Par pieklājību runājot:
"Neviens vīrietis nedrīkst ļaut sievietei iet sev līdzās," viņa sacīja. "Pirmajai sievai jāiet pa priekšu, lai ienaidnieks viņai uzbruktu vispirms un arī tāpēc, lai vīrs visu laiku varētu paturēt viņu acīs. Pārējām sievām jāiet aiz vīra un jānes mantas." Viņa piebilda, ka bapendes ciltīs tikai prostitūtas ejot blakus vīrietim.
Par sieviešu popsu.
Kamēr citi lasa "Eat, Pray, Love", pār mani beidzot nāca apskaidrība, kāpēc man ir tāda empātija pret Skārletu! Viņai takš arī apkārt bija vieni čīkstuļi-pīkstuļi, kurus vilkt sev līdzi un visi pārējie, kas skatījās un komentēja, cik viņa nelēdijiska, nepieklājīga, bezsirdīga un brutāla. Bet tas, ka viņa izglāba savu ģimeni un bezmugurkaulniek-Vilksus no nosprāgšanas badā, tāds nieks vien ir, jo viņa takš' apprecēja savas izlutinātās māsas līgavaini... būūūūū...
Jā, un vēl jo projām: "Я девочка честная! А честная дороже стоит!"
Profilaktiskos nolūkos atsākšu vērot cilvēkus.
Nepievērst uzmanību drausmīgajai kvalitātei, bet Tibets ir bijis tāds čabulītis :D Cilvēki, kas meklē kaut kādu jēgu dzīvē, kura ir vairāk par "increase and multiply", vienmēr ir bijuši bišķi smieklīgi.
Vēl viena eksistenciāla problēma - ko cilvēki mēdz darīt Jāņos? Es esmu redzējusi tikai vienu scenāriju - pierīšanās (lielākoties ar šašliku, jāņusieru etc), pie/nodzeršanās (ar alu vai rumkolām), zaļumballes (ieskaitot jēgu pārdzērušu dejot gribētāju atgaiņāšanu, jo cenšanās noturēties kājās un steberēt uz priekšu pie kaut kā turoties imho ir nūjošana nevis dejošana), šlāgeri n'stuf. Tā kā tas ir vērots teju divdesmit gadu garumā man ir radusies ilūzija (es ļoti ceru, ka ilūzija), ka tā ir kaut kāda vispārpieņemta norma.
Par šlāgeriem. Man īstenībā nav nekā pret šlāgeriem un/vai kantrīmūziku, viss mans "pret" ir saistīts ar Latviešu izpildījumu, kam vienmēr apakšā ir tas pretīgais umpapā ritms dažādos ātrumos, tā it kā klausītos vienu un to pašu dziesmu atkal un atkal... un atkal. Devil Doll (nosacīti) jaunais albums, piemēram, ir pēdējā laika klausītākais šlāgeris/kantrī (Otrā dziesma it īpaši rauj nost jumtu), tiesa gan laikam tomēr gōōōtiskais šlāgeris.
 |
Man, protams, vajadzēja vilcienā apsēsties blakus fantastiskajai dziedošajai tantei - visu ceļu kaut ko klusiņām dungoja un ik pa brīdim pierakstīja dziesmu vārdus uz lapiņas. Citas dienas atkal gadās dīvainais, smejošais onkulis, kurš bez redzama iemesla smejas un ar saviem smiekliem aplipina visu vagonu.
Man patīk mans prakses vadītājs. Tikai tāds saguris no visiem tiem pensionāriem, māmiņām, tiesnešiem, prokuroriem un visiem citiem apdalītajiem. Kaut ko man viņš atgādina... Mācītāju, pavisam noteikti, bet vēl kaut ko...
Bet tā patikšana ir ārkārtīgi riskanta padarīšana, jo pieredze rāda, ka labāk ir, ja nepatīk. Ja patīk, tad es arī automātiski gribu patikt, un tā ir lielākas izredzes pārcensties.
Un vēl es varētu sākt rakstīt par vietējiem (ne gluži maniakiem, bet) deviantiem. Tikai tad vajadzētu krāmēties ar tām visām atslēgām, jo konfidenciāla informācija tomēr. Pagājšnedēļ, piemēram, abas ar prokurori norēcāmiez līkas par otrā plāna personāžu - vīriešu kārtas prostitūtu ar iesauku Linda.
Interesanti ir cilvēki, kas kaut ko izmet tikai tāpēc, lai varētu nopirkt kaut ko jaunu. Man piemēram liekas, ka kaut kā izmešana ir domāta dzīves telpas paplašināšanai, nevsis kā priekšnosacījums jaunu lūžņu iegādei (un tad atkal izsviešanai un atkal iegādei un tā mūžībā).
Random bērns autobusā stāstīja savai vecaimātei - sniegs kūstot tāpēc, ka tuvojas Ziemassvētki.
Apgabaltiesas gardrobiste jau kuro reizi šonedēļ man iedeva 118 numuriņu.
Kā zinādama.
Klausoties pārmetumos par manu nedrošo mēteļa nodošanas menieri, paspēju vien ievērot, ka ir viņā kaut kas raganīgs. Viedums kaut kāds. LU gardrobistēm vēl mācīties un mācīties (iespējams pat vēl ilgāk kā man līdz doktora grādam).
Bet tā nav šīsdienas gudrā doma.
Doma ir par to, ka es nespēju nopietni uztvert sievietes, kuras mēģina iestāstīt, ka baidās no asinīm visiem, kas vien ir gatavi klausīties.
Tas gluži vienkārši nav bioloģiskie iespējams. Un var kaut muti sausu izrunāt, ka tas lūk ir savādāk un nedod die's vēl piesaukt kvantitāti, jo bailes no asinīm ir reflektīvas un "iet pa zemo baiļu ceļu" (no sērijas ieraugi un baidies, nevis ieraugi, domā un tikai tad baidies). Par kvantitāti vispār nav vērts stāstīt, jo diez vai es pazīstu kādu cilvēku, kurš nošķiests ar svaigām asinīm, kas nākušas, piemēram, no pārsistas aortas, nekristu panikā.
Varētu vēl pieminēt, ka pati savulaik konsekventi atslēdzos pēc visādām asinsanalīzēm, bet tas bija pavisam, pavisam savādāk, lai gan neviens nav centies iedziļināties patiesajā stāstā - bērnam bail no asinīm un viss. Visa fiška ir pašā procedūrā, mani dzina izmisumā jau doma vien, ka MAN jāiet pie tantes, kas sagrābs MANU roku, iedurs pirkstā, nodarot fiziskas sāpes, un MAN būs jāapvalda savi refleksi - atdarīt ar to pašu vai vismaz atraut roku - vēl vairāk man jāļauj viņai žmiegt mans pirksts, jo asinsrite nekad nav bijusi mans sabiedrotais.
Es, protams, apzinos, ka mani var sadedzināt uz vecu likumu redakciju sārta, bet...
Man liekas, ka mācīties starptautiskās publiskās tiesības ir tikpat reāli kā bakstīt mākoņus ar slotaskātu.
Tas gan nenozīmē, ka šo nakti nepavadīšu ar Malanczuk(u), Lejnieka slaidiem un ANO tiesas spriedumiem. Tas tā tīri manam biedinājumam, ka ir izgudrotas vēl "labākas" izklaides par vakariņām svečugaismā.
Tāpēc:
cibai - nē
mūzikai - nē (nu varbūt pavisam nedaudz martial industrial)
fikšena grāmatām - nē
skype - nē
dzīvei - nē
Un par sapņiem runājot mani vienmēr ir fascinējuši manas mātes sapņi. Tas, kā tajos izpaužas zemapziņa. Piemēram, ja viņa sapņo par mani, viņa vienmēr redz mani saderinātu vai precētu un nejau ar kaut kādu tur prasto kaimiņu Jāni, bet ar nopietni bagātiem tipiem. Pēdējais "mans vīrs" šķiet bija Ričards Brensons.
Un tad vēl kaimiņš maniakas atkal!
Sēžu es te cilvēks iedziļinājies Annas Frankas dienasgrāmatas audiovariantā, zibinu savus mīļotos asos priekšmetus un klausos kā ļaunie nacisti grabinās gar durvīm. Un šajā brīdī kaimiņam savajagās svaigu caurumu sienā, tieši virs manas gultas.
Gandrīz uzšķērdu sev vēderu.
Viņš tik bieži urbj! Jau kādus vienpadsmit gadus urbj! Un katru vasaru izgāž pa sienai. Pagājšgad, kad applūda dzīvoklis, biju uzgājusi pie šamiem, bet, velns pār stenderi, biju tā pārbijusies, ka nepaskatījos KO viņš tur tādu ir saurbis x/.
Pēc trokšņiem spriežot viņi šobrīd savu trīsistabu dzīvokli ir pārtaisījuši par vienistabas dzīvokli, kurā atdalīta nav pat vanassistaba, turklāt visa istaba ir izflīzēta ar flīzēm, kas pie sienas pieurbtas ar četrām skrūvēm (katra).
Kamēr vēl neesmu galīgi aizmirsusi.
Viena jauka personība.
 |
 |
Vilcienā sanāca apsēsties tieši pretī mūķenei.
Nav jau tā, ka es pie viņām nebūtu poieradusi, regulāri braucot Kalnciema autobusā (tur varēja sastapt arī pareizticīgo mācītājus tiārās un ādas jakās), bet ja ausīs skan slavenās popsas meistares Meredith Brooks balss, kas neatlaidīgi sludina: "I'm a bitch, I'm a lover, I'm a child, I'm a mother, I'm a sinner, I'm a saint, I do not feel ashamed!", gribot negribot sejas vaibstos iezogas nelāgs smīns.
Bet kā vecāmāte mēdz teikt "dievs jau nav mazais bērns".
Sods pār manām netiklajām miesām nāca nieka 15 minūtes vēlāk, kad plejieris savā nodabā noformatējās, padarot savu atmiņu šķīstu un nevienu skaņdarbu nesaturošu.
Lai gan, atklāti sakot, gribētos man ar kādu no viņām parunāt. Tā nopietni, bez smīkņāšanas par pārāk lielo taisnprātību. Piemēram, ko viņas dara, kad šausmīgi gribas, teiksim, melnu šokolādi vai kādas citas pavisam elementāras lietas? Un ja miesiskās iegribas var apslāpēt ar pašdisciplīnu un argumentu "dievs mani mīl", tad ko darīt, ja gluži vienkārši gribas kādu samīļot / tapt samīļotai, pēc totāli riebīgas dienas.
Njā...
...Labi, aizvēršos.
Nez kā man prātā ienāca vetārsti.
Pareizāk sakot pats pirmais vetārsts ar ko man bija tas gods pazīties.
Vispār tagad pat nezinu, no kurienes man bērnībā radās lielā apsēstība kļūt par zvēriņdakteri, jo šī persona noteikti mani neiedvesmoja.
Vetārste E.
Īstenībā, kā krustmāte stāstīja, viņa nemaz nebija diplomēta vetārste. Kādu iemeslu dēļ viņu izmeta no universitātes es neatceros, bet nojaušu.
Lai nu kā, citu vetārstu tuvumā nebija, turklāt šij dāmai bija īpašs talants, labas rokas - šķiet, ka tā to sauca mana vecāmāte.
Īstenībā nespēju atminēties nevienu dzīvnieku, kas viņas aizgādnībā būtu aizgājies mūžībā, bet diez vai tās bija rokas, kam piemita spēks. Es teiktu, ka tā bija teju vai nekromantiskā bals tonalitāte, kas spēja jau mirušos lopiņus atsaukt no Aīda valstības.
Vecāsmātes mājas sienas bija (un vēl jo projām ir) ļoti biezas, mācītāji savas muižas saimniecības ēkām kvalitatīvus materiālus nežēloja, taču - kad agri no rīta ieradās E likās, ka mūris nav nekas cits kā švaks kartons, kuram var ar pirkstu cauri izbakstīt. Vecāmāte mēdza aizrādīt: "Nebļauj! Bērni guļ!" Bet viņas čukstēšana, ja vien tas ir iespējams, bija vēl briesmīgāka par bļaušanu.
E pārvietojās uz zaļa, klasiska padomju laika velosipēda, ja tā padomā šāda modeļa velosipēdus neesmu redzējusi citā krāsā kā vien netīri zilganzaļā, stūre tam vienmēr bija apkarināta ar alumīnija piena kanniņām un pie bagāšnieka piestiprināts čaukstīgs plastmasas maisiņš. Ne es, ne mans brālis netikām erdzējuši E uz tā braucam - tikai stumjot pie rokas, kā to parasti dara lauku tantes, velosipēds vairs nav pārvietošanās līdzeklis, bet savdabīgs ētrts spieķis/tačka.
Vilnas lakats kā ziemā tā vasarā, izbalējis, nodilis tumšzils halāts, varētu teikt identisks tam ar ko mana vecāmāte mēdza iet uz kūti, tikai, iespējams intensīvā darba dēļ, E tas bija krietni vien novalkātāks.
Vēl laikam jāpiezīmē kūts un paģiru atmosfēra.
Atceros kādu random svinēšanu kantorī. Ar ierasto kontingentu, kam pavidu maisījos es un mans brālis, šādas svinēšanas mūs parasti piesaistīja. Žāvētas vistiņas, rasoli, siļķes kažokā, Laimas asorti konfektes (*žēlīga nopūta* vecās, labās, klasiskās).
Brālis ierūmējās blakus krustmātei, otrā pusē sēdēja E.
Šņabis, glāzīte.
Tikko kā E iztukšoja glāzīti brālis to atkal pielēja pilnu, tādā ļembastā neviens, protams, to neievēroja. Bet pašai E noteikti radās ilūzija, ka glāzīte nekad nav tukša.
Bezfilma pusstundas laikā.
Lieldienas.
Bet man pilnā rīklē gribas gaudot kādu ziemassvētku dziesmu!
Zinu, ka pametīšu šīs telpas un došos uz Vidzemes pusi, kur sniegs esot vairāk, ziemassvētku sajūta pieaugs par 90%, un man pat gribēsies aizstaigāt līdz baznīcai, lai gan lieldienas ir bērīgi svētki un nav vērts tur rādīties.
Vispār tur nav vērts rādīties, kopš nomira jaukais mācītājs.
Jaukais mācītājs savulaik bija ķīmijas pasniedzējs LU ķīmiķos. Vienkārš, runāja normāliem cilvēkiem saprotamā valodā, tā ka pat 7/8gadīgiem bērniem nenāc krāciens, nebija snobisks un pēc kristībām piedalijās svinībās mājās, un pilnīgs atturībnieks arī nebija.
Žēl tik, ka ar viņa roku kristīts tika tikai mans brālis (mani kristīja tāds ļoti jauniņš, smuks mācītājs, kuram zem tā paltraka bija saplēsti džinsi un kedas).
Un jā - būtu vēl tāds mācītājs es pārvarētu savu lielo netīksmi pret draudzēm, šiem lopiskajiem aitu bariem, un ietu uz baznīcu!
p.s.
Dance of the Vampires ir burvīga filma pilnmēnes laikam. Nekā baisa. Bet tomēr mīļa.
Kaimiņtantiņa mani sauc par dočeņku. Jau vairākus gadus. Lieki piebilst, ka es neatbilstu nevienam no dočeņku parametriem.
Pa trīs dienām esmu aizmirsusi visas tās vitāli svarīgās zināšanas, kuras pielietoju izvēloties vilciena vagonu - jāņem vērā vagonā valdošās vibrācijas, ne auriskās, bet tīri fiziski jūtamās, kā arī, protams, smaka - vagons kurš smird mazāk par pārējiem ir īstais.
Bet par spīti visām augstajām gudrībām nevar paredzēt situāciju, kad Torņakalnā blakus ierūmēsies kāds subjekts, kurš uzspēlēti mākslinieciski košļās košļeni un pār manu plecu tik cītīgi lūrēs manā grāmatā, ka pilnīgi gribēsies iebakstīt viņam acī.
Un, jā, pēc garas un izglītojošas sarunas ar Reklamamarket darbinieci, kuras laikā viņa paspēja piedāvāt biļetes uz visiem iespējamiem koncertiem, sākot ar Krisu De Burgu un beidzot ar Valēriju Meladzi, es nonācu pie secinājuma, ka šodien nesākās biļešu iepriekšpārdošana uz Björkas koncertu.
Tā lūk. Jāgaida vēl.
