Vo par compulsive hoarding gribēju rakstīt.

Jau kādu nedēļu skatos Hoarders un šausmninos, bet svētdien man bija unikāla iespēja piedalīties pašas vecāsmātes sahordotā ārā sviešanā. Padomju laiks ne vienu vien padarīja par pataloģisku krājēju un droši vien arī citiem latviešiem bēniņos slēpjas kastes ar ziepēm tādā daudzumā, ka visu atlikušo mūžu var nepirkt jaunas, vai kādi 7 gludekļi, mikseri, kafijas dzirnaviņas, n-tās servīzes, lakatiņu kaudzes, ar ko varētu apgādāt suitu sievas vēl vismaz nākamajās piecās paaudzēs, un citi krāmi biezā slānī (tai mājai ir gigantiski bēniņi), tomēr kaut kā neomolīgi, jo man tas droši vien arī ir gēnos un jādomā, ka pie vajadzēgajiem apstākļiem tas izpaustos (pāris reizes tapšu pamesta šņuk-šķuk un sākšu vākt visu pēc kārtas).
Atradām vec-vecmātes Zemgales zīļu vainadziņu, vecāsmātes jaunībsdienu tautas deju svārkus (arī laikam kaut kādus Zemgales vai vienkārši dekoratīvus), savilku to visu mugurā (tagad zinu, ka man ir tievākais viduklis dzimtā, vismaz tajā, kas no mātes puses), apsēju izšūtu priekšautiņu, čigānisku lakatiņu ap kaklu un skraidīju pa māju apkārtējo amjūzmentam. Kārtošanas procesā gan pazuda vainadziņš, kas izraisīja vēl lielāku amjūzmentu.
Pati iehordoju
- divas karalaika bļodas (vienai apakšā nacistu ģērbonis)
- vienu katliņu (sarūsējušo vietā)
- divas māla krūzes, no kurām viena ir gigantiska izmēra (5 litri vai pat lielāka) un alus kausu (izmantošanai par vāzēm, jo man tādu vēl nav)
- māla sautējamo trauciņu + līdzīga paskata apakštasīti no vienas servīzes
- divas koka karotes
- divus priekšautus
- kaut kādus lakatiņus, lielu adītu lakatu
- "rokas mikseri" (man riebst parastie mikseri - lieli un pretīgi, jāglabā kastēs un vienmēr slinkums kaut ko taisīt, jo jāvelk ārā tikai tāpēc, lai sakultu kaut kādu vienu nolāpītu sastāvdaļu, tad jāmazgā un jābāž atpakaļ kastē, fui)
- mīklas rulli (beidzot!)
- tos pašus nelaimīgos svārkus (staigāšanai pa māju)
- droši vien vēl kaut ko, ko tagad esmu aizmirsusi

Šonedēļ iespējams lielākais savācamais objekts - skapis, šobrīd mani raizīgāku dara tas kā šamo izvilks no bēniņiem vēl vairāk neapskādējot, nekā tas, kā viņu uzstibīs uz sesto stāvu pēc restaurācijas.

p.s. Netīšām atradu, so true!

Uzlekt augstāk par savu dibenu - check!

Kad gadiem es pāri skatos... liekas, ka pagājušais gads ir bijis krutākais no vismaz pēdējiem pieciem (?), ja ne pat vairāk, gadiem, BET es arī pirmo reizi saprotu kā jūtas visādi otrās vietas ieguvēji, kas stāv blakus zelta medaļniekiem un griež zobus par to, ka pietrūka sekundes simtdaļa vai pareizais zvaigžņu stāvoklis, lai būtu TIK DADZ LABĀK! Un ir grūti par to nedomāt, bet tā var sadirst visu nākošo gadu arī pie reizes.

Tfutu-bļe dzīve!

Iz tvnet: "Taču pabeigt universitāti man tā arī neizdevās, jo ikreiz sesijās gadījās nopietnas veselības problēmas."

:)

jā, sesijas un veselības problēmas iet roku rokā, medicīnas enciklopēdijā meklēt zem burta "P" ("paģiras")

Vai nu LCD tiešām eksistē vai arī sadošanās rokās toč palīdz. Otrais cēliens ceturtdien ^^

upd. Ghah kā man šito vajag, lai nesāktos pārākā ceturdaļgadsimta krīze! Pilnīgi nav izturams pēdējā laikā.

Mistika ar to angļu valodu. Tagad vismaz zinu, ka man reģistri galīgā tūtā.
Kad ieeju zināmā sansārā, ar parastiem mirstīgiem runājot, varu vankšķēt, kamēr cilvēkam, kas jau gadiem dzīvo ārpus savas dzimtenes un attiecīgi lieto tikai angļu valodu, ir jāpārtrauc un jāprasa, par ko es tur vāros. Bet komunikācija ar rūdītiem burkāngalvām ir elle, parasti izvēlos nerunāt... nemaz. Es nezinu ar kādiem pieklājības reveransiem (ja angļu valodā tādi vispār ir) pie viņiem vērsties un man ārkārtīgi pietrūkst „jūs” (slava valodām, kur tāds eksistē!), turklāt pastāv ļoti liela iespēja, ka izsviedīšu kādas muļķības, kas galvā, protams, noturas labāk kā gudrības. Ja ikdienas komunikācijā „that’s what she said”, „bat-crap crazy” vai „fuck me sideways” varētu traktēt kā cute*, tad ar burkāngalvām tas toč’ nespīd.
Pie vainas droši vien ir patērētais fikšens – grāmatas, filmas un seriāli. Laikam jāsāk skatīties kaut kāds Law & Order


-----------------
* tāpēc, ka nemaz arī neesmu rupja, vienkārši kā bērns samācos visu ko un pēc tam, zinot attiecīgās piemērošanas vietas, speru ārā reizēm pat īsti nefiltrējot patieso nozīmi (t.b. zināt zinu, bet neaizdomājos).

Pilnmēness tepat ap stūri. Vienu brīdi gribas atgāzt galvu un histēriski smieties, nākamajā seju pārņem raižpilna gimase un gribas triekt pieri pret galdu. (Sāku saprast no kurienes tās priecīgbēdīgās teātra maskas)

Un pielipa kārtējā hipsterpopsa (zombiju kolekcijai).
Walk, watch me walk, watch me walk, watch me walk like a zombie!

Kārtējā moirāde. Divdesmit valdīšanas dienās reāliste ir veiksmīgi iedzīvojusies nervu sabrukumā (apmēram kā meitene bildē pāris postus zemāk). Bet tā ar tām trīsvienībām ir - pofig kam piešķir varu, atlikušie divi var samesties uz vienu roku un ignorēt visus norādījumus.

upd. Nez vai Nīče zināja, ka anarhija sākas no trīs.

Nerakstu, jo ir pārāk karsts, lai rakstītu. Tas tā, lai kādam nesāktu likties, ka es te aizkadrā arī dzīvoju.

Jā, vispār atņēmu jaukajai lēmējvaru un atdevu reālistei, jo nu nevar vairs tā, viņa tač' sadirš visu kam pieskaras!

Un tikko kā es sāku apdomāt karuseļa teoriju:
reāliste jaukajai: "Nu kāpēc tu kāp iekšā, ja skaidri zini, ka tev paliek nelabi!"
Bet es vienkārši nevaru atturēties no kāpšanas uz viena un tā paša grābekļa, jo pēcāk sāpes pierē atgādina par to, ka ir tomēr kaut kas konstants šajā mūžam mainīgajā pasaulē.

Tā last.fm* piespēlē dienas dziesmu Birdeatsbaby - I Always Hang Myself With the Same Rope!

Tiešām nezinu kā to pateikt vēl labāk.



----------------
* Vēl bišķi un es viņam došu vārdu, jo saikne ar viņu brīžiem ir lielāka kā ar dzīviem cilvēkiem. Un palīdz arī vairāk.

Vle viena reklāma.
Tā kā šorīt pamodos no tā, ka nežēlīgi niezēja labā acs, secinu, ka tas nozīmē, ka šodien redzēšu kaut ko labu.

Tagad jāizrausta uzacis, lai varu redzēt kādā krāsā ir diploms (droši vien būs zaļā, jo tā toč nepiestāvēs manai kleitai).
Vakar nopirku apakškreklu (kombinē lol!), jo tai kleitai tomēr spīd cauri, kas parasti ir pofig, bet šoreiz es jau tā ieradīšos šļopkās (smukās šļopkās, ja!), turklāt lielākā daļa pasniedzēju ir pensijas vecuma, un lai arī daļa būtu pelnījuši ķert trieku izlaiduma dienā, daži tomēr ir ļoti jauki.

Saulgrieži trešais cēliens (vairs nebūs, apsolu, man jau ir apriebies, bet kamēr katrai moirai nav ticis pa savējiem, tikmēr miera nav)

( Yo-ho-ho, (and) after a bottle of rum! )

Un atkal tā pati situācija.

Es esmu pārāk "labticīga".

upd. Nē, nevaru beigt cepties, es taču iepriekšējā dzīvē esmu bijusi kaut kāds ar čību klapēts suns! Cita attaisnojuma nav.

Vienkārši figeju! Ja man būtu automāts...

Atvelkot vēl 20 Ls no manas algas sanāk, ka es varu ēst labi ja divas nedēļas mēnesī. Pāris mēneši šādas dzīves un valsts dabūs man pārstādīt muguras smadzenes. Lūk burvīgs veids kā padarīt cilvēkus slimus ar "veselības nodokli" bļe!

29. ir ne tikai DIJ melnajā piektdienā, bet arī mans izlaidums.

Jānes beidzot tā hitona iztīrīt.

Ir tik daudz interesantu lietu, ko varētu darīt. Varētu nedēļām dzīvot neatkārtojot darbības un nevienu brīdi negarlaikojoties, bet tā vietā ir jāmācās.

Bet vai es mācījos? Vai varbūt tomēr darīju kādu no tām interesantajam lietām?

Figu!

Lustmorda pavadījumā atplīsu pulksten septiņos! Vējš no atvērtā loga tik jauki pūta uz kakla un Lustmorda ambients radīja iespaidu, ka guļu milzīgā, pussabrukušā, ar sūnām apaugušā fabrikā. Nu kā var neaizmigt ar tādu ambienci.

Miegs vispār ir inde, rēķinot sanāk ka nošņāktas ir ~12 stundas, bet no rīta tā pat pamosties nevar un sajūta it kā nogulētas būtu labi ja tikai trīs stundas. Kafiju nedzeru, laikam ejot vakarā caur mežu būs jāapķeras kādai vecākai lazdai un jāizsūc dzīvības spēks or smth.

Aktuālie jautājumi (kā dzied Kaža - tieš jautājums sev):
- vai esmu spējīga noskriet piecus apļus 12 minūtēs, ne reizi neapstājoties? (meibī, ja ļoti, ļoti vajag)
- vai esmu spējīga divās minūtēs 25 reizes piepumpēties (Hell no! Mans limits ir 10 patnezinucik minūtēs)

Un tikko kā iedomājos, ka viss jau ir, tā uzrodās vēl kaut kas, kā nav.

Kāzas ir visnejēdzīgākā padarēšana EVER! Šitik daudz naudas izgāzt visādiem sūdiem. Un, nē, šis nav balzakisms, šī ir mana pārliecība, ka pietiek arī ar mūžīgas mīlas solīšanu zem dzimtā ozola zariem.

Reizēm liekas, ka vajadzētu vairāk rakstīt par citiem un aizbīdīt "es" maliņā. Bet tad tā paskatījos, ka praktiski visa mana cibliste raksta par sevi (pat visrūdītākie ekstraverti cibā raksta par sevi) un secināju, ka man nepatīk lasīt tos, kas raksta par citiem. Tas ir kaut kā skumji. It kā cilvēks neapzinātos, ka eksistē.

Disklaimeris - rakstīšana par visādiem vēstures notikumiem, mūziku, mākslu u.tml. neskaitās rakstīšana par citiem, rakstīšana par citiem ir, piemēram, "klasiskā māmiņbologošana" (99% bērna dzīves strīmošana savā blogā).

Beidzot miers. Kā no rūķīšiem un mežaveča izplēsies:

"Un atkal tukšs un kluss ir klajumā;
Tik, iztraucēts no trača negantā,
Pār lauku laukiem zaķis aizļinkā."