Reiz sensenos laikos (pagajšpavasar) no vilciena nākot man paskrēja garām kāds metālists, ar Šērlijas Templas cienīgām blondām lokām, un negaidīti apcirtās rinķī, lai ielūkotos man sejā, kurā protams bija wtf izteiksme. Vakar savukārt redzēju vnk burvīgu vīrieti, tādu eksemplāru vēl nebija gadījies redzēt, un man arī radās vēlme paskriet garām un apcirsties otrādāk (ko es protams neizdarīju, jo man kājās bija augstpapēžu zābaki un strauji tuvojās stacijas tuneļa trepes, kas varēja rezultēties tamā, ka es pa tām noripoju).

Vai varbūt vienkārši pilnmēness.

Paskatījos uz saviem zilajiem nagiem un atcerējos par kuģiem. Man patīk kuģi*! Apmēram tāpat kā Šeldonam patīk vilcieni. It kā nav nekādas bērnības traumas (kā brālim, piemēram, viņš kaut kādā laivu braucienā esot sadurstījis vecāku laivu ar cirkuli... jā, inženieri laivu braucienos ņem līdzi cirkuļus).
Varbūt tas ir kaut kāds iedzimts gōōōtisms, jo kultūras vēsturē mācīja, ka gōtisms ir vienīgi reanimēts romantisms, un visi zina, ka romantiķiem bija iekāriens uz kuģiem (un kapsētām, un pussabrukušām baznīcām, un blenzšanu tukšumā).
Varbūt tāpēc, ka es "ieprēkšējā dzīvē esot bijusi ķīniešu jūrnieks".
Bet Turku visa promenāde bija vienos kuģos un kuģīšos, un mazs prāmītis visu cauru dienu pārvadā hipstervelobraucējus turpu šurpu pāri upei, lai gan turpat blakus ir n-tie tilti.
Un, protams, fantastiskā zviedru briga, uz kuru skatoties tā vien ausīs skan „Into The West”. Man gan galīgi nepatika tas nāves eifēmisms ar aizbraukšanu kuģos (sadirstas beigas to varētu saukt), bet tie kuģi pavisam noteikti būtu brigas, jo brigas ir ķuģu kuģi, viegli, viegli, vairāk gaisā nekā uz ūdens.

Nākošvasar viņi iebrauks Rīgā.

p.s. Un zviedrs sēri stāstīja, ka uz brigām puss Zviedrija esot izbraukusi laimi meklēt Amerikās. Lūk viņi taču arī zina, kā tas ir, kad telpas kļūst vairāk, viņi tikai brauca ar brigām nevis Ryanair.


-----------------------
*Vispār ne tikai kuģi, bet da-jeb-kādi pārvietošanās līdzekļi, kas domāti ūdenim.

Kaķi ir visur! Aīda, piemēram, pārāk burtiski uztver "iznākšanu no skapja" tāpēc viņa to dara vismaz reizi dienā.

Tāds patīkams miers un tukšums. Pat cibot negribas.

Bet ja jau ir logs atvērts... Interneta iztrūkuma periodā sāku skatīties The Office. Ņemt vērā to, ka nepanesu neveiklas situācijas (gibas izlekt pa logu pat skatoties uz tādām), aber šis seriāls sastāv tikai un vienīgi no tādām, domāju, ka neizturēšu pat pirmo sezonu, bet skat vakar jau trešo aizsāku. Varbūt norūdīšos.

Biju Hesburgera dzimtajā miestā un gandrīz Muminu dzimtajā miestā. Laika bija daudz, bet laika-apstākļi bija tik draņķīgi, ka nācās darīt vienīgo prātīgo lietu, ko saaukstējies cilvēks var darīt - nolīst kaut kāda vietējā stokmaņa labirintu kafeinīcas stūrī un nolocīt milzīgu zemeņu saldējumu (likās, ka viņiem bumbiņu izmērs būs tāds pats kā Latvijā - proti divas nelielas tējkarotītes, aber piekrāva tādu čupu, ka droši vien sanāktu puse ekselences kastes).

Dabūju Necronomicon ^_^ Brīdī, kad biju gatava sākt žēli čīkstēt par to, ka vienīgajai Lovecraft grāmatai, ko atrodu ārzemju veikalā ir jābūt somiski (t.i valodā, kuru es mūžam neapgūšu, jo nav pilnīgi nekādas patikas pret šamo valodu), izrādījās, ka, nē, ir tomēr angliski.

Reti gadās, ka vēlme kaut kur aizbraukt sakrīt ar reālu iespēju. Vismaz šobrīd, rīt droši vien būs savādāk.

p.s. Dzīvokļa folklora attīstās gaismas ātrumā.

Kaut kāda sajūtu frustrācija. Tik daudz visādu (pretrunīgu) sajūtu, ka smadzene nevar izvēlēties, kuru uzskatīt par primāro un ļauj visām skraidīt savā vaļā bez nekādas hierarhijas.

Un vienmēr visvairāk ir žēl dzīvnieku, jo šamiem neko nevar paskaidrot. Piemēram, kad mīlītis, zvērs, kurš mačomēniski izrēķinājās ar jebkuru dzīvo radību, kas man "uzlika aci", iekāpjot treilerī sāka drebēt kā milzīga želejas čupa, un nevar nekādīgi pateikt - nē, mēs nevedam tevi atpakaļ.

Tobijs ir aizgājis gulēt. Vai arī viņam ir bail no zīlītēm (manzie dabas radītie Hanibali Lekteri), kas sāk ēst paiku, ko izkāru viņām pagājšgad.

Vēl pēdējās dienās skaku apjaust, kāpēc nevaru paklausīties Flёur - jo "stāvokļos", kuros šamo varētu klausīties es klausos:
1) ja gribu kaut kādu sapņainu krievu mūziku klausos Meļņicu, jo viņi dzied par pasakām, bet Helavisas balsī ir kaut kas tāds stervisks un mūziku nesit pušu tā "man šodien astoņpadsmit gadi, blenžu zvaigznēs, dzeru sarkanvīnu, esmu tik ārkārtīgi intelektuāla un īpaša" noskaņa, kas rada nepārvaramu vēlmi kost un plosīt visu apkārtesošo vidi.
2) ja man ir skumji tā mūzika man uzdzen izmisumu, piecas minūtes un jūtos kā stūrī iedzīts zvērs. Tāpēc labāk izvēlos klausīties anologi skumju mūziku ar vīriešu kārtas dziedoni, jo skumjas vīriešu balsis ir nomierinošas. Skumjās sieviešu balsīs savukārt ir kaut kāda slēpta histēriska nots, ko iespējams dzird tikai citas sievietes (apmēram kā tās suņu svilpītes, ko dzird tikai suņi).
3) tā pat priekšroku dodu Alinai Orlovai, jo viņas balsī ir kaut kas tāds nesamākslots un bērnišķīgs + 80% daiļrades ir lietuviski, tā kā klāt nenāk ērcīgums par debīlu liriku.

Baigi daudz domāju par cilvēkiem. Iedomājos, ka varētu to visu mēģināt arī pierakstīt, bet atdūros pret problēmu, ka tas viss nemaz nav pierakstāms – domas ir tādi folderi, kur iekšā ir daudz visādu failu – word dokumenti, bildes, mūzika, video un kaut kādi krīpī brāļa programmēšanas faili, un loģiski, ka to visu nevar dabūt vaļā ar vienu programmu*.

Lai nu kā – ik pa brīdim mani piemeklē doma, ka cilvēki ātri zaudē interesi par mani. Pirmā pretreakcija, protams, no psihiatrijas, bļauj HISTĒRIĶE (t.b. histēriska personība). Bet histērisma (histērisku personību histērisma) manī ir visai maz. Toties ir dabas dots žifafisms un kaut kāds minimāls autisms, tā kā to, ka kaut kas ir mainījies, es pamanu tikai tad, kad no smadzeņu dzīlēm izlec šitādas te epifānijas (kas nemaz arī nav tik bieži). No manas puses skatoties – uzmanību pieprasoši cilvēki mani nogurdina (labākajā gadījumā), no cilvēku puses skatoties – es esmu nenormāli garlaicīga (lai gan to iespējams nevar pateikt no pirmā acu uzmetiena, but i'll never know, jo nevaru sev uzmest acis ne pirmo, ne pēdējo reizi).

*Šitas reāli sagādā problēmas arī runāšanā, jo 90% gadījumos saku visu, kas ienāk prātā, un ja vidū atklājas, ka tas nemaz nav pasakāms (nevis nedrīkst, bet vienkārši "fiziski" nav iespējams), tad... nevar pabeigt domu - viņa ir galvā, bet ārā dabūt nevar, jo nav veida kā interpretēt datus). O man sāk pielekt teiciens "lose your marbles"!

Tagad esmu bruņota ar gāzi, tā kā diennakts tumšajā laikā labāk klāt nenākt (esmu ļoti tramīga - reiz gandrīz ar šķērēm nodūru cilvēku, kas gribēja parasīt uguni). Apskatījos arī to "elektrisko ganu", bet ziemā nav īsti jēgas tādam, neies jau fufaiku elektrokjūtot. Bet pārdevējs man viņu tā uzmanīgi deva, roku deviņos līkumos izliecis, sak kas zina vai tas man ir genuine blondīnisms, vai arī tūlīt pielikšu šamo viņam pie rīkles un teikšu: "atdod visu naudu, muļķadesa!"

Sapņi vēl jo projām nekādi - no tā, ka par daudz. Milzum liels kvantums ar visādiem krāsainiem tēliem un informāciju izskrien caur galvu, neko nav iespējams atcerēties.

( Arthur Rackham )
Arī pie koki

!!!

Ar visiem rakstu darbiem vilcienā, galīgi aizmirsu, ka uz staciju ejot, redzēju prom lidojošas zosis. Vienu milzīgu, bet ļoti ļodzīgu kāsi, kas vienā brīdī vienkārši sadalījās un izveidoja "Ansuz" rūnu.

Tagad domāju spīdzināšu vaarnas mīļo rūnu zīlēšanu, bet diez ko ilgi nevajadzēja spīdzināt - jau otrajā piegājienā dabūju vajadzīgo:

( Ansuz - Vēstījums, Zīme (Dievs) )

Un un un... vēl es satiku avataru (nē, es nerakstīšu koijotu)!
Šis rīts ir tik liels kā daža laba diena!

JŪSMĪBĀĀĀ!

Vilcienā sēdēju pretī jaukam pusmūža pārim. Sieviete, ar šausminošām gaišzilām, žaketei pieskaņotām acu ēnām un gandrīz vai neonrozā lūpām, lasīja "Ievu" (?), bet necilā paskata vīrietis kaut ko drudžaini drukāja uz divreiz pārlocītas A4 lapas. Sēdēju un domāju, ko var šitā drukāt septiņos no rīta. Iepirkumu sarakstam tā kā bišķi par plašu, dienas iespaidiem par agru, dzejai par ātru, fikšenam par maz vietas.
Un vēl trakāk - ap Torņakalnu sāka bakstīt savu dzīvesbiedri un iedeva izlasīt. Abi lasīja, apsprieda un laboja kļūdas.
Vajadzēja ieķerties ar rokām sēdekļa malā, lai nelektu kājās un neizrautu to lapiņu viņiem no rokām. Tik ļoti gribas zināt, kas tur bija rakstīts :/.

Tobijam šodien vārdadiena! (Vēl šodien vārdadienu svin Tits, Ilizane un Tira)

Drīzumā būs jāpērk viņam kaklasiksna, lai var vest pastaigāties.

Īstenībā apsveikuma bildei vajadzēja būt zirnekļu disko, bet to jājiek zem eldžeikata, ( jo tā var izraisīt epilepsijas lēkmi )

Reizēm smieklīgi kā viss sinhronizējas, pusdienās lasīju skumjo stāstu par Lamiju (vienā teikumā no vikipēdijas: Lamia (Greek: Λάμια) was a beautiful queen of Libya who became a child-eating daemon)...

...Un Rādiō sāk spēlēt Nora Keyes - Look At You, You're Ugly*. Tādās reizēs nez kāpēc liekas, ka visums man saka čau.

----------
* Viss albums ir vienkārši dievīgs, šitāda mūzika man pēdējā laikā liek lēkāt un spiegt!

Ejot uz vilcienu izglābu dikti draudzīgo maksimas kaķi. Jau pie mājas skatījos, ka apkārt bizo kaut kāds acīm redzami dezorientēts plušķis, kas droši vien pamucis tik pat pamuļķam saimniekam. Skrēja zigzagiem pāri galvenajai ielai, izdzina kaķus caur krūmiem. Kad tiku līdz pārejai jau bija uzklupis miermīlīgajam maksimas kaķim un izdzinis ielas vidū. Un kvaukšķ, un nelaiž atpakaļ, bet kaķis kūkumu uzmetis stav un neredz neko, kas apkārt notiek.
Atvēzējos, ar savu nosacīti jauno augstpapēžu puszābaku, un aizspēru suni pa gaisu. Kaķi nonesu malā.

Karma laikam - viss galds vienās puķēs... kas no vienas puses ir labi, jo "I will be popular, I will be popular!", bet no otras puses es esmu es un tā ir dīvaina sociāla paraža.

Bet lavmutītes ir so kjūt! Visu laiku gribas knibināt.

Vvz kura diena ar nozagtiem sapņiem.

Un atkal viņš ir atvilcies un šūpo kājas, bet man liekas, ka galīgi nemāku dzīvot, vēl trakāk - ņeļauju arī citiem mācīt mani dzīvot.

Jā, pāries. Pēc stundas... divām, vēlākais dienas. Bet tā pāreja no smacīgā bezdibeņa uz "Sv. Terēzes ekstāzi" un atpakaļ ir tik sasodīti mokoša.

Nākamais

( Willy Pagony )

p.s. Jei neesmu bijusi šitik depresīva kopš 2008. (?)!
p.p.s. Nogriezu treniņus līdz minimumam, meibī endorfīnu lomkas... vai eksistenciālā huiņa jau nāk atpakaļ.

Sandmans atkal ir pelnījis pa tauri. Vakar atslēdzos pie makten garlaicīgas filmas un redzēju ļoti skaistu sapni, vēl naktī lienot zem segas domāju, ka redz kā tik sen nav bijuši šitādi sapņi.
Bet no rīta TUKŠUMS! Tikai tāda pabalējusi sajūta.

Sajūtas jāmeklē citur, piemēram, noder ilustrācijas

p.s. Pus karaļvalsti par Nový Svět – Into Your Skies

p.p.s. Virsmātes partijas nemaz nebija tajā blāķī *šņuk

Prķī, parķī, afķerparķī!

Manai cibai šodien seši gadi!

(Pa šo laiku esmu atradusi smilšu fobijas saknes. Bērnībā savā smilškastē uzjaucu plūstošās smiltis un pati ar kājām iestigu. Ilgi bļāvu, bet neviens nenāca, jo tas bija siena laiks un visa rodņa uz lauka, pēc kādas pus stundas garām brauca gaziks ar sienu, un krāvēji mani izķeksēja ārā)

Vakar paliku pēdējā appuišojot Lagosu, viņam jaunas bindes no Polijas atvestas... visām četrām kājām. Kamēr uztinu visi jau bija izskrējuši uz laukuma. Notīt gan bija grūtāk, jo Lagoss ik pa brīdim rāva gaisā kāju un pēc tam cirta pie zemes ("tin to riebeklību ātrāk nost"), bet pēc tādām vaļībām šams paliek tāds rāms un mierīgs, jo tā taču nav pieklājīgi un ātri jāiedod buča savādāk izdomās vēl atstāt bez maizes.
Mājās vilkos caur mežu, pa tumsu, pa slapjumu, pēcāk pārsalu, blenžot uz lielajiem greizajiem ratiem un gaidot vilcienu. Romaņķika!

Man liekas, ka visvairāk par cilvēkiem es iemācījos dzīvojot zirgu barā. Atsākot kontaktēties ar cilvēkiem nācās visu ātri aizmirst.
( Pēcpilnmēness rezonēšana )

Nevaru vien beigt pricāties, ka plastiskā ķirurģija tomēr dara kaut ko ragu lietas labā! Vēl pārdesmit gadi un tikšu pie sen kārotajiem muflonu ragiem!

Pagaidām varētu izlīdzēties ar kaut ko šitādu

Bet māgslenieks pa šiem gadiem ir paspējis nomirt :/