Jā, un ar pilnmēnesi nekas vēl nebeidzas, jo Laura Dreiže ir sarakstījusi kārtējo romānu.
Man nav nekas pret vampīriem, pūķīšiem un stīmpanku, bet knapi pilngadīga filoloģijas studente, kas raksta par darbu "kriminālmeklēšanā" izraisa vēlmi pārvērsties par Berserkeru. Kaut būtu iegūglējusi kriminālprocesa likumu un izlasījusi, ka nav tādas "kriminālmeklēšanas". Ir kriminālvajāšana, kas ir pirmstiesas kriminālprocesa daļa nevis darbavieta bļe.
Tas pat nav kaitinoši bet vienkārši pretīgi - ja grāmata tiek rakstīta jauniešiem, tad varma atļauties štancēt nekvalitatīvus sūdus. "Rakstnieks" var izdomāt: "o pie mums klasesstundā bija uzaicināts policists un esmu redzējusi piecas CSI sezonas, tagad es esmu tik gudra, ka varu sarakstīt kriminālromānu".

Vispirms tā gnostiskā kriminoloģija un tagad šis... pasaule tiešām iet uz galu.




P.S. Čī, Valkīre - cikos mēs satiekamies?

Reizēm liekas, ka esmu nolādēta vai vismaz noskausta, bet tas, protams, būtu pārāk vienkārši.

Droši vien absolūta paradumu bulīmija un nez uzmācīga vēlme visu nelāgo novelt uz vienu parādību (ja šitā nebūtu, tad varētu dzīvot laimīgi lidz miršanas dienai, bet parasti tā nenotiek vietā nāk kaut kas cits un pēc tam vēl kaut kas cits un nekad nav gana labi).

"1990.gadā dzimis vīrietis, vadot automašīnu «Mercedes Benz», Ranķa dambī, braucot pāri Mārupītei, nobrauca no ceļa un iebrauca upē."

Vot tā, 90tajā dzimšie sīkie jau ir vīrieši.

Noskatīju šo grāmatu Book Depository, biju absolūti pārliecināta, ka tas ir kaut kas par hormoniem, kādi jauni biosociālās kriminoloģijas pētījumi. Labi, ka rūpīgāk apskatīju vāciņu un tomēr izlasīju aprakstu.

"Samael Aun Weor gives a complete scientific explanation of the science of transmutation and its intricate workings in the endocrine system, the chakras [!], the Astral [!!] and Vital Bodies, and more. In the second half of the book the student will discover the many types of clairvoyance [!!!], how they manifest, how they are developed, and how they play a part in the horrendous crimes that plague humanity."

Man nav nekas pret čakrām, astrālajiem ķermeņiem un gaišredzību, bet... šis ir vienkārši NEPAREIZI!
Kā var šitā piesmiet kriminoloģiju!

IN YOUR FACE!

Bet viņi ir totāli slimi! Nez kā tie cilvēki dzīvo. Vai viņi maz skaļi var teikt, kur strādā nebaidoties atrauties pa purnu. Man, piemēram, būtu vienalga, ja cilvēks iepazīstoties kā savu profesiju minētu pataloganatomiju (tas pat būtu interesanti) vai nez asenizācijas mašīnas šoferēšanu, bet ja kā nodarbošanos minētu kakalalismu... atvirzītos tālāk, lai neapliptu.
Lepru un mēri vēl var izārstēt, kakalalisms ir uz mūžu.

Korsete "saviesīgos" pasākumos kalpo ne tikai kā otrs mugurkauls, bet arī kā visparastākās bruņas.
Nē, man nav nekas pret to, ka man pieskaras zināmi vai pazīstami cilvēki (lai gan reizēm varu salekties), vai "taustes cilvēki"*.
Bet šitie grābstekļi! Tu cilvēks izturies jauki un draudzīgi, bet tas laikam mūsdienās tiek uztverts kā uzaicinājums uz apgrābstīšanu, un viss draudzīgums izkūp, jo nākas teikt, lai aizvāc savus knaģus, ja nevēlas, lai tie tiktu izsniegti ar ledu piepildītā plastamsas maisiņā.
Nevaru saprast kas tas ir? Vēl viena dīvaina sociālā norma? Karma? "Apgrābstiet mani" aura?
Visnormālākie šajā ziņā ir gōtu / industriāļu / metālistu pasākumi, jei bogu šī pasaule būtu labāka, ja visi būtu goti, industriāļi vai metālisti.
Aber korsete tāpēc, ka visapgrābstāmākā vieta ir viduklis (vismaz man, ja ir pupi un/vai dibens, tad šitā metode pavisam noteikti nelīdzēs), bet viduklis ir vājā vieta - ja pēkšņi saķer un nelaiž vaļā, atņemas kājas un es nogāžos zemē kā pārbiedēta vista (vai ģībstoša kaza).


----------
* daļa no kinestētiķiem vai kā viņus tur (nesaprotu gan kāpēc psihologiem vajadzēja salikt tausti un ožu vienā "kastītē", droši vien tāpēc, ka tā labāk izskatās vai smukāk skan). Cilvēki, kuriem citu cilvēku uztverē lielu nozīmi ieņem tauste, t.b. nevar pilnvērtīgi uztvert otru, ja nav pieskārušies. Mūsu platuma grādos ļoti reti sastopama parādība, bet ja ir sastopama, tad parasti tā pieskaršanās ir tik dabiska un normāla, ka nemaz pamanīt nevar.

Vispār nākas secināt, ka nogriezšana no TV, kaut vai tikai garām ejot, pat uzlabo manu attieksmi pret valentīndienu. Vēl vieni svētki un labāk svētkus nekā kārtējās sēru, atceres vai piemiņas dienas.

Bet ja vajag roamntisko kīnō, tad uzreiz kārtīgas pasakas, tipa Stardust, lai uzreiz ir skaidrs, ka fikšens. Nevis šito "tas varētu notikt tepat pagalmā, kamēr tev aizvilkti aizkari", jo iemīlestība no abām pusēm - srsly when does that ever happen? Es te protams par karmisko kārtību savā pasaulē, par svešām neko nezinu, lai gan no malas liekas, ka ir, ar svešām pasaulēm tomēr nekad neko nevar zināt. Atslēgas vārds ir "izskatās".

Pārfrāzējot dzīvokļa moto - b*ē sūkli ziema atp**ies!

Rīta agrumā aizvilkos līdz garāžai, pārsalusi zili zaļa, jo cerēju, ka būs vismaz -10. Atslēdzu durvis, taisu vaļā...

Aizsalušas!

Veselu stundu es tur raustīju, kārpījos, spārdījos, atspēros ar kājām pret durvīm, brīžiem plucināju durvis kā traks suns vai beibe antīkā šausmenē. Izskraidīju visu teritoriju meklējot kādu, kam varētu atņemt lomiku, pēkšņi nebija vairs neviena pārgudrā smīnētāja, pat sarga nebija! Aizgāju atpakaļ, nolauzu nagu, sastiepu kāju (nu tā augšpusē..., jā, jā, dibenu sastiepu!!!), pāris reizes piesaldēju pirkstus pie tām sūda metāla durvīm un izdomāju, ka jāiet mājās.

Jei bogu jākļūst par ūbersievieti un jāsāk nēsāt lomiks rokassomiņā, sarkans!

Kļūšu tikai vēl kašķīgāka, jo divas nedēļas bez treniņiem un tūlīt būs trešā. Nesāku iznīcināt lietas tikai tāpēc, ka atpakaļ nākot vietējā humpalbodē nopirku gaišzilu sari.

Protams, varetu apspiest savas domas un malt kaut ko pseidofilozofisku, bet visi tā pat zina, ka dzīve paiet trusikos un gumijniekos.

Nepietiek ar to, ka man, lai ietu uz karnevālu, nevajag neko īpaši meklēt, atliek vien atvērt skapi un izņemt ārā kaut-ko-jeb-ko un voilà, bet kad es izdomāju katram gadījumam apskatīties, kā viss izskatīsies jau nedēļu iepriekš, izrādās, ka es izskatos pēc Ūpīšpasāžas Betmena gone dark side! Nekāds ēteriskums, vienkārši pjūr īīīvil!

Un par maskām runājot, kopš dabūju kāroto jostu un sāku ķert peles ir parādījusies jauna - "Medniece". Tā ir ka Мельница, Omnia un Nebelhexë vienā laidā.

p.s. šito malšu vēl ilgi.

Gandrīz vai kā E.tantes lelle tautumeita Baiba, kuru var ņemt spēlēties, bet kad apnīk jānoliek atpakaļ plauktā.

Vienīgais Nīcas tautastērpu nevaru dabūt, un blondus matus arī.
BET ir neproporcionāli garas kājas.
Hmmm

Laikam esmu ieguvusi sirdsmieru un var noslēgt vairākus gadus ilgušo epopeju "pareizā dzimšanas diena". Tas sākās kādā vasaras dienā (vvz kurā gadā), kad kārtojot skapi atradu bļembu, ko sien jaundzimušajiem pie rokas, un tur norādītais datums nesakrita ar visos citos dokumentos norādīto datumu. Tāpēc visas manas iepriekšējās apsūdzības* novirzījās otrajā plānā un es uzsāku patiesības noskaidrošanas procesu, pielietojot šoka terapiju (kas izskatās apmēram tā: māte prasa - padod tomātus. Es pēkšņi sāku lēkāt, plivināt rokas - āāāāākurādienāesesmudzimusi!!!!11vienc).
It kā jau viena diena big deal! Bet man kā jaunākajam bērnam ļoti daudz kas ir nozagts, jo jau iepriekšējais bija liela veiksme (varbūt ja pirmais ir screw up jaunākajam ir savādāk), un nafig vēlreiz censties. Man nav nevienas "pavisam bērnības" bildes, neviens man nemācīja braukt ar riteni vai peldēt, visu nācās mācīties pašai. Vismaz dzimšanas datumu pārmaiņas pēc varētu piefiksēt īsto.


* jūs man nemācījāt spēlēt vijoli / šahu / monopolu / neļāvāt mācīties vācu valodu

Smart is the new sexy

Teorētiski oksitocīnam smadzenēs vajadzētu izdalīties... nez vērojot kā puspliks kaimiņš pagalmā šķūrē sniegu, vai sadod pa purnu kādam garāmejošam urlam. Bet šķiet, ka oksitocīna sintēzi, vismaz manās smadzenēs, daudz vairāk veicina zinātniski raksti, jo ir ne tikai "pritī!" un "vī (intelektuāls) pārākums!", bet arī "ghhh... jaunas zināšanas!"

Tādi secinājumi, jo beidzot saņēmos sākt lasīt Lombrozo

Ja studiju laikos man likās, ka tas ir vūdū-šmūdū, ņemam vienu sievieti un sveram uz lieliem svariem kopā ar slotu un karpeļmaisu, tad tagad liekas, ka onka ir vienkārši ĢĒNIJS! Tie nav absoutizēti fakti, tie ir novērojumi un pamanītās sakarības. Tas, kas visu to fišku sačakarē, ir interpretācija.
Un viņš ir pētījis visu! Sākot ar klimata ietekmi (kas gan tajā laikā bija stilīgi jo M. Vēbers darīja to pašu, tikai citā plāksnē) un beidzot ar gopņiku tetovējum. Un vēl pirms viņa ir bijuši cilvēki, kas ir sastādījuši noziegumu kalendāru!

p.s. Vispār labi, ka mag.darba recenzente līdz nodaļai par vistām jau bija zaudējsui interesi par manu darbu, savādāk būtu vēl ņēmuši un izbrāķējuši, jo ej nu iemāci ģenētiku juristiem.

p.p.s. Vsjo man jau reibst galva. Atceries elpot, ja?

p.p.p.s. Bet ir taču vēl trakāki oksitocīna sintēzes traucējumi, piemēram, teiciens "бьет, значит, любит" taču uzskatāmi parāda, ka ir sievietes, kurām vajag sadot pa tauri oksitocīna vārdā.

Un vēl nesen sāku apgūt mācību, kuru droši vien visi apgūst jau bērnībā. Proti, nedrīkst atteikties no dzīves piedāvātajām iespējām tikai tāpēc, ka tas varētu izskatīties nepieklājīgi, nepateicīgi vai kau kādā citā veidā nesmuki, savādāk atnāk apbižotās dzīves urliskais brālis liktenis un pamatīgi iesper pa kuņģi.

Viss-kaut-kas notiek. Bieži nāk virsū vēlme ņemt piecminūšu pārtaukumus, lai ietu uz tualeti klusumā sist galvu pret sienu, bet kopš atklāju (uzmanību POSĀĀĀ!!!) šīs hipsterdziesmas brain-dead and happy ietekmi, vajag ņemt piecminūšu pārtraukumus, lai ietu uz tualeti izdejoties.

Vēl tas klips man atgādina skolas laika iespējas - ja sporta stundu galvenais uzstādījums nebūtu bijis visus bez diskriminācijas pārvērst par īstiem vīriešiem, tad iespējams šobrīd mācētu šitā. Jāieraksta garum garajā "to es darīšu rīt kaut kad" sarakstā.

p.s. Šodien ir trešdiena vai ceturtdiena?

Nē, šitas ir vienkārši kā sejā iespļaut! Universitātes attieksme pēc visām apelācijām bija: "Neko mainīt netaisamies, jo mēs esam tik burvīgi, tik perfekti un nekad nekļūdamies, vnk jūs esat neticami stulbi un nevarējāt šito pavilkt".

Bet nez kāpēc šogad eksāmeni sākas nedēļas vidū, pēc katra eksāmena ir brīva diena un vēl VESELAS BRĪVDIENAS PA VIDU BĻE!


upd. + Danovskis lekcijā nosauca PILNĪGI CITUS normatīvos aktus, ko būs jāņem līdzi, so ~150 cilvēki pēdējās divas nedēļas ir pavadījuši lasot nevajadzīgus likumus.

Vissslikti!
Milāna neceļas lēkšos, jo man manēžas sienas spiež uz smadzenēm, un citi kentauri arī skrien virsū. Desmitais gads un es NEVARU PACELT IEJĀDES ZIRGU LĒKŠOS! Zipedīdūdā vienkārši, esmu vistalantīgākais indivīds šaisaulē!

Turklāt esmu pamanījusies kļūt par vienu kilogramu vieglāka. Jā, arī mana labsajūta ir atkarīga no dzīvsvara. Tas ir vislabākais rādītājs, pēc kā var noteikt dzīves kvalitāti. Ja viss ir jauki un pūkaini svars nemainās vai īpaši labvēlīgos apstākļos pat pieaug. Ja kaut kur kaut kas ir salaists dēlī, tad svars lēnām krītas (tik lēnām, lai es to paspētu pamanīt un postot čīkstu postus cibā). Vēl ir trešais variants - Laime Pilnīga, kuras laikā mistiski pazūdz līdz 10 kā gā mēneša laikā, bet tas mani īpaši nesatrauc, jo laime paliek laime un tas pavisam noteikti nav šis gadījums.

Apkārt skraida mazs pizģeciņš*. Eksāmens ir 9. janvārī, bet es, protams, vēl putekļus no satversmes neesmu noslaucījusi. Un vispār man liekas, ka neapzināti sabotēju visu to pasākumu, jo kas es pa mag.iur? Vēl jo projām esmu naiva un stulba kā zābaks.

p.s. Diena bez mūzikas. Iegāju last.fm un atklāju, ka subskripšens beidzies, rādiō neskan, bet lēkā krāsainas reklāmas :/. Tas atgādina, ka jāieskaita nauda swedbankas kontā.


-----------
* vispār skraida arī viens lielāks, bet to es šobrīd ignorēšu, jo tas ir visas tēvzemes pizģec.

Vakar, kad es pēc treniņa biju iegājusi Rimi un cilāju visa veida rupmaizes, mani kāds uzrunāja, balsi sākumā neatpazinu, bet pēkšņi visu ķermeni pārņēma gandrīz vai fizisks pretīgums. Paskatījos sānis, jā, neviens cits kā bābeles mauka mīlīša nomērdētāja. Sekundes simtdaļu gribējās pārlauzt viņas bērnam sprandu, lai zin' kāda ir sajūta.

Par kīnō runāt nemēdzu, varbūt tāpēc, ka 99,99% no visa, ko skatos ir goļivudskoje / boļivudskoje gavno, un galu galā es no tā visa tā pat neko nesaprotu (tieši tā pat, kā no krievu valodas gramatikas).

Bet Victorian Farm ir vienkārši pozerisma kalngals, ja cilvēki viktoriānisma laikā būtu dzīvojuši kā viņi, cilvēce jau sen būtu izmirusi. Parasti pilsētas cilvēki, kurus spēj novest fizioloģiska afekta stāvoklī iespēja izmantot grābekli. Skatieties uz mums, mēs esam tik pastorāli!

Hičkoks gan rozā un pūkains.

Reizēm liekas, ka kāds (?) dēmons zog mirkļus. Tā daudz nē, pa kādām sekundēm, bet tas tā pat ir jūtams, ja divreiz apgriežos un vairs neatceros, ko tikko esmu darījusi un vai vispār kaut ko esmu darījusi. Ceru, ka tā ir tikai izklaidība, kas ar laiku nepārvērtīsies pilnvērtīgos blackoutos.