Pāršķirstot "Labos vārdiņus" (pirmo izdevumu) starp "Pret lietuvēnu" un "Spēka vārdi laimīgai un bagātai dzīvošanai" atradu:

"Pret negatīvo energoinformatīvo iedarbību

No televizora
Domās jāsaka: "Televizors ir pilnīgi iekļauts astrāli mentālajā sfērā. Cauri šīs sfēras robežai iziet tikai informācija. Mentāli emocionālā sastāvdaļa un visas psihotronās programmas pilnīgi anigilē. Atbrīvojusies enerģija aiziet Visuma energoinformatīvajā potenciālā." Šī aizsardzība darbojas visiem. Ja jūs pateiksies domās to oietiekami pārliecinoši, tad pēc kāda laika manīsiet, kā bērni jau ne tik truli skatās reklāmu, grāvējus utt. Arī kopējais televizora skatīšanās laiks pakāpeniski sarūk.
No grāmatas, avīzēm, datoriem utt.
Domās jāsaka: "Es un apkārtējie cilvēki esam caurspīdīgi visiem negatīviem tehnogēniem faktoriem jebkurā laikā apkārtnes metodikā.""

Pilnīgi sabeigta grāmatas noskaņa :(

Pavasaris nāk, nez kāpēc liekas, ka šis varētu būt tik stiprs, ka spēs izmaukt mani no iekšpuses uz āru. Bet atradu dažus vasarsraibumus pie acīm. Jau tik ātri! Squeee!


Vēl čī un vilkate ātri mani saoda feisbukā, bet pats feisbuks ir kaut kāds ne tāds. Prirmkārt, jau tāpēc, ka Braens Žubērs izskatās krīpī starp Ullu Salcgēberi un Dr. Reineru Klimki.

Bet kā man patīk dejot (lasīt - plivināties, spirināties, staipīties, lēkāt), ir baisi, taču tajā pašā laikā pilnīgi vienalga kā izskatās no malas. Traumas gan nav labas, šķiet, ka esmu sastiepusi kaklu (vai varbūt žokli?) tā, ka liekas - tās sāpes ir galvā nevis muskuļos.

Dzīvojot tik tuvu centrāltirgum sajūta reizēm ir kā dzīvojot pie jūras (ņemot vērā mājas "interjeru" kādā nosacīti pamestā un mazapdzīvotā vietā, būdiņā Rīgas jūras līča krastā). Vakar uz kaimiņu mājas jumta nolaidās sudrabkaija, kādu brīdi pastaigājās un sāka pārkrāmēt akmeņus. Izmantoju iespēju atbrīvoties no apkaltušas baltmaizes, attaisīju virtuves logu un pabaroju nabaga kaijiņu.

Vispār dīvaini kā tik lielam putnam var būt šitik intelekta neaptraipīts skatiens. Vārnas, piemēram, ir kudi mazākas, bet izskatās daudz slīpētākas un svarīgākas. Kaiju svarīgums beidzas nolaišanās brīdī - nolaižas sakārto spārnus un fsjo, svarīguma vairs nav. (galvā formējas salīdzinājums, bet paturēšu pie sevis)

Kad biju maza (~4-5 gadi) un pavasarī sirgu ar kārtējo bronhītu, mēte mani iemācīja zīlēt ar parastajām kārtīm. Un es visu dienu cītīgi sēdēju un zīlēju par visiem sev zināmajiem cilvēkiem - draugiem un radagabaliem, līdz uzrāvos uz kaut kādu kombināciju, ko īsti nesapratu un gāju prasīt kas tas ir. Mātes atbilde bija: "vot tā - piezīlēji nelaimi / nāvi". Kārtīm pēc tam nepieskāros kādus gadus desmit (esmu ļoti atsaucīga visādām traumām, ja kaut kas mani traumē, varu gadiem izvairīties no traumas potenciālas atkārtošanas).
Man liekas, ka ar bilžu meklēšanu ir tieši tā pat kā ar zīlēšanu - visu dienu rakos un atradu:

Edmund Dulac, Lenore

Pie visspožā Lucifera - tur ir pat moiras!

p.s. Ir ļoti labi, ka tad, kad man patiešām gribas kaut ko rakstīt, internets nav pieejams, izbļaujos, izbēdājos pati savā galvā un nākamā dienā aizpampusi braucu uz treniņu. Scēnas pašam ar sevi ir visskumjākās, tā kā nav ko izlikt apskatei, bet gan jau ka vēl būs iespēja pirms nākamā nedēļa nobeigsies iztekošā laika nāvē.

Varētu turpināt citēt, jo esmu nonākusi līdz aizraujošajai vietai ar zombijiem un "Damn it, it wasn’t quite fresh enough!", bet man uznāca kašķis.

Kas ir ar šitiem visiem horoskopistiem, kas svarus apraksta kā kaut ko pa vidu starp nymphobitches un atention whores? Nevienus tādus svarus neesmu satikusi, a pati vēl jo projām nezinu, ko nozīmē "flirtēt" (kaut kas starp filcēšanu un blietēšanu?), bet to, ka citi skatās neredzu pat tad, ja solmeite blakus skaļi komentē.

upd. vai tomēr filtrēšanu hmmm

Pagājšnedēļ noskatījos Altered States, kas bija nez kā iemaldījusies seno, bet ne tik seno, raganu-sātanistu filmu sarakstā (tur gan nav ne raganas, ne sātanisti). Filma par zinātnieku, kurš zāļojas ar kaut ko meskalīnam līdzīgu un lien „izolācijas vannā”, lai piekļūtu savam pirmatnīgajam es vai kam tur (nafig to vajag es tā arī nespēju saprast, bet lai nu tas paliek, cilvēkiem mēdz būt dīvaini hobiji). Visu šizetu gan sabeidza galvenā varoņa pārvēršanās par gorillu. Šams skraidīja pa pilsētu rūkdams un beigu beigās zooloģiskajā dārzā nokoda aitiņu.
Vēl galvenais varonis bija Breivika kopija, bet viņa sieva – neviena cita, kā Nina no Fringe. Un Fringe opirmā sezona lielākoties ir par sazāļošanos ar LSD un līšanu tieši tādā pašā vannā.
Sieva bija viskrutākais aspekts tajā filmā. Jutu viņai līdzi pilnīgi līdz kaulu smadzenēm. Bet nevarēšu laikam izstāstīt. Ne tas Pērgintiski-Solveigiskais attiecību modelis, bet Rainiski-Aspazijiskais. Aina, kur dižais zinātnieks – vīrs, pārdzēris jēgu, stāsta saviem draugiem par to, cik nozīmīgi ir tie viņa eksperimenti, bet sieva skatās uz viņu ar tādu skumju skatienu, šausmīgi iesita pa galvu.
Ā un auns ar septiņām acīm bija kruts

Reizēm liekas, ka pie radīšanas kāds man ir aizmirsis izsniegt dvēs’les lietošanas instrukciju, un tagad esmu pamesta ar sci-fi kosmosa kuģim līdzīgu vadības pulti pilnīgi bez norādēm. Un neba viena es tāda ik pa brīdim nākas saskrieties ar vēl kādu, kas šļūc pa dzīvi ar konstantu vatdafaku.
Uzaugu pasaulē, kur pie mātes nāca draudzenes un līdz vēlai naktij sūdzējās par to, cik slikti ir. Tas sliktums bija viegli definējams un apspriežams – vīrs tāds un šitāds, bērni neklausa, darbā huiņa. Viss forši – izrunā, aizmirsti, dzīvo tālāk. Tādam sliktumam tik viegli var atrast saknes un piesaisti reālajā dzīvē. Laikam būšu palaidusi garām šo mācību (un visas citas arī) dzīvojot zvēru barā*. Vienīgais, ko varu izšķirt, ir sliktums. Un arī pēdējā laikā jau paliek grūti ar emocionālā un fiziskā sliktuma nošķiršanu. Slikti un viss.
Tad, kad piespiedu kārtā sāka vajadzēt ar to sliktumu tikt galā un dabūt ārā, no sākuma mēģināju izrakstīt, bet kā var uzrakstīt, ja nevar pat izrunāt, jo nav saprotams „KAS TAS PIE VELNA IR”. Izdomāju, ka jāpamēģina izadīt. Dažus gadus vēlāk avatara kundze apgaismoja mani, ka tā ir ergoterapija – viss ko dara, lai neaizietu totālā astrālā.
Šobrīd ir šitik slikti:

(sliktāk nekā citas reizes – uz to norāda krāsas, kas nav zaļas, un austras koki + sātanZa acis)
Tāpēc arī bieži neadu citiem, bet kastītei, jo citiem adot visu laiku jāpiedomā, lai tur iekšā nenonāk kaut kāds draņķis.

upd. ā šitā bija paredzēta kā rekonstrukcija iepriekšējām austraskokzeķēm, kuras sanāca tik platas, ka uzvilktas izskatījās pēc ugg zābakiem nevis zeķēm. Vnk laikā neapstājos.



--------------------
* nafig dzīvē iekārtots tā, ka cilvēkam emocijas attīstās nākamajā līmenī tieši tīņu vecumā, kāpēc ne kādā saprātīgākā vecumā?

Korsete "saviesīgos" pasākumos kalpo ne tikai kā otrs mugurkauls, bet arī kā visparastākās bruņas.
Nē, man nav nekas pret to, ka man pieskaras zināmi vai pazīstami cilvēki (lai gan reizēm varu salekties), vai "taustes cilvēki"*.
Bet šitie grābstekļi! Tu cilvēks izturies jauki un draudzīgi, bet tas laikam mūsdienās tiek uztverts kā uzaicinājums uz apgrābstīšanu, un viss draudzīgums izkūp, jo nākas teikt, lai aizvāc savus knaģus, ja nevēlas, lai tie tiktu izsniegti ar ledu piepildītā plastamsas maisiņā.
Nevaru saprast kas tas ir? Vēl viena dīvaina sociālā norma? Karma? "Apgrābstiet mani" aura?
Visnormālākie šajā ziņā ir gōtu / industriāļu / metālistu pasākumi, jei bogu šī pasaule būtu labāka, ja visi būtu goti, industriāļi vai metālisti.
Aber korsete tāpēc, ka visapgrābstāmākā vieta ir viduklis (vismaz man, ja ir pupi un/vai dibens, tad šitā metode pavisam noteikti nelīdzēs), bet viduklis ir vājā vieta - ja pēkšņi saķer un nelaiž vaļā, atņemas kājas un es nogāžos zemē kā pārbiedēta vista (vai ģībstoša kaza).


----------
* daļa no kinestētiķiem vai kā viņus tur (nesaprotu gan kāpēc psihologiem vajadzēja salikt tausti un ožu vienā "kastītē", droši vien tāpēc, ka tā labāk izskatās vai smukāk skan). Cilvēki, kuriem citu cilvēku uztverē lielu nozīmi ieņem tauste, t.b. nevar pilnvērtīgi uztvert otru, ja nav pieskārušies. Mūsu platuma grādos ļoti reti sastopama parādība, bet ja ir sastopama, tad parasti tā pieskaršanās ir tik dabiska un normāla, ka nemaz pamanīt nevar.

Šodien uz vienu dienu (beidzot!) esmu Konstance.

Sakšu dzert jau piecos un pēcāk ar solmeiti iesim dejot pie Kombuļu Ineses.

Life in plastic, it's fantastic!

Dance with your eeego
Vain is your placeeebo

Jau vvz cik ilgu laiku stagnējos muzikālā ziņā, pagaidām pietiek ar veco un aizvēsturisko, savādāk - kāda jēga no tiem n-tajiem aizdirstajiem GB, ja es tik raušu jaunu un veco aizmirstu.
Visu pēdējo nedēļu, katru dienu, atnākot mājās pirmais, ko klausos ir Dirty Granny Tales. Pēc statiskas veģetēšanas pie pārklausītā last.fm rādiō, DGT atgriež dzīvību. Viņi var iemācīt pat kā lidot uz slotas. Varbūt zemapziņa mani līdz piektdienai grib uztrennēt par ūberlelli, ja reiz spītīgi pieprasa Ze Leļļu Meistarus nonstopā.
Žēl gan, ka tikai divi albumi. Gribētos vēl... vēl, vēl, vēl!

upd. Āāāā es gribu to redzēt!!! Nez vai viņus var iemainīt pret Dzilindžeru.

Patīk, ka vasarā peldot var pilnīgi atslābt, apvelties uz muguras un uzpeldēt kā līķim*, ja pēkšņi pietrūkst spēka peldēšanai. Šūpoties bezsvara stāvoklī un klausīties paša apdullinoši skaļo elpošanu. Ikdienā varētu tā pat.


--------------
* Neiesaku to darīt Gaujā var beigties slikti.

Vispār nākas secināt, ka nogriezšana no TV, kaut vai tikai garām ejot, pat uzlabo manu attieksmi pret valentīndienu. Vēl vieni svētki un labāk svētkus nekā kārtējās sēru, atceres vai piemiņas dienas.

Bet ja vajag roamntisko kīnō, tad uzreiz kārtīgas pasakas, tipa Stardust, lai uzreiz ir skaidrs, ka fikšens. Nevis šito "tas varētu notikt tepat pagalmā, kamēr tev aizvilkti aizkari", jo iemīlestība no abām pusēm - srsly when does that ever happen? Es te protams par karmisko kārtību savā pasaulē, par svešām neko nezinu, lai gan no malas liekas, ka ir, ar svešām pasaulēm tomēr nekad neko nevar zināt. Atslēgas vārds ir "izskatās".

Protams, varetu apspiest savas domas un malt kaut ko pseidofilozofisku, bet visi tā pat zina, ka dzīve paiet trusikos un gumijniekos.

Nepietiek ar to, ka man, lai ietu uz karnevālu, nevajag neko īpaši meklēt, atliek vien atvērt skapi un izņemt ārā kaut-ko-jeb-ko un voilà, bet kad es izdomāju katram gadījumam apskatīties, kā viss izskatīsies jau nedēļu iepriekš, izrādās, ka es izskatos pēc Ūpīšpasāžas Betmena gone dark side! Nekāds ēteriskums, vienkārši pjūr īīīvil!

Un par maskām runājot, kopš dabūju kāroto jostu un sāku ķert peles ir parādījusies jauna - "Medniece". Tā ir ka Мельница, Omnia un Nebelhexë vienā laidā.

p.s. šito malšu vēl ilgi.

Vakar piefiksēju ( kārtējos madžik numbērzzz ) un atkal grūti tālāk klausīties.

Bet man patīk tā jaunā fīča, ka pie katra māGslenieka var redzēt, kas vēl to klausās un cik lielā kvantitātē.

Reizēm jūtos tik izmocīta un nogurusi kā Reutera jaunskunga balss jaunajā Rome albumā.

Nepalīdz arī senā tendence izdarīt visu pie viena. Sen-sen mēdzu sākt raudāt aiz viena iemesla, bet ātri vien pārgāju uz raudāšanu par pavisma ko citu, temati mainījās ļoti dinamiski un ja neviens neizsita no sliedēm, tad varēju aiziet totālā astrālā.

Tagad tā ir ar apspiestu depresīvu domu domāšanu. Tikko kā pieķeros vienai tā saskrien viss bars, sāk drūzmēties, kauties un stāties rindā.
-Es,es!- "tu nekad nebūsi pietiekami skaista, gudra un interesanta"
-Nē, es esmu senāka!- "cilvēki labākajā gadījumā tevi aizmirst, bet parasti tomēr vienkārši aizbēg"
-Bet es esmu krutāka!- "tu vienmēr visu vari, neviens netic, ka vari kaut ko arī nevarēt, tu nosprāgsi visu varot"
-Pavācieties malā, dāmas!- "tu esi nemīlama"

Master, I Serve You
And I Serve The Language
Of Failure And Doubt
I’ve Come To Sell You My Anguish

Laikam esmu uzgājusi kaut ko iepriekš neuztaustītu, vai vismaz līdz galam neapzinātu - galvaskausu fetišu (jā, fetišs ir pārāk skaļš vārds, bet izklausās labāk par vienkāršu patiku).
Atceros, ka vienai bērnības draudzenei kaut kādā mākslas skolā bija jāzīmē galvaskauss, ar visiem ēnojumiem n'stuff, un tas likās tik ļoti advancēti. Turklāt visas šitās klusās dabas ar grāmatām un galvaskausiem, vai interjeri ar grāmatplauktiem, kur starp vecām grāmatām vienmēr ietūcīts kāds vientuļš galvaskaus. Skaidrs taču, ka hārdkōrs intelektuālisms iet roku rokā ar galvaskausiem.
Un tad vēl n-gadus vēlāk uzradās ķīmiķu brāļi ar savu pirmo klipu, un par manu mīļāko izklaidi garlaicīgās stundās kļuva iztēloties, kādi varētu izskatīties skolotāju galvaskausi.
Vajadzētu šitādu jūzerpikču, bet šobrīd nav brīvas vietas:

Tas klips vispār šausmīgi ietekmēja manas mazās smadzenītes, piemēram, man radās priekšstats kādai mūzikai vajadzētu būt klubos un ka tur noteikti jābūt zibi-zibi gaismām, kuras gan ļoti ilgi nevarēju panest. Vēl pirms kādiem gadiem četriem, stroboskopam ieslēdzoties, sastingu deju zāles vidū un gaidīju, kad pāries, jo tā gaisma radīja tādu dezorientāciju, ka visvienkāršākā kustība varēja rezultēties tamā, ka apkrītu vēkšpēdus.

Varētu domāt, ka cilvēkam, kurš nav apguvis nevienu īpašu prasmi, arī nevajadzētu nonākt tādā situācijā, kā nabaga bērniem, kam liek uzspēlēt klavieres / uzdejot / uzdziedāt lielam radu baram par godu.
Figu!
Mūsu dzimtā par īpašu prasmi tiek uzskatīta arī (izbijusi) piederība kādai reliģijai, tā kā reizi gadā man nākas uzdejot skaitīt galda lūgšanu radu baram par godu. Teikt, ka neatceros nav jēgas, jo visi zina, ka jebkurš izbijis kristietis uzpurināts no miega māk noskaitīt ne tikai tēvareizi, bet arī uzdziedāt pārdesmit baznīcas dziesmu, galda dziesmu un visādu random lūgšanu.
Bet šogad es izdomāju lielisku plānu - nemanāmi izprovocēju ēšanu jau stundu pirms oficiālajām vakariņām un pēcāk teicu, ka esmu čurikos, jo tādas lietas dara tikai tukšā dūšā.

Nezinu vai tas ir kaut kāds tur Merkura stāvoklis vai pasaulsgala pazīmes, bet cilvēki pēdējā mēneša (?) laikā ir kļuvuši vienkārši šausmīgi. Kaut kādi kašķīgi, naidīgi, viegli aizkaitināmi un nenormāli impulsīvi. Vārdos nav aprakstāma tā sajūta, kas no cilvēkiem nāk, bet gribas palīst zem galda un pagaidīt kamēr šitas viss ir pāri. Tā būtu opcija, ja pati nebūtu cilvēks - jā, vakar pieķēru sevi neizskaidrojama kašķa varā (par to pašu nelaimīgo gurķu burciņu).

Tieši šitā:

Kontrasti pagaidām sagādā vislielāko prieku. Daudz, daudz, daudz. Reizēm liekas, ka tūlīt nokritīšu zemē un sākšu runāt mēlēs. Vai vienkārši uzsprāgšu un nošķaidīšu visus apkārtējos ar krāsainām ķeskām no visa uzsūktā.