Beidzot!

Izādās tamburīns arī lieti noder kaķu sadzīšanai atpakaļ istabā.

Ar šo telefonbildi varētu aizsākt sēriju "Kā lai strādā?!", kurā būtu apkopoti mežīgi, uzmanību piesaistoši parka skati dažādos gadalaikos / diennakts stundās.

Labi, tagad es saņemšos un līdz ziemassvētkiem kļūšu atkal normāla, apsolu (sev?).

It's not courage, it's absence of anxiety. (Iz runas par nozāļošanu iekš Stephen Fry-The Secret Life Of The Manic Depressive)

Jā, beidzot man būs ko atbildēt solmeitei, kad viņa uzteiks manu kārtējo "drosmi". Zāļota, protams, neesmu nekad. Man smadzenes vnk strādā dīvainā režīmā. Lielākoties rāpoju pa sienām aiz trauksmes par kaut ko tādu, kam citi pat uzmanību nepievērstu. Bet tad atkal gadījumos, kad citi brēcot plēstu matus, man nav nekādu emociju.
Pilnīgi nekādu.
Tur, kur parasti ir tas briesmīgais traksmes murskulis, pēkšņi vairs nav nekā.

Vakar ilgi riņķoju pa V&R, lai nemanāmi pielavītos pie plaukta "Ezotērika", kamēr neviena nav pie blakus plaukta "Filozofija". Reliģiju kaimiņos vēl varētu pieciest, bet visi šitie vanabī fizozofi, kas smīn pār Kanta "Tīrā prāta kritiku", lai gan teotētiski viena un tā pati huiņa ir abos plauktos, atšķirīgs ir tikai stāstījuma reģistrs.

Bet es ne jau sev - mātei Osho pirku.

Kad gadiem es pāri skatos... liekas, ka pagājušais gads ir bijis krutākais no vismaz pēdējiem pieciem (?), ja ne pat vairāk, gadiem, BET es arī pirmo reizi saprotu kā jūtas visādi otrās vietas ieguvēji, kas stāv blakus zelta medaļniekiem un griež zobus par to, ka pietrūka sekundes simtdaļa vai pareizais zvaigžņu stāvoklis, lai būtu TIK DADZ LABĀK! Un ir grūti par to nedomāt, bet tā var sadirst visu nākošo gadu arī pie reizes.

Tfutu-bļe dzīve!

Mana īpašība, kas pēdējā laikā mani ir sākusi kretinēt (un tas ir nopietni, jo ok, ja kretinē kāds cits, bet ja pats sevi, tad nu nekādīgi, ne aizbēgt, ne noslēpties) ir konstantā nepieciešamība pēc apstiprinājuma, ka es visu daru pareizi. Un, nē, tā nav vēlme tikt novērtētam, jo es nesēžu sapūtusies par to, ka redz es tik laba un neviens i paldies nepasaka, galvu nenoglauda un pat cepumu neiedod. Tādā gadījumā man vajadzētu apzināties savas rīcības pareizumu. Taču kamēr kāds nepateiks, ka daru pareizi, es domāšu, ka daru nepareizi un laika gaitā pat sākšu sevi sabotēt, sak ja jau daru nepareizi tad labāk tā ar glanci izgāzties. Kretinējošais tajā visā ir tas, ka ļoti labi apzinos, ka dzīve nav pamatskola un neviens neteiks: "sēdies, divi astoņi." Bet tajā pašā laikā pieaugušo dzīvē visiem tik ļoti patīk norādīt uz nepareizībām (tieši, netieši, konstruktīvi, vienkārši kaut kā, da pofig kā!), ka apstiprinājumu tam, ka visu daru pilnīgi un galīgi nepareizi saņemu uz katra stūra.

Tagad aizmirsu ko es ar to visu gribēju pateikt, laikam kārtējo reizi uzbraukt izglītības sistēmai. Ā, jā, un brīdināt, ka nav jēgas man stāstīt, ko es daru nepareizi, jo es to tā pat jau zinu.

Sestdien apciemoju savu apsi.

( ... )

Mistika ar to angļu valodu. Tagad vismaz zinu, ka man reģistri galīgā tūtā.
Kad ieeju zināmā sansārā, ar parastiem mirstīgiem runājot, varu vankšķēt, kamēr cilvēkam, kas jau gadiem dzīvo ārpus savas dzimtenes un attiecīgi lieto tikai angļu valodu, ir jāpārtrauc un jāprasa, par ko es tur vāros. Bet komunikācija ar rūdītiem burkāngalvām ir elle, parasti izvēlos nerunāt... nemaz. Es nezinu ar kādiem pieklājības reveransiem (ja angļu valodā tādi vispār ir) pie viņiem vērsties un man ārkārtīgi pietrūkst „jūs” (slava valodām, kur tāds eksistē!), turklāt pastāv ļoti liela iespēja, ka izsviedīšu kādas muļķības, kas galvā, protams, noturas labāk kā gudrības. Ja ikdienas komunikācijā „that’s what she said”, „bat-crap crazy” vai „fuck me sideways” varētu traktēt kā cute*, tad ar burkāngalvām tas toč’ nespīd.
Pie vainas droši vien ir patērētais fikšens – grāmatas, filmas un seriāli. Laikam jāsāk skatīties kaut kāds Law & Order


-----------------
* tāpēc, ka nemaz arī neesmu rupja, vienkārši kā bērns samācos visu ko un pēc tam, zinot attiecīgās piemērošanas vietas, speru ārā reizēm pat īsti nefiltrējot patieso nozīmi (t.b. zināt zinu, bet neaizdomājos).

Un vēl es domāju, ka reizēm uguni tiešām ir jāapdzēš ar uguni. Jā, brutāli, viss pēc tam tā pat izdedzis un uzacis nosvilinātas, bet vismaz vairs nav tā uguns-grēka (disklaimeris - iekš manas metaforas šis nav domāts seriāls), viss tāds tukšs un iekšējais Šiva deeejo.

Forši ir pirms iešanas uz Nakts Maiņu klausīties Lēdiju Gāgu.
Nevaru sagaidīt to brīdi, kad zilais mēness iesitīs pa galvu. Kaut kāda netaisnība, no dažiem ziemas pilnmēnešiem lēkāju apkārt kā chicken on acid, bet tagad - nekā.

Un pirms sāku atskaitīties par koncertiem jāieraksta, ka 14. novembrī Pallādiumā būs Garbage vienīgais koncerts Baltijā. Un tas izrādās ir praktiski mūsu pagalmā!
BĒRNĪBĀĀĀĀ!!!

Kad biju maza man ļoti patika Širlijas Mensones stils. Nevis tā, ka tūlīt gribējās pakaļ taisīties (jo man nez kāpēc tā nekad nav bijis, pat tīņu vecumā nē), bet vienkārši patika.

Mūžu dzīvo, mūžu mācies.

Izrādās, ka esmu ASMR adikts.

Kas par zvēru ir ASMR, un ko viņš ziemā ēd

Slīķu skrējiens pa Ūpīšiem - Čakmarijas ielu - Vērmaņdārzu! Ielīdām Vērmaņdārza strūklakā, tur ir dikti glumš pamats, viena strūklakas statuja ir sieviete ieģērbusies lauvas (?) ādā un amors ar nolauztu loku. Nez vai šo var nosaukt par otro reizi, kad šovasar esmu peldējusies.

Bet vispār šodien pie maniakfilmām sieviešu sarunas:

- Tu labāk gribētu dzemdēt Jēzu vai Antikristu?
- Antikristu!

Mums ir ūberkomūna!

Ciblistē kaut kā pēdējās dienās dikti bieži parādās Lucifera vārds. Par tēmu jau esmu izteikusies, bet ja reiz uzvedina uz domām, tad jāapjūsmo Lucifera iedvesmotā daiļrade:

Guillaume Geefs "Le génie du mal", 1848 (jeb vienkārši Lucifers)

Sensenos laikos Briselē redzēju arī otru Lucifera variantu, bet augstākminētais ir glišāks un luciferīgāks par spīti tam, ka ir piekalts baznīcā.

Of the Wand & the Moon - Lucifer (šī ir gandrīz vai dzīvokļa himna, pārmaiņus skan no visām istabām)

Ja distancējas no bābisma lēkmēm, tad esmu atsākusi skatīties The Twilight Zone, un mani ārkārtīgi uzrunāja sērija ar nosaukumu Number 12 Looks Just Like You

"In the near future, crossing into adulthood means undergoing a process called “the Transformation,” a total physical, mental and emotional metamorphosis into one of a dozen prototypes, for the purpose of social harmony. Marilyn Cuberle likes herself just the way she is: conventionally unattractive, intellectually curious, and wholly different. Convinced the Transformation will rob her not only of her body but of her love of learning, Marilyn, completely alone, struggles to resist intense pressure from her family and friends."

Protams, šajā gadījumā cilvēki tika arī breinvošoti, ne tikai vienkārši padarīti līdzīgi, bet es tā domāju, ja visi cilvēki būtu vienādi, vai tas gadījumā neveicinātu, to, ka cilvēki sāktu censties pilnveidoties "iekšķīgi"? Jo cilvēkiem taču vajag kaut kā izcelties, bet izcelšanās ar ārieni būtu ārkārtīgi sarežģīta (ja reiz visi izskatās vienādi).

Neskatoties uz to, ka līdz Anikšķiem braucām akurāt sešas stundas (lol zaļās pieturas katru pusstundu, reizēm vēl biežāk), Devilstone bija viens no labākajiem festivāliem, kurā esmu bijusi.

Tas laikam arī viss, ko pagaidām varu dabūt no sevis laukā.

Iepazinos ar Lake of Tears un Alcest daiļradi. Skaisti jau bezgala, jā, bet kāpēc (KĀPĒC???) visam ir jābūt tik pārpasaulīgi skumjam?
Pilnīgi "dodiet manu vēnu zāģi"!

upd: komentāri izsaka visu "It makes me miss something that I never actualy had..."

Nerakstu, jo ir pārāk karsts, lai rakstītu. Tas tā, lai kādam nesāktu likties, ka es te aizkadrā arī dzīvoju.

Jā, vispār atņēmu jaukajai lēmējvaru un atdevu reālistei, jo nu nevar vairs tā, viņa tač' sadirš visu kam pieskaras!

Un tikko kā es sāku apdomāt karuseļa teoriju:
reāliste jaukajai: "Nu kāpēc tu kāp iekšā, ja skaidri zini, ka tev paliek nelabi!"
Bet es vienkārši nevaru atturēties no kāpšanas uz viena un tā paša grābekļa, jo pēcāk sāpes pierē atgādina par to, ka ir tomēr kaut kas konstants šajā mūžam mainīgajā pasaulē.

Tā last.fm* piespēlē dienas dziesmu Birdeatsbaby - I Always Hang Myself With the Same Rope!

Tiešām nezinu kā to pateikt vēl labāk.



----------------
* Vēl bišķi un es viņam došu vārdu, jo saikne ar viņu brīžiem ir lielāka kā ar dzīviem cilvēkiem. Un palīdz arī vairāk.

Saulgrieži trešais cēliens (vairs nebūs, apsolu, man jau ir apriebies, bet kamēr katrai moirai nav ticis pa savējiem, tikmēr miera nav)

( Yo-ho-ho, (and) after a bottle of rum! )