kad tiešām uznāca pārdomas "akmansdieskoestedaru" bija, kad minētā blondīne iepazīstināja nākošo "komandu" (bļe) kā Māāāāru, un centās to kaut kā sasaistīt ar mūsu pašu dievību (jā, Мара = Māra), kas ir nepareizi tik daudzos līmeņos, ka es pat nezinu kur sākt. Pati Мара tika stādīta priekšā kā krievu roka sekssimbols. Izrādījās ārkārtīgi līdzīga Kombuļu Inesei, tikai Kombuļu Inese labāk dzied.
Noklausījāmies Ariju un gājām mājās, jo tos Pink Floyd pakaļdarinājumus toč negribējās redzēt un Dzelzs vilks jau ir redzēts vairākas reizes.
Nākamajā Rītā pēc apmēram piecu stundu nepārāk laba miega (guļot uz grīdas) braucu uz treniņu, kur man tika iedalīts Leslijs. Noķēru arī Leslija dārgo māti Lubānu (kas ir visgrūtāk noķeramais zirgs) un jutos ļoti kruta slājot gar kapiem, vedot divus baltus zirgus, katru pie savas rokas.
Un mežā ir parādījies uzraksts "zinātniskās izpētes meži", sen jau bija tādas aizdomas, šitāda dažādība tik mazā lauciņā nerodas pati no sevis.

( ilustrācijai )

Ēnu kaleidoskops vakar bija jauks. Askētiskie sastāvi ir forši, bet vēl jo projām nedaudz pietrūkst e-funkcijas grabuļu (it sevišķi Fasādes sejās, Kāvos un Zem kaķa spalvas krāsas debesīm).

p.s. Gaidu to dienu, kad čimera sāks rakstīt savus memuārus :D

Nakts Maiņa bija jauka, paldies nefolkam (un Truartam) par iekļaušanu sarakstā. Apzināti gāju vēlu - jo pēc darba totāls miegs + negribēju redzēt Koronar (nezinu kas, bet kaut kas manī no šamā daiļrades uzdzen īgnumu, bet es jau neko - tā mana personīgā kaprīze).

Patika Empusae, Hezzel un Truart, protams. Pārējais tā stipri vienaldzīgi*. Sēdēju vēl uz ārkārtīgi neērtajiem radiatoriem un mēģināju izpīpēt, kas ir tas, kāpēc viens industriālis patīk, bet otrs atkal nē, jo trokšņus jau šamie izmanto apmēram vienus un tos pašus. Nonācu pie secinājuma, ka vaina ir kompozīcijā - t.b. nevis pašu trokšņu un ritmu esamība, bet tas, cik "gaumīgi" tie tiek salikti kopā. Un šajā gadījumā Empusae ir kārtīgs kompozīcijas pedants, Hezzel nedaudz anarhists, taču pieklājības robežās (tā, ka tas nesāk likties kaitinoši), bet Truart ir frīking ķīmiķis (meibī viens no retajiem pavisam īstajiem martial industrial, jo tur ir martial virs industrial).
Pati vieta gan grūti atrodam (kādas reizes trīs gribēju griezties atpakaļ un nah*i visus industriāļus, jo bija pieriebies iet pa tiem tumšajiem kurmju rakumiem), bet ideāli atbilstoša industriālajiem pasākumiem - it sevišķi apakšstāvs.

Kas vēl... nez kārtējo reizi nostiprinājās mana pārliecība par industriāļiem kā pieklājīgāko no subkultūrām (šoreiz ārkārtīgi stulbā veidā lēkājot pie Hezzel pasviedu savu jaku vienam zem kājām un pēcāk klausījos garu atvainošanos par to "kā es šitā tik neuzmanīgi, piedodiet-atvainojiet"). Vēl kaut kāds subjekts laikam gribēja uzlūgt mani uz valsi, bet tajā brīdī jei bogu i sitama nevarēju saprast, ko viņš no manis grib, jo mūzikas nebija vispār nekādas - tikai onkuļi uz skatuves bīdīja Hezzel kastes.


---------------
* Laikam esmu ārkārtīgi notrulinājusies, jo, piemēram, visas šitās performances, à la karāšanas uzkārtam uz gaļas āķiem, ietīšanās ķēdēs un apkārt skriadīšana, man uzdzen mērenas žāvas un vēlmi iet uzpīpēt.

Kaut kā dīvaini uzreiz pēc Gāgas par MJR rakstīt, bet vēl dīvaināk bija nonākt MJR pēc Gāgas, tā kā pofig.

Imho visdraņķīgākais MJR no visiem pieciem (?) uz kuriem esmu bijusi. Vēlamās mūzikas maz, tā pati pēc cūcības likuma sabāzta viena otrai virsū, socializācija minimāla (lol kurš būtu domājis, ka es par kaut ko tādu sūdzēšos), laiks draņķīgs - auksts, mitrs un tumšs, jei bogu gandrīz vai kā novembrī, pilnai laimei vēl meat suit sāka atteikties pēc runing amok visas nedēļas garumā, kā rezultātā peinkilleriem uzdzēru pa virsu stipru kafiju (trešā kafijas krūze manā mūžā) un rumu, kas bija mjā... nepareizi.

( Katru gad' no jauna... )

Uzskates materiāls
Uzskates materiāls II

------------------
Citi gadi:
2011.
2010. + bildes
2009.
2008. + videō

Tātad Lēdija Gāga. (Speciāli chimerai, kura šobrīd droši vien izplājusies pie kāda kūrorta baseina (labi jau labi – brien pa horvātu brikšņiem), bet pēcāk vismaz būs uz ko atsaukties)

( Born This Way Ball )

Nē, nu vispār...

8. decembrī Igaunijā Rakverē - Darkland Fire III ar H.E.R.R., Parzival un Die Weisse Rose.



(Bet last.fm algoritmi ir kaut kādi dīvaini, šajā pasākumā mans recommended lineup ir 4 grupas no 4, un "Your compatibility is High (58%)", matemātika gan nav mana stiprā puse, bet tas izskatās pēc 100% nevis 58%)

Un pirms sāku atskaitīties par koncertiem jāieraksta, ka 14. novembrī Pallādiumā būs Garbage vienīgais koncerts Baltijā. Un tas izrādās ir praktiski mūsu pagalmā!
BĒRNĪBĀĀĀĀ!!!

Kad biju maza man ļoti patika Širlijas Mensones stils. Nevis tā, ka tūlīt gribējās pakaļ taisīties (jo man nez kāpēc tā nekad nav bijis, pat tīņu vecumā nē), bet vienkārši patika.

(Iespamotu arī industrijas kopienā, bet viņi ir nolāpīti masoni pat cibā bļe!)

Speciāli vilkatei

«Nabaklab» īru postroka grupa «God is an astronaut»

(bet vispār jāiet tā kā tā)

Neskatoties uz to, ka līdz Anikšķiem braucām akurāt sešas stundas (lol zaļās pieturas katru pusstundu, reizēm vēl biežāk), Devilstone bija viens no labākajiem festivāliem, kurā esmu bijusi.

Tas laikam arī viss, ko pagaidām varu dabūt no sevis laukā.

Vle viena reklāma.
Tā kā šorīt pamodos no tā, ka nežēlīgi niezēja labā acs, secinu, ka tas nozīmē, ka šodien redzēšu kaut ko labu.

Tagad jāizrausta uzacis, lai varu redzēt kādā krāsā ir diploms (droši vien būs zaļā, jo tā toč nepiestāvēs manai kleitai).
Vakar nopirku apakškreklu (kombinē lol!), jo tai kleitai tomēr spīd cauri, kas parasti ir pofig, bet šoreiz es jau tā ieradīšos šļopkās (smukās šļopkās, ja!), turklāt lielākā daļa pasniedzēju ir pensijas vecuma, un lai arī daļa būtu pelnījuši ķert trieku izlaiduma dienā, daži tomēr ir ļoti jauki.

NORDIC AUDIO MODERN 2012

O_O

Deutsch Nepal
Inade
Herbst9
Survival Unit