Morfeja valstībā ļodzīgas trepes un nedrošus liftus ir izkonkurējušas dažādos veidos krītošas lidmašīnas.

Droši vien šādi zemapziņa cenšas man ieskaidrot, ka nav gatava atteikties no šīm bailēm. Vai arī to, ka arī turpmāk jāšmigo visu lidojuma laiku, jo kad tad vēl...

Pirms gulētiešanas laikam jāpieraskta pagājušajā naktī redzētais, laikam briesmīgākais murgs, kādu es jebkad esmu redzējusi, lai šodien nenāk atkal (un varbūt lai nepiepildās arī).

Sapnis bija diezgan garš un visu netaisos atreferēt, bet tajā visas dīvainās situācijas manī radīja nepatīkumu neizpratnes sajūtu par citu rīcību, pati es dīvainā kārtā rīkojos pilnīgi tādos pašos veidos, kā līdzīgās situācijās rīkotos nomodā (garlaicīgi). Tas bija pirmais murga elements, bet visi citu sapņu zombiji to tā pat pārsistu, ja nebūtu pievienojusies nākamā epizode.
Cilvēks, kura viedokli es visnotaļ augstu vērtēju, mani īsziņu formā tā nolika, ka es vēl jo projām nespēju atjēgties. Visa argumentācija manam sliktumam bija ņemta no reālā dzīvē notikušā, bet informācija (un skatpunkts) tika iegūta no tāda cilvēka, kuru 100% rakstītājs ienīstu (ja pazītu dzīvē), turklāt viss tas atspoguļojums tika izteikts ar tādu indi un determināciju, ka izslēdza jebkādus manus paskaidrojumus (tipa tas un tas, man pateica to un to par tevi, un es jau nojautu tu esi tieši tāda maita).
Vēl mani šeit pārbiedēja tas, ka es nevienā brīdī nenojautu, ka tas ir sapnis (parasti sapņojot vienmēr zinu, ka sapņoju) un tas, ka tās īsziņas bija tika labi sacerētas un pārdomātas, ka pēc pamošanās katram gadījumam pārbudīju telefonu.
No kurienes tādas domas? Ekstrasenss es neesmu un nolasīt ctu domas es, protams, nevaru. Vienmēr esmu domājusi, ka man ir ļoti veselīga attieksme pret sevi, bet šis pavisam noteikti nozīmē, ka kaut kur kādā manas apziņas stūrī, neapzināti tādas domas ir radušās un pat ļoti konkrēti noformulējušās.

Sapnī redzēju pasaules galu.

Gribēju pačīkstēt par to kā trīs dienas mocījos pa Šmiseli un ceturtajā vēl dabūju palikt Frankfurtē (protams, pēc desošanas caur visiem tiem tuneļiem un gandrīz otrās astmas lēkmes manā mūžā), kur mani iemitināja smēķētāju istabiņā, pēc tam sarakstam pievienojās trīs stundas nedēļā (kurā, jau tā viss ir saplānots pa minūtēm), kas tiek sadirstas ar tuftu, šodien nāca klāt bēda par to, ka maijā būs nevis taureņi un putniņi kā visiem normāliem cilvēkiem, bet četras sienas un nebeidzami papīru kalni. To visu pavadošās filozofiskā rakstura domas vajadzētu pierakstīt, bet sīka balstiņa galvā (nihiliste) saka "Skuju!"

Vēl viņa katru rītu pie datora ieslēgšanas dzied "Dominique".

p.s. Kaimiņam atkal pilnmēness un mans Sandmens krāpjās nesot murgus, kuros es lasu grāmatas un domāju: "NĒĒĒĒĒĒ, TAS NAV DOSTOJEVSKIS!!!" (.. jo es nedrīkstu lasīt neko citu kamēr neesmu pabeigusi Karamazovus. Vēl 150 lpp.)

Labākam miegam:

Krīpī, krīpī, krīpī!

Sapnī redzēju kā Neige no Alcest pārdod savu dvēseli krustceļu dēmonam (cēlam mērķim gan).

Šoreiz par pasakām (jeb Meļņicas trūkumu organismā).

Sandmens man parādīja stāstu par princesi (?), kas dzīvoja klintī pie Okas upes Krievijā. Protams, ne jau viena, bet ar milzīgu, anakondveidīgu klinšu čūsku. Kā jau pasakās pieklājas - trīs vietējie varoņi bija izdomājuši princesi nomakarēt no klints.
Pirmais diezgan stulbā veidā lauza kaklu vēl nemaz nesācis kāpt. Otrais tika līdz augšai un viņam pat izdevās aizvilināt prom čūsku, bet ne uz ilgu laiku un šams tika apēsts (kas vispār bija diezgan žēl, jo no visiem trijiem šis bija viskrutākais, totāls maitas gabals, but still). Trešajam izdevās čūsku iespundēt krātiņā un savākt par atrādāmu trofeju. Bet šoreiz tas nenozīmē, ka varonis ar savu princesi dzīvoja ilgi un laimīgi, jo šī ir mana Sandmena pasaka.
Varonis ātri izbesīja princesi, kura izlaida čūsku no krātiņa, un arī trešais varonis tapa apēsts. Čūska un princese devās atpakaļ uz savu klinti un dzīvoja ilgi un laimīgi (droši vien notroļļojot vēl dučiem varoņu).

Nē Freids vēl pie manām durvīm neklapējās, bet pamodos ar skaidru apziņu un dziesmu galvā, jo tik sen nav klausīta Meļņica!

Лиха не ведала, глаз от беды не прятала.
Быть тебе, девица, нашей – сама виноватая!
Над поляною хмарь –
Там змеиный ждет царь,
За него ты просватана.

Un izrādās, ka pie Okas arī īstenībā ir tāda klints!

Tā kā youtube ir populāri visādi reakcijas videō, bet man nav ne kameras ne youtubes, tad cibā:

Ūpīši reaģē uz apkures pieslēgšanu:
- Wīīī apkurēēē!
- Huļi apkuri pieslēdza?!!!*

Sapņos redzēju ūpīšu pikniku pie dīķa, kas atrodas manos laukos, metām akmeņus dīķī, kamēr kādam ienāca prātā, ka tā jau nav nekāda aršana - mazi akmentiņi, un dīķī tika iesviesta paliela pagale, kas tur pat krastā mētājās. Kad ūdens beidza viļņoties uzpeldēja milzīga karpa, kas ar to pagali bija nosista. Lūk tā vajag ķert zivis ūpīšistyle.
Atlikušo sapni skraidīju apkārt ar gloku un mēģināju to noslēpt visādās vietās, bet neviena nebija gana slepena. Kāpēc slēpu īsti nezinu, varbūt kāds ar to bija nošauts, varbūt vienkārši nereģistrēts.

Senie latvieši saka:

( ... )

Ja rēķina vidējo atitmētisko nozīmi - tad tomēr labi, ka apkuri pieslēdza.

upd.-26.10.2012. hmmm tiešām palika aukstāks + sniegs / lietus

-------
* jo vēl taču silts. Kad ūdens tējkannā sasalst, tad arī jāpieslēdz.

Jā, un apkalpojošais Sandmans arī bija neapmierināts, jo šorīt uztrūkos no sapņa, kurā apmēram visi spilgtākie metālisti, rivithedi un vienkārši dīvaini cilvēki, kurus man ir nācies redzēt, sasēduši aplītī zaļas pļavas vidū akustiskās ģitāras pavadījumā dziedāja Dolijas Pārtones Joleen.

Šodien esmu pilnīgi nelietojama. Droši vien tāpēc, ka vakar atlūzu septiņos, nevis sāku lasīt Call of Cthulhu, kā tas bija ieplānots. Nogulēju akurāt līdz šorīta septiņiem (pilnas 12 stundas wī). Labā puse šai situācijai ir tas, ka redzēju čupu čupām visādus sapņus. Krutākais bija ap diviem naktī - mūsu dzīvoklī ielauzās kaut kāds zaglis / laupītājs un sākās skraidīšana apkārt pa visu dzīvokli. Zaglis man mēģināja uzbrukt ar nazi, bet es viņu mēģināju nošaut ar savu gaiseni, kamēr vilkates jaunkundze sēdēja uz viena no krēsliem savā istabā, sakrustotām kājām un dikti garlaikota pēc skata, centās sazvanīt policiju. Zaglim izdevās man iegriezt rokā, pamodos no sāpēm, bet kad atkal aizmigu izrādījās, ka epopeja turpinās. Noslēpos savā "ģērbtuvē", izraku piparu gāzi, iepūtu zaglim sejā un pēc tam noklapēju beigtu ar kerzu.
No rīta apskatīju vai kerza nav asiņaina un apsmadzeņoju to, cik labi es pārzinu visu manu mantu novietojumu telpā, kurā lielākoties valda haoss. Bet kāpēc es jau pašā sākumā tam zaglim neizšķaidīju galvu ar lauzni, kas stāv uz vecā ledusskapja tieši pie durvīm - vvz, laikam jautrības labad.

Bet, jā, neciešu, ka svešinieki ielaužas manā teritorijā.

( Sapnī redzēju )

un nevaru tikt vaļā no sajūtas

Vēl jo projām cīnos ar apkalpojošo Sandmanu. Viņa jaunākā izklaide ir pusnomoda stāvoklī izspēlēt kaut kādus "ko tu darītu, ja..." scenārijus, tajā pašā laikā liedzot man jebkādu darbības / izvēles iespēju un iznesot cauri sižetam, absurdā man galīgi neraksturīgā veidā.
Nē, es droši vien nerīkotos cēli, gudri un mierīgi, drīzāk pasūtītu visas scēnā iesaistītās puses dirst un bēgtu, ko nagi nes (metaforiski, gan jo aizbēgt īsti nebija iespjams). Bet tik klaji maitiskai rīcībai es toč esmu par gļēvu.

Šorīt pamodos un atklāju, ka pa nakti esmu novilkusi kreisās kājas guļamzeķi un pabāzusi to zem spilvena.

Pasaules gala gaidīšana nez kāpēc notika dīvaina plānojuma trīsistabu dzīvoklī, no kura arī vajadzēja sākties tam pasaules galam. Par piemērotāko glābšanās veidu tika izraudzīta palīšana zem segas*, no vienas puses tīri ļoģiski, ja nekā labāk nav, var censties pārdzīvot tornādo arī zem lietussarga. Pasaules galam vajadzēja iestāties precīzi divos dienā. Tā dažas minūtes pirms tiem diviem gulēju zem segas un klausījos kā attāla paziņa stāstīja, kam vajadzētu notikt - no kaut kurienes izbēgt n-tajām dvēselēm, kas lidinātos apkārt un censtos iemiesoties cilvēkos.
No tā arī ļoti pēkšņi pamodos nemaz tos divus nesagaidot, jo ne tikai man pašai, bet arī zemapziņai, droši vien vairs NEKAD negribas piedzīvot to svešās dvēseles klātbūtni. Nē, paldies,es labāk pamostos un stundu paguļu nomodā, lai sapnis pazūd pavisam un nemaz nemēģina turpināties.


--------------
* vispār ja tā padomā, tad bērnībā, kad biju nobijusies no kārtējiem x-failu mošķiem, brālis mācīja, ja palien zem segas, tad ļaunums netiek klāt


upd. Pastardiena: aicinājums nebūt grūtsirdīgam, ari strīds ar tuvu cilvēku, kas beigsies ar šķiršanos. Vispār lōģiski ņemot vērā, ka pēdējā laikā jūtos slikti biežāk nekā "ir pieklājīgi".

Es biju kaut kāds pa pusei indiešu neaizskaramais cilvēku kremētājs, pa pusei eitanazētājs. Procedūra bija apmēram tāda, ka templī ir divas istabas, katrā ir rituālais sārts, bet katram cilvēkam ir divi ķermeņi - viens miris un viens vēl dzīvs (tas kurš vēlas mirt). Man vajadzēja aizdedzināt mirušā ķermeņa sārtu, un degšanas procesā nomira dzīvais ķermenis (tas kas blakus istabā).
Es, protams, visu sajaucu un vairākas reizes sadedzināju dzīvo ķermeni, līdz mans uzraugs izdomāja pārliecināties vai es zinu, ka jādedzina mirušais nevis dzīvais. Pamodos ar svilinošu "pizģec" sajūtu pakausī.

Laikam jau par godu Ziemassvētkiem Sandmans žēlsirdīgi ļāva man redzēt un atcerēties pilnīgi visu sapni, neskatoties uz to, ka vairākas reizes pamodos un pat staigāju apkārt.
No sākuma līdz beigām, kā vecos labos laikos.

Redzēju burvīgus dvīņus, it kā līdzīgus, bet viegli atšķiramus. Likās ļoti pazīstami vai vismaz kaut kur redzēti. Ložņāju pa koka māju pilsētu mežā ar ļoti daudziem ezeriem. Vienā no ezeriem arī ielecu, jo bija vasara (kas nav nekas pārsteidzošs, jo ārā ir +10 grādi, bet istabā kādi +22). Izrādījās, ka ezerā ir daudz haizivs izmēra zivju. Sajūta apmēram kā peldēt zivju zupā. Vēl tur bija kaut kāda ne pa tēmu kristiešu draudze.

Šodien staigājot pa Rīgu atcerējos, kāpēc tie dvīņi likās tik pazīstami - viņi jau gadiem dzīvo manā galvā, kā vizuāli līdzīgi, bet radniecīgi nesaistīti personāži no bērnībā apsmadzeņota fikšena.

Pievienojam The Wolf sarakstam burvīgi OSTi no ne tik burvīgām filmām.
Wooooo + vēl aiz loga ikgadējā sirēnu kaucināšana.

Vēl man ir nereāls wtf par to, cik ātri un cieši es aizmiegu jaunajās telpās. Nez varbūt svaigais gais un zemā temperatūra pie vainas, vai arī vienkārši beidzot nav jāguļ cietā gultā.
Sapņu gan nav. Vispār.
So turpinam - Kinuko Y. Craft

Kāpēc nevajadzētu lasīt cibu pirms gulētiešanas - šonakt sapnī piekāvu vienu cibiņu, bija pelnījis*.

Priecājieties, ka neesmu Fredijs K.


--------------
* Par grēkiem sapnī, protams. Par irl nav ne jausmas.

Tagad esmu bruņota ar gāzi, tā kā diennakts tumšajā laikā labāk klāt nenākt (esmu ļoti tramīga - reiz gandrīz ar šķērēm nodūru cilvēku, kas gribēja parasīt uguni). Apskatījos arī to "elektrisko ganu", bet ziemā nav īsti jēgas tādam, neies jau fufaiku elektrokjūtot. Bet pārdevējs man viņu tā uzmanīgi deva, roku deviņos līkumos izliecis, sak kas zina vai tas man ir genuine blondīnisms, vai arī tūlīt pielikšu šamo viņam pie rīkles un teikšu: "atdod visu naudu, muļķadesa!"

Sapņi vēl jo projām nekādi - no tā, ka par daudz. Milzum liels kvantums ar visādiem krāsainiem tēliem un informāciju izskrien caur galvu, neko nav iespējams atcerēties.

Mister Sandman, bring me a dream...

Protams! Gribēji sapņus – bet lūūūūdzu. Kā tev, piemēram, „patiktos” būt stāvoklī, mmm? Un ne jau tā vienkārši, bet ar kaut kādu Sātanzu. Jū nou – 2012 n’šit, Antikrists tomēr ir vajadzīgs.
Pamodos piecos, pārliecinājos, ka viduklis vietā, bet tā arī vairs neaizmigu (bet tur pie vainas droši vien bija „āmurs”, ko iedzēru un atslēdzos deviņos).

-------------------------
(facepalm)

„Pirmsskolas vecumā bērniem filmas par vardarbību vajadzētu rādīt minimāli, taču lielākiem skolēniem pa retam nebūtu slikti šādas filmas redzēt, lai iepazītos ar reālo dzīvi,.”

Sandmans atkal ir pelnījis pa tauri. Vakar atslēdzos pie makten garlaicīgas filmas un redzēju ļoti skaistu sapni, vēl naktī lienot zem segas domāju, ka redz kā tik sen nav bijuši šitādi sapņi.
Bet no rīta TUKŠUMS! Tikai tāda pabalējusi sajūta.

Sajūtas jāmeklē citur, piemēram, noder ilustrācijas