Martini par BB
 |
Mani sapņi turpina mani pārsteigt.
Šoreiz es aprecējos. Riktīgi krutā baltā kleitā, kaut kādā viesu namā Grobiņas apkārtnē, lai gan šaubos vai tur ir tādi meži (šaubos vai vispār Latvijā ir tādi meži), bēgu no līgavu zagļiem pa kaut kādiem mistiskiem gaiteņiem, vienubrīd pat atšaudījos ar kalašņikovu (kur tāds uzradās vvz).
Bet visskumjākais ir tas, ka es neatceros kā izskatījās mans vīrs, tikai tās sajūtas ko šams manī izraisīja. Gribu tādas nomoda dzīvē! Ja vispār kaut kas tik pārpasaulīgs ir iespējams.
Naktī piemetās šausmīgs kaltētājs.
Piecēlos, ietinos palagā, apziņā tikai pazibēja doma, ka es noteikti tik ātri nesaņemtos izlīst no siltas gultas, bet aiz manas istabas durvīm bija baznīcas mežs, vēl nenocirsts, un jauki mīkstas, siltas sūnas zem kājām, tas nekas, ka īstenībā man riebst staigāt ar plikām pēdām pa sūnām. Pēc meža bija taka, tā pati mālainā taka pār MANU timotiņa lauku, kreisā roka pastiepta slīd pār smilgu galiem, dzert vairs negribas, tagad gibas nonākt lauka galā un redzēt vai viss tik tiešām ir kā senāk, bišķi sapinos savā palagā un atjēdzos universitātes trešajā stāvā pie civiltiesību katedras, tumš un tukšs, pēdas salst uz akmens grīdas (kā zināms tur pat vasarā ir nenormāli aukstas grīdas). Pa terpēm uz leju, uz leju, cenšos ielausties lielajā aulā, kur izrādās ir mana virtuve.
Pamodos, aizgāju uz vannasistabu pēc ūdens. Uz virtuvi iet neriskēju.
Man sākuši rādīties sapņi ar izteikti vienādiem motīviem. Varbūt ne sapņi - murgi, lai gan diez vai, jo murgoju (klasiski ar visādiem zombijiem, maniakiem un bailēm) ļoti reti, vienīgi reizēm slīkstu... tā pa īstam - bez elpas un ar burbuļiem gar acīm un gaismu, kaut kur tālu virs galvas. Kamēr pamostos. Labi, ka neesmu samurajs, tad varbūt arī nemaz nepamostos.
Lai nu kā, sižets šizets nr. 1 - brūkošās mājas un visādi radagabali. Pusuzspridzinātā mājā atstāju brāli un viņa draudzeni, ar glanci - izskrēju no dzīvokļa, smuki aizslēdzu durvis un desoju uz mežu pusceļā atskatījos un māja sabruka. Viņdiena atkal brūkošā Galerijā Centrs atstāju vecākus, pati dabūju ķieģeļu krusu uz galvas un pēcāk nolēmu aiziet līdz ārstam, kas savukārt konstatēja, ka man ir vaļējs lielā liela kaula lūzums, tā nu es pamodos ar vēl jo projām prātā skanošu domu: "tagad man būs tauku embolija".
Šizets nr. 2 - back to school. Pagājšnakt visa klase sanāca kopā, lai atkal uzrīkotu žetonvakaru, kurā mani mēģināja piespiest ielīst kaut kāda milzīga skapja atvilktnē. Sajūta, protams, nenormāli klaustrafobiska. Par tiem sapņiem, kuros esmu spiesta apgūt vēl vienu vidusskolas izglītību papildus augstskolai un rakstīt nenormāli daudz iesniegumu direktoram, kas visu laiku lūr pār plecu, nemaz nerunāšu.
Mani vajāja besis! Tāds klasiskais besis, kas ir kā gars un ik pa brīdim mēģina ielekt cilvēkā, lai sastrādātu visādas nešķīstības.
Lūk... vienīgais kā viņu varēja dabūt ārā ir apskaujoties ar random cilvēkiem... tā sirsnīgi. Un visbaisākā ir tā reālā sajūta!
Jūtos piesmieta apskauta!
Es, protams, apzinos, ka mani var sadedzināt uz vecu likumu redakciju sārta, bet...
Man liekas, ka mācīties starptautiskās publiskās tiesības ir tikpat reāli kā bakstīt mākoņus ar slotaskātu.
Tas gan nenozīmē, ka šo nakti nepavadīšu ar Malanczuk(u), Lejnieka slaidiem un ANO tiesas spriedumiem. Tas tā tīri manam biedinājumam, ka ir izgudrotas vēl "labākas" izklaides par vakariņām svečugaismā.
Tāpēc:
cibai - nē
mūzikai - nē (nu varbūt pavisam nedaudz martial industrial)
fikšena grāmatām - nē
skype - nē
dzīvei - nē
Un par sapņiem runājot mani vienmēr ir fascinējuši manas mātes sapņi. Tas, kā tajos izpaužas zemapziņa. Piemēram, ja viņa sapņo par mani, viņa vienmēr redz mani saderinātu vai precētu un nejau ar kaut kādu tur prasto kaimiņu Jāni, bet ar nopietni bagātiem tipiem. Pēdējais "mans vīrs" šķiet bija Ričards Brensons.
Lielais smiekls - sapnī redzēju Baywatch intro. - ar stereoskaņu un sarkanajos šortos tērpto Hāzelhofu.
Pamodos, pasmējos, aizmigu.
Tad mani sabučoja Braens Molko un pateica, ka man esot divdesmit deviņi gadi :/
Iespējams tas nebija uzbrauciens, bet atvainošanās, ka ir tiaki dziesma Twenty Years
Ceturtdaļmūža krīze nav joka lieta.
Ehhh, lai būtu vēlreiz!
There are twenty years to go.
A golden age I know.
But all will pass, will end to fast, you know.
Man patīk pretsāpju līdzekļi!
Un jo stiprāki tie kļūst, jo dīvaināki sapņi man rādās.
Vakar cīnījos ar runājošu segas pārvalku!
Reizēm uznāk kaut kādas māņticības lēkmes.
Tagad kādu laiku staigāšu tik tramīga, it kā kuru katru brīdi man ķieģelis uz galvas varētu uzkrist. Jo sapnī redzēju mīlīti. It kā jau viss D didks pilns ar viņa bildēm un varbūt manas smadzenes ko aizķērušas, bet kur tas laiks kā tās bilžu mapes neesmu pārcilājusi.
Visas reizes, kad esmu redzējusi viņu sapņos ir bijuši nenoliedzami brīdinājumi par to, ka tuvojas lielāki vai mazāki "sūdi".
Vispār sižets bija diezgan klasisks brīdinošajiem sapņiem. Vecās ganības visi 40 ha nomīdīti dubļos, izģinduši, badā nomērdēti zvēriņi, un manas acis automātiski barā atrada pazīstamo balto rombiņu uz pieres. Un, kā tas ir bijis pēdējos līdzīgajos sapņos, telapātiski tika izteikts lūgums atbīvot. Ko arī centos izdarīt, līdz man uzbruka vājprātīga paskata mīlīša tagadējās saimnieces draudzene, no kuras es bēgu līdz mežam pie apraktās izgāztuves, un sapratusi, ka nekur aizbēgt nevaru ielecu Tartarā (jā, tajā pašā slavenajā grieķu Tartarā, kurā Zevs iegrūda Kronu), ļoti dīvaina sajūta peldēt tādā lielā tumsas blāķī un skaidri apzināties, ka tas ir tas briesmīgais Tartars. Un tad no savas mūžīgās tumsas es redzēju, ka ap ganībām ir savākušies daudzi jo daudzi cilvēki, bet pašas ganības applūdušas un mīlīt's peld uz to pusi kur tagad ir akumulatoru rūpnīca.
 |
Lauzu galvu un nevaru izdomāt kā nokristīt to interesanto fenomenu ko vakarnakt piedzīvoju.
Es redzēju sapni sapnī. Tas otrs sapnis, ko es redzēju savā sapnī, gan bija murgs, bet ideja ir skaidra.
Divkāršs sapnis un divkārša pamošanās (vispirms no tā murga ko es redzēju sapnī un tad no paša sapņa)
Nu kaut kā tā.
Labi gan, ka manā iekšējā valstī nav pasludināts moratorijs nāves sodam.
Jo mans Miega Miķelis - tas tips, kas nes man miegu, tādu ir augstākā mērā pelnījis!
Reizēm viņš neatvelkas vispār.
Reizēm, tas ir visbiežāk, uzrodas kādos četros no rīta, kad aizmigšanai jau esmu atmetusi ar roku.
Bet pēdējo dienu darbības ir pavisam neciešamas.
Viņš neiet prom!
Manai aurai tagad ir ne tikai krāsa vai sajūta, bet arī skaņa:
ZzZzZzZzzz...
Un neba tāpēc, ka tas ir mana vārda pirmais burts, bet gan tāpēc, ka tā visa veida vizuālajos darbos attēlo miegu, gulēšanu un visu ar to saistīto.
Šorīt no rīta pamodos un jau gribēju gulēt!
Un sapņi vispār ir kaut kas briesmīgs!
Pulksten 09:58 es uztrūkos no miega ar pārliecību, ka ir otrdiena un es esmu nogulējusi saistību eksāmenu. Tik klišejiski sapņi man nekad nav bijuši!
Turklāt man šobrīd nav īstas pārliecības, ka esmu nomodā.
Spilvendrāna saplēsta, sega sastumta pārvalka vienā pusē, palaga stūra nospiedums uz vaiga un galu galā arī pārkosta lūpa un aizpampušas acis.
Lūk to es saucu par agresīvu miegu!
Respect!
Ideālākais sapnis ever! Es biju balodis! Izbaudīju baloža priekus pie Origo, sēdēju uz tiltiņa margas (tā kas pie operas) un runājos ar kaiju! Vienu no tām lielajām ar raibajiem spārniem. Un ja visas kaijas ir tik gudras, tad es turpmāk runāšau tikai ar kaijām. Ļoti saturīga saruna neskatoties uz to, ka notika sapņos. Atceros vienīgi kaut ko par Nīči.
Nu jā... lidoju arī!
Un ja jau pamodos ar Nīči galvā, tad beidzot pieņēmu smago lēmumu un nopirku "Tā runāja Zaratustra".
Miegs ir svētība!
Tā guļot un vāļājoties pa gultu cilvēks vel var sākt justies laimīgs.
Tikai tā viena vīzija neliek mieru. Plata aiza tuksnesī, gribas tikt otrā pusē, bet pārlekšanai par platu, tilta nekur nav, turklāt otrā pusē vēl kaut kāds mūris un pīķi... viss ko cilvēki mēdz izgudrot, lai citi cilvēki viņem netiktu klāt. Palikt taipusē arī negribas, tāpēc ar augstu lecienu un skaļu vīīī (pat baisi domāt vai neizskanēja balsī netik miegā) ielecu tajā aizā.
Mani sapņi sāk palikt pārāk klišejiski, laikam būs jāpērk jauns spilvens.
Vakarā šausmīgi gribas uz Depo, bet kas man dos, citiem redz agri piektdienas rītā uz Lotgolu jābrauc.
Sapnī meklēju "laimītes" ceriņos. Tik stipra smarža, nav brīnums, ka šodien sāp galva. Vispār, visu cieņu manām smadzenēm, tik smalks mājiens. Tuvākajā laikā jāatrod kāds ceriņu krūms, lai gan visa tā arhajiskā padarīšana, protams, nekādu labumu nenes, cik daudz pieclapu ceriņziedu esmu atradusi... man vajadzētu būt laimīgākajam cilvēkam pasaulē, kad vairs nebija iespējams izdomāt kādu puslīdz sakarīgu vēlēšanos, tad gādīgi iespiedu starp simtgadīgās Bihbeles lappusēm, ar domu, ka neviens neatradīs, jo tā noteikti ir pēdējā grāmata ko kāds lasīs.
Viņš ir klāt ^^! Par to liecina dzeltenīga papīra lapiņa uz kuras rakstīts, ka saņemts sūtījums no Honkongas. Vairs nekādu raustelīgu disku ^^!
Es redzēju murgu, sen nekas tāds nebija skatīts. Atsauca atmiņā vecos labos laikus, bezdibeņa filozofiju. Ironiski, bet darbība notika ļoti dziļā bedrē, no kuras vajadzēja kaut ko izvilkt laukā. Daži citi nelaimīgie bija iegāzušies bedrē un nositušies... Atceros vienīgi, ka domāju, ja man nebūtu jāstiepj tas smagums es tiktu ārā ļoti vienkārši. Klasisks murgs. Varbūt vainas apziņa, ka pārkāpu savu apņemšanos sesijas laikā nelasīt daiļliteratūru. Bet es jau nebiju vainīga. Kafka tā klusiņām no plaukta šņāca: "Psssst! Beidz mācīties, tev vēl ir divas dienas, labāk palasi ko esmu sarakstījis...". Njā... iedod velnam mazo pirkstiņu paņems visu roku...
