Jun. 4th, 2017 | 08:10 pm

Es pat īsti nezinu, kas tā par saslimšanu – kaut kāda nostalģija vulgaris savienojumā ar “neviens mūs nebrīdināja, ka būšana par pieaugušo ir lamatas”. Praktiski visās pasēdēšanās un cita veida ballītēs, kas beidzas 11 vakarā, un tu pat nepagūsti pieliet seju, visi runā par “vecajiem, labajiem laikiem”.

Ak, nu atceraties, kā mēs iepazināmies? Protams, protams – atceramies un runājam par to kādas 40 minūtes. Pacilāsim visas episkākas ballītes, trakākus izbraucienus, festivālus, dumjākas jebkad izdarītas štelles un visas citas lietas, par ko tev no rīta it kā jābūt kauns, bet patiesībā plīsti no lepnuma. Priekos un feilos, visu pacilāsim, visu izrunāsim un vēl sadomāsim, ka, eh, vajadzētu atkārtot.

Un mēs nekad neatkārtosim.

Ja man jebkad būs bērns, es teikšu, lai viņš dara visu. Lai atrod sev to savu īsto kompāniju, ar kuru, tikko iepazīstoties, tu beidzot juties savējais. Lai mēģina lietas un vietas, lai iet randiņos zem tiltiem dzert lēto alkoholu, lai vēro saullēktu Rīgas ielās, lai iemīlas, salauž sirdi un lauž sirdis, lai emocijas ņem virsroku un tu trako un trako un trako par sīkumiem, lai melo man, ka nesmēķē, lai iegūst draugus un zaudē draugus, un lai ikviena ballīte ir episks piedzīvojums, par ko glabāt atmiņas ja ne visu mūžu, tad vismaz piecpadsmit gadus. Un es tikai skatīšos, lai tas viss nenoiet no sliedēm.

Čau.

padod tālāk | teikt {8} | Add to Memories


Feb. 15th, 2013 | 10:58 am

padod tālāk | teikt | Add to Memories