ausis glauda: Dernière Volonté – Le chant de la Pluie
Saulgriežus pavadīju smilšpapīrējot savas apses zaru.
Vairs neatceros kad, bet šķiet, ka kādā no ziemas mēnešiem, man radās ideja ieviest savā dzīves telpā zaru pie sienas. Tagad, kad apkārt ir tika daudz sienu, pārstiepu mājās skaistu zaru „briedi”, bet vis jau, protams, nav tik vienkārši (vismaz man).
Par piemērotāko koku izvēlējos savu apsi, jo, rau, visās n-tajās pagājušā gada vētrās viņa ir krietni aplauzīta. Bet tas nozīmēja, to, ka man jālien tur, kur es parasti nelienu šajā gadalaikā. Agrāk man likās, ka brikšņi ir pie vainas, taču kad es stāvēju uz mācītājmuižas ceļa, mīņājos (savās pilsētas zandelēs un garos svārkos lol) un iespējams, ka pat nedaudz pīkstēju no tā, cik ļoti negribējās tur līst, sapratu, ka par brikšņiem vairāk nepatīk tas, ka kājas iegrimst tajā biezajā trūdu klājienā. Tur ir pilnīgs nāves un dzīvības haoss, nav iespējams pateikt, kur beidzas vecā dzīvība un kur sākas jaunā – viens organisms „mirst”, bet otrs jau sparīgi aug virsū, vai kā savādāk veido savu dzīvi un iedzīvi uz mirušā rēķina. Viens ir tas, ka kāja ar pirmo soli iegrimst tajā sūnainajā zampā (kas ir fui, protams), bet pavisam kas cits ir tas, ka es tur laužos iekšā, izsitot visu perfekto haosu no līdzsvara.
Varbūt līdzība Yggdrasil lika Moirām vienbalsīgi bakstīt mani uz priekšu, sak’ mēs esam dzimušas, lai zvilnētu zem dzīvības koka, ko tu te lauzies, turklāt neiebridīsi haosā zaru nedabūsi. Pirmo soli spēru uz šķietami droša pamata – zibens nosperta liepas zara, izskats izrādījās maldīgs, jo no zara tur vairs nekā nebija tikai trūdu šļura, ko kopā saturēja bieza sūnu kārta, bet kad ieraudzīju aizlauztu apses zaru tieši man pa rokas stiepienam aizmirsu par visu haosu un plēsos uz priekšu neskatoties uz to, ka kājas grimst, ap potītēm ķeras nātru kāti un no struteņu sulas viss nozieķēts dzeltens. Apmātībā pat pazaudēju aboliņa maisu, ko biju aizbāzusi aiz jostas, bija jāiet atpakaļ.
Rezultātā viens zars, divas ērces un vēl jo projām niezošas kājas.
Viemēr ir bijis grūti pieņemt domu, ka jebkāds dievs/i varētu dzīvot iekštelpās. Tā tas gluži vienkārši nenotiek. Ja ņem klasisko "aitu gana" piemēru - tas būtu kā gans, kas dzīvo pie aitām nevis savā ganu būdiņā lauka malā. Nē, baznīcas un visādi tempļi ir jauki kultūras pieminekļi, kuros var būt pat Rūbensa gleznas, bet tas nenozīmē, ka tur ir dievs/i*.
Dievs/i drīzāk dzīvo ļoti vecos kokos, vismaz sajūta ieraugot ļoti vecu un milzīgu koku ir daudz spēcīgāka pat par to, kas rodas ieraugot, piemēram, Antverpenes katedrāli, turklāt tas nav radīts cilvēku rokām, bet pats kaut kā izaudzis un pastāvējis visus šos gadus (jā, cilvēks var iestādīt koku, bet tas arī ir apmēram viss, ko cilvēks var izdarīt).
Laukos visapkārt mājai ir vecāki un jaunāki ozoli, bet nekas (NEKAS!) nesit pušu veco sudrabapsi. Kopš es varu viņu (pavisam noteikti ne "to") atcerēties viņa ir bijusi pusnokaltusi, it kā knapi dzīva, bet dzīva vēl jo projām. Reiz cilvēki no darbnicām, kas ilgus gadus pastāvēja tieši blakus nabaga sudrabapsei, mēģināja viņu nozāģēt, jo pa pusei nokaltusi taču. Salauza zāģus un aizgāja dzert. Darbnīcas sen jau kā izputējušas, bet apse vēl stāv, tā pat pusnokaltusi, ar pēdējā vētrā nolauztiem divien lielākajiem zariem.
Šamās izcelsme diez vai ir likteņa nejaušība, droši vien iestādīja tas mācītājs, kas bija apsēsts ar kokiem, dīvaini gan, ka tik tālu no sava parka (liela angļu tipa parka, kas šobrīd tik ļoti aizaudzis ar brikšņiem, ka diez vai tur var izlīst cauri, bet kāds dendrologs gan tur varētu justies priecīgs).
Pie viņas var tikt tikai pavasaros un rudeņos, pārējā laikā manai gaumei pārāk daudz nātru un brikšņu.
( 2006. vēl ar visiem zariem )
---------------
*Izņēmums varētu būt šaivisti pie kā precējās avatars un Tala, bet tur dievs/i nebija telpā, viņš/i bija paši cilvēki.
Diena aizvadīta visnotaļ cacīgi. Braukājot ar BMV un trekterējot Maximā iegādātu maritini ar spraitu (nu labi vairāk spraitu kā martīnī, but still).
+ Dabūju raudeņu triecienpapildinājumu.
LAPUTIS!!! VISUR IR LAPUTIS!!!
Tas saucas apskatīju kāpēc man neaug gurķumētra, a šamās visas viņai virsū sakritušas, jo ir vissulīgākā! :/
Papildus vēl apskatīju vienu kalanhoju, ko pavasarī pārstādīju un kurai nesen mistiski sāka birt nost lapas. LAPUTIS!!!
Pagaidām ievārīju stipru pelašķu tēju, bet šaubos, ka palīdzēs.
Moš jāpamēģina kola. Man tik bail, ka nenoiet lapas pavisam nost.
upd. Gurķu mētra bija neglābjama, un tā viena gandrīz jau ziedēja [ Klusuma brīdis ].
Vēl par kreacionismu runājot. Skatoties kā no kastes spraucās ārā raudenes, salvijas un magones*, jūtos nedaudz kā dievs. Sajūta, protams, pāries, kad nonākšu līdz retināšanai.
-----------
* izmantoju to, ka kaimiņiem ir iestiklots balkons khe-he.
10 minūtēs 10 ceriņu laimītes.
Vakar saņēmos un iešļūcu mežā pēc "pēdējais laiks būtu savākt" augiem: bērziem, pavisams jaunajām aveņu lapām, melleņu un brūkleņu mētrām. Par pēdējām gan īsti nezinu, ziedus nededzēju, bet kaut kā nemierīgs prāts, ka jau ir palaists garām, jāskatās, kā šamās uzvedīsies.
Sezonu atklāju jau aprīļa beigās ar mālēpēm. Šogad uzlabjums vides kvalitātes ziņā - nav vairs putekļaina ceļmala, bet ļoti apšaubāma paskata dīķis privātīpašumā.
Complete Idiot's Guide Zāļzinībā: ( mālēpes izskatās šitā... )
Gribas histēriski smieties un raudāt vienlaicīgi.
Uzkāpu uz veco vec-vecāku dzīvesvietu ar mērķi sarakt vecas fotogrāfijas vienam "projektam". Sarakt vārda tiešajā nozīmē, jo tās, kas bija glīši saliktas albumos nodega zilām ugunīm, bet par laimi reti kuram latvietim esmu redzējusi visas bildes vienuviet. Tā kā būt viņas ir, tikai pietiekami dziļi jārok.
Pirmajā skapī pie pašām durvīm, tieši acu augstumā ieraudzīju tā kā kaut kādu ļoti vecu kladi brūnos vākos. Uz trauku kastes tā, ka stūrīts bišķi pāri, aš kā tiko nomesta. Protams, ka pirmais ko paņēmu, jo bērnībā neviena klade neizbēga manu papīra genocīdu, tātad dikti kruta ja reiz paglābusies.
A izrādās, ka nemaz nav klade, bet grāmata! UN KĀDA GRĀMATA!!! 1942. gada "Veselīgākās zāļu tējas" (3. spiestuve Rīgā, Adolf'a Hitler'a ielā 129/133) ar ierakstu Veselība dārgākā manta, Emīlijai Ābermaņos. ZE EMĪLIJAI!!!
Apsveicam tā sendienu cilvēku bijība pret iespiesto vārdu - ja nebūtu ielikta vākos būtu nošvirkstējusi viens un divi, dažās vietās vāki ir izkusuši no karstuma, bet pati grāmata tikai nedaudz nokūpējusi maliņās, un apakšmala ir bijusi samērcēta. Bet beigās (histēriski smiekli) Emīlija ar tumši zaļu zīmuli pasvītrojusi visu, ko ir vākusi!!! Man vairs nebūs jāskraida apkārt un jāizjautā cilvēki kuri lakstus neatpazītu pat ja tiem no dabas virsū augtu latīniskie nosaukumi! (So atkrīt arī visi argumenti "Ābermaņu vecāmāte to nevāktu", jo viņa ir vākusi pat f***ing driģenes un kurpītes! Hārdkōrs, kam es diez vai kādreiz pietuvošos*)
Nonesu lejā un visi cilāja - kur tāda uzradusies, kas tādu dāvinājis, ja nebūtu degusi toč varētu domāt, ka kāds atnesis. Bet es to māju vismaz divas reizes gadā reidoju lasāmu grāmatu meklējumos, un nekad (NEKAD) tādu neesmu redzējusi!!!
Otrā mājas galā atkal apskatīju pilnīgi jaunas padomju ražojuma kafijas dzirnaviņas ārkārtīgi vecā (bet smukā) somiņā un kaut ko, kas izskatījās pēc veclaiku matu fetiša (nu tipa piemiņai dāvāju tev savu matu cirtu), un vienā kastītē starp saplēstām krellēm un vecām apročpogām... zelta laulības gredzens -_-. Tā kā vecāmāte nekad nav nēsājusi laulības gredzenu (un tās arī bija viņas saplēstās krelles) izcelsme skaidri izsekojama. Jā - esot jau domājusi, ka pazaudēts. Un arī - esot tās pašas Emīlijas tikai nodots tālāk. Ja nebūtu man no tēva puses iedzimti kaulainie klavieristu pirksti un man tas gredzens arī derētu - sāktu kļūt tramīga.
Kā lai nesāk domāt, ka mums IR kaut kāds taisnais vads no aizsaules! Visas zudušās relikvijas esmu atradusi ES. Un man nav nekādu problēmu ar atpazīšanu bildēs, dziļā bērnībā no bēniņiem izvilku vienu vecu bildi, ko nēsāju blociņā kā grāmatzīmi. Kaut kāda veca tante, mazs bērns. Līdz man šamo mamma konfiscēja - jo tā tak viņa maziņa ar Ābermaņu vecomāti. Bet, protams - izmetiet vecāku un vecvecēku bildes sapelēt ar vecām avīzēm, bet tad, kad kāds atrod tā baigi prieki. Tagad arī savācu bildes tikai vadoties pēc Emīlijas, jo mamma maza izskatās toč tāda pati kā krustēvs bērnībā.
Otras vec-vecāsmātes albumu arī izskatīju, bet nu nevaru es viņu atpazīt jaunāku par kādiem ~40 gadiem (bišķi atsit Ilsi Koch :D), kaut arī turpat pie sienas stāv viņas bilde 18 gadu vecumā!
----------------------------
* Ja nu vienīgi es kādreiz būšu tik traka, lai aprecētos - tad gan būs rīcins manā dārziņā, tā teikt bijībai he-he.
Vēl man mājās ir lāde vai kaste (īsti nezinu - izskatās pēc lādes, bet īstenībā ir kaste), kurā es ik pa brīdim kaut ko ielieku un aizmirstu. Šoruden / ziem ļoti bieži to kasti esmu virinājusi. Un ja to attaisītu un izkrāmētu, atklātos viena ļoti šausmīga (mūsdienām) atkarība.
Vai arī "wī es gribu šito un šito" un kaste paliktu tukša, kas īstenībā būtu ļaunāk, jo man ir doma to visu kaut kad realizēt. Jauki, ka cilvēkiem var šitā izdaiļāt materializētas frustrācijas, dusmas un nelabas domas.
Vakar atkal dabūju vēl vienu zāļu grāmatu un iecerēju vēl divas. Šajā ir daudz līdz šim neapskatītu lakstu, kuru īstie nosaukumi līdz šim nav bijuši zināmi, piemēram, tas, ko man labpatikās saukt par pūpolzāli izrādās parastajam āboliņam rada. Man ir tādas aizdomas, ka vasaru pavadīšu ar degunu pret zemi.
(dīvaini, ka japāņi pin tādus pašus vainagus)
Prieks, prieks, prieks!
Baložiem arī ir hūt-hūt sācies! Kādus trīs pārus jau redzēju.
Un skatījos kā tas viens griežas riņķī un riņķi, un riņķī, stāvot uz kondicioniera ventilātora un mēģināju atcerēties vai starp visām viegli zoofīliskajām pasakām ir arī kāda, kur cilvēks būtu izprecināts balodim, vai vispār kādam putnam.
Un neviena nenāk prātā!
Tikai čupām čūsku - slāvu un tepat vietējā baltu. Nemaz nerunājot par ežiem, krupjiem un citiem neradījumiem, kurus vienmēr nez kāpēc aprec sieviete. Laikam gadījumi, kad vīrieši par sievu apņēmuši kādu odzi, zosi vai kazu bija pārāk pierasti, lai vēl par tiem pasakas rakstītu.
Bet, jā - kāpēc ne putni?
p.s starp citu Зелье змеиное ir горец змеиный / zalkšu sūrene / Polygonum bistorta.
p.p.s. Brīva vieta reklāmai pasakai par putniem.
Laikam vajadzēs beidzot iegādāties grāmatu skapi. Šodien atkal paslīdēja kāja, tikai Jāņa Rozes lietoto grāmatu daļā tas ir mazliet vieglāk finansiālā ziņā.
Pieplaku pie dabas daļas (lai gan tur ir tāds bardaks, ka vvz kas tā bija pa daļu):
- Ārstniecības augu sagatavošana un lietošana;
- Savvaļas ārstniecābas augi (kur, ha-ha, jau pirmais augs nav savvaļas);
- un ^___^ 1933. gada
Cik nožēlojami ir vadīt sestdienu skatoties TV3 ziņu arhīvu. Lai gan priecājos, ka viņiem vispār ir arhīvs un to visu kaku varu uzņemt galvā vienā vakarā nevis sistemātiski izbojājot vakarus mēneša garumā.
Pa dienu laistot puķes pamanīju, ka alveja tāda īgna, sak es viņai solīju rīta sauli, bet šamā sauli vispār vvz cik ilgi nav redzējusi. Noplok arī manas cerības kādreiz izsviest attention whore puķi, kuru gribas nosaukt par Zigrīdu - šamā katru rudeni demonstratīvi mirst un pavasarī demonstratīvi atdzīvojas, turklāt visu laiku bojā skatu un nepakļaujas pareizas augšanas disciplīnai.
Trīs jauki bērni! Trīs! Divas meitenes un viens puika. Jā - un divas neirotiskas mātes, tā kā šodien aptaustīt izdevās tikai puiku.
Vīgriezes. Viss šogad tā dīvaini zied. Uzzied un pēc nedēļas jau ir noziedējis.
Pie taciņas atradu kaut ko dīvainu - lakstu, kas izskatās un smaržo pēc mārsila, bet ir daudz lielāks par parasto mārsilu, ar tādu savādāku kātas konsistenci... Varbūt kaut kāds vietējais mutējušais mārsils, vai arī, ņemot vērā to, ka tā taciņa iet uz dārzu kooperatīvu, būs kādam pabirušas timiāna sēklas, bet tā kā vairākās vietās manīju. Pagājšgad jau redzēju, tikai neapskatīju tuvāk.
Vēl es ļoti daudz lasīju, turklāt divas grāmatas pamīšus (kas parasti beidzas ar to, ka neizlasu ne vienu, ne otru). Neko īpaši jaunu neuzzināju, bet ir visādi interesanti zinātniski skaidrojumi un pavēršieni jau zināmajam.
Un man arvien vairāk sāk likties, ka esmu kaut kādā minimālā pakāpē autiska - sākot ar izvairīšanos no acu kontakta un beidzot ar savu lielo mīlestību pret korsetēm un korsetjostām.
p.s. Divas ērces.
p.p.s. Raspodiņi sāk iznīkt no dzimtajām pļavām. Es negribu dzīvot pasaulē bez raspodiņiem!
Tā kā atkal bišķi pārcentos ar sēšanu - atdodu uz labām mājām* divus podiņus ar Izopa (Hyssopus officinalis) stādiem.
* tādām, kur tiks izstādīts lielākā plašumā, gaismā, vēlams ārpus iekštelpām.
Izvēlēti visi 2010. gada Latvijas dabas simboli - Gada koks - purva vaivariņš (Ledum palustre) (iz Vides ministrijas mājas lapas)
Šorīt gadījās epic fail - sajaucu melno tēju ar zaļo tēju. Vai kāds ir mēģinājis dzert ūberstipru zaļo tēju ar piecām karotītēm cukura un citronu?
Neiesaku.
( tēju kakts beidzot gatavs )
Varētu čīkstēt, ka bojā skatu un nav romantisko zāļu pušķu, bet skatu nebojā vairāk par citiem lūžņiem, un nieiesaiņota tēja ir nē, nē, nē, jo putekļiem un citiem briesmekļiem, kas lido pa gaisu, ļoti patīk šamajos nobeidzināties.