Pār mani šodien nāca atklāsme, ka cilvēktiesību ievērošana ir utopija. Nav iespējams ievērot visas cilvēktiesības, pat tikai viena indivīda robežās. Vienas ievērošana automātiski iegrūž dunci mugurā kādai citai.
Par "a es... a man!" mijiedarbību ar citu cilvēku tiesībām vispār nav vērts runāt.

Cilvēki pat nezina, ko viņi prasa.

Krīpī!

Nez cik neciešama es kļūtu pēc šādas grāmatas zinību apgūšanas.

Essentials of the Reid Technique: Criminal Interrogation and Confessions (By Fred E. Inbau, John E. Reid, Jospeh P. Buckley, Brian C. Jayne)

Essentials of the Reid Technique teaches readers how to spot and interpret verbal and nonverbal behaviors of both deceptive and truthful people, and how to move toward obtaining solid confessions from guilty persons. The Reid Technique is built around basic psychological principles and presents interrogation as an easily understood nine-step process. Separated into two parts: What You Need to Know About Interrogation and Employing the Reid Nine Steps of Interrogation, this book will help readers understand the effective and proper way that a suspect should be interrogated and the safeguards that should be in place to ensure the integrity of the confession.

Visas tās neverbālās figņas es tā pat redzu, bet tas lielākoties ir tad, ja sēžu maliņā un skatos, nevis pati iesaistos un nedod die's runāju, jo tad aiziet ciet visas čakras. Es pat nefiltrēju, ko pati saku, kur nu vēl kaut kā izdarbūt kaut ko no cita cilvēka. Klasiskā "sieviešu gudrība" kā likt vīrietim izdarīt, kaut ko tā, lai viņam liktos, ka viņš to pats ir izdomājis, neskaitās, jo tā ir parasta pasīvā dominance.

Bet jā problēmas ar sevis apzināšanos runāšanas procesā.

Mana īpašība, kas pēdējā laikā mani ir sākusi kretinēt (un tas ir nopietni, jo ok, ja kretinē kāds cits, bet ja pats sevi, tad nu nekādīgi, ne aizbēgt, ne noslēpties) ir konstantā nepieciešamība pēc apstiprinājuma, ka es visu daru pareizi. Un, nē, tā nav vēlme tikt novērtētam, jo es nesēžu sapūtusies par to, ka redz es tik laba un neviens i paldies nepasaka, galvu nenoglauda un pat cepumu neiedod. Tādā gadījumā man vajadzētu apzināties savas rīcības pareizumu. Taču kamēr kāds nepateiks, ka daru pareizi, es domāšu, ka daru nepareizi un laika gaitā pat sākšu sevi sabotēt, sak ja jau daru nepareizi tad labāk tā ar glanci izgāzties. Kretinējošais tajā visā ir tas, ka ļoti labi apzinos, ka dzīve nav pamatskola un neviens neteiks: "sēdies, divi astoņi." Bet tajā pašā laikā pieaugušo dzīvē visiem tik ļoti patīk norādīt uz nepareizībām (tieši, netieši, konstruktīvi, vienkārši kaut kā, da pofig kā!), ka apstiprinājumu tam, ka visu daru pilnīgi un galīgi nepareizi saņemu uz katra stūra.

Tagad aizmirsu ko es ar to visu gribēju pateikt, laikam kārtējo reizi uzbraukt izglītības sistēmai. Ā, jā, un brīdināt, ka nav jēgas man stāstīt, ko es daru nepareizi, jo es to tā pat jau zinu.

Interesants fenomens ir cilvēki, kurus var mīlēt un vienlaicīgi vēlēties sadot ar lāpstu pa pieri.

Un tad vēl ir tie debesis-elle cilvēki. Nē, man pašai bieži gadās, ka vienā brīdī trallallā, bet otrā jau visslikti, bet tie ir īslaicīgi pereodi. Šie atkal ir cilvēki, kam savādāk nemaz nemēdz būt, un ne tā, ka maniakāldepresija, vienkārši raksturs tāds, vai es pat nez kas vēl. Zinu par tiem, kas audzināšanā apdalīti un pēcāk nav spējīgi uztvert neko, kas ir pa vidu galējiem stāvokļiem, tāpēc regulāri citus noved līdz baltajām pelītēm, lai saprastu, ka jā, šis cilvēks ir dusmīgs, bet tas arī nav šis gadījums.

Ir viens ļoti interesants fenomens, kuru varētu nosaukt par "dvēseles pārliešanu". Cilvēki to parasti dara pazīšanās sākumā, kad ļoti īsā laikā praktiski svešs cilvēks ir jāpadara par pazīstamu. Atmiņas, pieredzes salīdzināšana, u.tml.
Morāle? Nedaudz par daudz un pēc tam kļūst ārkārtīgi garlaicīgi, par maz - viss proces nobrūk un atkal slikti. Smalks mehānisms.

Vakar pie pusdienu galda atklāju kārtējo latviešu īpatnību.
No vienas puses vidējais latvietis ir kārtīgs gaļēdājs. Ja latvieši izgudrotu hamburgeru, tad tas būtu nevis viens gaļas gabals starp divām maizes šķēlēm, bet viena maizes šķēle starp diviem gaļas gabaliem.
BET!
Tikko kā saruna nonāk līdz cūku fermām, tā vidējais latvietis pārvēršas par hārdkōru vegānu.

Korsete "saviesīgos" pasākumos kalpo ne tikai kā otrs mugurkauls, bet arī kā visparastākās bruņas.
Nē, man nav nekas pret to, ka man pieskaras zināmi vai pazīstami cilvēki (lai gan reizēm varu salekties), vai "taustes cilvēki"*.
Bet šitie grābstekļi! Tu cilvēks izturies jauki un draudzīgi, bet tas laikam mūsdienās tiek uztverts kā uzaicinājums uz apgrābstīšanu, un viss draudzīgums izkūp, jo nākas teikt, lai aizvāc savus knaģus, ja nevēlas, lai tie tiktu izsniegti ar ledu piepildītā plastamsas maisiņā.
Nevaru saprast kas tas ir? Vēl viena dīvaina sociālā norma? Karma? "Apgrābstiet mani" aura?
Visnormālākie šajā ziņā ir gōtu / industriāļu / metālistu pasākumi, jei bogu šī pasaule būtu labāka, ja visi būtu goti, industriāļi vai metālisti.
Aber korsete tāpēc, ka visapgrābstāmākā vieta ir viduklis (vismaz man, ja ir pupi un/vai dibens, tad šitā metode pavisam noteikti nelīdzēs), bet viduklis ir vājā vieta - ja pēkšņi saķer un nelaiž vaļā, atņemas kājas un es nogāžos zemē kā pārbiedēta vista (vai ģībstoša kaza).


----------
* daļa no kinestētiķiem vai kā viņus tur (nesaprotu gan kāpēc psihologiem vajadzēja salikt tausti un ožu vienā "kastītē", droši vien tāpēc, ka tā labāk izskatās vai smukāk skan). Cilvēki, kuriem citu cilvēku uztverē lielu nozīmi ieņem tauste, t.b. nevar pilnvērtīgi uztvert otru, ja nav pieskārušies. Mūsu platuma grādos ļoti reti sastopama parādība, bet ja ir sastopama, tad parasti tā pieskaršanās ir tik dabiska un normāla, ka nemaz pamanīt nevar.

Vispār nākas secināt, ka nogriezšana no TV, kaut vai tikai garām ejot, pat uzlabo manu attieksmi pret valentīndienu. Vēl vieni svētki un labāk svētkus nekā kārtējās sēru, atceres vai piemiņas dienas.

Bet ja vajag roamntisko kīnō, tad uzreiz kārtīgas pasakas, tipa Stardust, lai uzreiz ir skaidrs, ka fikšens. Nevis šito "tas varētu notikt tepat pagalmā, kamēr tev aizvilkti aizkari", jo iemīlestība no abām pusēm - srsly when does that ever happen? Es te protams par karmisko kārtību savā pasaulē, par svešām neko nezinu, lai gan no malas liekas, ka ir, ar svešām pasaulēm tomēr nekad neko nevar zināt. Atslēgas vārds ir "izskatās".

Ir tāda mākslinieku suga, kuras mērķis ir šokēt šokēšanas pēc. Bet skaisti ir tikai tad, ja tas ir īsti - tas, ko attiecīgais personāžs jūt, redz, kaut kā savādāk uztver, nevis stundu stāvu domādama, ko vēl tādu varētu, nu TĀDU! Sanāk tik tukši, un apkārt tā vien lēkā krāsaini uzrakstiņi neīsti, neīsti, neīsti.

upd. ( MAS )

Baigi daudz domāju par cilvēkiem. Iedomājos, ka varētu to visu mēģināt arī pierakstīt, bet atdūros pret problēmu, ka tas viss nemaz nav pierakstāms – domas ir tādi folderi, kur iekšā ir daudz visādu failu – word dokumenti, bildes, mūzika, video un kaut kādi krīpī brāļa programmēšanas faili, un loģiski, ka to visu nevar dabūt vaļā ar vienu programmu*.

Lai nu kā – ik pa brīdim mani piemeklē doma, ka cilvēki ātri zaudē interesi par mani. Pirmā pretreakcija, protams, no psihiatrijas, bļauj HISTĒRIĶE (t.b. histēriska personība). Bet histērisma (histērisku personību histērisma) manī ir visai maz. Toties ir dabas dots žifafisms un kaut kāds minimāls autisms, tā kā to, ka kaut kas ir mainījies, es pamanu tikai tad, kad no smadzeņu dzīlēm izlec šitādas te epifānijas (kas nemaz arī nav tik bieži). No manas puses skatoties – uzmanību pieprasoši cilvēki mani nogurdina (labākajā gadījumā), no cilvēku puses skatoties – es esmu nenormāli garlaicīga (lai gan to iespējams nevar pateikt no pirmā acu uzmetiena, but i'll never know, jo nevaru sev uzmest acis ne pirmo, ne pēdējo reizi).

*Šitas reāli sagādā problēmas arī runāšanā, jo 90% gadījumos saku visu, kas ienāk prātā, un ja vidū atklājas, ka tas nemaz nav pasakāms (nevis nedrīkst, bet vienkārši "fiziski" nav iespējams), tad... nevar pabeigt domu - viņa ir galvā, bet ārā dabūt nevar, jo nav veida kā interpretēt datus). O man sāk pielekt teiciens "lose your marbles"!

Vilcienā sēdēju pretī jaukam pusmūža pārim. Sieviete, ar šausminošām gaišzilām, žaketei pieskaņotām acu ēnām un gandrīz vai neonrozā lūpām, lasīja "Ievu" (?), bet necilā paskata vīrietis kaut ko drudžaini drukāja uz divreiz pārlocītas A4 lapas. Sēdēju un domāju, ko var šitā drukāt septiņos no rīta. Iepirkumu sarakstam tā kā bišķi par plašu, dienas iespaidiem par agru, dzejai par ātru, fikšenam par maz vietas.
Un vēl trakāk - ap Torņakalnu sāka bakstīt savu dzīvesbiedri un iedeva izlasīt. Abi lasīja, apsprieda un laboja kļūdas.
Vajadzēja ieķerties ar rokām sēdekļa malā, lai nelektu kājās un neizrautu to lapiņu viņiem no rokām. Tik ļoti gribas zināt, kas tur bija rakstīts :/.

Nē, mēdiji nebeidz pārsteigt!

"Slepkavojis, skanot mūzikai no "Gredzenu pavēlnieka""

Reizēm uzsākoties šitādiem mēdiju balagāniem domāju, a nez ko varētu par mani sarakstīt, ja man pēkšņi aizbrauktu širmis. Jo apskatīts tiek viss ne tikai "galēji labējais", bet arī "dzēris merild kafiju" u.tml.

upd.
Vispār praksējoties prokuratūrā, es arī ar lielu interesi lasīju slepkavnieku saraksti ar mīļotajām meitenēm no sērijas "mīļumzzz nevaru bez tevis :*:*:*", bet man kā vienmēr ir leģitīms mērķis, pilnīgs psiholoģiskais profils n'shit.

Cibā labi var redzēt kā cilvēki ir mainījušies. Un reizēm tas ir tik smieklīgi.

To, ka visnekrutākais cilvēkos ir liekulība, mēs jau sen noskaidrojām. Bet pamazām sāku apzināt arī cilvēku krutās īpašības. Piemēram, neparedzamību.
Smadzenes (vismaz manējās) ir kā kaut kāds varbūtību kalkulators, pēc kaut kādas iedarbības tulīt izlec iespējamo pretreakciju saraksts glīši sakārtots no lielākās uz mazāko. Iespējams tāpēc man diez ko nepatīk "komunicēt", nevis kā psihopātiem "jo nav par ko", bet tāpēc, ka jau iepriekš nojaušu ko dzirdēšu. Bet ja pēkšņi uzrodas kāds neparedzamais, tad smadzenes vienkārši uzkaras uz smukas "vī" nots.
Un ar neparedzamiem cilvēkiem es domāju TIEŠĀM neparedzamus cilvēkus, nevis stilīgi neparedzamos (jo viņu neparedzamība ir ļoti paredzama). Ir pavisam nedaudz tādi, kuri nepakļaujas nekādai loģikai un liekas, ka nez smadzenes darbojas pavisam savādāk. Varbūt tas vienkārši ir savādāks domāšanas veids.
Vienalga... ja piesviež klāt vēl vienaldzību man pa ausīm sāk kūpēt dūmi.

Reizēm lasot cibas visu rakstu lenti šausminos par to ko tie "vegāni", vai kas nu viņi tajā veg kopienā ir, ēd.
Nē, šis nav kārtējais uzbraukumposts cilvēkiem, kas neēd "neko kas met ēnu". Ja tā ir cilvēka izpratne par veselīgu dzīvesveidu, kaut kāda filozofija vai vēl nez kas - lūdzu. Bet KĀ var ēst visādus draņķus E formātā, tikai tāpēc, lai "noķertu" to produktu garšu, kas oriģinālā formā satur dzīvnieku valsts produktus. Varbūt tā ir mana apsēstība ar liekulību, bet šada rīcība liekas augstākā mērā divkosīga. Gaidu kad tur parādīsies čipsi ar bekona garšu, jo kā zināms tajos gaļas nav ne kripatiņas, tikai dažādu E savirknējums.

Patīk aizrautīgi cilvēki. Nīče šamos ciest nevarēja, "visi jūsmīgie, vējīgie, gara puskoklecēji" vai kā nu tur bija. Jā, ir ļoti kruta zināt visu par kaut ko vienu (Gandrīz visu, tas gan būtu dikti iedomīgi apgalvot, ka zina visu, ko par kaut ko var zināt. Cik ir gadījies saskarties ar kaut kādu izzināšanu, tad jo vairāk kaut ko iemācās, jo skaidrāks paliek, ka vēl ir tik daudz kas jāmācās un ka to visu nemaz nevar viens cilvēks iemācīties), bet tādi vienzinīgie cilvēki, tak ir tik garlaicīgi un plakani!

Ja vēl varētu ļaut vaļu iekšējai jūsmībai (tas gan šobrīd būtu diezgan bīstami), bet diemžēl lietas un procesi, kuru apjūsmošanai es labprāt nodotos ir ellīgi sarežģīti un prasa laiku, koncentrēšanos un, protams, mākslas izkopšanu, kas kā zināms ir jūsmības klupšanas akmens, jo tā nāk un iet.

Rezumē – turpināšu stagnēties, darīšu to ko daru un priecāšos par citu jūsmību.

Varētu vēl pacepties par cilvēku netīkamajām īpašībām. Piemēram, par to kā man nepatīk, ka kāds manu teikto interpretē. Uzreiz ir tās īggnums: "Kurš nomira un iecēa tevi par tiesu varu?" Kaut kāda nereāla iedomība šitā vāvuļošana par to, ko es esmu domājusi sakot kaut ko par kaut ko. Kā pie velna tu vari zināt ko es domāju???!!! Varbūt es domāju, kā labāk tevi sacirst vienādos gabalos un pēcāk aprakt pilsētas parkā zem katras priedes.
Tik vien kā attaisīt mutīti un paprasīt, nevis izplūst vājprātīgos minējumos.

Laikam ieeju kaut kādā sansārā, bet kaut kāds iekāriens uz cilvēkbūšanām.

Agrāk es domāju, ka man nepatīk cilvēki. Tad sapratu, ka ar cilvēkiem (droši vien) ir tā pat kā ar bulīmiju - sākumā liekas, ka vaina ir paikā, bet beigās izrādās, ka paika īstenībā ņepričom. Lūk, tās lomkas nav no tā, ka cilvēki riebīgi, bet no tā, ka cilvēki ir nenormāli kruti un, uz tā vispārējā krutuma fona, riebīga un nekāda esmu es.
Tāpēc kaut kā vairs negribas izolēties, jo tā ir kaut kāda patmīlība pārākajā formā. Bet, jā, veci netikumi..

Turpinot par cilvēkiem. No rīta vilcienā apsēdos blakus kaut kādām divām tantēm, kas visu ceļu (nepārspīlējot) runāja par saviem skolas vecuma bērniem un viņu dzīvēm. Kaut kas tajā manierē bija tik ļoti, ļoti krīpī, ka Rīgā biju pirmā pie durvīm un izlecu teju vēl no braucoša vilciena, lai gan parasti es turpinu pa pusei gulēt, kamēr visi izmīcās no vilciena.

Ā un vēl agrāk no rīta, pieturēju lifta durvis, lai kaimiņienes meita arī tiek iekšā. Šamā pat pateica paldies, kas ir ārkārtīgi dīvaini, jo pēdējos četrus gadus viņa mani uzstājīgi ignorē. Stāsts ļoti poētisks - pirms kādiem četriem gadiem, kad minētajai meitenei bija ~12 gadi un viņa sāka "guļaķ" kā to mūsu pilsētā sauc, es liftu gaidot biju spiesta klausīties viņas un vienu stāvu zemāk dzīvojošās draudzenes sarunā, no kuras gan uztvēru tikai pēdējo teikumu: "Мужчины!" Un man, protams, uznāca lielais smējiens, jo biju tos viņu mazgadīgos vīriešus redzējusi. Rezultātā vendeta pēc pilnas programmas.

Cilvēki nudien ir dīvaini radījumi. Nevaru saprast kā tā var - pateikt cilvēkam, ka tu man esi sabeidzis dzīvi. Es jau nevaru pateikt radikāli pretēju lietu - ka kāds man ir uzlabojis dzīvi, baidoties piešķirt pārāk lielu varu citam subjektam (nu labi manu dzīvi arī nav iespājams sabeigt, vai gluži vienkārši cenšoties viņu sabeigt var sanākt tikai uzlabot, vai kaut kā tā). Bet darīt zināmu dzīves sabeigšanas faktu ir tā pat kā konkrētam subjektam ielikt rokās divstobreni (un ne jau kaut kādu piektā kalibra pīļu medību) un piespiest pieri pie gala.
Diezgan nožēlojama, histēriski izmisīga rīcība.