Es gribēju atgriezties un sākt rakstīt par kosmētiku un attiecībām, bet...

Sep. 26th, 2014 | 03:54 pm

Es pat negribu likt linku uz šo ziņu. Lielāka daļa zina, un tie, kam interesē, paši atradīs. „Pornoskandāls” ar Straujumas preses sekretāri kārtējo reizi pierāda, cik neadekvāta ir sabiedrības attieksme pret kailumu un seksu, ka arī nespēju saprast, ka cilvēkiem ir sava pagātne. Šī problēma saucas ar daudzām lietām, kas ar politiku nav saistīti, sākot no tā, ka greizsirdīga meitene taisa histērijas par to, ka viņas draugam pirms tam bijis daudz partneru, un beidzot ar kailuma dubultstandartiem mākslā, mūzikā un reklāmās, un robežu starp publisko un privāto.

Viens. Man apnika tas, ka kailums uzkurina. Reliģijas ieaudzināts kauns par pliku ķermeni, manuprāt, ir rudiments, no kā jau sen vajadzētu tikt vaļā. Kails ķermenis nedrīkst būt rīks, ar ko manipulēt un šantažēt. Kailums nav kauns. Kailfoto ir tāds pats foto, ka foto virsdrēbēs, ikdienas drēbēs, īsajos šortiņos un topiņā, peldkostīmā. Kad beidzot mēs izbeigsim piešķirt tam ārkārtēju nozīmi?

Divi. Dubultstandarti. Es pat nerunāšu par popkultūru un mūzikas video, kuros ar vienu striķīti piesegta pēcpuse neizraisa nekādus jautājumus, bet – par mākslu. Kāpēc tas, kas vienā veidolā ir kauns un negods, bet citā veidolā - nācis no mākslinieka, pārtop par mākslas darbu, sajūsmu objektu, konceptu un paver vaļā iespējas nevis vienai, bet vairākām interpretācijām? Kā būtu, ja tām pašām Džeinas bildēm uzliktu kādu smuku filtru, ieliktu rāmītī, uzkarinātu uz sienas hipsteriski iekārtotās telpās līdzīgu bilžu vidū un fonā ieslēgtu kādu Peaches elektronisku gabalu? Tas nebūtu pornoskandāls, tas būtu avangards, pikantums un protests vīna glāzes pavadījumā.

Trīs. Pagātne/tagadne. Protams, protams, politika ir savi noteikumi un ētika, bet jautājums ir – kurā laika telpā mēs tos izvērtējam? Ja cilvēks apzinīgi dara savu darbu, un, kopš brīža, kad iestājies amatā nav devis iemeslu sevi kompromitēt – vai mums ir tiesības pagātnes nedarbus attiecināt uz esošajiem, apzinīgiem darbiem? Un, ja mēs uzskatam, ka drīkst, vai tiešām mēs pieņemam, ka cilvēks ir nemainīgs? Dzīve ir hronoloģiskā secībā notikušās lietās, kāpēc mums liekas, ka drīkstam tā vienkārši šo secību, kā puzli, izjaukt, un salikt gabaliņus haotiskā secībā?

Četri. Publiskais/privātais. Darbs, arī politikā, nav visa dzīve. Ir jāspodrina savs tēls, taču, nonākot savā gultā, es drīkstu darīt visu, ko vēlos (ja tas, ar ko es to daru, piekrīt, un nepārkāpj likumu). Un šī mana dzīves sfēra ir neaizskarama. Jebkurš, kurš iejaucas tajā un izpauž detaļas, ir noziedznieks, kuram pienākas nosodījums un sods. Ja es pati šos informāciju izpaustu, iespējams, tā būtu kļūda un pārkāpums. Bet ja manā vietā to izdara cits – kurš ir jāsoda?

Pieci. Tikumība. Man ir pavisam apnicis tas gandrīz vai kolektīvā zemapziņā iesēdies „tikumīgas meitenes” tēls. Nu un? Kas no tā? Ko maina tas, ka meitene ir neizdevusies pornozvaigzne? Mūs interesē viņas profesionālas spējas – vai tam tā nevajadzētu būt? Ak, esot politikā, ir jābūt paraugcilvēkam, uz ko tautietis orientējas? Labi. Tad nosodam visus. Tos politiķus, kas zog. Tos politiķus, kas iesēdina savu dibenu siltā krēslā un dara neko. Tos, kuri krāpj savus dzīvesbiedrus. Tos, kuri paši nav nekādi paraugi.

padod tālāk | teikt {10} | Add to Memories


Jan. 14th, 2014 | 08:29 pm

Izlasot  [info]planeeta ierakstu par slimnīcu, man sāka tapt atbilde. Vienā brīdī sapratu, ka par garu. Te nu tā būs.

Mums bija palāta, caur kuru varēja nonākt uz jumta (vienkārši izkāpjot arā), pa jumtu - uz palātu pie puišiem. Tā nu vēdera slimnieki pa nakti pīpēja (viena cigarete bija galaktikas lieluma piedzīvojums) un patērēja alu (viena stikla pudele uz visiem – un vairs neviena alus pudelē pasaulē neizraisīs man tādas sajūtas!) Līdām  uz palātu pie pretējiem dzimumiem, un, dīvainā kārtā, es atceros vārdus tiem, ar ko pusotru nedēļu pirms 10 gadiem gulēju slimnīcā.

Vienu dienu atnāca Labdarība. Kaut kāda kristīga ārzemju organizācija. Dalīja visdažādākās mantas. Es dabūju matu stīpiņu, rozā un zilas saspraudītes, matu gumijas un kaut kādu blociņu ar suņiem (tādu, uz kura ir spilgts vāka attēls, bet katra lapiņa ir ar tādu pašu attēlu, tikai bāla – atceraties šos lieliskus blociņus, atceraties?) Bet nu īpaši priecīga nebiju. Tas viss man likās aizdomīgi - nevar būt, ka tāpāt vien, par brīvu, dod tik daudz smukas, jaunas mantas.

Tur bija meitene, kura ļoti gribēja, lai pie viņas atnāk mamma. Meitene macījās internātskolā un nezināja, kur mamma ir, tikai atcerējās, ka tagad mamma dzīvo Mazā Matīsa ielā. Kāds pieaugušais solīja pamēģināt mammu sameklēt. Bet mamma nenāca. Es atdevu meitenei savu banānu garšas „Lāsēnu”. Nepalīdzēja.

Visvecākai meitenei, toreiz bija, ohoho, 16! Sešpadsmit un hepatīts. Tas hepatīts, kas ir pārtikas saindēšanās (A un E), nevis asiņsekssšķidrumu hepatīts (B un C) – lepojies ar mani, mikrobioloģijas pasniedzēj! Viņam bija apendicīts. Viņi iemīlējās. Viņa ilgi raudāja gultā, uzzinot, ka viņu izraksta, turot rokā iespiestu stacionārā telefona numuru. Ja man būtu spēja ceļot laikā, es noteikti izvilktu savu smartfonu un teiktu – ņem taču, zvani!

Šis bija dienas, kad es biju patiesi, bērnišķīgi laimīga. Neskatoties par uz to, ka ēst man atļāva tikai trešajā dienā. Kaut kādu pretīgu piena zupu no zila plastmasas trauka. Es prasīju biešu salātus, kas bija meitenes blakus, bet nedrīkstēju. Kad māsiņa izgāja ārā, mēs apmainījāmies ar šķīvjiem.


padod tālāk | teikt {5} | Add to Memories


Jan. 2nd, 2014 | 06:02 pm
♫: Gas of Latvia & Agnese Krivade - Nē, es necelšu telefonu

Mana dzimumu stereotipu nomākta atbilde dzimumu stereotipu nomāktiem večiem.

Un par iedomāto ideālo vīrieti, a ko pavadīt gadus 5 – 7.

Es iedomāju, ka tas varētu būt vīrietis, kuram:

 

-       -Ir, ko vilkt mugurā. Tiešām, ir, ko vilkt mugurā, un kura garderobe nesastāv no trim melnās krāsas maisveida t-krekliem un 1 gab džinsiem, kuru bikšgali ir nodiluši no berzes pret zābakiem;

-       -Pieprot multitaskingu, un, pat iegrimstot savos galaktiski svarīgos darbos, spēj sakoncentrēties atbildei un jebkādu sievietes jautājumu;

-       -Brīžiem aizdomājas par to, vai viņš nav resns un vai alus vēders nelien ārā no visiem trim melnās krāsas maisveida t – krekliem;

-       -Savas problēmas nerisina pēc metodes „Poh, ieslēgšos alā un ne ar vienu nerunāšu”, bet labprāt iet uz kontaktu un konstruktīvi izklāsta savas bēdas;

-       -Strādā labi apmaksātu prātadarbu, bet tajā pašā laikā gan krānu salabos, gan plauktu pieskrūvēs, gan kotleti uzceps;

-       -Klausās, protams, to, ko es pati klausos. Māk pastāstīt, ar ko blekmetāls atšķiras no powermetāla, plauktos viņam smuki stāv zinātniskā fantastika, un vispār, smuki stāv bieži un ar regularitāti;

-       -Ja jau prasa mācēt lietot makšķeri un ieročus, es pieprasu, lai saprot, ar ko laineris atšķiras no konsīlera.

 

Ja tāds atrodas, rakstiet privāti – ziņošu piegādes adresi. Paldies.

padod tālāk | teikt {15} | Add to Memories


Dec. 10th, 2013 | 10:28 am

Nu i huļi tu klabē vairāk neraksti – ar šādu dziļi intelektuālu tekstu mani šodien iepriecināja viens sasodīti sen neredzēts cilvēks.

Un es pat nezinu, ko atbildēt. Iespējams, tas ir gadījums no sērijas „kad dzīvē iet lieliski, nemaz nav vēlmes rakstīt”, bet es neteiktu, ka man visu laiku iet lieliski, un, toreiz, kad aktīvi rakstīju, gāja nelieliski. Iespējams, man vairs nav, ko teikt. Jau sen beidzies hormonāli –svārstīgais periods, kad rakstīju emotekstiņus, beidzies īgnumiņa periods, kura laikā tapa kaudzīte ar troļļveida tekstiem, ko dažs labs uztvēra nopietni.

Par ko lai raksta? Es labprāt rakstītu par attiecībām, bet publika šeit nav šādam tematam pateicīga, jo jebkādu tavu spriedumu noraksta uz tevis pašas pieredzi. Respektīvi, ja es rakstu pārdomas par to, ka ir slikti tēlot Latvju Cietēju, un vīriešiem Latvijā ir mazi krāniņi, zem teksta parādīsies komentārs „žēl, ka esi Latvju Cietēja un tavam vīrietim mazs krāniņš”. Nē, tas nekam neder.

Es labprāt rakstītu par savu profkrīzi un pārdomām ar/ap jaunām studijām un jaunu darba sfēru, bet esmu ar to jau pati sev apnikusi – būtu visnotaļ nekaunīgi sākt ar to apnikt arī citiem.

Visu, ko es vēlos pateikt, izdodas iekļaut Twittera 140 simbolos. Un lasu es šeit labi, ja 5 purniņus.

padod tālāk | teikt {7} | Add to Memories


Jul. 10th, 2013 | 01:06 pm

Es jau nemēģinu pateikt, ka es par saviem konkurentiem saku tikai vislabāko, un man kā sieviešdzimuma pārstāvei hormonālas traģēdijas nav sveša lieta, bet brīžiem es iekļūstu situācijās, kurām vienīgais iespējamais izskaidrojums ir triju burtu abreviatūra WTF.

Jau pirms kāda laika aizgāju no darba, kas nu ļoti, ļoti neapmierināja – gan samaksa, gan apstākļi, gan attieksme. Jau toreiz darbadevēja miglaini draudēja, ka viņai pieteicās cita speciāliste, kas gatava strādāt par brīvu un ņemt tikai procentus no piesaistītiem klientiem, uz ko es atbildēju ar „nu ok, time to gtfo”. Darbavieta veiksmīgi aizmirsta, taču nesen mani pārsteidza zvans no kursabiedrenes, kas apvēstīja man vienu nu ļoti izklaidējošu stāstu. Un ne tikai viņa - arī no citiem nāca līdzīgas ziņas. 

Meitene, ar kuras kandidatūru man miglaini draudēja, atnāca strādāt uz manu ex - darbavietu. Un tagad visiem stāsta, ka mani no turienes ATLAIDA, jo es negāju uz darbu un nekad neko nedarīju laicīgi. Un tas vēl nav viss – viņa paralēli strādā arī citā vietā un apgalvo, ka arī tajā esmu pirms tam strādājusi un mani ARĪ ATLAIDA, vietā paņemot viņu. Kas ir absolūti sviestaini – jo es ne tikai tur nekad neesmu strādājusi, bet arī nekad neesmu par šādu iestādi dzirdējusi. Un ar vieglu ironiju izteica piebildes stilā „akvai, tā walkire nu gan mani tagad ienīst, parešla ej dorogu”. Tas nekas, ka es ne tikai nezinu kā tā meitene izskatās – es pat viņas vārdu nekad nebiju dzirdējusi. Izdomāju, ka nav ko ar diskutēt ar psihām kucēm un atstāju visu kā ir. 

Līdz šodien uzzināju, ka viņa sūdzas par to, ka esmu vienā projektā, un, viņasprāt, absolūti neesmu tur vajadzīga. Sapratu, ka nu ir pienācis laiks nolikt mazu fantazētāju pie vietas, izpētīju viņas profilu sociālos tīklos un ieraudzīju, ka šī ir liela Game of Thrones seriāla un grāmatu cienītāja. Mana vēstule bija īsa un sastāvēja tikai no viena linka: aizsūtīju viņai The Rains of Castamere. Ceru, ka šī tiktāl grāmatu izlasījusi un saprata referenci. 

WTF, WTF, WTF.

padod tālāk | teikt {8} | Add to Memories


Jun. 26th, 2013 | 10:39 am

Atļaušos publiski pacepties par lietu, kas īsti neiekļaujas cibas standartā - sekundārām dzimumpazīmēm un dažu labu ražotāju attieksmi pret sabiedrībā vadošajiem stereotipiem. Respektīvi, pupi. Respektīvi, ķipa-pupiem-jābūt-lieliem-citādāk-nesmukiņi. Dāmas sapratīs.

Šī rīta apakšveļas šopings beidzās ar novēlējumu omulīgi sadegt elles liesmās visiem krūšturu ražotājiem. Jo, lūk, izdomāju paveikt neiespējamo – nopirkt krūšturi bez polsterējuma. Rodas iespaids, ka ražotāji mazkrūšu īpašnieces uzskata par kompleksainām durām, kas tik sapņo par to kā krūtis palielināt. Kā lai citādāk izskaidro to, ka A un B izmēram nav pieejami krūšturi bez polsterējuma, kaut kādiem ieliktņiem – izvilktņiem, push – upiem un citiem fake izmēra un formas pietaisītājiem? Krūšturi, kuru pamatā ir audums, nevis vismaz 2 cm paralona, sākas, liekas, tikai no D un uz augšu.

Nezinu kā citām, bet man kaut kā neliekas, ka no tā, ka es savam krūtīm vasarā taisīšu siltumnīcu, tās izaugs lielākas. Es vasarā gribu justies ērti, nevis vilkt zem kleitas kaut kādu mega push – upu, radot iespaidu, ka mani piena dziedzeri ir lielāki, nekā patiesībā ir.

padod tālāk | teikt {25} | Add to Memories


Trešā autobusa hronikas

Jun. 12th, 2013 | 01:20 pm

Jau no paša rīta autobusā divi jaunieši ar alus skārdenēm rokās dalījās viens ar otru pārdomās par mīlestību. Un tu saproti, saproti… viņa tagad modīsies blakus kādam, ko es gribētu nožņaugt. Tāds pidars… ja satiktu uz ielas, ar šim pašām rokām nožņaugtu. Viņam vecāki baigie šiškas. Un viņa viņu skūpstīs, apskaus, gatavos viņam ēst, staigās smukā apakšveļā… tajā pašā, varbūt, ko iepriekš pirka man. Man vēmiens nāk no tā visa. Un es vairs nevaru skatīties uz telefonu. Katru reizi, kad pienāk īsziņa, man bail tajā skatīties. Liekas, ka, varbūt no viņas. Es apgriežu ekrānu otrādi, nogaidu dažas sekundes un tad skatos … un tā nekad nav viņa. Viņa mani tikai dzimšanas dienā draugos apsveica… viesugrāmatā ierakstīja ar kaut kādu tizlu smailiju. Iedomājies, vistuvākais cilvēks bija, a tagad viesugrāmatā raksta kaut kādus bezpersoniskus smailijus.

Pamēģināju atslēgties no apkārtējā, taču uztveru jaunu sarunu – sieviete pa telefonu lielījās, ka viņas māju rādīja „Degpunktā”. Es nezinu, kāpēc jālepojas ar to, ka tavu māju rādīja "Degpunktā", un es galīgi nezinu, ka tā bija par femme fatal, kas salauza jaunieša trauslo sirdi, bet man liekas, ka pareizi vien izdarīja – alkohola patēriņš sabiedriskā transportā iz aizliegts. Lol. 

padod tālāk | teikt {2} | Add to Memories


May. 16th, 2013 | 11:14 am

Mani kaut kā ļoti iecepī a-ļa Linda Curika tēmas par sieviešu ķermeņa pornifikāciju (kolosāls termins, ne?), pārmērīgu seksuālizāciju un domu par to, ka sex sells degradē sievietes personību.

Te ir par drēbēm un plikumiem. Un klāt pie tā visa – viens maigi tikumisks komentārs, kas smird pēc tradicionālām ģimenes vērtībām: Varbūt beidzot būs pienācis laiks saprast, ka plikums nav sievišķība. Sievišķība ir noslēpumainība, maigums, rūpes par saviem mīļajiem, mājīguma uzturēšana mājās, maiga valoda un apģērbs, kas ir tikai pēdējā lieta, kas sievišķību nevis rada, bet gan paspilgtina, un te es domāju apģērbu uz auguma, nevis tā trūkumu. Plika, vai pusplika sieviete uz ielas rada iekāri svešos vīriešos, bet pašas vīrā tas radīs tikai lieku nervozitāti. Pusplika sieviete, kas vazājas pa ielu izgājusi "medībās" nekad sev atbildīgu aizstāvi - vīru neatradīs. Tāda, atradīs sev, atvainojiet, drāzēju, kurš palietos un pametīs vai izšpļaus kā izkožļātu košļājamo gumiju, bet tad nāks kāds cits un turpinās košļāt, jo kaut kāda garša jau vēl tur būs palikusi.... Gribat atbildīgu vīru, labu jūsu bērnu tēvu un veiksminieku? Esat sievišķīgas nevis plikas!

Pagarināju savu prokrastināciju par veselām piecām minūtēm, lai iedziļinātos tajā domā. Un, sitiet mani nost, es nesaprotu, par ko cepties. Uz slaidu, sportisku sievietes ķermeni vienmēr ir patīkami paskatīties. Uz lielām, skaitām krūtīm un apaļu dibenu – arī. Savukārt raksts apgalvo, ka bildes sievietēm ir aizskarošas. Kaut katru rītu mani šitā aizskartu! Vai kādam joprojām liekas pārsteidzoši tas, ka reklāma spēlē uz lietām, kas mums rada patiku/baudu/piepilda fantāzijas? Piedāvājumu rada pieprasījums. Ja sievietēm pašas riebtos būt iekārojamām – sex sells izmirtu pašas par sevi.

Neveikli centieni definēt sievišķību mani sāka kaitināt. Sievišķība ir maigums, noslēpumainība, bla bla bla. Nekā nebija. Ja tajā visa ir kaut kas PATIESI AIZSKAROŠS, tad tie ir centieni definēt sievišķību ar vienpusīgiem jēdzieniem. Sievišķību nosaka tas, ka tev ir vagīna, bļin. Sievišķīgs ir viss, ko sieviete dara. Ja kārtīgai lesbietei sievišķības kalngals ir butch, bet estētiskam vecim – garmataina jaunkundzīte plīvojošos svārkos, tas vēl nenozīmē, ka sievišķīga ir tikai viena no viņām.

Ja ir kaut kas PATIESI FAKING AIZSKAROŠS sievietei, tad tie ir centieni noniecināt dabisku, agresīvu, pliku seksualitāti un metāties ar teikumiem, ka lielu izgriezumu mīļotājas neatradīs sev normālu vīru.

Uz apgalvojumu par to, ka smukas plikas meitenes rada kompleksus tām, kuras daba nav apveltījusi ar izskatu – man žēl, ka jums tik zema pašapziņa. Uz apgalvojumu par to, ka šādas reklāmas degradē sievietēs personību – tad vai nu personība nav pārāk spēcīga, vai nu tur vispār nav, ko degradēt. Un, ja kāda uzskata, ka šādas reklāmas veicina sliktu vīriešu attieksmi – tad, acīmredzot, šāda uzskata īpašniecēm nav, ko vīrietim piedāvāt, izņemot pliku ķermeni. 

padod tālāk | teikt {33} | Add to Memories


May. 15th, 2013 | 11:12 am

Pavasaris, putniņi, mīlestībiņas un meitenes īsos šortiņos aktivizējušies ne pa jokam, un es, cenšoties nedomāt par aukstu alu kaut kur Andrejsalas nostūrī, apzinīgi leju sev iekšā dienišķo kofeīna devu uz mēģinu apjēgt darba apjomu. Minūtes 15 feisbukā meditēju par tēmu „ kā darba dienu nesākt ar feisbuku”, un manas sakrālas pārdomas pārtrauca telefona zvans no nezināma numura. Paskatījos ekrānā, pēdējie trīs cipari kaut ko atsauca atmiņā, bet īsti nesapratu, ko. Kaut kāda attālināti pazīstama vīrieša balss tādā kaislīgi – samtainā tonī mani pasveicināja un teica, ka balss īpašnieks ir atgriezies no Vācijas atpakaļ uz dzimteni un turpināja kaut ko muldēt.

Lēnām  man saka pielekt, ka zvanītājs ir Mana – Pirmā – Mīlestība (lol). Cik nu vispār kaut kādu pusaudžu apsēstību varēja nosaukt par mīlestību. Uzzināju daudz jaunas, aizraujošas informācijas – Lielais Viņš (lol) ir dabūjis kaut kādu ahujennāku izglītību ahujennākā universitātē un taisās te ar tēvu cept augšā ahujennāko biznesu; uzzināju, ka esmu, spriežot pēc sociālo tīklu bildēm, esmu nu ļoti smuka un sievišķīga (lol?) palikusi; tiku uzaicināta ciemos un aicināta uzaicināt ciemos viņu.

Tālāk tika cilāti notikumi-ko-esam-piedzīvojuši-kopā (lol), uzdoti jautājumi par to kā pa šo laiku ir progresējuši mani uzskati, esmu dabūjusi kaudzi ar komplimentiem, un mans katrs „aha” un „mhm”, šķiet, kalpoja par pierādījumu tam, ka mums steidzami jātiekas. Un, protams, nabadzītis ir apjucis Rīgā, jo pilsēta taču ir tik ļoti mainījusies, un man noteikti ir jāparāda viņam jaunas, foršas vietas. Un man steidzami ir jāizved viņš uz „Alu”. Pašam tak grūti ceļu atrast, aktunelaime.

Tālāk gāja smagā artilērija – nožēla par to, ka „toreiz mums nekas nav sanācis” (lol), manis apbrīnošana par to, cik apņēmīga sieviete esmu, jo saglabāju sevi sievišķīgumu, neskatoties uz izteiktām feminisma iezīmēm un blā blā blā.

Saruna bija gara un, jāatzīst, diezgan nostalģiska, taču gribas to visu apkopot vienā teikumā: „Čau, pazīstama un tuvumā esoša vagīna, integrē mani vidē un sevī”. Īsti nesapratu, vai man pateikt, ka esmu precējusies un ar pieciem bērniem, vai man pateikt, ka tagad esmu ar HIV inficēta crackwhore, tāpēc vienkārši teicu „atā” un ilgi pie sevis what the fuckojos par faktu, ka pēc dafiga gadu klusuma par manu unikālu un maģisku personību ar dziļu garīgu pasauli rodas aktīva interese. 

padod tālāk | teikt {8} | Add to Memories


Apr. 26th, 2013 | 09:59 am

Šis rīts sākās ar domām par to, cik ļoti man riebjas darba intervijas ar standartjautājumiem, kurām var saguglēt vēlamas standartatbildes; cik ļoti man riebjas zīmuļsvārki, kas traucē man pārvietoties normāli un kuros es jūtos kā stīva, tipinoša jaunkundzīte; cik ļoti man riebjas meikaps, īpaši no rītiem, kas asaro acis un skalo nost skropstu tušu. Riebjas tēlot pretenzijas uz sievišķīgumu, kuras man nav un nekad nebūs. Esmu dziļi pārlecināta, ka cilvēkam jāļauj strādāt tādās drēbēs, kādas viņš jūtās ērti, jo darba laikā jādomā par darbu, nevis jāsapņo par to, ka atgriezīsies mājās un novilksi neērtu drēbi. Mana ideālā pasaulītē uz darba intervijām iet crewneckos un džinsu šortos, neuzdod stulbus jautājumus un vērtē cilvēka potenciālu, nevis pieredzi, jo pieredze bieži vien ir totāli maldinoša.

Uz jautājumu „Kāpēc tieši mūsu uzņēmums?” man gribas atbildēt, ka tāpēc, lol, ka man vajag darbu un jums ir vakance. Uz jautājumu „Kā jūs sevi iedomājaties mūsu uzņēmumā pēc pieciem gadiem?” gribas atbildēt, ka plānoju savaldzināt priekšnieku, iefiltrēties viņa uzticībā, dabūt 51% uzņēmuma akciju par minetu un atlaist nahuj stulbus darba intervētājus. Uz jautājumu saistībā ar darbu komadā godīgi atzīties, ka esmu īgns sociopāts, kas visus un visu ienīst un noliek; uz jautājumu par datorprasmēm – ka māku ielogoties feisbukā un draugos, un uz jautājumu par interesēm kaut ko no sērijas „dzert, drāzties un garīgi pilnveidoties.”

Un šis rīts sākās ar galvassāpēm. Tas būtu nasing spešl, ja tas nebūtu manas pirmās galvassāpes divdesmit četru gadu laikā. Goda vārds, pat pie vissmagākām paģirām galva nekad, nekad nav sāpējusi, un jēdzienu „galva sāp” biju izmantojusi tikai tēlaini, lai aprakstītu kondīcijas smagumu. Šorīt pamodos ar sajūtu, ka manas smadzenes samazinājās izmērā un pie katras kustības atdauzās pret galvaskausu. Ak, lūk, kā tas ir.

padod tālāk | teikt {17} | Add to Memories


Apr. 12th, 2013 | 11:13 am

Mana kafijaprites sistēmā ir pārāk daudz asiņu, es cenšos neaizmigt, sirsnīgi atdauzot galvu pret klaviatūru, un domāju par to, kāpēc brīžiem tādam jaukumbumbulītim kā es rodas agresīvas naida lēkmes pret lietām, par kurām vajag vienkārši ierēkt un aizmirst.

Ievēroju uz sabtransporta pieturām kārtējo smscredit.lv „mēs esam labiņi” gājienu – projektu labiedarbi.lv, iegāju apskatīt un nopriecājos, cik daudz jauku un sirsnīgu projektu, kas paredz palīdzību senioriem, jauniem sportistiem, invalīdiem. Līdz apskatījos projektu, kas ieguva, laikam, lielāku popularitāti – Atbalsts Latvijas Universitātes karsējmeitenēm jaunu dejošanas aksesuāru iegādei.

Nu, pieteicās, aktīvi izreklamējās, savāca balsis -  malači! Tas ir daudz labāk nekā raudāt stūrītī, ka naudu nedod. Bet tā iedomība un pretenciozitāte, ar kuru projekts tiek pasniegts, mani gāž no kājām. „Ņemot vērā, ka Latvijas Universitāte ir valsts finansēta mācību iestāde, kuras primārie mērķi ir augsta izglītības līmeņa nodrošināšana studentiem, tā nespēj atvēlēt līdzekļus tik nozīmīgai lietai kā karsējmeiteņu nodrošināšanai ar dejošanai nepieciešamajiem aksesuāriem. Šis iespējamais finansējums būtu ilgtermiņa ieguldījums, kas ļautu mums ne tikai labi izskatīties, bet arī justies.” Un tas viss, kas tiek pateikts video, ahāāā. Nopietni, nozīmīgi, moderni, izglābs Latviju no krīzes un pasauli no Apokalipses! Un, protams, ahujennākā māksla!

Šitā karsējmeiteņu lieta ir nekam nevajadzīga no Amerikas pārņemta hujņa. Un, nē, es neuzskatu, ka karsējmeiteņu vietā vajag tautumeitas, Latvijas brūnās govis, auseklīšus un citus  pidiridiridirālālā ekvipmentus. Vai tas ir seksuāli? Katram, protams, ir sava seksualitātes izpratne, bet man šitā gorīšanās popsas pavadījumā izsauc lēkmjveida frigiditāti. Vai tas ir sports un māksla? Tad mani  līdzsvara traucējumi pālī arī ir māksla un centieni noturēties uz kājām ir sports. Vai tas uzkurina, atsvaidzina, emocionāli atraisa publiku? Esmu bijusi publika sporta pasākumos. Neuzkurināja, neatraisīja, un bija tik slikti, ka man sāka likties, ka man nav kārtībā ar seksuālu orientāciju.

Un, vispār, priekš kam karsējmeitenēm ir vajadzīgi tērpi? Viņas varētu uzstāties bez! Un tad no viņām tiešām būtu kaut kāda jēga! Vai vismaz drusku pamainītu repertuāru – ja tur parādītos patiešām smukas meitenes, lateksa korsetes, rokudzelži, pātagas un kaut kāda industriāla mūzika fonā – apbalsotos līdz nelabumam! 

padod tālāk | teikt {14} | Add to Memories


Apr. 5th, 2013 | 11:38 am

Sakarā ar šo ierakstu mana smalka, jūtīga un traumēta dvēselīte izfiltrēja cauri skolas atmiņas par cilvēku, uz kuru man ļoti gribētos novelt savus tā laika kompleksus, pārdzīvojumus, veselības problēmas un lēkmjveida antisemītismu. Patiesībā tam visam pamatā bija nekas cits kā mugurkaula un pohujisma trūkums organismā, bet ko tad var gribēt no piektklasnieka.

Sporta skolotāja. Drusku pāri četrdesmit, tieva, stiegraina, ar pretīgi krunkainu rievotu sejas ādu, saaugušām uzacīm, milzīgu degunu un tumšiem, čirkainiem matiem – sajūta tāda, ka viņa bija nokāpusi no nacistu antisemītiskā propagandas plakāta. Viņai bija manas mātes vārds, tumši zils sporta tērps, dzelteni zirga zobi un pieskaņotas sadzeltējušās plastmasas svilpe uz kakla.

Un es. Neveikls, introverts bērns, kuram interesēja grāmatas un kanēļa bulciņas, kuram griezās galva no pārmērīgās fiziskas slodzes, trīcēja rokas un trūka elpas (šajā brīdī teksts paliek tik ļoti emo-i’m-so-special, ka prasās pēc kāda žargonisma vai lamuvārda, lol, pohuj). Ja tas notiktu tagad, es lepni nēsātu moderno veģetatīvās distonijas diagnozi, gan jau, ka mani visi žēlotu ‘n’ shit. Es nemācēju izpildīt nevienu normatīvu, skrēju lēnāk par visiem, nemācēju ne pievilkties, ne atspiesties, un biju garantēts epic fail komandas spēlēm. Gan jau, ka labs skolotājs šādu bērnu mēģinātu attīstīt, vērtētu pēc individuāla progresa, nevis pēc kopējiem normatīviem, dotu iespēju mierīgā bezstresa vidē kārtot visas ieskaites, slavētu par niecīgiem panākumiem. Gan jau, ka viduvējam skolotājam par tādu bērnu būtu vienkārši pohuj un viņu liktu mierā. Bet viņa nebija ne laba, ne viduvēja skolotāja – un mani noknābāja.

Es nezinu, kas var notikt pieaugušam cilvēkam, lai viņš sāktu savas emocionālas hujņas kompensēt, pazemojot mazu neveiklu literāru bumbulīti, bet es dabūju pēc pilnas programmas. Mani padarīja par etalonu feilam. „Ak, dievs, tu to dari vēl sliktāk par Kseniju”, „Pff, pat Ksenija ir ātrāk noskrējusi”, „Aaa, Ksenija… man uzreiz likt neieskaitīts?”, „Ksenija? Da es pat netērēšu savu laiku, skatoties kā tu neko nemāki” – tas bija ikdienas replikas. Katru manu pēcslimības atbrīvojumu no sporta pavadīja indīgas replikas: „Dirsā kaut kas iedurās (precīzs citāts), un uzreiz sportot nevaram, ja?” Vairāku gadu garumā man tika borēts, ka es esmu nulle, vāja, nespējniece, ka man ir liekais svars (cilvēkiem, kas zina kā es izskatos, te ir skaļi jāsmejas). Stafeti pārņēma daži klasesbiedri – kas var būt labāk kā paņirgāties par vienu no klases gudrākām meitenēm? Visur citur es biju skolotāju mīlēta. Autoritāte. Bet kad karš notika sporta zālē, man nebija iespējas uzvarēt. Un skolotāja neteica neko. Aizgāja tik tālu, ka pat klasesbiedri saprata, ka nu ir par traku un saka mani atbalstīt. Nekad neaizmirsīšu brīdi, kad klases labākais sportists – un lielākais stulbenis mani turēja apskāvienos un slaucīja nost asaras ar vārdiem „Da beidz, tev toties citur atzīmes ir labas”. Sporta stundas bija murgs. Es ienīdu tās dienas, man gribējās iespiesties stūrī, aizvērt acīs un sagaidīt zvanu.

Tad es uzzināju, ka pastāv tāda lieta kā mūžīgs atbrīvojums no sporta. No sākuma domāju, ka piegudrošu sev slimību, bet, atnākot pie ārsta, izstāstīju īstus iemeslus. Un dabūju papīru, uz kura smuki bija aprakstīts, ka man ir kaut kas, ko toreiz viens par izrunāt nemācēja – veģetatīvā distonija. Stilīgi, moderni, attaisno jebkāda veida gribasspēka trūkumu, yo! Tagad sporta stundas es pavadīju kafejnīcā un lēkāju no prieka. 

Tālākais stāsts ir vēl vairāk TL;DR par šo, un kopsavilkumā tas izskatītos šādi: zaudēju vairāk nekā 15 kg svara (kuri nemaz nebija lieki un daļu svara nācās atgūt veselības apsvērumu dēļ, bet tas ir cits stāsts) sāku iet uz trenažierzāli pie jauka trenera un spēlēt volejbolu komandā, kuras mērķis bija attīstīties, nevis baigi uzvārēt, dabūju nicinošas replikas no skolotājas katru reizi, kad viņa mani satika (o – slima – ko – tad – mājās –  nesēdi), uz kurām atbildēju ar smaidu un sarkasmu. Bet man patīk dzīves skola. Nav ne aizvainojuma, ne sāpītes, nekā - tikai atmiņas. 

 

padod tālāk | teikt {26} | Add to Memories


Mar. 21st, 2013 | 03:30 pm

Vai kāds man var atklāt to meiteņu noslēpumu, kas pie lieliem mīnusiem ziemā pārvietojas rudens mētelīšos, puszābaciņos un plānās zeķbiksēs? Viņās ir iebūvēts kaut kāds autonoms siltuma ģenerators, vai? Auksts laiks ir stila iznīcinātājs. Visas foršas drēbes ir iebāztas dziļi skapī, un aktīvi tiek lietotas tikai dažas, garderobes nīstākās drēbes. Jo smukās drēbēs man salst. Nav izgudrots tāds ziemas mētelis, kurā man būtu silti, un neeksistē smuki zābaciņi, kuros es netieku pie ievērojamās apsaldējuma pakāpes. Un ir pilnīgi vienalga, cik silts džemperis man ir apakšā vai cik siltas zeķes kājās.

Pirmais neaizvietojamais ziemas atribūts ir dūnu jaka. Te, protams, varētu iebilst, ka pastāv tīri sievišķīgi dūnu mēteļi, bet manam organismam tie vienmēr ir bijuši par smagu – svara ziņā, es taču esmu trausla un vāja nespējniece, kuras pleci lielus smagumus izturēt nevar. Tāpēc es gandrīz nomiru aiz bezcerīgas sajūsmas, kad Stokmanī atradu vieglu, bet siltu dūnu jaku, kurā izskatos pēc omulīga, neveikla pingvīna.

Otrais – UGG zābaki. Citējot
[info]overburn , jobanās sieviešu vaļenkas. Toties kājas nesalt. Nemaz nesalst. Kopskatā ar dūnu jaku izskatos par kilogramiem 20 smagāka. Būtu tas viss baltā krasā - būtu es sniegavīrs.

Trešais – nekādu kleitu, jo pat pasaules visbiezākās zeķbikses man ir par vāju. Nerunājot jau par to, ka zeķu kolekcija pārklajas ar putekļiem. Toties kombinācija zeķbikses + džinsi ir kolosāli silta. Kolosāli kropla, kolosāli neērta un kolosāli neseksuāla.

Ārā ir marts, bet es joprojām pingvinizējos apkārt kā mazs bumbulītis – un tas sāka pamatīgi kaitināt. Kur, bļin, pavasaris?

padod tālāk | teikt {14} | Add to Memories


Lai dzīvo 8 marts!

Mar. 8th, 2013 | 11:16 am

Parasti es lustīgi pievienojos „tipisko latviešu svētku nīdēju” pulciņam, kas skaļi bļauj, ka svētki ir komerciālizējušies, ka svinētāji neizprot svētku īsteno jēgu, un jūtos ļoti gudra, dziļdomīga, pārāka par visiem un taisu grumpy cat seju katru reizi, kad mani apsveic.

Visi atsaucās uz pagātni, un vēlreiz pagātni. Bet, ziniet, pagātnes argumenti sāk kaitināt. Ka arī argumenti, kuros tiek piesaistītas citas valstis ar citām kultūras tradīcijām. Man ar Padomju Savienību nav nekādas saistības. Es lieliski apzinos, ko visi šie cilvēki vēlas pateikt, taču visiem svētkiem var atrast apšaubāmus pamatus. Tad jau es, piemēram, varētu stāstīt krieviem par to, ka nevajag svinēt kristietības transformētus pagānus svētkus, jo kristietība izdzēsa no zemes virsas praktiski visas liecības par  man tik tuvu tēmu – slāvu pagānismu, un mani kaitina, ka vēstures grāmatās ir pilns ar grieķu un ēģiptiešu mitoloģiju, kamēr par kolosālu slāvu mitoloģiju ir labi ja pāris rindiņas.

Katras valsts vēsture ir unikāla, un izpratne par vieniem un tiem pašiem svētkiem var atšķirties. Protams, izglītoties vajag, apzināties vajag. Bet kādā sakarā man te mēģina izjaukt foršu dienu, apgalvojot, ka es nesaprotu, ko svinu? Un cik kolosāla divkosība ir tajos rakstos! Apgalvo, ka sievietes jāmīl/jāciena vienmēr, bet tajā paša laika pasaka, ka „8. marts ir iespēja runāt par sieviešu jautājumiem un problēmām.” Tad runājiet! Jums ir 364 dienas gadā, lai to darītu! Bet šodien ārā spīd saule, drīz ielās parādīsies meitenes īsos šortiņos un puiši apspīlētos t- kreklos,  ar katru ieelpu tiks ievilkts pasavaris, un pavisam drīz pēc darba es skriešu nevis mājās, bet ielīdīšu Andrejsalas galā, vērošu kuģus un mierīgi dzeršu alu.

Shut the fuck up, give me a flower and go get laid. 

padod tālāk | teikt {12} | Add to Memories


Feb. 28th, 2013 | 11:07 am

Neskatoties uz to, ka pati esmu kādu dzīves brīdi uzskatījusi sevi par dzejnieci, bļe, un rakstīju dzīves-netaisnīguma-cauri-sistēmai-redzēšanas-pašnāvības rindiņas, ko citi nezkāpēc atzina par labu esam, mani reti kad aizkustina dzeja. Un no latviešiem tie bija tikai divi – Veidenbaums un Ziedonis. Viņi bija tie, kas mani iedvesmoja rakstīt arī latviski, kas gan vienmēr beidzas ar omulīgu feilu. 

Bet šis ieraksts būs par kaut ko citu – totālu whatthefucku, ko man izraisa reakcija par šī kunga nāvi. Ieeju es sociālos tīklos un uzzinu daudz interesantu lietu – izrādās, par Ziedoni fanoja visi, pat tie, kuri nekad savā mūžā nevienu dzejoli nav izlasījuši. Un man kaut kā sāk likties, ka šī ir kolosāla divkosība. Droši vien tvīts/ieraksts par Ziedoņa zaudējumu ir šo dienu stila iezīme – tā tu parādi, ka esi izglītots, dziļš, intelektuāls un līdzjūtīgs. No saviem sociālu tīklu cilvēkiem tikai dažus esmu dzirdējusi, citējot un apbrīnojot dzejnieka darbus pirms viņa nāves dienas.

Un kur tie visi cilvēki bija līdz šim? Vai tiešām viņi visi sekoja līdzi Ziedoņa dzīvei ikdienā, uzturēja ar viņu kontaktus, palīdzēja ar darbiem? Atcerējušies par viņu regulāri? Vai ir jēga apraudāt nāvi tā, it kā būtu aizgājis tev tuvs draugs? Viņa darbi nav ne izdzēsušies, ne iznīcinājušies; un vai tiešām katrs no raudātājiem šo cilvēku ir pazinis personīgi, uzskatījis par draugu? Vai ir jēga brīnīties par šo nāvi, ja cilvēks jau bija vecs un slimojis? Vai tiek apraudāts tas, ko cilvēks būtu varējis izdarīt, ja nebūtu aizgājis? Nē, var jau būt, ka man sirds vietā ir tanks, bet es tiešām nesaprotu šo pēcnāves atcerēšanās fenomenu. Tas, manuprāt, ir... nesmuki un krietni par vēlu. Un liecina nevis par to, ka autoru mīl, bet par to, ka viņu mīl tikai nedaudzi, kāmēr lielākā cilvēku masas, tikai ziņās izlasot par dzjenieka nāvi, paguglēja, kas tas tāds vispār bija.

padod tālāk | teikt {28} | Add to Memories


MAS

Feb. 16th, 2013 | 01:05 am

Ja jau panesās par kristīšanu - neesmu kristīta. Tēvs bija kategoriski pret, mammai bija vienalga, taču vecmāmiņa mani atstiepa pie kaut kādas radinieces - zintnieces, kas veica ar mani manipulācijas ar krustu. Joprojām nezinu, vai es skaitos nekristīta vai kristīta neatbilstošos apstākļos ar neatbilstošu cilvēku. Vecmāmiņa kaut kā ļoti sensitīvi visu laiku pieminēja šo jautājumu un aicināja mani kristīties baznīcā, un uz pilngadību uzdāvināja zelta rokassprādzi ar krustiņu, ko es ik pa laikam pat nesāju, neskatoties uz to, ka man riebjas zelts un krusti - jo izskatās lieliski, un dāvināts no sirds. Ceru, ka ellē par to nekāds pants nav paredzēts.

padod tālāk | teikt {4} | Add to Memories


Feb. 15th, 2013 | 01:50 pm

Uzsaucu virtuālu viskiju, visiem.

padod tālāk | teikt {6} | Add to Memories


Feb. 15th, 2013 | 10:58 am

Par kristiešiem, resnajiem un citām cibas aktualitātēm: karojošie ateisti man liekas daudz smieklīgāki par karojošiem kristiešiem. Aizstāvēt savu ideju - tas ir attaisnots spēka/enerģijas/vārdu krājuma patēriņš. Bet tērēt spēkus svešas idejas noliegšanai, nepiedāvājot pretī neko, ir bezjēdzīgs laika patēriņš. Bērnudārza strīdu līmenis no sērijas „jā, tā ir” – „nē, tā nav”. Man patīk pēdējā laika tendence – pretī reliģijai tiek nostādīta zinātne, taču arī šī ņemšanās ir smieklīga līdz nelabumam. Baznīcas ietekme jau sen ir novesta līdz minimumam, tā netraucē zinātnes attīstībai. Atsevišķi indivīdi gan turpina ņemties, ko uzreiz paziņo masu mēdiji un veidojas skandāli, bet vai kaut kas ir dabūjis reālu iznākumu? Tas, ka zinātne piemin baznīcai attīstības apspiešanu pirms vairākiem gadsimtiem, izklausās pēc latviešu tautas vaimanām par okupāciju.

Rodas iespaids, ka ateistu kungiem vienkārši ir pārāk daudz brīvā laikā. Un, izskatās, ka viņi nesaprot, ka to, kas viņiem riebjas-  kristiešu bļaušanu – katalīzē tieši ateistu pretargumenti. Ja tādu pretargumentu nebūtu – kristieši vienkārši vārītos savā sulā, nodarbotos ar savām „Jēzus, Jēzus” aktivitātēm utētē. Un, ja kādam bail, ka kristieši ar savu morāli apspiež savus bērnus – labāk būtu pievērsušies domestic violence problēmai, kurai reliģisku robežu nav.

Ne mazāk smieklīga man liekas Bībeles apdiršana. Tikpat veiksmīgi varētu apdirst Gredzenu Pavēlnieku vai kādu pasaku grāmatu. Nu lai tik cilvēki tic! Es, varbūt, ticu, ka man asinīs ir midi-hloriāni un esmu viens no tiem dīvaiņiem, kas Tautas skaitīšanas laikā kā reliģiju atzīmēja džedaismu. Bet vispār, sakarā ar Bībeli visiem ateistu kungiem iesaku padiskutēt ar kādu sakarīgu teoloģijas studentu, pirms tam, protams, papētot, ar ko patiešām nodarbojos teoloģija. Iespējams, atvērsies trešā acs.

Lai pasaulē ir miers, lielais hadronu kolaideris, rozā vienradži un šādas bildītes:

padod tālāk | teikt {33} | Add to Memories


Feb. 13th, 2013 | 05:41 pm

Un manā privātā paškonkursā „Kas bija visstulbākais, ko esi izdarījis garlaicības dēļ?” galveno balvu iegūst 50 Shades of Grey izlasīšana. Slimojot ar gripu, esmu izlasījusi visu tri-lol-oģiju, un grāmata uz mani ir atstājusi dziļu iespaidu un pilnīgu katarsi. Izskatās, ka gripa tiešām ir ļoti nopietna slimība, ja jau pamudina lasīt šādus literārus murgus.

Ущербно - lūk, īstais vārds šim daudzu burtu savirknējumam. Pats smieklīgākais ir tas, ka idejai, patiesībā, ir milzīgs potenciāls. Diemžēl ideja piedzimusi diezgan infantilā prātiņā un ieklejojusi absolūti plakanos tēlos un trulā sižetā. Bez neviena paplašināta teikuma.

Lasīt es saku tāpēc, ka man teica, ka tur būs hardkoriņš. Un hardkoriņš – tas ir burvīgi. Karoče, neveikla nevainīga čiksa, kas nemāk lietot e-pastu, neveic epilāciju un cieš no pārmērīga literatūras daudzuma asinīs iepazītās ar multimiljardieri, kuram ir dark dark secret – viņš ir liels BDSM fans. Nu, lieliski – padomāju es – tūlīt sāksies solītais hardkoriņš! Bet (vot, škrobe!) čiksa izrādās maiga kā vaniļas saldējums, un liels BDSM fans piekāpjas, vairāk un vairāk. Labi, labi – cerēju es – beigās viņš viņu pielauzīs uz hardkoriņu! Gaidīju trīs grāmatu garumā un aplauzos. Hardkoriņa nebija. Toties bija pilns ar salkanām seksa ainām, tik vienveidīgām, ka copy – paste poga uz autores datora laikam bija izvarota līdz nāvei. Lasot seksa ainas, es biju ļoti noskumusi. Izrādās, nevainīgas meitenes uzreiz kļūst par seksa dievietēm! Un dabū ahujennākus orgasmus no… nekā. Dahuja ahujennāku orgasmu pēc 0.25 sekundēm paviršu pieskārienu. Pat ne pieskārienu dzimumorgāniem. Spriežot pēc tā, ka autorei ir divi bērni, dzimumaktam vismaz divreiz mūžā bija jābūt notikušam. Bet, izskatās, ka tie paši bērni ir iegūti caur mākslīgu apaugļošanos.

Izkretinēja arī pilnīgā BDSM reducēšana līdz bērnības traumām un absolūti klišejiska izpratne par šo tēmu. Tagad visi laikam kaut ko baigi mēģinās un jutīsies ļoti perversi un samaitāti. Un šitais ir bestselleris?

padod tālāk | teikt {23} | Add to Memories


Feb. 12th, 2013 | 09:19 pm

Ar nožēlu nākas atzīt, ka labākais vienmēr paiet man garām. Šoreiz izdomāju (beidzot!) paklausīties dziesmas, ko mūsu valsts bija plānojusi prezentēt Eirovīzijā. Urbos cauri garlaicīgiem skaņu savirknējumiem, līdz atradu tādu dziesmu, kas aizskāra manas dvēseles smalkākas stīgas.

Jo tajā ir viss. Senatnes motīvi un sentēvu gudrība ieplūst mūsdienu jauniešu kultūras elementos, nesajaucoties ar tiem, bet atstājot viegli jūtamu, bet tajā paša laikā – autoritatīvu ietekmi. Patīkami pārsteidz atmosfēras viengabalainība – viss ir pārdomāts līdz smalkākām detaļām, un pat tāds šķietami apnicīgs drēbju dekors kā auseklītis iegūst jaunas, modernas aprises. Manu sirdi silda cerība, ka kādreiz šis meitas uzstāsies kopa ar Skyforger. Gan jau, ka visi to jau ir dzirdējuši. Bet nenosodiet mani - ļaujiet jūsmot!

Bet pietiks runāt, izcili darbi neprasa priekšvārdus. Aiziet, mīļo lasītāj – izbaudi PERFEKTĀKU DZIESMU, kas jebkad mūsu valstī ir rādīta.

padod tālāk | teikt {19} | Add to Memories