Man patīk ziema, bet at-parkoties un parkoties ziemā ir pizģec! No rīta 30 min rakām ārā mašīnu un pēc tam vēl 15 min es mēģināju izbraukt no tās vietas ārā. Tas ir īzī pīzī, ja notiek uz normāla asfalta, nevis bruģa + tramvaja sliedēm. Vkarā 30 min mēģināju izbraukt caur sniega čupu uz apmales. Nu i nah*i labāk samaksāju 40 eur un turu zem jumta, nekā šitādas izklaides un nervi beigti. Un vēl visādas oktas šmoktas un kasko šmasko, kas man sanāk nenormāli dārgi, jo esmu čaiņiks, tas nekas, ka tiesības no 2010. gada!

Man laikam vajag kaut kādu anonīmo auto īpašnieku klubiņu, jo otrā diena kā auto īpašniekam un nervi netur. Gribas katras piecas minūtes skriet skatīties, kas notiek ar mašīnu. + Pa divām dienām jau kādus 40 eur esmu ielējusi bākā - labi, ka braucu tikai brīvdienās. Rīgā parkoties vispār ir kaut kāds pizģec. Nobrauc garām mājām - nav nevienas vietas. Noparkoju mašīnu blakus ielā, nāku uz mājām, un pēkšņi ideāla vieta ir nez kāpēc brīva, bet atpakaļ tak neskriesi (jo pēc cūcības likuma, braucot nākamoreiz tās vietas tur vairs nebūs). Parkošanās laikam arī ir vistizlākā lieta, autoskolā biju teicamnieks sievasmātē, jo tur viss pēc stabiņiem, pagiez sūri šitā, paskaties kur stabiņš, pagriez stūri tā un viss štokos, bet ja stāv divas reālas mašīnas, kuras var iebuktēt un noskrāpēt (+ ne smakas no stabiņiem), tad dūša papēžos un gribas sabrukt uz stūres raudot (ko protams nevar, jo tuļīt no aizmugures piebrauc tramvajs un sāk stirkšķināt).

Aiz bēdām dzeru vīnu.

Vakar aizgāju gulēt septiņos vakarā, šodien no rīta darbā domāju, nez vai normāli cilvēki visu laiku jūtās tik... nez... moži, enerģiski?

Jo parasti 90% nomoda laika es jūtos nogurusi un/ vai miegaina (atlikušos 10% man vienkārši gribas ēst).

Citu sajūtu īsti nav.

Jā, esmu kaķis.

Neaizmirstamās lietas šodien:

- Stjuartes sejas izteiksme, kad septiņos no rīta pasūtu vīnu un atsakos no jebkādām uzkodām.
- Brīdis, kad meklēju kontaktu, kurā iespraust mirstošu laptopu un nonāku pie secinājuma, ka Kiprā ne tikai mašīnas brauc pa nepareizo pusi, bet arī kontakti ir domāti kaut kādiem kreizī šit štepseļiem.

Par, ko es domāju:

1. Atrast somu, kurā ielien ne tikai ikdienas loriņi, bet arī laptops un vīna pudele ir grūtāk nekā varētu domāt. Vēl grūtāk, protams, pēc tam ir to visu staipīt apkārt, bet tas ir cits stāsts.

2. Atliek vien aizbraukt pie čī uz masāžu, lai feisgļuks man piedāvātu visādus saitus no sērijas "massageinriga", lai gan neesmu neko saistītu gūglējusi ne telefonā, ne kādā no savien datoriem. Lielais brālis ir. Un viņš acīm redzot dzīvo Vecmilgrāvī.

3. Pa kuru laiku ir sadirsts last.fm?

Zaļā ziema

Izrādās tas ir leģitīms nosaukums tam, kas notiek šovasar. Es nesūdzētos, ja būtu normāli auksts nevis šitas pavasara "siltums", kad ārā var apsaldēt visas vietas, kas nav piesegtas, bet telpās ienākot uzreiz ir jāizmetas peldkostīmā.

Brīdī, kad visa skriešana, uztraukšanās un lēmumu pieņemšama ir garām, un es esmu apņēmīgi atsākusi adīt cimdus ar nosaukumu "Zem kaķa spalvas krāsas debesīm"*, es, protams, pamanos iespiest pirkstus starp diviem baļķiem, taisot vaļā aploku. Nekad nebiju pamanījusi, cik liela iesaiste ikdienas procedūrās ir vidējam pirkstam - ne matus normāli izmazgāt, ne sīpollokus sagriezt.

* (c) Ēnu Kaleidoskops

Ček!

"Data Protection: Council agrees on a general approach"

Tā kā esmu kļuvusi par Miera ielas hipsteru*, rīt iešu lūkot sev riteni.
Pēc 16 riteņbraukšanas gadiem varēšu beidzot tikt pie sava - tieši tāda kā gribu - maza, viegla uz kura var sēdēt normāli nevis gandrīz četrāpus ar pakaļu gaisā un kupri mugurā. Līdz šim man ir bijuši tikai omes padomju laika saliekamais, ar izļurkātiem pedāļiem, kas rezultējās caurumā manā celī un brāļa vecais, uz kura jāsēž kā augstāk aprakstīts + ar neērtu sēdekli (vispār dīvaini, ka tieši vīriešu veļukiem ir tie neērtākie sēdekļi), vaļīgām bremzēm un ātrumiem, kas pārslēdzas labākajā gadījumā pēc vairāku dienu braukšanas.

* Kas ir ironiski, jo esmu hipsterofobākais cilvēks, ko pazīstu. Savulaik Čomskī izturēju minūtes divdesmit, un kopš tā laika izvairos apmeklēt līdzīgas šlakas iestādījumus.

Viendien taisoties uz sanāksmi ar viena "liela sociālā portāla" pārstāvi domāju, kā tie perfektie laminētie cilvēki saglabā savu perfektumu. Vienalga cik ilgi es no rīta taisos, jau pusceļā uz daru man ir Ingunas sudrabas frizūra*, nobristi zābaki (jā, pat sausā laikā), drēbes kaut kādās mistiskās pūkās un skropstutuša nevis "uz" acīm, bet "zem" acīm. Par dienām, kad pārvērtējot laikapstākļus uzvelku gumpeļus un nākot no darba izskatos pēc idiotes, jo visi tādi saulenēs un šļopkās, vispār nerunāsim.

* Te pie vainas varētu būt arī tas, ka nesen piespiedu kārtā nomainīju savu indīgo syoss šampūnu pret afigenno naturālo sibēriku. Tik sausi mati man savu mūžu nav bijuši, lai arī tajā syossā, ko lietoju kādu gadus 8-9 plašā spektrā ir sastopami tie sulfāti, kas tipa matus padara sausus. Varbūt kādam, kam mati ir ļoti taukaini šis ir brīnumlīdzeklis, bet tā kā manējie jau tā ir diezgan sausi, ar siberiku vispār pizģec salmi :/.

Sāku domāt, ka traki tas mans gads iekārtots. Parasti cilvēki pirmajā janvārī pamostas (paģraini, bet) tomēr mundri, ar skatu saulainā nākonē, jo priekšā ir vesels gads, ko neatgriezeniski sadirst. Man savukārt gada beigas - MJR, lielākoties ir arī augstākais punkts gadā*, kas liek pirmās gada dienas (vai atsevišķos gados nedēļas), kaukt, ka nekas labs vairs nenotiks (un kā minēts zemsvītras piezīmē, tas parasti ir diezgan adekvāts pareģojums).

Varētu jau, protams, sevi mānīt un teikt, ka nākamais toč būs labāks, jo drausmīgāku gadu par šo ir grūti iedomāties, bet man ir pārāk slikta priekšnojauta, ka nākamais pavisam noteikti pārsitīs šo sliktuma ziņā, un būs tas gads, kas izdzīs mani trimdā uz kādu citu valsti, kur varēšu sūdzēties par kādu citu sliktumu.

LCD, kā ievērojms spēks, gan ir aicināts apgāzts manus pieņēmumus.


---------
*Precīzi tie varētu būt kādi 97%, 2% tas ir bijis kāds cits festivals, 1% ir ideālās lasāmās grāmatas uziešana. Jā, tieši tik sekla ir mana dzīve.

Breaking the silence

Turpinu dzīvot reālistes vadībā (kas ir vienīgais veids kā nodrošināt manu funkcionēšanu).

Izgāju teknisko apskati pie visādiem ārstiem, vissi manu veselību atzina par labu esam. Viens domāja, ka esmu hipohondriķe - īpašība, kas man ārstos riebst - liekulība. Viņi aizgūtnēm stāstīs, ka jānāk laicīgi pārbaudīties bla... bla, visiem, kas pietiekami ātri neizskries no viņu kabineta, bet kad tu reiz atnāc laicīgi pārbaudīties - tu acīmredzot sirgsti ar Munchausen by Proxy. Viens, kam sūdzējos, ka nu pilnīgi vairs nevaru sadzīvot ar sava ķermeņa fizioloģiju un lai tak izraksta man kādas brīnumzāles, ko sludina visi mēdiji, pateica, ka nerakstīs, bet iedeva citas, kas dīvainā kārtā neizdarīja neko ar manu fizisko sliktumu, bet izslēdza smadzeņu "vis-slikti" režību, kas laikam jau pirmām kārtām bija vainīgs pie nespējas panest sava ķermeņa uzvedību. Un šīs nav nekādas fancy dvēselei domātas zāles, parastas meat suit domātās zāles, kas liek man savādāk paskatīties uz to, kā es uztveru savu bioloģisko formu (varbūt jāpārlasa Nīče).

Savādāk - eju uz sporta zāli, braucu uz treniņiem, lasu un pamazām iedzīvojos carpal tunnel syndrome adot Ēnu Kaleidoskopa Merčandaisu priekš MJR.

( dzīve otrā pusē )

"How I managed to support myself. Yet never managed to go anywhere. Never went anywhere, but aged all the same. How nothing touched me. And how i touched nothing. How I'd lost track of what mattered. How I worked like a fool for things that didn't. How it didn't make a difference either way. How I was loosing form. The tissues hardening, stiffening from within. Terrifying me. How I barely made the connection to this place. The place I didn't know but had this feeling that I was part of... This place that maybe I knew instinctively I belonged to..."

Haruki Murakami "Dance Dance Dance"

Aizvakar nopirku laptopu, jo staipīt līdzi vienu plānu štruntu, kas sver ~1kg ir vieglāk kā ~5cm biezu papīra čupu, kas sver daudz vairāk un kurā orientēties, protams, ir neiespējami.

Tagad man visās lapās maliņā rādās Euronics reklāmas a la "nopērc laptopu tūlīt!"
Trīs reizes drīkst minēt, kur es šamo pirku.

Vai esmu kļuvusi nedaudz paranoiska attiecībā uz datu aizsardzības huiņu?
Jā!

Vismaz cik tas attiecas uz to, ko viņiem nevajadzētu zināt. Tas gan netraucē man izveikt aktivitāti "iečekojies visās ES Padomes ēkās".


p.s. Garlaicīgs videō no konferences par datu aizsardzību

Protams, drīzās Parlamenta vēlēšanas un visas izmaiņas, kas tam sekos, bet OMG tas ir viņu reportieris? Es pilnīgi dzirdu kā viņš skraukšķ zem spiediena!

Esmu pārdzīvojusi arī kāzu vedējmātēšanu. Un kā gandrīz jebkurš, kas kaut ko tādu ir piedzīvojis varu teikt - NEVER AGAIN! Par laimi labākā draudzene man ir tikai viena, un citi draugi ir vai nu precēti, vai viebj laulības institūtu.

Man šķiet, ka atkārtojos, bet, kad man būs 80 - 90 gadi gribu būt kā Terēzija Broka! To, ka viņa ir dzimusi 30. septembī, uztveršu kā labu zīmi.

Tā kā es lidmašīnās nevaru ne mūziku paplausīties (drausmīgs troksnis + ausis krīt ciet), ne kādu pieklājīgu literatūru palasīt, nopirku sieviešu žurnālu. Kā jau man parasti gadās, sēdēju "ērtākajā" vietā boingā - vidējā krēslā, abās pusēs savukārt sēdēja plecīgi vīriešcilvēki, tā ka pilnīgi neērti bija lasīt to tuftu jo es taču neesmu TĀDA (es lasu Dostojevski... vēl jo projām). Bet velti, abi vīriešcilvēki to žurnālu lasīja daudz cītīgāk, man jau likās, ka tūlīt-tūlīt neļaus pāršķirt lapu. Un kā gan savādāk, ja sieviešu žurnālos ir vairāk puspliku sieviešu bilžu kā FHM un Playboy kopā ņemtos.

Gribēju pačīkstēt par to kā trīs dienas mocījos pa Šmiseli un ceturtajā vēl dabūju palikt Frankfurtē (protams, pēc desošanas caur visiem tiem tuneļiem un gandrīz otrās astmas lēkmes manā mūžā), kur mani iemitināja smēķētāju istabiņā, pēc tam sarakstam pievienojās trīs stundas nedēļā (kurā, jau tā viss ir saplānots pa minūtēm), kas tiek sadirstas ar tuftu, šodien nāca klāt bēda par to, ka maijā būs nevis taureņi un putniņi kā visiem normāliem cilvēkiem, bet četras sienas un nebeidzami papīru kalni. To visu pavadošās filozofiskā rakstura domas vajadzētu pierakstīt, bet sīka balstiņa galvā (nihiliste) saka "Skuju!"

Vēl viņa katru rītu pie datora ieslēgšanas dzied "Dominique".

p.s. Kaimiņam atkal pilnmēness un mans Sandmens krāpjās nesot murgus, kuros es lasu grāmatas un domāju: "NĒĒĒĒĒĒ, TAS NAV DOSTOJEVSKIS!!!" (.. jo es nedrīkstu lasīt neko citu kamēr neesmu pabeigusi Karamazovus. Vēl 150 lpp.)

Kaut kā baigais besis, nevaru neko uzrakstīt. Nav tā, ka nebūtu ko, vis-kaut-kas notiek un visādai aforismi nāk prātā, bet iespēja to pierakstīt smadzenēs tiek atspēkota ar "...meh".

Lai nu kā, tagad kabinetā redzu dienasgaismu, televīzijas torni, zinātņu akadēmiju un stacijas pulksteni, un man ir apliecība (ar baisu magšotu), ko pīkstināt vairākas reizes dienā.

"Angļu zinātnieki Ričards Vilkinsons un Keita Piketa salīdzināja attīstītās valstis pēc ienākumu nevienlīdzības un atrada pārsteidzošu sakritību - jo lielāka nevienlīdzība, jo vairāk palielinās slepkavību (..) skaits, (..)"

o rly?

REĢISTRĒTO NOZIEDZĪGO NODARĪJUMU SKAITS/ slepkavības ar iepriekšēju nodomu
2006 148
2007 117
2008 119
2009 109
2010 82
2011 91