Eh šīs sanāksmes
Sanāksme nr.1
(Visi cītīgi lasa konvencijas pantu)
-Un kā tas izskatītos?
-Kā sludinājums "pārdodu lētas nieres... vairumā"?
Sanāksme Nr.2
Dienas otrajā pusē eju uz virtuvi pēc ūdens, no sanāksmju teplas atskan satraukts:
-Pieņemsim, ka es pieļurbājies pa nakti braucu no disenes...
Nav brīnums, ka nihiliste vairs nav tik uzkrītoši izdalāma. Nav iespējams.
Vakar piedalījos pasākumā kopā ar jakutiem, bet beigās izrādījās, ka neviens no klātesošajiem nav jakuts - to varētu drukāt rasisma un ksenofobijas apkarošanas bukletos, jo... nu īstenība tā pat kā skaistums nāk no iekšām.
Par īstenību runājot - pagājšņedēļ sapratu, kas man īstenībā šausmīgi nepatīk konferenču vidē:
- kad cilvēki neievēro sev noteiktās prezentācijas laiku - ja kādam reiz ir piešķirts noteikts laiks prezentēt specifisku tēmu konkrētā laikā, es ļoti saasināti uztveru to, ka kāds paņem tā plašāk (es nedomāju divas reizes plašāk, bet pat trīs vai četras reizes plašāk). Kamon tā ir PREZENTĀCIJA nevis lekcija. Šadās reizēs liekas, ka "prezentētājs" nerespektē ne auditoriju, kas sāk žāvāties un virināt programmu (neesmu redzējusi nevienu prezentāciju, kas pārsniegtu laiku, bet pēc kuras gribētos teikt, ka bija vērts, tiešām laba un tā, NĒ, visas labās ir īsas konkrētas un tam atvēlētā LAIKĀ), ne organizētājus, kas bažīgi skatās pulkstenī un domā kurā brīdī tā pieklājīgāk pateikt, ka varbūt vajadzētu beigt muldēt. Vai tiešām šie cilvēki nekad neizmēģina, cik daudz laika aizņems viņu prezentācija?
- kad cilvēki prezentāciju / runu / whatever LASA no papīra. Vai tiešām jūs gribat izlikties par nopietniem profesionāļiem saķēruši to papīra stērbeli kā glābšanas riņķi. Te nav pamatskola. Es pat esmu ievērojusi, ka nespēju uztvert nevienu šādu "prezentāciju", kas nolasīta no papīra, tikko kā dzirdu, ka cilvēks lasa, tā mans prāts aizceļo imaginārās tālēs.
- kad cilvēki formālos pasākumos nerespektē citu laiku (to es vēl varu saprast starp diviem cilvēkiem, pati varu lielu daļu dienas mēģināt izkasīties no mājas, bet...) - visiem ir sarunāts taksis vienā un tajā pašā laikā no rīta (trijos naktī!!!), bet kaut kā sanāk, ka ~20 cilvēki gaida, kamēr 2 cilvēki padzers kafiju un izdomās pievienoties.
Neaizmirstamās lietas šodien:
- Stjuartes sejas izteiksme, kad septiņos no rīta pasūtu vīnu un atsakos no jebkādām uzkodām.
- Brīdis, kad meklēju kontaktu, kurā iespraust mirstošu laptopu un nonāku pie secinājuma, ka Kiprā ne tikai mašīnas brauc pa nepareizo pusi, bet arī kontakti ir domāti kaut kādiem kreizī šit štepseļiem.
Prieks, ka esmu atgriezusies pāris gadu senā pagātnē - varu atnākt uz darbu, uztaisīt karstu tēju, ietīties šallē un salt kamēr ārā ir +30.
Par trakiem cilvēkiem, kas turpina rakstīt vēstules gan nav prieks.
Es zināju, ka šis bezgala skumjais un traģiskais brīdis pienāks, taču sirdī vēl saglabājās cerība, ka varbūt... varbūt tomēr es tikšu saudzēta, bet, nē, šodin tas beidzot notika - es saņēmu ielūgumu uz Stokholmas kriminoļoģijas simpoziju, kuru man ir jāpārsūta kādam citam.
Šodien ir mani profesionālie Ziemassvētki, jeb 28. janvāris ir Data Protection Day. Neizpaliek arī apsveikumi un svētku koncerti.
Nezinu vai šim pasākumam ir lozungs, bet varu piedāvāt Gendalfa citātu: "Is it secret? Is it safe?"
Kā vienmēr - papildus milzīgajam parasto darbu blāķim, kura dēļ nācās nokavēt ne tikai franču valodu, bet arī ĒK mēģinājumu, vēl Eiropas Komisija priecīgi paziņo, ka palaidusi tautās milzīgu dokumentu blāķi, no kura trīs ir direktīvas. Tā teikt merī krismas evrībadī!
Jau kādu laiku gaidu, kad kāds mani nošaus kā sliktāko ziņu pienesēju, liekas, ka ilgi vairs nebūs jāgaida.
Bet preses relīzes ievads ir mīlīgs, tā teikt шел, упал, очнулся в Европе:
"Around 9 million people are confronted with criminal justice proceedings in the EU every year. With more and more Europeans travelling, studying and working outside their home country, there is a greater chance that people may find themselves involved in criminal proceedings in a country other than their own."
Dienas piezīmes: 20:15 - pārrodos mājās no darba.
Kaut kas laikam ir jāmaina.
Aizvakar nopirku laptopu, jo staipīt līdzi vienu plānu štruntu, kas sver ~1kg ir vieglāk kā ~5cm biezu papīra čupu, kas sver daudz vairāk un kurā orientēties, protams, ir neiespējami.
Tagad man visās lapās maliņā rādās Euronics reklāmas a la "nopērc laptopu tūlīt!"
Trīs reizes drīkst minēt, kur es šamo pirku.
Vai esmu kļuvusi nedaudz paranoiska attiecībā uz datu aizsardzības huiņu?
Jā!
Vismaz cik tas attiecas uz to, ko viņiem nevajadzētu zināt. Tas gan netraucē man izveikt aktivitāti "iečekojies visās ES Padomes ēkās".
p.s. Garlaicīgs videō no konferences par datu aizsardzību
Protams, drīzās Parlamenta vēlēšanas un visas izmaiņas, kas tam sekos, bet OMG tas ir viņu reportieris? Es pilnīgi dzirdu kā viņš skraukšķ zem spiediena!
Seezhu lidostaa un skatos kaa cilveeki ar saviem koferiem klabinaas garaam. Par garlaiciibu gan nevaru suudzeeties, beidzot kaut kas par atbilstoshu teemu, savaadaak jau saaka likties, ka visa dziive buus jaanodziivo paartiekot no vienas vieniigas datu aizsardziibas. Bet shnjuk par garaam palaistajiem Apzinjas Paraziitiem :/.
Lidostas tomeer ir ljoti interesanti veidojumi, kaut kaa neticami liekas, ka cilveeki var organizeeties, lai darbotos tik preciizaa mehaanismaa. Buutu citplaneetietis noteikti peetiitu lidostas.
"Right to be forgotten"
(vispār lielisks nosaukums dark ambient projektam - (c) pie šitā, lai kāds nedomā nospert)
Ironiski, ka darbā pirmais komandējums bija par tēmu, kuras lekciju laikā universitātē zem galda lasīju "Kantu" (vispār jau Voltēru, bet daži juristi, pēc kategoriskā imperatīva iekalšanas, visu atlikušo mūžu no Kanta raustās). Klausīšanās neproduktīvā muldēšanā, no kuras nekas nekļūst skaidrāks, ja pēcāk pašai visam tā pat jāburas cauri, tajā laikā likās (un vēl jo projām liekas) galīgi neproduktīvi.
Lidmašīnā blakus apsēdās ārkārtīgi komunikabls krievu jaunietis, kas studē kaut-kur-vācijā, pamanījis, ka es lasu Dostojevski, izstāstīja kā Pēterburgā bijis ekskursijā pa "Noziegumā un sodā" aprakstītajām vietām. Man savukārt vajadzēja iekosties mēlē, lai neieteiktu viņam izlasīt "Idiotu", jo viņš bija tik ļoti Miškins vilcienā (pašā grāmatas sākumā).
( Un viesnīca izcēlās ar dekorācijām )
Kur dzīvē taisnība, kamēr dzimtajā krajā tvarsta kārtējo maniaku, es visu dienu sēžu darbā apkampusies ar sildītāju.
p.s. un kāpēc ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
walkire paslēpa savu rakstu, es netīšām aizklapēju to blogu adresi tā arī nepiefiksējusi.
Ar šo telefonbildi varētu aizsākt sēriju "Kā lai strādā?!", kurā būtu apkopoti mežīgi, uzmanību piesaistoši parka skati dažādos gadalaikos / diennakts stundās.
 |
Kaut kā baigais besis, nevaru neko uzrakstīt. Nav tā, ka nebūtu ko, vis-kaut-kas notiek un visādai aforismi nāk prātā, bet iespēja to pierakstīt smadzenēs tiek atspēkota ar "...meh".
Lai nu kā, tagad kabinetā redzu dienasgaismu, televīzijas torni, zinātņu akadēmiju un stacijas pulksteni, un man ir apliecība (ar baisu magšotu), ko pīkstināt vairākas reizes dienā.
Mistika ar to angļu valodu. Tagad vismaz zinu, ka man reģistri galīgā tūtā.
Kad ieeju zināmā sansārā, ar parastiem mirstīgiem runājot, varu vankšķēt, kamēr cilvēkam, kas jau gadiem dzīvo ārpus savas dzimtenes un attiecīgi lieto tikai angļu valodu, ir jāpārtrauc un jāprasa, par ko es tur vāros. Bet komunikācija ar rūdītiem burkāngalvām ir elle, parasti izvēlos nerunāt... nemaz. Es nezinu ar kādiem pieklājības reveransiem (ja angļu valodā tādi vispār ir) pie viņiem vērsties un man ārkārtīgi pietrūkst „jūs” (slava valodām, kur tāds eksistē!), turklāt pastāv ļoti liela iespēja, ka izsviedīšu kādas muļķības, kas galvā, protams, noturas labāk kā gudrības. Ja ikdienas komunikācijā „that’s what she said”, „bat-crap crazy” vai „fuck me sideways” varētu traktēt kā cute*, tad ar burkāngalvām tas toč’ nespīd.
Pie vainas droši vien ir patērētais fikšens – grāmatas, filmas un seriāli. Laikam jāsāk skatīties kaut kāds Law & Order
-----------------
* tāpēc, ka nemaz arī neesmu rupja, vienkārši kā bērns samācos visu ko un pēc tam, zinot attiecīgās piemērošanas vietas, speru ārā reizēm pat īsti nefiltrējot patieso nozīmi (t.b. zināt zinu, bet neaizdomājos).
Katru reizi, kad man vasarā jāiet uz kādu no plūdu semināriem Rīgas domē, atpakaļ nākot nenormāli gāž lietus.
Šoreiz apskatīju domē izstādītus bērnu un jauniešu zīmējumus:
( māksla )
Bet tagad es esmu atstāta viena, varu skaļi klausīties savu last.fm rādiō un atvilktnē man ir noslēps Lavkrafts!
No rītiem jau kuro nedēļu mani piemeklē vēlme izķēpaties ar rituālajiem sejas zīmējumiem, apmēram šitā
 |
Varētu kaut kā izrediģēt no smadzenēm vēlmi visur saskatīt zīmes.
Gribēju vakarā aiziet un noskaidrot vai varu 12 minūtes skriet un neiegāzties krāsainu rimbulīšu pārpildītā bezapziņā, un pie reizes apskatīties, cik tas ir metriskā ziņā, jo to, ka tam laukumam ir 400 metri atcerēšos līdz nāves stundai, jo skolas prakses ietvaros dabūju slaucīt visu to asfaltu (tā bija mācībspēku variācija par Augeja staļļu tēmu - slaucīt stadionu vējainā dienā ir apmēram tas pats).
Bet tagad līst lietus un neizskatās, ka taisītos apstāties.
Un vēl viņi te domā, ka vajadzētu mani apmācīt lietot ArcView vai ArcEditor, vai ko tur. Protams, kruta - jauna prasme un tā, bet prasmju saraksts pēc tam toč izskatīsies pēc kāda no Lēdijas Gāgas tērpiem - slaucu govis, izveicu kriminālprofilēšanu, adu cimdus, ievadu datus aksesā, menedžēju stalli, stādu puķes un, protams, zīmēju kartes, rasēju uz velna paraušanu un izšuju krustdūrienā (jeb skaidri un gaiši redzams, ka meitene nezin, ko viņa grib).
