Nopietni saņemos, lai neizplūst bezgalīgos "ak jel!" un citos sajūsmu izsakošos vārdu savienojumos.


(šajā murgā orientēties pēc izceltajiem grupu nosaukumiem)

Pasākums tiešām ir salīdzināms ar kādas nebūt reliģiskās konfesijas vasaras nometni (un es zinu ko saku, jo esmu tādā bijusi), visi galēji draudzīgi - novēl laburītu rindā pie baisajām tualetēm, sadzirda ar vīnu pusceļā uz pilsētu, daudz dzied - tā pat a capella, vai akustiskās ģitāras pavadījumā. Vēl viens prieks par brāļiem lietuviešiem - kā izskatās viņi dzied vienmēr un visur, nevis kā latvieši - tikai kaut kādos nebūt valsts apvērsumos (paskaitiet paši tās dziesmotās revolūcijas) un politiska ievirziena mītiņos.
Ja turpina par lietuviešiem, tad viņi ir nesalīdzināmi skaļāki par latviešiem, lai gan iespējas, ka tas bija grādīgo dzērienu ietekmē, un tik pat patriotiski (ja ne vairāk) kā amerikāņi. Visur lietuvas karogi, karoga krāsas šallēs, cepurēs un liels uzraksts Lietuva uz apsargu ādas vestēm.

Par koncertiem

Pirmā diena tāda vienkārša, jo visi lielie stāri bija salikti otrajā dienā uz beigām.
Aistė Smilgevičiūtė + SKYLĖ man vēl jo projām dikti atgādina krievu Мельницa, tikai krievu brāļi ir daudz jestrāki un kāju kustināšanu veicinoši.

Theodor Bastard dzīvajā ir jaukāki kā ierakstos, bet ļoti iespējams vienīgi tāpēc, ka man nav kāda albūma, jo šobrīd nespēju atrast nevienu gabalu kurā būtu perkusionisti. Šad tad bija arī lieki sintezatora gabali, kas lika sāpīgi saviebties, jo - daudz par daudz! Eh, bet krievi paliek krievi - pārbagātība ir viņu mentalitātē. Soliste bija apbērta ar vizuļiem tā, ka starmešu gaismā vizēja kā Alaas Borisovnas kleita, un viņai bija tieši tāds pats bindis kā man.

Vilkduja tiešām bija nedaudz (citējot avatar) pozeriski, bet tas man netraucēja, un galu galā Von Thronstahl pavisam atklāti brīžiem pozēja fotogrāfiem. Mūzika uzteicama un tā kā neesmu dzirdējusi nevienu no viņu hītiem, tad tādā ziņā vilties man nenācās. Nepatiku manī izraisīja tas viņu "meždusaboičiks", jo komunicēja viņi tikai savā starpā, uzstāšanās laikā nedzirdēju nevienu paldies (ačū?), un beigu beigās likās, ka viņiem savā starpā ierēcot ir tik forši tik forši, ka tādu publiku nemazām arī nevajag.

Intermission
Nākamā dienā Spiritual Front dzirdēju vēl pirms pusdienām. Šķiet biju aizmigusi, bet Helvisa balss iedarbojās kā modinātājs. Sēdēju uz soliņa un drebinājos, kamēr tika skaņotas ģitāras un klavieres, novēroju apkārt staigājošos, pašokējos par Helvisa imidža maiņu. Kur grebene, kur rivithedu zābaciņi? Tagad frizūra nepieklājīgi līdzīga Gain Fast solistam... lielas saulenes... kovboju zābaki, bet vienalga - kamēr balss un aura nemainās visu var pieciest.
Un nemainās!
Dziedāju un dejoju līdzi Bastard Angel un nevarēju vien nopriecāties par skaņu, jo pēc visiem youtube dzīvajiem ierakstiem manās smadzenēs bija sintezējusies doma, ka dzīvajā viņi spēlē diezgan draņķīgi. Nemaz ar nē! Savvādāk! Bet ne sliktāk!
Pa vidu vēl parunājos ar kādu britu, kurš vēlāk izrādījās Zībens (mhm tas pats Matt Howden, kura Intimate & Obstinate tik organiski iekļaujas manā interjerā), ko gan es apjēdzu tikai, kad uz skatuves parādījās vijole. Uzgavijēju savam stulbumam, bet es pievēršu uzmanību tikai mūzikai, personas, kas aiz tās stāv lielākoties paliek nezināmas.

Pirmā smadzenēs aizķērās Vydraga, tāda vecmodīga zaļumbaļļu mūzika, bet fenomenāls bija mūzikas iespaids uz klausītājiem, pie skatuves ātri saradās paliels dejotāju bars un man bija tā unikālā iespēja redzēt kā leišu metālisti dejo polku. Bravo!

Auļi kā āuļi. Manu sirdsmīļo dziesmu nenospēlēja.

Tad laikam bija Spanxti ar apburošo veltījumu kaimiņiem (uz leišiem alu dzert), vismaz tagad es zinu kāds ir lietuviešu akcents.

Wejdas dzīvajā ir kind of boring, visādi ambienti tomēr nav festivālu mūzika. Bet nu ķeksīša pēc.

(te sākas labākā daļa)

Von Thronstahl sniedza mācībstundu sirsnīga koncerta sniegšanā. Izdabāja visiem (izņemot apsargus). Brīžiem bija grūti saprast, kur beidzas grupa un kur sākas publika. Solists galifē biksēs un burvīgajos kirzas (un nevis kerzas) zābakos no mikrofona statīva izlocīja improvizētu krustu, pieņēma specpasūtījumus no publikas, rāpās skatuves stalažās, bojāja aparatūru, rīkoja karaoki ar publiku un protams savāca mikrofona vada mudžekli un devās iekarot tālāk stāvošo indivīdu sirdis, jo priekšējie jau bija novesti delīrijā (vismaz man priekšā stāvošais bija stutējams, bet aizmugurējais nepārtraukti demonstrēja labi ietrenētu nacistu sveicienu un bļāva "Hail" tieši manā ausī). Un kur nu vēl kopīga žūpošana ar faniem, kamēr kāds skūts tips dzied viņa vietā.
Īsāk sakot bija ko redzēt, bet tieši tā nepārtrauktā apkārt žibināšanās novērsa uzmanību no mūzikas. Vismaz tagad es nekādas nianses neatceros. Vien dikti paņemošo "Love - Serve". Laikam jau nemaz arī nebija kam piekasīties, mūzika brīžiem ļoti melodiska tā, ka var padejot, lai nenosaltu, jo vējš bija pretīgs.
Beigu beigās ģitārists saplēsa stīgu un viņi tik ilgi prātoja, ko varētu nospēlēt bez ģitāras, ka organizatortante viņus brutāli nostūma no skatuves vēl dziedošus.

Tad kontrastam no neonacistu bariņa iejuku ar nekādām novirzēm nesirgstošu lietuviešu barā, ja vien tā drīkst izteikties par cilvēkiem, kas lēkā un/vai dzied līdzi Mamontova grāvējiem. Pieņemsim, ka vidusmēra latvietim nav lemts izprasts, kas tajā mūzikā/lirikā tik īpašs.
Tas praktiski arī bija vienīgais brīdis, kad mani (profesionālu īgņu) parāva īgnums un gribējās novilkt kedu un sviest, jo viņa uzstāšanās sāka pārvērsties par solokoncertu un izskatījās, ka publika par to ir stāvā sajūsmā.

Bet visam, protams, pienāk gals, Mamontovs savāca savus loriņus un nozuda no skatuves, par laimi izklīda arī fanu bars un es varēju (spiedzieni-kliedzieni) ierūmēties pie skatuves, tieši pie kreisās mazās tumbas, par kuru esamību lielumliels paldies organizatoriem, jo parasti visos koncertos aprobežojas tikai ar lielajām tumbām.

Ai bet Spiritual Front ir tik šausmīgi mīļi!
Viņi pavisam noteikti spēlēs manās kāzās!
Nedaudz uzskaņojās, nospēlēja pirmās Bastard Angel notis un nogāja no skatuves (iedzert viskiju), atstājot publiku wtf noskaņās. Pauze bija par ilgu, bet priekšā stādīšanās frāze: "We're the death metal band from Rome" manā un vismaz visā priekšējā rindā atgriezas ^_^ smaidu.
Ar visu savu eiforiju nemaz neatceros dziesmu secību, vien to, ka otrā pavisam noteikti bija Bastard Angel, vislabākā līdzi dziedamā dziesma.
Un The Shinning Circle... un Ragged bed... un Autopsy of a Love...
Parasti ir tā, ka grupē ir viens izteikti kruts mūziķis par ko var sajūsminēties, bet viņi visi savā lauciņā ir monstri! Nespēju vien nopriecāties par bungām, klavierēm, ģitārām... tas viss kopā rada tādu harmoniju, ka ausis kut! Tieši tāpēc es spītīgi atteicos no visiem Dangus piedāvātajiem "loriņiem" sakot: "I need their music, not them!"
Bet dzīvajā viņi ir jāredz.
Helvisa dabīgais šarms... Tie žesti! Un dziedāšanu papildinošās skaņas! Nekad arī nebija nācies redzēt kā dziedātājs dziesmas vidū sāk smieties par publikas izdarībām, nojauc dziesmas vārdus un tad mēģina atkal uzķert piedziedājumu. Nemaz nerunājot par tautieša Verdi "Aīdas" cienīgo vergu kori koncerta beigās, daži apsargi gan izskatījās tādi ka tūliņ, tūliņ sāks zobus griezt par tik brīvdomīgiem un publiku kacinošiem izgājieniem.
Apzīmējums "love song", figurēja teju pirms katras dziesmas, laikam ir vistrāpīgākais viņu mūzikas apzīmējums. Tikai atšķirībā no "klasiskajām mīlas balādēm" viņu mūzika ir klausāma neaizbāztām ausīm.
Vienīgais, kas mani dara raizīgu ir tās jaunās dziesmas. Man nepatīk tas ceļš pa ko šamie skrien. Protams, ir ļoti jauki, ka ir atrasts savs unikāls stils, bet pie tā nevajag apstāties un visu turpmāko mūziku radīt vienveidīgu. Nav nekā nožēlojamāka par mūziķiem kas rada vienveidīgu mūziku. Tā kā es ļoti ceru, ka tajā jaunajā albūmā būs tik pat drosmīgi eksperimenti kā, piemēram, Overture For Castration iekš Bedtime Badtime.

Par Sieben ir iespējams izteikties vienā frāzē - cilvēks orķestris. Īstenībā man ne prātā nebija nācis, ka Sieben ir viens cilvēks, manā iztēlē bija radies vismaz vijoļu kvarteta tēls. Aber nekā! Mat Howden divvientulība ar vijoli!
Jau iesildē man radās aizdomas, ka tas džekiņš spēlē uz faņeras, bet kad Helviss ieteicās, ka tas fons tā kā par klusu skan viņš atcirta, ka nevis fons, bet slāņi. Tehniku apjēdzu tikai koncertā. Tā sistēma ir tāda, ka viņš nospēlē kādu skaņu, ieraksta, atskaņo, nospēlē, ieraksta un atskaņo nākamo u.tt. pa vidu nospēlē solo un uzdzied. Rezultātā rodas fantastiska mūzika.
Un vijoles izantojums arī ir dikti kreatīvs, ne tikai stīgas (spēlē ar lociņu, strinkšķina, skrāpē), bet arī pats korpuss, kurš tiek skrāpēts ar nagiem un ar zodu arī, ik pa brīdim iedziedas vijoles mikrafonā, lai radītu tālāku skaņu.
Vienkārši ģēnijs darbībā!
Nav kur piesieties.

Rezumē
Cilvēkiem nāksies pierast pie draņķīgā laika iekš MJR, jo es noteikti braukšu arī nākošgad.