Koncertu laiks uz kādu brīdi ir beidzies. ĒK bija dīvains koncerts, Marissa Nadlere bija jauka (sūds par izskatu, bet "auru" gan es labprāt viņai nospertu), turklāt viņa ir labs piemērs tam, ka akordu daudzum ģitārmūzikā ir overrated. Blixa un Latvijas Gāze bija burvīgi, bez pārējā varēju arī iztikt.

Atkopjoties šodien uzzīmēju rudeni uz nagiem. Pati, tā var izvairīties no visādām komunikablām manikīrītēm un iespējas noraut c hepatītu.

Biju MJR

( pierādījumi )

Vieta bija jauka, bet ātri kļuva ļoti dubļaina, un šoreiz biežāk dzirdētā skaņa nebij viss sērīgas dūdas, bet skaļš čtopts-čtopts visur, kur vien ej.
Visvairāk patika Obšrr – OOO – OOrchach. Obšrr visvairāk, jo viņš ir gandrīz vai kā lietuviešu variācija par Dernière Volonté, ne gan popsas ziņā, bet nez kaut kādā sajūtu ziņā, bet OOrchach savukārt skan tieši tā pat, kā pa galvu pārvietojas manas domas. Vēl ļoti patika DRIEZHAS un McKaras no pirmā vakara un MANO JUODOJI SESUO (popsāāā), AND ALSO THE TREES ar visām tehniskajām ķibelēm, nepārtraukti pīpējošais Ô PARADIS un destruktīvais, pa zemi rāpojošais BUDRŪS no otrā vakara. Daina Dieva ≈ SKELDOS bija labs sākums un labas beigas, bet viss pa vidu bija fui. Vispār patika viss izņemot briesmīgo grupu, kas spēlēja divas stundas (MEROPE), pilnīgi sāku ilgoties pēc Mamontova.

Breaking the silence

Turpinu dzīvot reālistes vadībā (kas ir vienīgais veids kā nodrošināt manu funkcionēšanu).

Izgāju teknisko apskati pie visādiem ārstiem, vissi manu veselību atzina par labu esam. Viens domāja, ka esmu hipohondriķe - īpašība, kas man ārstos riebst - liekulība. Viņi aizgūtnēm stāstīs, ka jānāk laicīgi pārbaudīties bla... bla, visiem, kas pietiekami ātri neizskries no viņu kabineta, bet kad tu reiz atnāc laicīgi pārbaudīties - tu acīmredzot sirgsti ar Munchausen by Proxy. Viens, kam sūdzējos, ka nu pilnīgi vairs nevaru sadzīvot ar sava ķermeņa fizioloģiju un lai tak izraksta man kādas brīnumzāles, ko sludina visi mēdiji, pateica, ka nerakstīs, bet iedeva citas, kas dīvainā kārtā neizdarīja neko ar manu fizisko sliktumu, bet izslēdza smadzeņu "vis-slikti" režību, kas laikam jau pirmām kārtām bija vainīgs pie nespējas panest sava ķermeņa uzvedību. Un šīs nav nekādas fancy dvēselei domātas zāles, parastas meat suit domātās zāles, kas liek man savādāk paskatīties uz to, kā es uztveru savu bioloģisko formu (varbūt jāpārlasa Nīče).

Savādāk - eju uz sporta zāli, braucu uz treniņiem, lasu un pamazām iedzīvojos carpal tunnel syndrome adot Ēnu Kaleidoskopa Merčandaisu priekš MJR.

( dzīve otrā pusē )

Esmu pārdzīvojusi arī kāzu vedējmātēšanu. Un kā gandrīz jebkurš, kas kaut ko tādu ir piedzīvojis varu teikt - NEVER AGAIN! Par laimi labākā draudzene man ir tikai viena, un citi draugi ir vai nu precēti, vai viebj laulības institūtu.

Tagad es varu mierīgi pievērsties Eiropas prokurora studēšanai...
...jo man ir atvaļinājums.

Bwahahaha!

Darkland Fire bija riktīgi kruts lainaps. Salikts gan diezgan stulbi, bet nez tā laikam ir kaut kāda klasika - salikt lielos māksliniekus pašās beigās, lai skatītāji vairs neko nefiltrē (un 2/3 vispār aiziet prom). Vēl likās dīvaini, ka šādā pasākumā nav neviena apsarga. To gan ievēro tikai tad, ja kāds aizlidina alusglāzi tieši dziedošam rivithedu un skinhedu elkam gar labo ausi. Jā, un skaņotāju, kas aizmieg pie pults es arī pirmo reizi redzēju.
Visforšākie bija Tzolk'in, Empusae un Parzival. Neko īpaši nefočēju, jo ar mabilku roka neceļas un parasti ir kāds kas filmē (bija arī šoreiz).

( ... )

Saulgrieži trešais cēliens (vairs nebūs, apsolu, man jau ir apriebies, bet kamēr katrai moirai nav ticis pa savējiem, tikmēr miera nav)

( Yo-ho-ho, (and) after a bottle of rum! )

Varētu ieviest par ikgadēju tradīciju:

Šoreiz no Ozolnieku dīķa malā augoša ceriņkrūma. Sākumā likās, ka šogad nevien nerādīsies, bet pēc tam sāka uzrasties viena pēc otras. Īstenībā nemaz nav jāaiztiek ar rokām - vajag tikai atgāzt galvu un blenzt zaros. Pēc tam, gaidot vilcienu, apēdu uzdzerot ūdeni, un domāju par to, ka kemenes šogad ir īpaši treknas. Vēl bišķi, bišķi un būs putni.

2011
2008

Šitā varētu katru dienu.

Nefolka māja mani klausa.
To pašu gan nevar teikt par manu māju, vakar naktī peles sienā tā grauzās, ka cēlos augšā un ieklapēju sienu ar vilnas zeķi (nē, neguļu ar vilnas zeķēm vnk patrāpījās pa rokai), pēc tam cēlos atkal un gāju trenkāt kaķus, kas durvju otrā pusē pārāk skaļi bujānīja. Bet vistrakāk bija skatīties kā vairākas dienas neaiztikts un mierā stāvējis fēns, pats no sevis sāk ļoti lēnām šļūkt nost no skapja. Paspēju noķert aiz vada. Vēl trauki plīst un nedēļas sākumā spogulis nogāzas no sienas (palika vesels, un cilvēki saka, ka jysk tirgo sūdus!).

Ā jā - mežā atradām milzīgu apsi, jaunu, bet mīīīlzīgu.

Pirms kādiem gadiem diviem solmeites dzimšanas dienā, nelielā alkohola reibumā, teicu toreizējam solmeites māsas draugam, ka nopirkšu kurpes ar tik augstiem papēžiem, ka ienākot istabā atdauzīšu galvu pret stenderi. Kurpes nopirku, bet ne ar tik augstiem papēžiem, jo tā tas vienkārši nenotiek - cilvēks, kurš n-gadus nav staigājis ar papēžiem nevar iekāpt ūberaugstpapēdenēs un nesaraut kaut kādus muskuļus vai saites. Bet ik pa brīdim, kad man uznāca kārtējais riebums pret izdabāšanu sabiedrībai vai konkrētiem indivīdiem, atcerējos un domāju - drīz, drīz...
( 174+13,5=187,5 )
Bet vispār šī dziesma pie vainas, jo saklausījos un pusdienlaikā jau bija radusies vēlme būt visai tādai ēteriskai, vieglai-vieglai un uz pirkstgaliem staigājošai.

( ko es darīju pie nefolka )

Turpinu fanot par jauno vietu. Vienkārši ghah!!! Un jau pirms septiņiem gadiem ejot pa to taciņu es nevarēju vien beigt priecāties par taciņu un kruto nokļūšanu līdz stallim. Tagad taciņa gan ir diezgan aizaugusi, jo visi ir kruti un ar mašīnām, bet tagad ir trīsreiz foršāk! Šodien pusskrējienā mēģināju iemūžināt. Ar visām trīcošajām rokām un fotoaparāta naidu pret meža zaļo gaismu.
( ... )

Pieklājības pēc par treniņu vārīšos zem īpašās atslēgas.

10 minūtēs 10 ceriņu laimītes.

Pateicoties cilvēkiem ar zāģi man šogad aptrūkās ceriņu. Pēc rakšanās pa dārzu noskatīju nodegušās kaimiņmājas ceriņkrūmu (kurā starp citu jau grieza grieze), bet līdz tam es netiku, jo sāku skatīties zem kājām.

Sāk rasties vēlme šonedēļ turpināt pastorālās izklaides un brīvdienās aiziet ciemos pie Impērijas.

(kind of) Gāgiskas kurpes čēēēēēk

( ... )

Dzēru šitādu vīnu

Un turpinu ekscibionismu (kāpēc man liekas, ka kaut kad šis vārds tika ģenerēts cibas komentāros), bet tas ir burvīgs veids kā sinhronizēt cibu un irl.
( Vī šūpoles! )
Vēl ir bildes, kur es žaujos uz batuta, bet kā Nīče* teica: "Un, ko jūs neiemācāt lidot, to iemāciet – ātrāk krist!"

-----------------------
* Mēs ar Nīči būtu lieliski draugi! Mēs varētu pastaigāties pa parku un izklaidēties sperot guļošajiem! T.i - ja iesper guļošajam viņš vismaz pieceļas...
Kaut reizi mūžā iesperiet guļošajam!
Tā runāja Lenora

Atjaunināta matu krāsa un trīs jaunas kleitas! ( Turklāt viena ideāli zaļa! )

Un kopš vakardienas pajautā santabarbaras galvā skan The Guild - Do You Wanna Date My Avatar.

Lai upgreidotu savu mušu sitamo man vajadzēja ādas gabalu no vecas somas (savējās visas vasarā nahrenizēju) un kaut kādu līmlenti. Ja ar ādu problēmas neradās (jo vietējais humpalveiklals pilns ar somām pa piecdesmit saņiem), tad pie līmlentes jau protams netikt bez gudrām saimniecības preču bābām. Prasīju viņai vai ir melna izolācijas lente, šamā arī parāda, a tur blakus tāds tipa melns makgaivers stāv un es saku, ka gribu šito, bet TĀ tak nav izolācijas lente! Mārketings nekāds! Ja smukā meitene svārkos grib kaut ko melnu un no vienas puses lipīgu, tad muti ciet. Nav jau tā, ka es te taisītos sadales skapja saturu labot. Un pat ja nopirktu nepareizo, tad tā pat vilktos atpakaļ un pirktu pareizo.

( Ar humpalām pavisam vienkārši... )

Astronomiskie saulgrieži (aka garākā nakts) tak ir šodien ne?

Bet man nav nekādi svētki, tikai ASR, nolāpītās šķīrējtiesas un lielā dilemma - kurā korsetē es vairāk izskatos pēc Aspazijas.

( jaunajā vai vecajā, labajā zaļajā? )

Vakar mācību motivācijas uzlabošanai sāku krāmēt studiju mapi, ko tik tur nevar atrast. Piemēram:
( civilā aizsardzība )

Vakar mēģināju apskatīties bildes, bet lielākā daļa atradās tumsā, so neredzēju ne vilkati ne komētu, ( sevi gan )

Kaut kādas bildes ilustrācijai.
"Šaurais ceļš uz Lietuvu" (c) ave. Pēcāk ceļš kļuva platāks un plūstoši pārgāja autobānī. Vienreiz gadījās aizbraukt šķērsām un nācās lūgt leišu palīdzību, nez vai viņi visi tik izpalīdzīgi, vai es esmu prasmīga zombētāja, bet leitis izvadīja mūs no maldu ceļiem braucot pa priekšu ar savu spīdīgo nisanu (to gan es neiemūžināju, jo visu mašīnu bija pārņēmusi histērisko smieklu lēkme).

( ... )