CIKLOPA KALEIDOSKOPS

Uzcepu pankūkas. Divas apēdu, dzīvs. Garšo arī tīri labi.
Agrāk mums bija tradīcija - cept pankūkas sestdienās vai svētdienās.
Egli arī iegādāju pirms pāris dienām. Tādu, ko uz galda var uzlikt, nelielu, bet īstu. Sen nebija bijis egles.
Atceros, kā vienu reizi ar tēvu gājām pirkt egli. Bija diezgan sniegains, tak ne auksts, un egle bija jānes man. Sajutos kā īsts vīrs. Cik tad man bija gadu, neatceros, biju vecumā pa vidu starp "sīko" un "ērzeli". Tēvs varēja mierīgi pīpēt. Viņš izpīpēja divas paciņas dienā.

Šonakt sapņoju, ka ir vasara un istabā nejauši ielidojusi zīlīte, ieķērusies aizkaros. Zīlīte palika pie mums.
Pēc kāda laika zīlītei jau kādi četri bērni sadzimuši, prom nevienu nedzenam, visi tādi klusi, pieklājīgi; zīlīšu izskatījās kādas vairākas šķirnes, vismaz pēc izskata spriežot - zilzīlītes, baltzīlītes, parastās.
Bijām sajūsmā, līdz kādu dienu negaidīti uz aizkaru stangas uztupās neliels krauklis. Mēs zinājām, ka kraukļi ir vientuļnieki, un tas ir dīvaini, tomēr prom nedzinām. Biju sajūsmā, jo vienmēr sirds dziļumos biju vēlējies "savu" kraukli.
Pagāja nenosakāma garuma laiks, un mums no kraukļa sāka palikt bail, pareizāk, no tā, ka krauklis varētu sākt ēst mazos putnus.
Ēst nevienu neēda, bet sarkano paklāju ar skaistajiem rakstiem pamatīgi gan saķēzīja. Arī zīlītes pa to laiku bija pieaugušas un ķēzīja, kur pagadās.
Kad kādā rītā pamodos un pa taisno iekāpu putnu ķēzījumos, sapratu, ka pietiek, un zvanījām policijai, lai dzen prom putnus.
Policija nekā nespēja darīt, jo putni paliek putni. Paši vien dzinām prom, kas bija neiespējami, līdz sapratu, ka beidzot jāmostas. Tāds sapnis.

Pinkaina vārna vārsmo aiz loga,
kašķīgs zvirbulis piegāna peļķi,
korejisks kovārnis konstatē krahu,
bravūrīgs balodis uzstājīgi
dūdo par mieru un taukainu nieri;
zīlīte zinīgi piešķiebj galvu,
klusē pat kaija un pakasa pieri:
kāda tam nozīme,
kāda tam jēga, ja
strazdi nelido projām, bet lēkā
kā traki zem klinteņu krūmiem?

Atbilde izlec no knābja kā rozīne:
”Nevaig’ būt drūmiem!”

2021.g.27.-28.nov., daļēji nomiedzī sacerēts

***
Māla malas elpo ar
pirkstu nospiedumiem dziļiem
un mazāk dziļiem
it kā meža ezeriem.
Es pamazām atpazīstu
pēc mazākiem un lielajiem viļņiem
daļu dziļuma, ko gribētos
paturēt rokā vai drīkstēt
vārdā saukt kaut vai
uz atbalss mirkli
tur tālu lejā,
kur tumst sākums

2021.g. 27.nov.

2021.g.10.feb.

Ziema ir īsta.
Aizvakar liels zirneklis slēpās starp sienu un griestiem.
Vakarīt akal mitrene galgalī nez kāpēc, nuo kurienes

visi bēg

Mēma putna ēna pārskrien
kā tirpas smiltīm pieskaras
pirksti satver laiku pa laikam
visapkārt redzamo vēju
smilgās, kārklos un priedēs
tikai nesadomāties par daudz
nesākt domāt par skaļu
lai nenomāc jūŗu jau tā
apmākušos un pietūkušu, bezbailīgu
un bezdomīgu kā akmeņi
zaļgani pelēkās muguras sauļojošie mēs
esam oļi un pa kādam stikla gabalam arī
iegūluši pēdās, smiltīs atstātās
pašas savā un kaprīzu stihiju varā

2020.g.6.jūnijs

Atrodu dzīvoklī jau otro mirušo biti. No kurienes? Neilgu laiku sieva vienu redzēja lienam pa sofu. Skumji, ka mirušas, varēja jau mierīgi skapī ziemot un lidināties, ja grib. Vadzi, vrb medus burka reiz ar sanāktu. Mistika. Gribot negribot jādomā par Einšteina reiz sacīto.

Kaķis medī.
Ir novembra vidus
un debess kā
dobja, raupji izgrebta kaŗa bunga,-
tik pakārt kaklā un salīkt,
saliekties tuvāk zemei un jūŗai;
kā gan savādāk, ja ne tā.
Tā vienmēr ir bijis -
cieņu jau nevar
tā smuki kā cimdu ar maigumu uzmaukt;
vispirms ir jāiedzen bailes,
tāda maziņa nagla,
uz kuras augstprātību pakārt.

Bet ko mēs te
par cieņu, par bailēm, par augstprātību;
kaķis medī. Netraucēsim.
Kaķis medī ar mīlestību.

2018.g. 16.nov.

Lietus astoņos
no rīta žēl
ka tik īss kā
grēcnieka atmiņa

2018.g.29.jūl.

Reiz Kovārnis teica Gārnim:
“Klausies tu, Gārni, atnes ka man zivi!”
“Bet ja nu es zivs nedabūnu?” prasīja Gārnis.
“Nu tad atnes jebko! Es, zini, ēdu visu!”
Gārnis nedaudz pārklausījās, viņam šķita, ka Kovārnis saka: “Es ēdu vistu!” tāpēc viņš gāja un atrada Kovārnim vistu.
Vista izrādījās neganta, skaļi brēca un izknāba Kovārnim aci. Tā skraidīja apkārt kā bez prāta un dēja olas vienā laidā.
Olas Kovārnis gan notiesāja gardu muti visas pēc kārtas.
Galu galā vista pārlēca pāri sētai un aizlaidās mērkaķa ātrumā, jo patiešām bija ārprātīga. Tā večiņas mēdz stāstīt.
Tad Kovārnis teica Gārnim atkal, nu jau bez ceremonijām:
“Klausies tu, Gārni kārnais, atnes man beidzot to sasodīto zivi!”
Nu kārnais Gārnis lidoja meklēt Sasodīto zivi. Viņš taujāja ikvienu, ko sastapa ceļā, kur atrast to Sasodīto zivi. Visi kā viens raustīja plecus vai arī izlikās nedzirdam Gārņa taujāšanu.
Visbeidzot Gārnis kārnais pamanīja labsirdīgu Makšķernieku. Tas sēdēja dīķa malā, īgni skatījās te ūdenī, te gaisā, un izskatījās, kaut ko gaidīja.
“Labdien, atvienojiet!” sacīja Gārnis kārnais un paklanījās līdz sirds, kas guļ dziļi dīķī, dziļumiem.
“Vai Jūs man varbūt nepateiktu, kur atrast Sasodīto zivi?”
“Vispār nepateiktu gan, bet vispār – redzi to sasodīto upi tur, pa labi roki? Jā, jā, to! Nu, tur arī it kā viņa dzīvojot. Bet es ņeatvičaju*, vienkārši tin bodi un ļauj man meditēt!”
“Milzīgs paldies, kungs!” sacīja Gārnis un aiz laimes centās apskaut un noskūpstīt labsirdīgo Makšķernieku. Dievam žēl, vai varbūt par laimi, tas beidzās ar nelielu kāzusu, jo gārņiem roku vietā ir spārni, bet lūpu vietā – garš knābis. Gārnis nejauši izknāba Makšķerniekam aci un pielaida paniskas bailes no citu personu apskāvieniem līdz mūža galam. Tā večiņas mēļo arī šobaltdien.
Nu Gārnis kārnais lidoja uz Sasodīto upi pēc Sasodītās zivs. Skaidrs, ka Sasodītā zivs slēpās dziļi dūņās, zem akmeņa, kur paslētpa arī Lielā Bēda, taču Gārnim tas netraucēja. Viņš izstaipīja savu garo kaklu vēl garāku un notvēra Sasodīto zivi. Lielajai Bēdai viņš ātri paguva aizbāzt muti ar labi nogulējušos melnozolu. Bērzi upmalā atviegloti nopūtās.
Laimīgs Gārnis kārnais iesoļoja Kovārņa pagalmā un lepni uzmeta Sasodīto zivi uz Apkopēju kopējā galda.
“Nu?!”
“Tā tak ir sasodīti Sasodītā Īstā zivs! Beidzot, mans draugs!” iebrēcās Kovārnis laimīgs un pirmo reizi mūžā apskāva Gārni. Apskāviens izdevās samērā neveikls, jo Kovārņa rokas ir īsas, toties Gārņa augums – apjomīgs, pie tam bija jācenšas neizbakstīt acis vienam otram. Tomēr viss beidzās sirsnīgi un patiesi.
Kovārnis tvēra tuteni un uzšķērda Sasodīto zivi. Abu draugu pārsteiguma mirkli diez vai kāds poēts jelkad spēs aprakstīt, arī es uz to nepretendēšu, jo
no zivs iekšām izlīda Nāra.
Viņa bija mazmazītiņa, no smalcinātiem gliemežvākiem veidotā peldkostīmā, ar asti kājiņu vietā un, kā izskatījās, sen nemazgātiem matiem. Tomēr tās ir muļķības, jo ikviens, kas daudzmaz pazīst nāras, zina, ka nāru mati ir ūdenszāles vai dūņas, kas, saskaroties ar gaisu, tūliņ sāk izskatīties pēc sen nemazgātiem mēsliņiem. Neskatoties uz to, viss pārējais žiltbin-žilbināja acis. Un tās bija trīs – Kovārņa viena atlikusī acs un Gārņa abas acis, kas aizien atradās katra savā vietā.
“Koa?!”
“Ārrghh...” tā nosēcās draugi, taču Nāra dusēja saldi un turpināja būt žilbinoši skaista.
Ikvienam skaidrs, ka šāda idille ilgi turpināties nevar. Tā bija lemts notikt arī tai reizē.
Atskanēja aizkautam dzīvniekam līdzīgs rēciens un piekalnē parādījās labsirdīgā Makšķernieka salīkušais stāvs:
“Rokas nost no manas sievas, šmurguļi!” Makšķernieks kā pats Erceņģelis vīcināja pātagu, piedodiet, makšķeri, ko pats iztēlojās zobenu esam, un tuvojās ātrāk par negaisa mākuli.
Ar āķi un makšķerauklu Makšķernieks veikli ielāpīja Nāru atpakaļ Sasodītajā zivī, nikni paskatījās abiem draugiem viņū trijās acīs ar paša atlikušo aci un, saspēris Apkopēju kopējo galdu, nobrēca: “Jums rokas no pakaļas aug! Ne ar zivi, ne sievišķi apieties neprot!”
Paķēris padusē Sasodīto zivi un sievu Nāru, Makšķernieks pazuda Tālēs Zilajās.
Gārnis divacis un Kovārnis vienacis saskatījās, noraustīja plecus un gāja sliekās.

Labsirdīgais Makšķernieks aizvienu mītot kaut kur pie Sasodītās upes. Par Nārām viņš zina visu; neticiet tam, ko pasakās stāsta, jautājiet viņam, ja satieciet.
Gārnis un Kovārnis sen jau kā miruši, taču viņu mazmazmazmazmazmazmazbērni aizvien ir dzīvi un šad tad mēdz palīdzēt vienam un otram.

Un starp citu, ja sastopat negantu vistu, kura pati spēj dēt olas, skraidot pa pagalmu, ziniet – tā ir tā pati no seniem laikiem. Diezin vai viņa jums ko sakarīgu izstāstīs, drīzāk uzdēs olu uz galvas un aizlaidīsies mērkaķa ātrumā, jo vistas pārsvarā ir vājprātīgas. Tā večiņas mēļo.

----------
* (pārcēlums no krievu val.)neatbildu, neuzņemos atbildību par sekām, par sevis teikto

2018.g. 7.-13.maijs

+++
Nezāļu klēpi istabā nes
lai smaršo
lai smaršojam mēs
pēc tik tikko nopļauta siena
pēc silta vēl vakara slaukuma piena

Nezāļu klēpi istabā nes
smagi mākoņu vāli gāžas
un zibeņo pamales
kā dienā, kad padzīti tikām
no vientuļās Ēdenes

Nezāļu klēpi istabā nes
lai sadzīst
lai iedziedas zaļo asiņu rētas

Visas virzas, visas nātres it visur ir vienādi svētas

Anno domini 2018.17.2.

Kas notiek jūsuprāt,
kad tītars meklē māt'?
Vai arī kaujampīl'
kad iziet grib pie vīr?
Ir pavasar's.

Kas notiekās, ja jērs
ēd mīdijas kā zvērs?
Vai tad, kad ragulops
sāk dūkt kā bišu strops?
Nāk pasaul's gals, -

tā nedomā gan, draugs.
Ir pasaul' lustīgs raugs,
kā tējas sēne burkā;
to mīlējot un daloties
mēs iesim laimībā
un allaž jauni turklāt.

Tā Kunga 2018.g.16 II

Man patika reiz meitēns,
tam mugurā bij' kleitēns,
šķiet, bija viņa leitēns,
jā, leitēns mazs un sīks.

Bet nāca liela vētra,
tā rāva piparmētras
ar visām saknēm laukā -
nu tiešām īsta auka
(es būšu pieklājīgs).

Tā rāva leišu skuķi
pa gaisiem prom kā puķi,
"Gelbėkit!"* kliedza viņa,
es māju ardievas.

Tā notikties mēdz dzīvē -
dažs visu mūžu mīlē,
bet citu parauj vētra
un saplēš lupatās.

Mums visiem spīdēs saule
un balēs mūsu kauli,
starp tiem zels piparmētras
un tējas gardas būs!

Tad saskandinām tases,
lai skaidrākas top aces!
Par meitiņām, kas pamet
kā veģmas** vētrās mūs!

*"Palīgā!", "Glābiet!" (liet.)
**raganas (no kr. ведьма)

2018.g.7.feb.

Tumšos rītos
labie dievi
staigā pa zemi
zvēru maskās
sēklu sēj
un novāc
visus
kas melo
kas izliekas
labāki sliktāki
esam
kas poda brilli
netīru atstāj
priekš citiem
kas dara savu
pasauli
savu vien
debestiņu
pātagā
mezglu pa mezglam
sien.

Turpini.

Tumšos rītos
labie dievi
staigā pa zemi.
2017.g.10.dec.

PASKAIDROJUMS

-Kāpēc pār plecu tev pārmesti aizkari?
-Tie ir mani plandošie auskari.

2017.g.20.nov.

+++
Agri no rīta
pilsētas gaismas
tīģeru acis
sašūpo tumsu
pārvērš vrakā

Iedunas diena
liegi kā smarškociņš
tikko jaušama
zvaniņu virsskaņa
smagi velk uzvaru

2017.g.17.nov.

PAMATSTRAUME

Nebeidzamās lietavās pārplūdusi upe,
pļavas un laukus kas aprij,
sagrauj dambjus un atrauj laivas no steķiem,

troksnis, apnicis klusēt pats sevi,
bet nedzirdas apnicis citiem,
bungādiņas un ruporus izmisis plēš;

smags paklājs pie sienas,
kas skaņas un atbalsis slāpē, -
saldums, kas sev vairs tik saldums,
sāpe, kas sev vairs tik sāpe.

2017.g.20.nov.


SAVēJAIS LABIETIS

Verga muguru izslējis draudziņu pulkā jo taisnu:
-Mēs neiesim liekties, mes varam tik lūzt!
Smalkus vīniņus uzdzer, slepus klāt grauž cietu maizi,-
sen kabata pilna, tak aizelsies pierauš un lūdz.

Kunga pātagu nolicis kaktā kā godu,
aicina viesus, lai slavē, cik dāsna tam sirds;
baskājus aizslauka projām ar sūdainu slotu,
nejūt, paša labums kā sen jau lauž galdus un smird.

Vienumēr laipns, ja dabū par brīvu vai lēti,
pieri rauc krunkās, ja pagaidīt nākas vai dot,
un, ja tam pajautā, divkosim dzīvot vai ērti,
noplāta rokas: “Katris jau ziepē, kā prot!”

2017.g.18.-20.nov.

Uz Starptaut. kino fest. nebiju, toties divas brīnišķīgas, pabēdīgas un neaizmirstamas filmas, ko nav kauns ieteikt citiem, ja nu interesē, noskatījos vienalga.

Fūzis:
http://www.imdb.com/title/tt2611652/?ref_=fn_tt_tt_1

Tā dien' nāks:
http://www.imdb.com/title/tt4659056/?ref_=nv_sr_1

Paldies Hānam par šo:

https://www.youtube.com/watch?v=dQ4R30OhEAE

Būtu jālien aiz Kauna zemē, ka netiku līdz šim kārtīgāk novērtējis šīs apvienības daudzsejaino burvību. Bet diezin vai zeme mani vēl spēs uztvert kā pilnvērtīgu mēslojumu, un lai Kauns labāk lien pa priekšu (ja uz sitienu būtu jāiet uz Gorgoroth vai šiem, tad izvēlētos šos), jauku svētdienu:

https://www.youtube.com/watch?v=xn972Pl88AA

Tā viet', kur karaļi pat kājām iet,
tā viet', par kuru šad tad runā, reti dzied;
nudien, daudz himnu pilīm, cietumiem un tavernām,
tak dzirdētas nav balādes par vietām Tām.

Tā viet', kur jaunais, vecais, labais-ļaunais satiekas,
tā viet', kas necieš pat no dzimumdiskriminācijas;
tā viet', kur klusi uzdungot un uzpīpot pa retam drīkst,
vai iedzert zālītes, kad dūša dzīves dubļos slīkst.

Tā viet', ko apzīmē ar trijstūtru un apļu slepensimboliem,
tur šad tad jamaksā, pat tad, ja rokas pilnas pirkumiem;
nav svarīgi, cik štruntīgi vai labi jums pa dzīvi iet -
ikvienam pienāk laiks, kad jāiet uz To viet'.

2017.g.9.sept.

PašIņš*

To dara Madara un Sašiņš,
to dara Igors, Kristīna:
klik-klik! un jau ir gatavs Pašiņš,
smuks pats kā bilde vitrīnā.

Nav jālūdz palīdzība citam,
nav jābaidās no garnadžiem;
klik-klik! Te es ar visiem citiem!
klik-klik! Te es ar Vienradžiem!

To dara Katrīna un Sašiņš,
šad tad to dara omīte -
stiepj roku, turēdami koku:
“Klik-klik! Te es un omlete!”

*tas pats, kas selfijs

2017.g.1.sept.