IDEĀLĀS REALITĀTES TEĀTRIS.

Visi augstskolas referāti un prezentācijas, kas jāatbild auditorijas priekšā ir lielisks treniņš manām runāšanas spējām, ko es vēlos attīstīt. Patīk vērot publikas reakciju uz savu un citu uzstāšanos, pētīt, kāds balss skaļums piesaista vairāk uzmanības, kura brīdī publika sāk garlaikoties, kurā brīdī vajag mazliet pajokot, lai atsvaidzinātu uzmanību, kurā brīdī – mainīt intonāciju un balss skaļumu. Un tad, kad guļoša publika, nogurdināta no nebeidzamām prezentācijām, pēkšņi paceļ galvas un sāk mani klausīties, es jūtos ļoti laimīga. Un pasniedzēji laikam mani ienīst, jo manas uzstāšanās ir ne tikai materiāla pasniegšana, bet arī joki, apkopotā superzinātniskos vārdos rakstītā materiāla izņirgšana („šo slaidu es vispār izlaidīšu, jo tapāt neviens neko nesaprot” stilā), brīžiem – viegli žargonismi, sarežģītu gadījumu izskaidrošana uz sadzīves piemēriem. Toties publika ir sajūsmā. Un es jūtos kaut kā tā:

                   

Šodien es, kā jau vidusmēra latvietim pienākas, strādāju feisbukā un klausos draudzeni, kura kaut ko muld par „I have the pussy I make the rules” principu un apvainojas uz vīrieti par to, ka viņš neesot pietiekami dāsns, un tas ir totāli nekaunīgi, jo „es viņam taču dodu seksu”.

Tā sieviešu taktika – vīrieša manipulācija ar seksa palīdzību, man vienmēr izraisa lielu, lielu watzefaku. Sajūta tāda, ka sieviete ir staigājošs caurumiņš, kurš atveras atkarībā no tā, cik daudz drēbju, rotaslietu, naudas un izklaides tai tiek upurēts. Un man rodas jautājums – vai tai sievietei pašai seksu negribas, ka procesu viņa padara par manipulācijas instrumentu? Tik ļoti sveši man ir tie „sieviešu viltības” paņēmieni. Es uzskatu, ka ir vienkārši jābūt awesome mīļākai - un tev pats no sevis viss upurēsies. Man liekas, mani pašu varētu manipulēt ar seksu, ja labi gribētu.  

Un beigās retorisks jautājums – kā princips „I have the pussy I make the rules” darbojas lesbiskās attiecībās? :D 

Man ļoti nepatīk, kad cilvēki karina sev virsū birkas un veic sevis klasifikāciju pēc dzīvesveida aspektiem, pārliecības vai sociāla stāvokļa. Nacisti un antifašisti, veģetārieši un vegāni, katoļi un pagāni, metālisti, goti, homoseksuāļi – viņiem visiem ir kopējā iezīme – sevis definēšana saistībā ar vienu no personības aspektiem, un, kas no tā izriet – nostādīšana pretī sabiedrības daļai, kas šos uzskatus neatbalsta. Un tā, manuprāt, ir ļoti liela problēma – pieskaitot sevī pie kaut kā, cilvēks dabū visu naida plūsmu, ko rada masu stereotipiskā domāšana par šo grupu kopumā.

Pēdējā laikā manā frendlistē ir daudz vegānisma. Atļaušos apvienot viņus ar veģetāriešiem. Un, tiklīdz cilvēks pazino, ka viņš ir veģetārietis/vegāns, pretī tiek dabūtas diezgan smieklīgas reakcijas, sākot no „un no kā tu dabū olbaltumvielas?” līdz „ej ārstēties”, un noteikti vēl kaut kas, par ko neesmu kvalificēta runāt, jo pie attiecīgām grupām nepiederu. Jo sabiedrība ir minimāli izpratusi vegānisma/veģetārisma jēgu, un spriež par cilvēku pēc tā, ignorējot citus viņa personības aspektus. Bet tie paši veģetārieši/vegāni ir tik dažādi cilvēki. Es pazīstu vienkārši superawesome adekvātus gaļas neēdājus, es pazīstu ieciklētus fanātiķus, es pazīstu tādus, kuri piekopj izcili veselīgu dzīvesveidu, pazīstu tādus, kuri dzer līdz bezsamaņai un lieto narkotikas. Man liekas, cilvēks ietaupītu sev ļoti daudz nervu šūnu, ja pārstātu teikt „es esmu vegāns/veģetārietis” un vienkārši ēstu to, ko uzskata par vajadzīgu – par viņu netiktu spriests pēc valdošā stereotipa.

Bet tas nav labākais piemērs. Vot, neonacisti. Tiklīdz tu izteiksi kaut mazākas simpātijas šim „-ismam”, vari sevi norakstīt. Bet arī šie cilvēki ir tik dažādi – no atsaldētiem narkomāniem, kuriem nav tiesību saukt sevi par skinhediem, līdz izcili intelektuāliem un labi audzinātiem cilvēkiem vai Straight Edge skinhediem. Bet visus liek viena maisā ar „fuj, nāvi jums” diagnozi.

Homoseksuāļi un biseksuāļi. Viņu milzīga kļūda – uzskatīt savu seksuālu orientāciju par kaut ko īpašu un nostādīt sevī pretī visiem pārējiem. Pēc būtības – plātīties ar savu seksuālu orientāciju. Heteroseksuāļi taču nestaigā apkārt ar tekstu „esmu heteroseksuāls”. Gejs var būt gan izcils mākslinieks, gan urla no Maskačkas, kas slepeni un lustīgi masturbē pie geju porno. Bet nē, davaj, piekarinam sev birku virsū, lai šos abus ienīst vienlīdz vienādi!

Es nekad neesmu definējusi sevi kā kaut kādu „-istu”, pirmkārt jau tāpēc, ka nejūtos pietiekami TRUE, lai droši sevi pieskaitītu kādai no grupām. Man nepatiktu dzīvot, apzinoties, ka par tevi kāds spriež pēc tava „-isma”, nevis pēc tava rakstura kopumā un justos ierobežota, zinot, ka jāievēro kaut kādi nerakstītie likumi.

Ir jābeidz nostādīt sevi pretī sabiedrībai. Visiem. Esiet geji, esiet vegāni, esiet nacisti, bet nevajag likt uz to uzsvaru, pieskaitot sevi raibai cilvēku grupai. Labāk būtu, ja Jānis- metālists, Līga – vegāne un Maigonis –gejs būtu vienkārši forši cilvēki, kas draudzīgi paustu savus uzskatus tikai tad, kad viņiem par to jautā un neapvienotos grupās, kas naidīgi izturas pret ienaidnieku vardā „Visi Pārējie”.

Biju pie pieminekļa. Sēdēju zālītē, riju supergaršīgu šašliku ar supergaršīgu kvasu, sildīju purniņu saulītē, ķeru to prieka un vienotības atmosfēru un negivoju faku par politiku, nacionālām asariņām un citu bullšitu.

No viena cilvēka, pavadot ar viņu daudz laika n gadu garumā, esmu pārņēmusi imunitāti attiecībā pret to, ko par mani runā un domā citi. Bet tam ir viens ievērojams blakusefekts – es pati esmu pārstājusi teikt cilvēkiem, ko es par viņiem domāju. Un, kamēr dažs labs atļaujas atklāti apspriest manu uzvedību, rakstura īpašības un pat psihes stāvokli, es uz viņiem skatos un malas un domāju… nē, pat nedomāju, tik pasaku LOL un uzlieku kā fona troksni. Jo tracina tie visi sava viedokļa izteicēji, kuri uzskata sevi par prāta, morāles, uzvedības un gudrības etalonu, kaut paši manās acīs mēdz būt āksti. Man būtu miljons pret – lietas, ko personai veltīt, bet es visu turu pie sevis, īpaši, ja cilvēks tiek kategorizēts kā kautkādsturdraugs. Nē, man nav bail kādu aizskart un teikt patiesību acīs – es skatos kā cilvēks varās savā sulā ar savu sviestu, vēroju no malas. Dažreiz gadās to cilvēki tā mazliet pa-aprunāt, bet kam negādās, jūs visi tā darāt.

Dienas jautājums sev: pa kuru laiku, nahuj, esmu tik pieklājīga palikusi?

Mazliet novēloti, bet es nevaru neizteikties. Par lāci. Pat neskatoties uz to, cik ļoti es mīlu šos dzīvniekus.
Nezinu, vai mans arguments ir argumentējošs, un daudziem diskusiju biedriem droši vien apnicis, ka bieži to uzsvēru, bet – es esmu no Urāliem. No mazā ciematiņa, kam apkārt ir dziļi meži. Un mana sejā katru reizi ir milzīgs whatthefucks – cilvēki, mīļie, vai jūs zināt, kas notiek ar lāčiem, kas satrakojas?

Pieradināts meža dzīvnieks ir pārāk trausla parādība. Kā saka tautas paruna - cколько волка не корми, все равно в лес смотрит. Un, ja lācis aizbēg, tas nozīmē vienu – viņš vairs negrib būt pieradināts. Un viņš vairs nav uķipuķi. Viņš nekad nav bijis. Jo pieradis pie cilvēkiem, kas viņu kopj, pie viņu smaržām un klātbūtnes. Visi pārējie ir apdraudējums. Un ēdiens.

Protams, visi, kas mēģināja tikt galā ar šo situāciju, ir pilnīgi retardi, bet ne jau tāpēc, ka nošāva, bet tāpēc, ka nemācēja stingri noturēt savu pozīciju un izglītot tautu par lāču bīstamību. Jo, rodas iespaids, visiem pilsētniekiem lāči ir uķipuķi, viņi vienkārši neapzinās draudus, kas no tā nāk. Jo lācis pilsētā – ārkārtas stāvoklis. Tiklīdz viņš sajustu badu, sāktos trakumi. Ziniet kā izskatās satikšanās ar izbadējušos lāci? Diemžēl daži man pazīstami cilvēki, tajā skaitā arī mani radi, par to vairs nevar pastāstīt – no viņiem pat gandrīz nepalika pāri, ko apglabāt. Toties tie, kuri izglābās (parasti ar iztrūkstošām ekstremitātēm), labprāt stāsta. Manas mammas brālis, kas šovasar gāja medībās, izglābās tikai tāpēc, ka līdzi bija ierocis.

Pieradināts lācis? Nesmīdiniet mani.

Bet emocionāli – protams, ka žēl lācīša. Tik taisījos pie viņiem ciemos braukt.

Atpakaļ no Pēterburgas. Ir tik daudz, ko teikt. Par skaistumu, par vērienu, par to absolūti neiedomājamo krāšņumu un diženumu. Par to, cik daudz laika esmu pavadījusi, skatoties uz pasaulslaveno gleznotāju darbiem, greznām pilīm un paceltu tiltu. Par iespējām, par darba piedāvājumiem uz katra stūra, par garšīgiem un kvalitatīviem produktiem. Krievijas Impērijas pēdējais atbalss. Tāda Krievija, kādu es mīlu, komunistu neiznīcināta Krievija. Bet kas ir pats galvenais? Tā drošības sajūta, kas mani pārņēma, pilsētā dzīvojot. Viegli saprotama, ērta pilsēta, kur tu juties piederīgs un gaidīts. Mīlu.

     

Tā vietā, lai taisītos ceļojumā, es te sēžu un prātoju par saviem matiem un svaru. Atradu pāris bildes ar gariem matiem un sapratu, ka man to ļoti, ļoti pietrūkst. Pietrūkst matu un normāla ķermeņa svara. Laikam tās meitenes, kuras mēģina notievēt, uzskata mani par pilnīgi kū - kū, bet es negribu, negribu būt kaulu kambaris. Vēl tikai mazliet, es es izskatīšos tā, kā izskatījos pirms 4 gadiem.

Un mati... tie ir šausmīgi plāni, bez apjoma, viegli elektrizējas un pielīp galvai un vaigiem kā diedziņi. Kad es nogriezu karē, un vēlāk - zēngalviņu, pirmo reizi mūžā mani mati ieguva apjomu un, izejot arā, sekundes desmitdaļās pārstāja pārvērsties par sprādzienu makaronu fabrikā. Bet man pietrūkst garu matu. Un es vairs nezinu, kā ir labāk - ļoti īsi, bet veselīgi, kupli un paklausīgi; vai gari, bet neveselīgi, plakani un pilnīgs sūds.

Un bildes (1 , 2) tādu nostalģiju parāva. Un atmiņas par visādām padsmitgadu pozēriskām fotosessijām.

Atkal bērnudārza klasika. 

Nekad neuzņemties vairāk, nekā spēj paveikt.

Skraidīšana šurpu – turpu no viena Rīgas mikrorajona uz otru. Pirmais darbs, otrais darbs, privātskolniece, lekciju vadīšana, projekti, maģistrantūra. Šodien pēc privātstundas, plkst. 13.30 bija sarunāta vizīte pie potenciālajiem darbadevējiem, diezgan ievērojama kompānija. Es, neizgulējusies, ar sāpēm mugurā un vēderā, atmodos trolejbusā un zvanītais otrajā gala saka, ka viņi jau divdesmit minūtes mani gaida. Skatos pulkstenī – 13.50, kaut man likās, goda vārds, nesaprotu, kāpēc, man likās, ka ar laikiem viss kārtībā. Un tas nav viss – tas bija nepareizais trolejbuss, kurš nepiestāj tur, kur vajag. Man ir 10 min, lai tiktu tur, ceļš uz kurieni prasa vismaz 25. Pirmā doma – skriet. Otra doma – fuck everything.

Piezvanīju, atvainojos, teicu, ka nebūšu un kā noteikti atzvanīšu, kaut zemapziņā zināju, ka neatzvanīšu un gan jau, ka viņi mani jau norakstīja.

Iegāju Narvesenā, nopirku karstu šokolādi un gāju uz parku sēdēt uz soliņa. Noliku portatīvo, apsēdos un pusstundu mierīgi vēroju kā cilvēki apkārt kaut kur steidzas un skrien.

Un tā kompānija man nemaz nepatika.

Ja es saprotu, ka aizmirstu - tad es atceros.

Ļoti skumji secinājumi – es nekad neesmu bijusi tik neieinteresēta jaunu zināšanu iegūšanā kā tagad. Un paldies jāsaka universitātei – pēc 4 gadiem mani interesē tikai truli blenzt datorā, skatīties ne pārāk vērtīgas filmas, runāt hujņu un darīt lietas, ka neprasa smadzeņu piepūli. Mana galva ir nogurusi no informācijas, ko es cītīgi esmu bāzusi sev iekšā Stradiņos. Redzesloks ir sašaurinājies tiktāl, ka man par visu pohuj. Un tas vēl nav viss – es sāku aizmirst pašsaprotamas lietas, pilnīgi kauns paliek. Piemēram vakar es nonācu watzefakā, jo nevarēju atcerēties, vai diode laiž strāvu vienā virzienā, vai abos virzienos – mana fizikas skolotāja, kura mani slavēja kā „vienu no retām sieviešbūtnēm klasē, kura kaut ko saprot” laikam nomirtu no infarkta, to dzirdot.

Vidusskolā es biju ziņkārīga, atvērta jaunām pieredzēm, daudz lasīju. Bet tagad – nemāku koncentrēt uzmanību vispār un man ir grūti izlasīt ne-medicīnas satura tekstus (izskatās, tie ir vienīgie, ko es lasu), kas garāki par 3 teikumiem. Sarunas, kas prasa smadzeņu piepūli, sagādā man galvassāpes. Politikā neorientējos vispār un ziņas ignorēju pilnībā. Par mākslu vispār nerunāsim.

Man nestrādā galva vairs. Iztēle, fantāzija, domāšana, kas virzīta uz reālu, nopietnu mērķi - nestrādā.

Un trakākais ir tas, ka es nezinu, ko darīt. Abonēt ilustrētu zinātni, lol? Izvirzīt par mērķi katru dienu izlasīt tvnetu, lol? Sākt skatīties kaut kādus a-ļa diskaverī čannelus, lol?

Jo tagad es manipulēju ar zināšanām, kas iegūtas agrāk. Jaunas man nenāk klāt.

Frizierei teicu divās valodas - man vajag APLĪDZINĀT matus. Rezultāts - matu gandrīz nav. Un čolkas arī. Par argumentu "mati nav zobi - ataugs" esmu gatava nogalināt.

Daži draudziņi ŠITO ļoti novērtēs. Uzvarai čau!

Nez, ko Freida kunga sekotāji pateiktu par to, ka man vislaik ir dažāds rokraksts? Ik pēc 5 - 6 teikumiem manu burtu slīpums, forma, lielums un asums mainās. Saglabājas tikai kaut kādas mazas rokraksta nianses. Vienā teikumā man var būt divi dažādi uzrakstīti "s" burti, vienā vietā butri ir salikti kopā bez pildspalvas atraušanas no papīra, citā - pilnīgi atdalīti. Un tā - jau kādus divus gadus. Bet, iespējams, atbilde ir vienkārša - man ir cītīgi iegūta "ārsta kaligrāfija".

I don’t usually post printscreened pictures, but when I do…

Es gribu būt tik respektabls speciālists savā jomā, ka varētu atļauties staigāt apkārt nevis svārciņos, blūzītēs un žaketēs, bet t - kreklos ar interneta mēmiem, kas izrēc profesiju, klientus un visu ar un ap to.

Klausamies krievu roku un gaidām rītu.

Ja es būtu, es būtu. Japoprokastinē darbā.

Mēnesis – Aprīlis
Nedēļas diena – Sestdiena
Dienas laiks – Saulriets
Planēta – Ārpus saules sistēmas
Jūras dzīvnieks – Kaut kas smuks un mierīgi veģetējošs ar labām reģenrācijas spējām
Virziens – Pa "astotnieku"
Mēbele – Gulta
Sajūta – Brīvība
Grēks – Lepnība
Vēsturiska persona – Marija Kirī. Ehh, that level of science.
Šķidrums – Rums
Akmens – nez
Koks – Smaillapu vītols
Putns – Klijāns
Darbarīks – nez
Augs/puķe – Saulespuķe
Laikapstākļi – Pirmā pavasara diena
Mītisks radījums – Valkīra
Mūzikas instruments – Ērģeles
Dzīvnieks – Pantēra
Krāsa – Melnā
Emocija – Bitch please :D
Skaņa – kaut kas no meža kopskaņām
Elements – Tas radioaktīvā plutonija izotops, kura pussabrukšanas periods ir pāri 80 miljoniem gadu, bļe
Transporta līdzeklis – Volkswagen Phaeton, tāds melns un smukiņš, bļe
Dziesma – Metāls, bļe
Filma – Par otro pasaules karu
Grāmata – Kaut kas iz fentezī
Ēdiens – Laša fileja, cepta follijā ar garšaugiem :D
Vieta – Māja pie jūras
Garša – Nez
Aromāts – Nez
Reliģija – Pagānisms
Vārds – nez
Ķermeņa daļa – Roka
Sejas izteiksme – nez
Mācību priekšmets – Bioloģija
Multeņu varonis – nez
Figūra – Astotnieks
Skaitlis – 10
Drēbes gabals – Naktskrekls
Rota – Grezens
Aksesuārs – nez