Pirms sāku čīkstēt par to, ka tagad nekas labs vairs nekad nenotiks, revjū vilkatei (jo citi visi laikam paši bija un redzēja)

( MJR 2011 )

Vēl es
-peldējos un atklāju, ka esmu pārvērtusies par mīkstmiesi, kas spiedz lienot iekšā aukstā ūdenī,
-izstaigāju Zarasus ar plikām kājām,
-bradāju pa stikliem (stikli atstāj tādu dīvainu skraukšķīgu sajūtu uz pēdas),
-šūpojos,
-iesēdos košļenē ar savu hitonkleitu (šņuk, karma is a bitch, droši vien par to, ka negājām uz Olivera diseni),
-dzīvoju zem diviem karogiem (Latvijas) un starp diviem torņiem (vigvamiem),
-ļoti maz gulēju, jo bija briesmīgi kaimiņi, pirmajā dienā viņi smējās tik skaļi, ka ielauzās manos pusmurgos, kas bija pilni ar ņirdzošiem mošķiem, bet otrajā dienā viņi arī gāzās virsū teltīm, aprunāja latviešus un kaut kādus rajonus, pusnemeņā piefiksēju, ka saprotu, ko viņi runā, bet tikko kā uznāca wtf es taču nemāku lietuviski, tā vis pagaisa (ksenoglosija arī ir interesanta lieta, jā).

Un ko darījāt jūs?

Man lūdzu vienu biļetīti paradīze - elle turp un atpakaļ.
Sen nav bijis šitik viļņains garīgais, bet der arī šitāds, kaut kāds kontrasts ierastajam braindead and happy.

Dežūrējošais sandmans atkal iepriecina. Šoreiz ar dikti siltiem sapņiem. Dzēru kaut kādu karstvīnu jauki skābi saldu, ar dikti dīvainu konsistenci, tādu biezu, biezu, gandrīz vai kā asinis. Pamodos pārsalusi. Vīnu arī gribu, jā.

p.s. Laba izklaide pie brokastīm ir last.fm Top Artists Last 7 days noapaļot visus uz trīspadsmit.

Tev nebūs pirms gulētiešanas lasīt cibu, jeb kā es šonakt/rīt redzēju, kā čimerai kājā iekož traks suns. Un mēs to suni noķērām un nez kāda velna pēc nesām uz vet-klīniku un histēriski centāmies pierādīt, ka viņš taču ir traks.

Čī, sargi kājas!

Vakar, tieši pirms gulētiešanas, šķinot iekšā boršķu, nodomāju, ka šī nu būs tā nakts, kad man beidzot rādīsies murgi (jo tā vismaz ļauži runā par pieēšanos pirms miega).

Un jā - sapnī mani stalkoja kaut kāds trakais. Zinot to, cik ļoti man riebst uzmācība, viens no briesīgāajiem murgiem kāds man ir bijis. Protams, līdz brīdim, kad cēlais stalkeris man pazvanīja un sāka kaut ko vāvuļot, no kā es nopratu, ka viņš nemaz nezina, kur es dzīvoju. Tad bišķi īgnums parāva, srsly, šitas ir domāts murgs?

Vakar saskatījos kaut kādu krievu filmu par "вещие сны", un par to, kā smadzenes miegā var veikt pašdiagnostiku, tipa sapnī redz (drīzāk jau jūt), ka kuņģī dzīvo čūska un izrādās, ka ir kuņģa vēzs vai kaut kā tā.
Aizgāju gulēt un redzēju krīpiest sapni - man bija tādas foršas nīčiskas ūsas! Atceros to wtf sajūtu - es cilvēks visu laiku staigāju apkārt ar ūsām un neviens neiedomājās pateikt - "jou, tev taču ir ūsas!" Iespējamais skaidrojums - prostatas vēzis, kas ir ļoti labi, jo man nav prostatas.
Bet ja nopietni tā droši vien bija vainas apziņa par to, ka bērnībā griezu kāju nagus ar tēta ūsu šķērītēm :D

Mēģināšu kaut ko līdzīgu izdarīt ar visiem ieplānotajiem darbiem.

Šonakt visu sapni noskrēju (varbūt tāpēc, ka tieši pirms gulētiešanas ielocīju plovu), šitāds šausmu-spriedzes sapnis laikam vēl nav bijis. Kaut kādi mūdži mums (sākumā bijām divi, tad pievienojās vēl viens, bet skrienot cauri kaut kādai telpai pazaudējām to, kas bija kopā ar mani no paša sākuma) visu laiku sekoja. Nu tā ka ne brīdi nav miers! Tikko kā domā atvilkt elpu, tā šamie atkal tuvojas un mums ir jārāpjas pāri sienām, jāskrien pār laukiem, jālien caur slepenām ejām. Bet visu laiku apzinājos, ka šitas ir tikai ļoti interesants sapnis. Iespējams, ka tāpēc arī tik vēlu pamodos.

Kārtējā reize, kad vēlos iespert pa reflektīvo punktu savam apkalpojošajam sandman(am). Šitādus sapņus! Ghhhh! Tieši tad, kad apziņa jau sāk mosties, jo rau - ļoti vēls, jāsāk ripināties, šams ņem un izspēlē TĀDU sapni, ka vienkārši nevar pamosties! Cik cietsirdīgi un negodīgi no viņa puses!

***
Tā kā tuvojas MJR šī izskatās kā lieliska alternatīva teltij! (pie velna - izskatās kā lieliska alternatīva dzīvoklim!)

Visu nedēļu šitā:

un

Кино – Спокойная ночь

-------------------------------
Un sapņi vienkārši šausmas - pa deviņiem vienā naktī. Viens bija kaut kāda murga iesākums, līdz galam neredzēju, bet tās ēnas, kas ložņāja pa kaktiem pavisam noteikti vēstīja par kaut ko Dario Argento vai Romana Polaņska stilā. Bet pasaule man neļauj murgot - pie durvīm sāka klapēties santehniķi un izrāva mani no miega pirms vēl kaut kas bija sācies.

Sapnī redzēju, ka segloju Arizonu ar "sarkanajiem" segliem. Sapņu tulks saka, ka būs iespēja strādāt iemīļotu darbu (varbūt pārmaiņas pēc kādu dzīvu zirgu apseglot).
Bet smadzene atkal apbrīnojami izdarās, kā šitā var visu atcerēties, un ne jau to, ka tur to puiku bērnudārzā, kam iesitu ar mašīnīti pa galvu, sauca Roberts, bet perfekti atceras visas sajūtas, visus sīkumus nu līdz pēdējam! Kāda maniere bija Arčikam - pariņķo pariņķo, pastāv, savelk vēderjostu, atkal pariņķo un pastāv, vēl savelk vēderjostu, un ne jau tikai maniere, bet pat perfekti laika intervāli un pavadošās sejas izteiksmes. Pat spalva uz tausti un viss muguras reljefs, kur bedres kur pumpas, kur krēpes sāk augt uz skausta. Tā it kā vakar būtu aptaustījusi, lai gan īstenībā nav redzēts sešus gadus.

P.s. Labākais sapnis un tulkojums:
35177. Ja sapnī zirgs nokož degunu, tad dzīve izputēs.
/J. Kriķis, Starti./

Ak jā sapņi pēkšņi palikuši garlaicīgi un paredzami.

( man vairs nav tēmu par ko blogot )

Un, protams, modinātājam vajadzēja zvanīt tieši tad, kad sapnī pie apvāršņa parādījās trollis.

Man šķiet, ka pa to bezsapņu laiku ir nomainījies mans apkalpojošais Sandmans, jo nu nevar cilvēks vienā dienā sākt sapņot tik stilistiski atšķirīgus sapņus.

Pie manis bija atnācis Lietuvēns, jo viņam lūk nebija kur palikt, tāpēc es viņu ielaidu savā istabā, bet šis pagaidīja kamēr es aizmiegu* un uzleca man virsū pažņaugt. Es, ptrotams, neļauvos žņaugties un izgrūdu šamo no gultas un davai grūst uz durvīm. Un šeit sākas smieklīgākā daļa - karājoties durvju stenderē šams sāka kruķīt baigi gudrās sarunas, ar kaut kādiem viedajiem citātiem par realitāti, uz ko es atbildēju: "Realitāte ir uztveres lieta," izsviedu šamo aiz durvīm un pamodos.

Tagad mēģinu atrast no kurienes es rāvu to teicienu, jo smadzenes acīm redzot to iz iztulkojušas no angļu "reality is a matter of perception".
Un vispār WTF???



* lol pat mana sapņu dzīve ir izcili garlaicīga - es sapņos guļu :D

Jel, sapņi vai zinies.

Vakar atlūzu ap astoņiem, un nez vai tā bija datora rūkšanas vaina vai kā, bet lai iespaidotu kādu subjektu sapnī es braucu ar hārliju deividsonu :D un apdedzināju kāju pie izpūtēja. Lai nu kā tas bija tik ļoti smielklīgi, ka es pamodos ap diviem ar skaļu smējienu un sapratu, ka tas, laikam bija zemapziņas veids kā mani pamodināt - i mocis (jo savulaik es gandrīz nositos iebraucot suņubūdā ar krustmātes mopēdu), i pie izpūtēja apdedzinātā kāja, kura sāpēja, bet man kaut kā mosties negribējās, un vienīgais veids kā mani pamodināt bija parādīt, cik stulbi tas izskatās no malas :D.
A varbūt arī dzimšansdienas māsas BB ietekme

Argh, man vēl jo projām nāk smiekli :D

Par tramīgajiem zvēriem - sapņiem. Ir, bet kādi! Pagājšnakt izsekoju Šleseru, lai sagaidītu, kad šis paliek traks un pēc tam pievienotu sava maģistra darba statistikai.

No persiku kauliņiem var dabūt ciankāliju, un vēl ir vecais labais mušmiru uzlējums spirtā.
Bet sapņi nāk atpakaļ kā murgi. Kaut kāda pusnomirusi tante, kas man izskatījās pēc nāves, lauku mājas bēniņos ieķērās man kājās un piedāvāja tarakānu, kas īstenībā izskatījās pēc simtkāja. Pieklājīgi atteicos.
Man patika tā maniere, tipa paņem šito tarakānu, tas atrisinās visas tavas problēmas, kā kaut kāda brīnumbirste no TVšopa.

Šausmīgs murgs - vasaras beigās es sapratu, ka visa šī vasara ir bijusi tik pretīga kā pēdējās nedēļas - auksta un nomākusies.

Bet The Knife ir īsta darba mūzika.

Mirstu nost, pilnīgi nevaru iedomāties kā pēc dažām stundām stūķēšos augstpapēžu kurpēs, pēdas jau nedēļu izjutušas brīvību un tagad protestē pret jebkādiem apaviem. Nemaz nerunājot par zeķēm :/. Vismaz zeķturis šoreiz normāls gadījies, bet nu nav normāli, ka savam m-izmēra dibenam jāpiemēro xs zeķturis, lai nešļūc nost.

Pa nakti bija tik karsti, ka sapņos rādījās kūstošas māju sienas. Man vija vēl pēdējā iespēja kaut ko glābt no savas istabas. Kas to būtu domājis - pietesu pie sava skapja un raku ārā jaunos, tumšzaļos princešsvārkus.

Nez vai pie tā bija vainīgs nežēlīgais vējš, kas centās izspiest logu rūtis, bet Sandmam(s) man atkal atnesa ūberdīvainu sapni. Es vazājos pa kaut kādām pamestām, spoku apsēstām mājām, un viens no spokiem ieparazitēja manī, kā to parasti rāda visādos Stīvena Kinga žmurikos. Vienīgā problēma ir tā, ka mani sapņi nav balstīti uz redzi kā tas ir vairumam cilvēku, bet uz sajūtām. Reizēm neatceros, ko esmu redzējusi, bet sapņa sajūta manī dzīvo visu dienu, reizēm atkal sapni atceros tikai tāpēc, ka atceros sajūtu. Lai nu kā, tā sajūta bija dikti riebīga - kāds dzīvojās pa manu galvu, nespēju īsti kontrolēt kustības, bailes, protams, sveša sirdsdarbība, elopšana... bet tās svešās domas. Nez kā smadzenes to māk dabūt gatavu - radīt tādas sajūtas, kādas es mūžam neesmu izjutusi (kas vispār nav fiziski iespējamas!!!). Sapņi taču ir saistīti ar reālo pieredzi - tas, ko es esmu darījusi, jutusi, domājusi, aizmirsusi, viss vienkārši tiek pārcilāts random kombinācijās.

Sapņos pie manis nāk zombiji un vampīri, bet reālajā dzīvē (trauksmaino noviržu iespaidā) pataloģiski vāji cilvēki. Dārgie, esmu stipra tikai tad, kad citi skatās. Savā nodabā atstāta, tā pat tupu uz gultas malas un šūpojos.

( roku mežģīšanai )

Slīpīslīpī. Ja visu nakti jāklausās kā, ar ketamīnu apdolbīts, kaķis skrien sienās un skrāpē durvis, tad nav brīnums, ka sāk rādīties visādi pusmurgi, kuros man ir burvīgas attiecības ar šarmantu, vīriešu kārtas nāvi (nu tipa Grim Reaper), ko sapņu es, protams, nezina, vnk šūmējās par to, ka visi apkārt nez kāpēc mirst.