Mistika ar to angļu valodu. Tagad vismaz zinu, ka man reģistri galīgā tūtā.
Kad ieeju zināmā sansārā, ar parastiem mirstīgiem runājot, varu vankšķēt, kamēr cilvēkam, kas jau gadiem dzīvo ārpus savas dzimtenes un attiecīgi lieto tikai angļu valodu, ir jāpārtrauc un jāprasa, par ko es tur vāros. Bet komunikācija ar rūdītiem burkāngalvām ir elle, parasti izvēlos nerunāt... nemaz. Es nezinu ar kādiem pieklājības reveransiem (ja angļu valodā tādi vispār ir) pie viņiem vērsties un man ārkārtīgi pietrūkst „jūs” (slava valodām, kur tāds eksistē!), turklāt pastāv ļoti liela iespēja, ka izsviedīšu kādas muļķības, kas galvā, protams, noturas labāk kā gudrības. Ja ikdienas komunikācijā „that’s what she said”, „bat-crap crazy” vai „fuck me sideways” varētu traktēt kā cute*, tad ar burkāngalvām tas toč’ nespīd.
Pie vainas droši vien ir patērētais fikšens – grāmatas, filmas un seriāli. Laikam jāsāk skatīties kaut kāds Law & Order


-----------------
* tāpēc, ka nemaz arī neesmu rupja, vienkārši kā bērns samācos visu ko un pēc tam, zinot attiecīgās piemērošanas vietas, speru ārā reizēm pat īsti nefiltrējot patieso nozīmi (t.b. zināt zinu, bet neaizdomājos).