Saulgriežus pavadīju smilšpapīrējot savas apses zaru.

Vairs neatceros kad, bet šķiet, ka kādā no ziemas mēnešiem, man radās ideja ieviest savā dzīves telpā zaru pie sienas. Tagad, kad apkārt ir tika daudz sienu, pārstiepu mājās skaistu zaru „briedi”, bet vis jau, protams, nav tik vienkārši (vismaz man).

Par piemērotāko koku izvēlējos savu apsi, jo, rau, visās n-tajās pagājušā gada vētrās viņa ir krietni aplauzīta. Bet tas nozīmēja, to, ka man jālien tur, kur es parasti nelienu šajā gadalaikā. Agrāk man likās, ka brikšņi ir pie vainas, taču kad es stāvēju uz mācītājmuižas ceļa, mīņājos (savās pilsētas zandelēs un garos svārkos lol) un iespējams, ka pat nedaudz pīkstēju no tā, cik ļoti negribējās tur līst, sapratu, ka par brikšņiem vairāk nepatīk tas, ka kājas iegrimst tajā biezajā trūdu klājienā. Tur ir pilnīgs nāves un dzīvības haoss, nav iespējams pateikt, kur beidzas vecā dzīvība un kur sākas jaunā – viens organisms „mirst”, bet otrs jau sparīgi aug virsū, vai kā savādāk veido savu dzīvi un iedzīvi uz mirušā rēķina. Viens ir tas, ka kāja ar pirmo soli iegrimst tajā sūnainajā zampā (kas ir fui, protams), bet pavisam kas cits ir tas, ka es tur laužos iekšā, izsitot visu perfekto haosu no līdzsvara.
Varbūt līdzība Yggdrasil lika Moirām vienbalsīgi bakstīt mani uz priekšu, sak’ mēs esam dzimušas, lai zvilnētu zem dzīvības koka, ko tu te lauzies, turklāt neiebridīsi haosā zaru nedabūsi. Pirmo soli spēru uz šķietami droša pamata – zibens nosperta liepas zara, izskats izrādījās maldīgs, jo no zara tur vairs nekā nebija tikai trūdu šļura, ko kopā saturēja bieza sūnu kārta, bet kad ieraudzīju aizlauztu apses zaru tieši man pa rokas stiepienam aizmirsu par visu haosu un plēsos uz priekšu neskatoties uz to, ka kājas grimst, ap potītēm ķeras nātru kāti un no struteņu sulas viss nozieķēts dzeltens. Apmātībā pat pazaudēju aboliņa maisu, ko biju aizbāzusi aiz jostas, bija jāiet atpakaļ.
Rezultātā viens zars, divas ērces un vēl jo projām niezošas kājas.

Un atkal tā pati situācija.

Es esmu pārāk "labticīga".

upd. Nē, nevaru beigt cepties, es taču iepriekšējā dzīvē esmu bijusi kaut kāds ar čību klapēts suns! Cita attaisnojuma nav.

Karstums laikam nāk - vispirms telefonā uzshufflojās Kirlian Camera ‎– The Desert Inside, tad tā paša The Desert Inside garā versija (abus pārslēdzu, jo nebija tas ko gribēju), un un kā trešā - Dead Can Dance – Desert Song.

Tātad tuksnesis ir atslēgas vārds. B*e šitās kosmosa šarādes!

Vakar ieraudzīju, ka esmu pielīmējusi vienu no horoskopu apļiem otrādāk - tā, ka jaunava stāv uz galvas. Un, protams, tagad viņš vairs nenāk nost no sienas. Tas iniciēja sākumu kārtējam mazizmēra pasaules galam (izdevās to pagaidām iesaldēt, novirzot enerģiju grīdas mazgāšanas procesam*).

Horoskopi vispār ir dīvaina figņa, bērnībā domāju, kāpēc nevarētu būt tā pat kā ar asins grupām, cipars un miers mājās. Bet tā es domāju, jo, manuprāt, biju apdalīta ar visdrausmīgāko horoskopu zīmi visā horoskopu sastāvā. Apkārt vieni vienīgi lauvas, ūdensvīri un dvīņi, bet es svari - priekšmets nevis dzīvotspējīga būtne. Katru reizi ieejot postpadomju veikalā un paskatoties uz tiem klasiskajiem svariem, kur vienā pusē uzmet smilšainus burkānus, bet otrā sarūsējušu bleķa gabalu, domāju - kāpēc? (Tagad pat nevaru saprast, kāpēc skatījos tieši uz šiem svariem, jo 100 reižu biju redzējusi kā tēvs, mēli starp zobiem iekodis, kalibrē (al)ķīmiķu svarus.)
Atklāsme nāca ar lielo mīlestību pret grieķu mitoloģiju. Bet šo gan laikam tomēr nosapņou, jo atceros, ka pavisam noteikti esmu to redzējusi nevis lasījusi. Temīda bija pēdējā, kas pameta cilvēkus (jā, jā, zinu, ka Astreja, bet nespēju viņu uztvert savādāk kā jaunāku Temīdas variantu), un ejot prom viņa pazaudēja savus svarus ("jaunava" un "svari" nevis "jaunava ar svariem").
Tā kā pēc chimeras aprēķiniem esmu ascendentāla jaunava, tad man ir pilns komplekts (lai sajuktu prātā) - gan jaunava gan svari. Lol, fear (or feel) my sword!


-----
* varbūt šis ir viens no iemesliem kāpēc sievietes mazāk izdara pašnāvības, jo pat tad kad "vis-slikti" vēl var izmazgāt grīdu un sakārtot skapi (nesaku, ka vīrieši ir nekārtīgi, tieši otrādi, novērots, ka vienai daļai viss tāpat jau ir kārtīgi, otrai ir pohui, bet trešajai apkārtējais haoss būs papildus iemesls, lai izlektu pa logu)

Beidzot tiku pie jaunās Мельницаs.

No pēdējiem diviem albumiem pilnīgi nekas neaizķeras (nu labi varbūt no šitā tā dziesma "par putniem"). It kā skan tā pat kā vecā Мельница, bet spēlē galīgi ne to, kas man viņos patika. Episkums ir bezvēsts prombūtnē, un tagad tas viss skan pārāk līdzīgi Dakotai un citai latviešu zaļumbaļļu mūzikai. Turklāt šī līdzība atgādina, ka tūlīt būs Jāņi un man atkal nav kur likties (jei bogu šajā laikā jūtos kā stūrī iedzīta traka lapsa).

upd. O sapratu kāpēc patīk, tur ir normāls lēkšu ritms apakšā. Bet bass viņiem ir kruts, smadzenēs var nodalīt pārējos trokšņus no basa un priecāties.

Pirms dažām dienām tajā nosacīti jaunajā rokkafeinīcā daļēji redzēju un dzirdēju vienas dziesmas klipu, kaut kāds vecs roks bija, pazīstams turklāt. Tā pielipa, ka nevarēju tikt vaļā, pati meklēju, kas tas varētu būt - vienīgais, ko varēju atcerēties, bija labības lauks. Likās, ka jābūt Pink Floyd, bet kaut kā nevarēju atrast. Un tagad meklējot vienu dzīvo koncertu atrodas: Pink Floyd - Learning To Fly. Kā var kaut ko tādu neatcerēties? Vajadzēja uzreiz zvanīt tēvam. Tagad pat atceros, kā bērnībā konsekventi tika rēkts par tā čuvaka pļaušanas tehniku. It sevišķi brīžos, kad laukos bija jāsapļauj lēcas.

p.s. Un, protams, Ēnu kaleidoskopa jaunais EP. Vismaz jāpopularizē, ja nevaru nekā savādāk atbalstīt (tā kā ir sanācis, ka esmu piedzimusi ar divām kreisajām rokām. Jā, viņdien atklāju, ka neuzmanības pēc savus Game of Thrones iedvesmotos puscimdus esmu uzadījusi abus labās rokas, nācās ārdīt ārā, jo kurš gan mūsdienās dzimst ar abām labajām, ja būtu abi kreisās varētu vēl padomāt).

p.p.s. Nezinu ko lai dara ar MJR. Tā neizlēmība beidz mani nost. Ja vēl būtu tā, ka gribas vairāk nekā negribas, bet ir tā, ka gribas tik pat, cik negribas. Brauktnebrauktbrauktnebraukt...

No rītiem jau kuro nedēļu mani piemeklē vēlme izķēpaties ar rituālajiem sejas zīmējumiem, apmēram šitā

Dīvaini, jo pēdējos gados, uz darbu ejot, labi ja uzacis uzzīmēju.
Kara darbības arī te it kā nav (genocīds vienīgi, bet tas neskaitās).
Varbūt kamuflāža.

upd. Pateicoties briedim cibiņam komentos sauksim to par "Karmaflāžu".

Šorīt pārsalu un iedomājos, ka uguns tomēr ir visšvakākā no stihijām. Tiešām. Tās eksistencei ir nepieciešams gaiss un materiāls, kas pārsvarā ir no zemes, bet nobendēt to var uzgāžot virsū ūdeni. Vāji. Turklāt uguns ir kā tāds mīksts dīvāns vai (lol) internets, sava veida pirmā (sākotnējā?) ērtība, bez kā var mierīgi turpināt eksistēt. (Saule neskaitās, saule ir zvaigzne)
Tāpēc dīvaini, ka cilvēki sevi grib asociēt ar uguni. Reizēm gan atbilstoši, ja cilvēks sagadīšanās pēc ir cilvēks sērkociņš.

Interesants fenomens ir cilvēki, kurus var mīlēt un vienlaicīgi vēlēties sadot ar lāpstu pa pieri.

Un tad vēl ir tie debesis-elle cilvēki. Nē, man pašai bieži gadās, ka vienā brīdī trallallā, bet otrā jau visslikti, bet tie ir īslaicīgi pereodi. Šie atkal ir cilvēki, kam savādāk nemaz nemēdz būt, un ne tā, ka maniakāldepresija, vienkārši raksturs tāds, vai es pat nez kas vēl. Zinu par tiem, kas audzināšanā apdalīti un pēcāk nav spējīgi uztvert neko, kas ir pa vidu galējiem stāvokļiem, tāpēc regulāri citus noved līdz baltajām pelītēm, lai saprastu, ka jā, šis cilvēks ir dusmīgs, bet tas arī nav šis gadījums.

Varētu ieviest par ikgadēju tradīciju:

Šoreiz no Ozolnieku dīķa malā augoša ceriņkrūma. Sākumā likās, ka šogad nevien nerādīsies, bet pēc tam sāka uzrasties viena pēc otras. Īstenībā nemaz nav jāaiztiek ar rokām - vajag tikai atgāzt galvu un blenzt zaros. Pēc tam, gaidot vilcienu, apēdu uzdzerot ūdeni, un domāju par to, ka kemenes šogad ir īpaši treknas. Vēl bišķi, bišķi un būs putni.

2011
2008

Varētu kaut kā izrediģēt no smadzenēm vēlmi visur saskatīt zīmes.
Gribēju vakarā aiziet un noskaidrot vai varu 12 minūtes skriet un neiegāzties krāsainu rimbulīšu pārpildītā bezapziņā, un pie reizes apskatīties, cik tas ir metriskā ziņā, jo to, ka tam laukumam ir 400 metri atcerēšos līdz nāves stundai, jo skolas prakses ietvaros dabūju slaucīt visu to asfaltu (tā bija mācībspēku variācija par Augeja staļļu tēmu - slaucīt stadionu vējainā dienā ir apmēram tas pats).
Bet tagad līst lietus un neizskatās, ka taisītos apstāties.

Un vēl viņi te domā, ka vajadzētu mani apmācīt lietot ArcView vai ArcEditor, vai ko tur. Protams, kruta - jauna prasme un tā, bet prasmju saraksts pēc tam toč izskatīsies pēc kāda no Lēdijas Gāgas tērpiem - slaucu govis, izveicu kriminālprofilēšanu, adu cimdus, ievadu datus aksesā, menedžēju stalli, stādu puķes un, protams, zīmēju kartes, rasēju uz velna paraušanu un izšuju krustdūrienā (jeb skaidri un gaiši redzams, ka meitene nezin, ko viņa grib).

Pilnmēness šomēnes bija tikai kā vārga dekorācija. Un tagad spīd ne tikai uz gultas, bet spīd tā, ka no kājgaļa pāri visai gultai. Ja guļot skatos ārā pa logu liekas, ka stāvu uz ļoti dziļas akas malas, tāpēc reizēm jāiededzina svecīte pie loga, lai nomāc to ilūziju, bet tad nevar īsti aizmigt, jo visu laiku rādās sapņi ar degošiem aizkariem, sienām un grīdu.

Vakardienas filma:

Reizēm likās tik līdzīga jaukajai, ka vajadzēja pauzēt, lai nihiliste varētu izsmieties.

Vēl noskatījos
Breakfast at Tiffany's. Nepatika, bet varbūt nevarēju pietiekami koncentrēties, jo visu aizēnoja Odrijas Hepbernas atbaidošais kārnums. Viņa ir forša aktrise 'n all, bet tāda miesas komplekcija ir fui, vienkārši fui!
El laberinto del fauno. Ļoti jauka, bet ne tas, ko konkrētā brīdī vajadzēja.

Lieldienu atskaite:
- Dienu pirms lieldienām lecām ar Lagosu pāri meliorācijas grāvim, kas rezultējās tamā, ka tas grāvis uzsūca 2/3 no manas kreisās kājas. Kādu laiku rūcu grāvja vienā pusē ar striķi rokā, striķa otrā galā, grāvja otrā pusē, Lagoss mīcījās ar "vatdafaktugribilaieslecu?" sejas izteiksmi, bet baigās pārleca un stampājās tāds priecīgs, sak - trīscīņa - nailed it! Pēc tam iesvētījām jauno uz laukuma jāšanas sezonu pusauļojot šķērsām pa abiem laukumiem.
- Pirmajās lieldienās bija "Ziema kāva pavasaru ar sudraba zobentiņu".
- Šodien pusi dienas klusiņām miru nost, tad uzkrāsoju zaļas acis un izvedu pastaigāties savus zaļos svārkus, jā, matchy-matchy, bet smukie krāsojas kā pieklājas, pēc visiem kanoniem, neglītie - kā grib.
- Rīt, trešajās lieldienās, jāiet šūpoties, jo trešajās lieldienās šūpojas tikai raganas.

Lieldienas vispār ir gada krutākie svētki, olu krāsošana ir kudi krutāka un kreatīvāka par beigtas egles apkarināšanu ar visādiem bimbāļiem, turklāt var ŠŪPOTIES kamēr vairs nevar apsēsties un tad var šūpoties kājās stāvot!

Un tikko kā iedomājos, ka viss jau ir, tā uzrodās vēl kaut kas, kā nav.

Kāzas ir visnejēdzīgākā padarēšana EVER! Šitik daudz naudas izgāzt visādiem sūdiem. Un, nē, šis nav balzakisms, šī ir mana pārliecība, ka pietiek arī ar mūžīgas mīlas solīšanu zem dzimtā ozola zariem.

Āāāāā es gribu to meldiņu kā telefona zvanu!

Ar kādu programmu var izsecēt un nogriezt gabalu no mptriškas? Varbūt ir kāds kas to māk ātri izdarīt?

upd. Done! Reāliste to Jaukā @11:02 - mazāk bļaut un vairāk googlēt! http://mp3cut.net/

Bet ja man būtu iespēja es mājās šitā pat izklaidētos.

(un tikai tagad pamanīju, ka tur iekšā ir iestrādāts vecais labais Morrovind meldiņš)

Skatos ārā pa logu un domāju. Gribētos šai ziemai kaut ko veltīt. Iedomājieties kādas iekšas vajag, lai cīnītos ar pavasari (ņemot vērā, ka pavasaris ir mužiks 'n all) un dabūtu ne tikai ziemīšus, bet arī lieldienas zem savas tupeles. Es pat zinu kā viņa izskatās! Gandrīz vai kā redzēta pagalmā.

Bet tā kā es neko īpaši nemāku, tad nācās iztikt ar saģērbšanos mednieces outfitā (kas ir ziemas apģērbs un tagad man ir karsti) un apsolīšanos iebāzt plejierī Skyrim un Game of Thrones ostus lēkšošanai.

Negribu pazaudēt saikni ar mēnesi.
Visu pārējo vēl varētu paciest, bet mēnesi lieciet mierā! It sevišķi tagad, kad atklāta arī tukšmēness iedarbība.

Šis būs virs mana spoguļa, kad beidzot dabūšu, kādu, kas piekar pie sienas.

Viemēr ir bijis grūti pieņemt domu, ka jebkāds dievs/i varētu dzīvot iekštelpās. Tā tas gluži vienkārši nenotiek. Ja ņem klasisko "aitu gana" piemēru - tas būtu kā gans, kas dzīvo pie aitām nevis savā ganu būdiņā lauka malā. Nē, baznīcas un visādi tempļi ir jauki kultūras pieminekļi, kuros var būt pat Rūbensa gleznas, bet tas nenozīmē, ka tur ir dievs/i*.
Dievs/i drīzāk dzīvo ļoti vecos kokos, vismaz sajūta ieraugot ļoti vecu un milzīgu koku ir daudz spēcīgāka pat par to, kas rodas ieraugot, piemēram, Antverpenes katedrāli, turklāt tas nav radīts cilvēku rokām, bet pats kaut kā izaudzis un pastāvējis visus šos gadus (jā, cilvēks var iestādīt koku, bet tas arī ir apmēram viss, ko cilvēks var izdarīt).
Laukos visapkārt mājai ir vecāki un jaunāki ozoli, bet nekas (NEKAS!) nesit pušu veco sudrabapsi. Kopš es varu viņu (pavisam noteikti ne "to") atcerēties viņa ir bijusi pusnokaltusi, it kā knapi dzīva, bet dzīva vēl jo projām. Reiz cilvēki no darbnicām, kas ilgus gadus pastāvēja tieši blakus nabaga sudrabapsei, mēģināja viņu nozāģēt, jo pa pusei nokaltusi taču. Salauza zāģus un aizgāja dzert. Darbnīcas sen jau kā izputējušas, bet apse vēl stāv, tā pat pusnokaltusi, ar pēdējā vētrā nolauztiem divien lielākajiem zariem.
Šamās izcelsme diez vai ir likteņa nejaušība, droši vien iestādīja tas mācītājs, kas bija apsēsts ar kokiem, dīvaini gan, ka tik tālu no sava parka (liela angļu tipa parka, kas šobrīd tik ļoti aizaudzis ar brikšņiem, ka diez vai tur var izlīst cauri, bet kāds dendrologs gan tur varētu justies priecīgs).
Pie viņas var tikt tikai pavasaros un rudeņos, pārējā laikā manai gaumei pārāk daudz nātru un brikšņu.

( 2006. vēl ar visiem zariem )


---------------
*Izņēmums varētu būt šaivisti pie kā precējās avatars un Tala, bet tur dievs/i nebija telpā, viņš/i bija paši cilvēki.