ausis glauda: Мельница - Дракон
Gribas histēriski smieties un raudāt vienlaicīgi.
Uzkāpu uz veco vec-vecāku dzīvesvietu ar mērķi sarakt vecas fotogrāfijas vienam "projektam". Sarakt vārda tiešajā nozīmē, jo tās, kas bija glīši saliktas albumos nodega zilām ugunīm, bet par laimi reti kuram latvietim esmu redzējusi visas bildes vienuviet. Tā kā būt viņas ir, tikai pietiekami dziļi jārok.
Pirmajā skapī pie pašām durvīm, tieši acu augstumā ieraudzīju tā kā kaut kādu ļoti vecu kladi brūnos vākos. Uz trauku kastes tā, ka stūrīts bišķi pāri, aš kā tiko nomesta. Protams, ka pirmais ko paņēmu, jo bērnībā neviena klade neizbēga manu papīra genocīdu, tātad dikti kruta ja reiz paglābusies.
A izrādās, ka nemaz nav klade, bet grāmata! UN KĀDA GRĀMATA!!! 1942. gada "Veselīgākās zāļu tējas" (3. spiestuve Rīgā, Adolf'a Hitler'a ielā 129/133) ar ierakstu Veselība dārgākā manta, Emīlijai Ābermaņos. ZE EMĪLIJAI!!!
Apsveicam tā sendienu cilvēku bijība pret iespiesto vārdu - ja nebūtu ielikta vākos būtu nošvirkstējusi viens un divi, dažās vietās vāki ir izkusuši no karstuma, bet pati grāmata tikai nedaudz nokūpējusi maliņās, un apakšmala ir bijusi samērcēta. Bet beigās (histēriski smiekli) Emīlija ar tumši zaļu zīmuli pasvītrojusi visu, ko ir vākusi!!! Man vairs nebūs jāskraida apkārt un jāizjautā cilvēki kuri lakstus neatpazītu pat ja tiem no dabas virsū augtu latīniskie nosaukumi! (So atkrīt arī visi argumenti "Ābermaņu vecāmāte to nevāktu", jo viņa ir vākusi pat f***ing driģenes un kurpītes! Hārdkōrs, kam es diez vai kādreiz pietuvošos*)
Nonesu lejā un visi cilāja - kur tāda uzradusies, kas tādu dāvinājis, ja nebūtu degusi toč varētu domāt, ka kāds atnesis. Bet es to māju vismaz divas reizes gadā reidoju lasāmu grāmatu meklējumos, un nekad (NEKAD) tādu neesmu redzējusi!!!
Otrā mājas galā atkal apskatīju pilnīgi jaunas padomju ražojuma kafijas dzirnaviņas ārkārtīgi vecā (bet smukā) somiņā un kaut ko, kas izskatījās pēc veclaiku matu fetiša (nu tipa piemiņai dāvāju tev savu matu cirtu), un vienā kastītē starp saplēstām krellēm un vecām apročpogām... zelta laulības gredzens -_-. Tā kā vecāmāte nekad nav nēsājusi laulības gredzenu (un tās arī bija viņas saplēstās krelles) izcelsme skaidri izsekojama. Jā - esot jau domājusi, ka pazaudēts. Un arī - esot tās pašas Emīlijas tikai nodots tālāk. Ja nebūtu man no tēva puses iedzimti kaulainie klavieristu pirksti un man tas gredzens arī derētu - sāktu kļūt tramīga.
Kā lai nesāk domāt, ka mums IR kaut kāds taisnais vads no aizsaules! Visas zudušās relikvijas esmu atradusi ES. Un man nav nekādu problēmu ar atpazīšanu bildēs, dziļā bērnībā no bēniņiem izvilku vienu vecu bildi, ko nēsāju blociņā kā grāmatzīmi. Kaut kāda veca tante, mazs bērns. Līdz man šamo mamma konfiscēja - jo tā tak viņa maziņa ar Ābermaņu vecomāti. Bet, protams - izmetiet vecāku un vecvecēku bildes sapelēt ar vecām avīzēm, bet tad, kad kāds atrod tā baigi prieki. Tagad arī savācu bildes tikai vadoties pēc Emīlijas, jo mamma maza izskatās toč tāda pati kā krustēvs bērnībā.
Otras vec-vecāsmātes albumu arī izskatīju, bet nu nevaru es viņu atpazīt jaunāku par kādiem ~40 gadiem (bišķi atsit Ilsi Koch :D), kaut arī turpat pie sienas stāv viņas bilde 18 gadu vecumā!
----------------------------
* Ja nu vienīgi es kādreiz būšu tik traka, lai aprecētos - tad gan būs rīcins manā dārziņā, tā teikt bijībai he-he.
"Un arī - esot tās pašas Emīlijas tikai nodots tālāk. Ja nebūtu man no tēva puses iedzimti kaulainie klavieristu pirksti un man tas gredzens arī derētu - sāktu kļūt tramīga."
:))))))))))))))))))
forši!