Salidojumā dejojot ar brāli izmežģīju kāju, kamēr sēdēju malā* un au-au-oju brāļa sieva secināja, ka tagad saprot, kāpēc mūs bērnībā izmeta no dejošanas pulciņa (bija tāds kruts dzelzceļņieku namā), mūsu improvizācijām ir grūti tikt līdzi, kā izrādās, tad pat manām kājām ir grūti tikt līdzi.



* Jā, jo pēc tam es uzvilku kurpes atpakaļ un gāju vēl dejot, šodien kāja saka, ka tā nebija laba doma, ceru, ka rīt varēšu iedabūt zābakā.

Zomg! Vins Dīzels spēlē D&D!

P.s. Un tā elfu beibe ir Serana no Skyrim!!!

Morfeja valstībā ļodzīgas trepes un nedrošus liftus ir izkonkurējušas dažādos veidos krītošas lidmašīnas.

Droši vien šādi zemapziņa cenšas man ieskaidrot, ka nav gatava atteikties no šīm bailēm. Vai arī to, ka arī turpmāk jāšmigo visu lidojuma laiku, jo kad tad vēl...

Reizēm domāju, kur cilvēkos rodas tā inde.

Sāku domāt, ka traki tas mans gads iekārtots. Parasti cilvēki pirmajā janvārī pamostas (paģraini, bet) tomēr mundri, ar skatu saulainā nākonē, jo priekšā ir vesels gads, ko neatgriezeniski sadirst. Man savukārt gada beigas - MJR, lielākoties ir arī augstākais punkts gadā*, kas liek pirmās gada dienas (vai atsevišķos gados nedēļas), kaukt, ka nekas labs vairs nenotiks (un kā minēts zemsvītras piezīmē, tas parasti ir diezgan adekvāts pareģojums).

Varētu jau, protams, sevi mānīt un teikt, ka nākamais toč būs labāks, jo drausmīgāku gadu par šo ir grūti iedomāties, bet man ir pārāk slikta priekšnojauta, ka nākamais pavisam noteikti pārsitīs šo sliktuma ziņā, un būs tas gads, kas izdzīs mani trimdā uz kādu citu valsti, kur varēšu sūdzēties par kādu citu sliktumu.

LCD, kā ievērojms spēks, gan ir aicināts apgāzts manus pieņēmumus.


---------
*Precīzi tie varētu būt kādi 97%, 2% tas ir bijis kāds cits festivals, 1% ir ideālās lasāmās grāmatas uziešana. Jā, tieši tik sekla ir mana dzīve.

Laime 2014 (tieši 14)

Šorīt rīta duša beidzās ar to, ka es matus mazgājot zaudēju līdzsvaru, iepinos dušas aizkariņos, izkritu no vannas un dabūju pa pieri ar krītošu aizkarštangu.

Guļot uz grīdas ~desmit minūtes skaļi smējos. Labi, ka mājās biju viena.

Man kaut kā dīvainā veidā visu savu apzināto mūžu ir izdevies ļoti racionāli pieiet "laimes jautājumam". Nevaru īsti izstāstīt kā, bet tā ir tāda dīvaina un tajā pašā laikā ļoti vienkārša matemātika, kas nepārtraukti skaitļojas kaut kur zemapziņas nostūros:
labais > sliktais = laimīgs
labais < sliktais = nelaimīgs

Un, ja kāds pēkšņi izdomā uzdot klasisko jautājumu, atbilde nekad nav jāapdomā, no zemapziņas vienmēr izlec konkrētā brīža aprēķini. Turklāt līdz šim nekad nav bijis tā, ka atbilde būtu "nelaimīgs", es pat nespēju iedomāties, cik lielam "sliktā" apmēram būtu jānotiek, lai tas pārspētu "labā" daudzumu.

Tāpēc ir ļoti dīvaini atklāt, ka visa sistēma nobrūk brīdī, kad atbilde vēl jo projām ir "laimīgs", bet tas pavisam noteikti nav tas, ko es jūtu. Un kaut kā ļoti grūti ir to pieņemt un ar to sadzīvot.

Novēlota recenzija par to, ka man bija tā iespēja mērot garo ceļu uz Trīri. Neskaitoties uz to, ka maršruts bija diezgan garš (Rīga-Kopenhāgena-Luksemburg-Trīre / Trīre-Luksemburga-Amsterdama-Rīga), tiku ar to galā diezgan veiksmīgi, bet, protams, mana ceļošanas karma tā pat pievelk visādas dīvainības.
Atpakaļ braucot Luksemburgas lidostā man piesitās muitnieks, kurš parādīja apliecību un sāka stāstīt kā viņi apmāca suni visādu dranķu meklēšanai, un vai nevarot pie manis noslēpt suņa spēļmantiņu, ko viņam jāmeklē (nez varbūt izskatos pēc klasiska narkokurjera. Turpat netālu sēdēja viens subjekts, kas izskatījās pēc kārtīga talebana, bet viņam piesietis ar tādām lietām droši vien būtu nepolitkorekti, tāpēc jāizvēlās vienīgā rudmate visā lidostā, kā nekā ņemot vērā senas francūžu leģendas arī mums esot sava īpaša smaka, zō - jaunam sunim vieglāks darbs). Tā kā man to tik vien vajag kā akšenu, tad atļāvos sev ap vidukli piesprādzēt to spēļmantiņu. Kādu brīdi pasēdēju viena pati, sāku jau domāt, a ja nu tie nebija muitnieki un toč piesprādzēja man īstu mantu, un tagad mani paņems ciet (zrja, jo aplieciba, ko man parādīja bija īsta)! Bet tas droši vien bija, lai cilvēki nostigā pazīstamo cilvēku smaku, savādāk jau īzī-pīzī - mans treneris ir bijis šite un šite, un o - te ir vēl kāda pazīstama smaka.
Pēc kādām 10 minūtēm tomēr pie apvāršņa parādījās sargs ar izstīdzējušu vācu aitu suņu tīni, kurš diezgan uzmācīgā veidā visus izošņāja. Man viņš tā virsū nebruka, bet apošņāja gaisu un ar to pietika, lai viņa acis iepletos tik platas kā apakštasītes un viņš sāka hipnotizēt to vietu, kur zem mēteļa bija paslēpta viņam atsavinātā manta. Šī vieta apmēram atgādināja ekstrasensu cīņas brīdī, kad ekstrasens stāv pie pareizās kastītes, kur noslēptas čūskas / dārglietas / what ever, un auditorija aiztur elpu domājot vai izvēlēsies pareizo vai aiznesīsies pie citas.
Bet suns stīvi apsēdās, noradot, ka ir atradis narkokurjeru un visi dzīvoja laimīgi līdz sākās boardings.
Instant karma rezultātā stjuarte mani nelaida uz savu vietu, bet iestūma pie avārijas izejas - trīs brīvas vietas pa kurām varēju izšļaukāties, likās kā luksuss, ņemot vērā, ka iepriekšējā naktī konference ieilga līdz pusdiviem naktī.

( Vācija )

Of The Wand & The Moon ir jauns EP "Shall Love Fall From View?", kurā ir instrumentāls skaņdarbs, kas saucas "Mazas Debeselis" (Mažas Debesėlis?). Vai lietuvieši atkal ir iekarojuši kārtējā ūberkrutā mūziķa sirdi?

Šodien neviens ar mani negribēja braukt peldēties. Skumji.

Bet ja Ūpīšiem būtu backyard

Pie mana loga atkal dzīvo zirneklis. Līdzsvars pasaulē ir atjaunojies.

(jādomā kā saukt)

upd: Un protams uz bezmērķīgi rakājoties pa youtube uzrodas arī koncentrēta šī brīža sajūta.

Nu tagad Ugniusam vienkārši IR jāaicina EK uz MJR!

Ceru, ka šī nav troļļošana

Omnia ir uzcepusi klipu vienai no manām pēdējā laika mīļākajām dziesmām - I don't speak Human.

It kā tas klips ne visai, arī "zemtekstuālā" zaļo propaganda, bet tik bieži komunikācijā ar cilvēkiem gribas bļaustīties: "Because I don't speak human...You can't understand a word I'm saying!"

Mėnuo Juodaragis šogad būs ROME!!!

Wīīī!!! Es ar gudru ziņu pieteicu atvaļinājumu jau janvārī!

Tik daudz ko gribas izdarīt un pamēģināt, ka gribot negribot mācas virsū doma - neko no tā visa nepaspēšu.

(nesaistīti-saistīti: šodien pieķēru sevi pie paniskas domas, ka "ir JAU pirmdiena!")

Vēl esmu palaidusi garām the Guild sesto sezonu. Tas gan ir viegli labojams, ņemot vērā sēriju īsumu šņuk.

Pagaidām man šis gads nepatīk. Nemaz.

Ūpīšu jaunākais iemītnieks un mans personīgais portāls uz Nārniju.

Ironiski, ka darbā pirmais komandējums bija par tēmu, kuras lekciju laikā universitātē zem galda lasīju "Kantu" (vispār jau Voltēru, bet daži juristi, pēc kategoriskā imperatīva iekalšanas, visu atlikušo mūžu no Kanta raustās). Klausīšanās neproduktīvā muldēšanā, no kuras nekas nekļūst skaidrāks, ja pēcāk pašai visam tā pat jāburas cauri, tajā laikā likās (un vēl jo projām liekas) galīgi neproduktīvi.
Lidmašīnā blakus apsēdās ārkārtīgi komunikabls krievu jaunietis, kas studē kaut-kur-vācijā, pamanījis, ka es lasu Dostojevski, izstāstīja kā Pēterburgā bijis ekskursijā pa "Noziegumā un sodā" aprakstītajām vietām. Man savukārt vajadzēja iekosties mēlē, lai neieteiktu viņam izlasīt "Idiotu", jo viņš bija tik ļoti Miškins vilcienā (pašā grāmatas sākumā).
( Un viesnīca izcēlās ar dekorācijām )