CIKLOPA KALEIDOSKOPS

Tev piešķir Tuksnesi,
Tu smīkņā par saujiņu zemes,
Tev iedod puķpodu tukšu -
Tu dusmo un marinē sēnes;

Tev piešķir Jūru visbeidzot -
Tu peļķi nonicini
kā apnicīgs tarkšķis
visapkārt piekladzini:

"Man To un To, un To, un - To!"
Tev Visumu iedod, Tu gribi Neko.
Tev iedod Neko, Tu sūdzies: "Par maz!"

Droši vien jau
ne velti ik reizi,
kad Dievs nošauj greizi,
uz Tavu pusi patrāpās.

Kas tā par dīvainu lobēšanos? Youtubes punk rock miksā kā pirmā mētājas ZOLA JESUS, tad Rancid, NOFX, Pennywise, blablabla, kā jau pienākas, tad atkal ZOLA JESUS, tad atkal, Namaste! čupa ar pankiem, bet tad atkal ZOLA JESUS, un tā allažiņ, dažbrīd pat veselas 2 šamējās dziesmas pēc kārtas. Greja nokrāsas lai paliek dziedoņiem ērkšķu krūmos.

Kad Jēzus pāri jūŗai gāja,
tam nebij' buru, tam nebij' māju,
vien koraļļi un dzelme zem kājām,
un bariņš sekotāju offlainā.

Sniegs ir atnācis
uz palikšanu
mēs varam aiziet
uz upes malu
vai kino vai operu arī
bet negaidīsim pavasari
un nomirsim labāk
viegli un klusi
zun-zum
kā bites
no malas pat liksies
ka nāve
nav nemaz notikusi

2016.g.8.-9.nov.

+++
Sniegs kritušais atstaro
debesis apmākušās pat naktī.

Vēja aprautu seju
sasildu pie priedes stumbra –
tur iekšā aizvien vasara kuras.

Kāpslieksnis sadudzis aizvelkas tālumā.

Sniegs kritušais atstaro
debesis apmākušās pat naktī.

Apsnieg jūra.
Jūra apsnieg.

2016.g.9.nov.

+++
Brunete platiem pleciem
uz zvaigžņota deķa
reibst, dzerdama liepziedu sulu;
bites žūžo un dzeļ,
zīmē mandalas gaisā, -
tās tūliņ pat gaist.

Vaigu vaigā ar Saulrietu
Saullēkta māte paliek mūžīgi jauna;
nav roku, kas sadotos, lai palīdzētu,
vien ūdeņi plūst – tiem nav ne prieka, ne bēdu,
vien taisnīgums.

Nav ceļu, kas sakluptu lūgšanā un balsu, kas sagandētu,
vien bezgalīgs reibums, pietiekams
pats par sevi –
dzidrs, neuzvarams Haoss.

2016.g.22.nov.

Cilvēks pērk coca-cola un skatās derīguma termiņu - es smejos.
Grūta sieviete izvēlas vismazāk aso ēdienu un nopērk Coca-cola - nezinu, smieties, vai skumji nopūsties.
Divi cilvēki paņem vienu 0,2 Prosecco un divas glāzes - nezinu, smieties vai raudāt par izšķiestu $ un velti sakairinātām smadzenēm, garšas kārpām - tā jau kā pērkama mīla bez baudas virsotnes.

Saruna:
-Vai jums ir latē?
-Nē.
-Vai jums ir kapučīno?
-Nē.
-Kas tad jums vispār ir?
-Melna kafija, arī tējas. Var ar pienu, var ar cukuru, var bez.
Īgni savilkta seja, vienu brīdi pat šķiet, ka cilvēkam kļuvis slikti, tad pargiešanās pa 180 grādiem un ārā pa durvīm. Es smejos un priecājos. Re, cik mums tomēr laba dzīve - ir taču tik daudz izvēļu!

Nav jau tā, ka nekas nenotiek,
nav jau tā, ka nesatrauc nekas;
par laimi, nekas pāri arī nepaliek
un neiet mazumā, ka pàr maz neliekas.

Un tomēr žēl, ka dažreiz sīkumi kā sūdu plūdi
spēj maitāt vairāk nekā tikai gaisu
tik ļoti, ka nu aizkari ir jāver ciet
un steidzami sev mirstamvieta jāsataisa.

Lai ārā ziedi plaukst vai vīst,
lai arī gadalaiki dzimst un mainās,
velns zina, būs vai nebūs mums par mēslojumu krist
un līdzēt citiem dziedēt pašu sētās vainas.

2016.g.20-21.sept.

iemūžināti videolentā
viņš kreklā sarkanā
viņa lūpām violetām
trauc pakaļ saulrietam
pa šoseju bezgalīgu
līdz apvārsnis aprij
abus un futūristisko auto

nez kur lidojošs putnu kāsis
paliek aiz viņiem
bet varbūt nemaz nevēlas
dalīt bīstamo ceļu
tur var būt mūžīgā pludmale
ar kokteiļiem, sauli, bikini
tur var būt nāvīgi piedzīvojumi

nekur nelidojošs putnu kāsis
paliek debesīs uz vietas
un saulriets satumst pārāk strauji
balti titri no pazemes izlien
uz melna fona kā kauli
kā dūmi no neredzama krematorija

beigu beigās viņa viņam vēl kaut ko saka
aizkadrā to nedzird, to noslāpē mūzika
vēstoša laimi un brīdinoša

beigu beigās viņa viņam vēl kaut ko saka
aizkadrā to nedzird, viņa pati nav droša lai gan
tās tik un tā ir šķietamas mūžības beigas

19.-20.sept.,2016

Apsēdies tepat blakus
skaties – asns
pabāzis galvu
un paklūp doma palaista brīvē
nezin kur dēties

skaties – vētra
slēpjas zem lapas
baidās nezinot sava spēka

nav jau viegli vienam
visulaik staigāt
redzēt grūstam
visu visapkārt ik reizi
kad skaras

Apsēdies tepat blakus
atstatus mazlietiņ
tā mēs
izskatīsimies vismaz pēc bara

2016.g. 17.sept.

I

Saduguši taureņi farizeji
smagiem scepteriem rokās
stumj laivas dziļāk upes nepielūdzamā straumē

Mēs gan vēl stāvam krastos un lūdzamies
lai arī mušas dažbrīd tik riebīgi traucē
kā dažreiz rīta krosu skrienošu jaunieti
sen apnikušas kaimiņienes labrīt
kā iet taviem vecākiem un brāļiem un māsām
tur kapu kalnā
kad beidzot grasies apciemot viņus?

Nakts sen jau kā klāt
un taureņi veras zvaigznēs
saduguši, novalkātiem spārniem
viņi ieskatās upes atblāzmā debesīs
un milzīgas distances apmērā apjauš,
ka atkal ir tārpi, rijīgi tārpi.

Mēs gan stāvam vēl krastos un lūdzamies
priecīgi un neredzami
jo lūgties ir milzu kauns
zvaignes draudzīgi mirkšķina
viņas mūs saprot, vienīgi viņas, cēlas, jo tālas.

II

Tu paņēmi saules nimbu,
kas karājās virs Kaspijas jūras,
un apliki ap kaklu.
Nātru svārkos tērptai tev
šādas rotas izskatījās liekas.

Tas viss ir tādi nieki,
tu sacīji un sanaidoji tautas,
tad raudāji ilgi un vēri krelles,
līdz pirksti neklausīja.

Pamalē neredzami plosījās kari
tik vienmuļi itin kā stādītu puķes.
Bet mums bija miers.
Ilgs un bezgalīgs, bezjēdzīgs miers.

2016.g. 13.sept.

Vakar nolūrējām divas dok.f. "Zviedru mīlas teorija" un "Rīsu zemes bērni un banānu pankūkas".
Pēc pirmās ilgi domāju, cik % esmu zviedrs. Sanāca daudz, dažreiz varētu būt pat dubultzviedrs.
Ineresants novērojums, par ko lielam vairumam cilvēku pilsētas Rīgas kino zālē nāk un par ko nenāk smiekli. Nu, piem., par onanējošiem skandināviem monitora priekšā un vientuļām sevi apaugļojošām sievietēm, un pašapaugļošanās instrukcijām neviens nesmejas. Toties, ieraugot cilvēku no Etiopijas šoka stāvoklī, kuram cauri izdurta šķēpa kātu zāģē ar rokas zāģi, vai arī, situāciju, kad medicīnas instrumentu vietā tiek izmantots remonturbis, riteņa spieķi un cauruļu žņaugi, jo nekas cits nav pieejams, atskan rēkoņa. Sieva saka, tā esot aizsargreakcija. Lai nu tā būtu.
Šīs filmas sakarā atcerējos sen aizmirstu dziesmu, kas ir tieši par tiem pazudušajiem ļaudīm, kuru Zviedrijā ir gana daudz, bet viņi vienmēr bijuši antisociāli principā, vai arī tikai sevi tā pozicionējuši, nu, ja palasa T.Jānsones "Vasaras grāmatu", ir skaidrs, ka tā nav modes lieta. Ne jau mēs latvji vien tādi viensētnieki. Būtu mums tik daudz salu...

https://www.youtube.com/watch?v=Z2PQfoYHsxc

Otrās filmas būtību varētu aprakstīt pāris vārdos, nu, teiksim: "Cita dārzā āboli gardāki". Laosas miesta iedzīvotāji priecājas, ka atbaukuši "tūrsiti balti kā truši", saprot, ka nu varēs kāst $ uz nebēdu, ko viens vai otrs vairāk vai mazāk veiksmīgi arī dara. Liela kļūda gan ir elektrības ievilkšana, dārgu masāžu un citu civilizācijas labumu piedāvāšana, jo baltie truši no Eiropas uzstājīgi grib redzēt balto dzīvnieku džungļos, stādīt rīsus un barot tarakānus no rokas, taču, lietus sezonai beidzoties, māj ardievas, sak' "Pie jums viss ir tik forši, tik nesamaitāti, jums ir tik smuki bērni, mēs tos gribam adaptēt, bet šeit vairs neatgriezīsimies, jo pēc pāris gadiem te būs viesnīcas, pilns ar tādiem pašiem kā mēs, kurus neciešam ne acu galā, paldies mūsu un jūsu dieviem, ka paspējām pirmie te ievazāt savu smaku." Bet laodietis tikmēr pacietīgi krāj $, audzina bērnus, uzceļ labāku mājiņu, dzer savu laosiešu alu un sapņo, kad beidzot varēs aizbraukt uz pilsētu, kur ir pēc iespējas mazāk dabas, taču daudz moderno tehnoloģiju un iespēju, jo viņam miests līdz kaklam. Un viņš aizbrauks.

Ļoti patīk J.Daugavieša veidotie "100 ieraksti" Latvijas pagrīdes albumu apskati FB, tomēr "Dzelteno pastnieku" fenomena apjausmai, šķiet, vēl aizvien neesmu nobriedis ne morāli, ne kā citādi. Dīvaini, jo NSRD uzreiz iepatikās. Nez, varbūt tāpēc, ka bērnībā sencim bija pāris gabali lentēs ("Augu nakti" un "Caurā tumba", "Kabinets"), tie ļoti patika. Vēlāk, jau apm. 20+ gadu jaunumā, iegūstot šamējo pilnmetrāžas albumus, izdzīvoju pat NSRD fanošanas fāzi. "Manowar" ieraksti sāka pārklāties ar putekļu kārtu.
Lai kā arī būtu, apskati ir iedvesmojoši, varbūt kāds atklāj sev ko patīkamu un interesantu:

https://www.facebook.com/zemnieks/media_set?set=a.10153387853002504.1073741859.623382503&type=3&pnref=story

Interesanti, piefiksēju, ka ĒK šogad pagaidām bijuši veseli četri koncerti, Vārnai laikam divi - viens 2.janvārī, otrs kopā ar Claustrum, pirms Jāņiem. Kopumā ņemot, šķiet forši, ka iespējams katru koncertu atcerēties, kur bijis, kādā sakarā, un, kas pats svarīgākais - ikviens koncerts bijis kā Notikums, tādi kā svētki, un nevienas izgāšanās - sevišķi pēdējos trijos (:D) ĒK koncertos muzicēšanu izjūtu organiskāk, nekā, iespējams, vispār līdz šim esmu izjutis skatuves "karjerā". Parādījies patīkams satraukums pirms uzstāšanās, sajūta, ka esam koncertos "uz viena viļņa", pat neskatoties uz to, ka ne vienmēr sanācis normāli samēģināt. Tāda forša viegluma sajūta. Tā bija Igaunijā, kur spēlējām zem vecām ābelēm pieciem cilvēkiem, dārzā, pa kuru droši vien pastaigājies Arvo Perts, tā bija arī šovakar Depo. Baudīšana. Nez, dažreiz šķiet, ka to kaifu esmu apjautis tikai pavisam nesen, vai arī vienkārši ieraudzījis citā gaismā. Varbūt kaut kāds rūdījuma un pieredzes mikslis, varbūt nezibēgama kaut kādu hormonu pastiprināta izdalīšanās šajā dzīves posmā. Varbūt nav vairs alkohola, kas tomēr to visu kaut kā mazliet savādāku rādīja, nezinu, mūzika un muzicēšana jau patīk tāpat kā bērnībā.
Tagad, gatavojties Nefolka Zyklon Mannaz 2XX16, esmu mazliet satraucies, jo laikam būs pirmā uzstāšanās pavisam solo. Nekad neesmu sevi izjutis kā dziesminieku, tādu ļoti individuālu, vienmēr vajadzējis vismaz kādu, kas vismaz piegrabina zvaniņu un pastāv blakus. Bet gan dievi būs vēlīgi, un tad jau redzēs.

Ja balģeju, kā saka latvieši. A es, naivulis, domāju, ka Gaiziņš ir valsts īpašums. Jebkurā gadījumā, vienalga, vai kādu no mūsu dabas brīnumiem iegādājas valsts vai privātpersona kaut vai no Afganistānas, es esmu tikai un vienīgi pret jebkādu aktīvā tūrisma un atpūtas taku izveidošanu un naudas pelnīšanu ar to. Par floras, faunas un ainavas saglabāšanu un neskartību gan par. Domāju, ka Latvijas apmēriem pilnībā pietiek ar Vecrīgu, enerģētiski sačakarēto Siguldu un Salacgrīvu, ā, nu jā, Jūrmalas pilsētu arī, bet tā jau tāda "maucīga" no laiku laikiem (šai gadījumā domāta cilvēku, kas bijuši Jūrmalas pilsētas stūresgalā, rīcība, ne paši iedzīvotāji vai vieta kā tāda).

Pārdomas raisošais te:

http://www.delfi.lv/news/national/politics/gaizinkalna-ipasniece-saskaras-ar-skersliem-un-nespej-valstij-uzdavinat-to-zino-laikraksts.d?id=47883889

Dažreiz man mūsdienu feodālisma iespējas uzdzen šermuļus.

Atcerējos, ka videnē Imants Daksis bija izgājis kaut kādu testu (toreiz vēl nebija testu netā, ja bija, tad vismaz ne tādos kvantumos), kāda tipa cilvēks tu esi - Austrumu vai Rietumu, kaut kas no šīs sērijas varētu būt:

http://www.nlpcentrs.lv/lv/laika_planosana/ka_cilveks_jut_laiku

Kad izrādījās, ka man sanāk Rietumu tips, klusībā skumu, jo ļoti maz pietrūka līdz Austrumu. Austrumu šķita māksleniecisksāks, brīvāks. Beidziet, es taču rakstīju dzeju un sacerēju, dziesmas un graizīju rokas! Tas nebija taisnīgi!
Ja tā padomā, dažreiz šķiet, ka neesmu ņe riba, ņe mjasa, jo ko līdz būt precīzam, ja tāpat daudz ko līdz galam nepabeidz, piem., n-tās līdz galam neizlasītās grāmatas?
Re, pat Jāņa Atklāsmes grāmatā ir teikts:
"15 Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts.
16 Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes."
Nu, un ko tādam izspļautam darīt?
Iespējams, esmu mediators.

Pēdējās nedēļas laikā brīžiem uznāk vēlme "iekonservēties" "OM" stāvoklī. Nebūt nekam, bet būt visam vienlaikus, uztvert un saprast visu, bet necensties un nejust vēlmi uzurpatoriski iejaukties, skaidrot, pamācīt, dalīties pieredzē. Ļaut visam notik, kā notiek, nejust malā stāvētāja kluso "atbildību" censties izprast, nejust "vainas apziņu", ja nav izdevies kaut mazliet palīdzēt. Pārtraukt dalīt "pareizajā" un "nepareizajā", aizpūst savu Ego pa gaisu. Nepriecāties, nebēdāt, nedomāt par sasniegumiem vai par to, kas varētu tikt sasniegts, bet nez kāpēc nav ticis. Nedomāt, kā samierināties ar savu nenozīmību un, vēl jo vairāk - ar savu nozīmību, - pārstāt domāt visās šajās kategorijās vismaz vienu diennakti.
Kaut kāda "uz cita viļņa" sajūta, un nevar saprast, vai tas ir no kaut kā nogurums, notrulināšanās pakāpe, viedums vai slinkums. Ko darīt, kad gribas ironizēt par īgņām, pīkstētājiem, pārlieku pozitīvajiem, pasauli un cilvēci mīlošajiem, un tai pat laikā sarkastiski skatīties pašam uz šīm pretrunīgajām vēlmēm? Ko darīt, kad izteiciens "no sevis neaizbēgsi" derdzas līdz mielēm, jo vienlaikus šķiet patiess un tai pat laikā tik ļoti demagoģisks?
Un tikai miegā runājošie viņu zina, kā ir tai "OM" stāvoklī būt, un kurā brīdī tas "ieslēdzas" vai vienkārši turpinās.

1.septembris man sāka iepatikties tikai videnē, jo tad tas nozīmēja kodienu. Tā bija mums visiem, un tā bija norma. Viss pārējais šķita nesvarīgi, nu, gandrīz viss pārējais. Kurš paralēli rakstīja dzeju, kurš dibināja rokgrupu, kurš brauca ar BMX, kurš plānoja pirmo grupņiku savā mūžā, bet alkohols bija pierasts pavadonis priekos un bēdās, ja tādas maz bija. Tagad, raugoties atpakaļ, šķiet, ka maz bija bēdīgu brīžu.
Cik zinu, no videnes biedriem neviens nodzēries nav, nomiris arī nav, daži labi ir pat visai cienījamos amatos un sabiedrībā zināmi, dažiem ir ģimenes, bērni, un badu necieš, tā teikt.
Nez, šodienas jaunatnei arī ir iespēja nopirkt labu kontrabandas šņabi, kā mums reiz bija, vai arī tagad pašcieņas latiņas un savstarpējās uzticēšanās sijas citādi sanaglotas?
Lai kā arī būtu, 1.septembrī neskumstiet, vasara aizmirsīsies ātri.

Priekā!

https://www.youtube.com/watch?v=oDDFtoyQD0U

Jau kuro gadu palaižu garām Ugunskuru nakti pie Baltijas jūras.
Toties ūdens peldēšanai augusta beigās aizvien kā pagājušā gadā silts. Vasaras ar nobīdi.
Šodien redzēju divus gājputnu kāšus, kas lidoja no ziemeļiem uz dienvidiem. Parasti pirmos kāšus redzu krietni vēlāk, un pretējā virzienā.

sliktākajā gadījumā - vissmiekīgākais.

Vakar iebāzām degunus Ezīšfestā, un tikpat ātri arī izbāzām. Visu jau varētu novelt uz nogurumu pēc vairāk kā 20km, noietiem cauri visai Rīgai, no Dreiliņiem līdz Iļģuciemam, tomēr īstais iemesls, vismaz manā gadījumā, bija pretīga alkohola smaka. Nezinu, vai tiešām tika tirgots kreisais ārā lejamais alus, vai kas, bet sajūta zem klajām debesīm bija kā spirta brūzī. Varbūt asinīm slacītie un pārsvarā negatīvo informāciju uzsūcošie bruģakmeņi un mūri ar labpatiku uzsūca un divkārt izstaroja garaiņus. Parasti pie sevis šādu reakciju neesmu manījis.
Bet kopumā - cilvēku maz, lai arī pietiekami daudz, lai radītu normālu sajūtu, ka tiešām esi festā, pietrūka vien vemšanas teltīs; burgeru, dzeršanas, galda futbola un novusa sacensības visapkārt, uzstājas kaut kādas grupas, pauzēs vakara vadītājs cenšas izlikties, ka arī ir iešmigojis un sasmīdināt publiku, iztērējot lielo wc papīra iepakojumu Mūmijas spēlei. Mārpls spēlēšot vakarā.
Viss, kas normālam Rīdzeniekam vajadzīgs, jo ārzemniekus, kas laimē piečurājuši bikšeles par lēto šmigu, nemanīju pat šeit, tikai sen nedzirdētus, latviskus, priekpilnus sieviešu un vīriešu laimes rēcienus, kas mijās un saplūda ar ar laimīgām atraugām.
Dambis monopolizējis vienīgo merčandaiza telti, kur pietiktu vietas vēl pieciem merčandaiziem, bet nevienai citai grupai tādu nav.
Dzirdējām Mazos meža dīvainīšus - šķita, ka šamējie, tāpat kā Sniegavīru rūpnīca, sen jau kā dzīvo laukos, audzina bērnus un nodarbojas ar pseidoyōgu un pseidovegānismu. Bet nē - čaļiem rokenrols vēl rit asinīs. Cik nu dzirdējām, tik šķita jauki.
Aizdomājos, ka, droši vien, gan vieta, gan aparatūra izmaksāja pietiekami dārgi, lai, pavisam mazliet piemetot klāt, varētu uztaisīt vienas/divu ārzemju grupu koncertu. Turpat. Ar biļetēm par 10-15 eur un dārgu (nu, pēc Norvēģijas standartiem), bet vismaz normālu šmigu.

Nejauši pamanīju, ka Danijs 2016-ajā nemaz nav pazaudējis balsi - spiedz kā vecajos laikos:

https://www.youtube.com/watch?v=UHB172vfd74

Nightwishiem arī dzīve iet uz augšu - spiedziešo jaunkundzi špļkās nomainījuši pret kārtīgu mammu ar kārtīgu rīkli un visu pārējo piedevām:

https://www.youtube.com/watch?v=tPqsQu9EiJc

Šorīt no rīta, braucot uz virtuvi, zemapziņa paķēra uz dullo, vai kāviņutur:

NENOPIETNS DZEJOL'S EVANESCENCES GARĀ

esi ar mani
kad raudu es
kā cauršauta debess
kā aizgūtnēm upe lejup krītot
kā lietusmežs rītos pēc negaisa nakts

esi ar mani
kad svīstu es
kā varena rītausma
pār savos putekļos smokošu pilsētu aizgūtnēm
kā pasauli alkstošs vēdlodziņš

esi ar mani
kad plivinos es
kā papīra pūķim norauta astes strēmele gaisos
kā eņģeļmats bezdzīvīgs pirmā janvāra rītā

esi ar mani
vienalga kad es
krītu
jā arī tad
pa kājām kad maisos

2016.g.23.aug.


Igaunijā vienā benzīntankā redzējām Ilvesa bildi pie sienas. Var jau raukt pieri un vilkt visādas paralelles ar Kitlera, Staļļina, jā, pat Ūlmena nr.1 laikiem tepat pie mums, bet pat blusai skaidrs, ka šai gadījumā tas nav tā, to drīzāk var salīdzināt ar mīļākās rokgrupas vai aktiera plakāta pielikšanu - tik cilvēcīgi tas igauņiem ir. Kāpēc Vējonis tiek uzskatīts par prezidentu-staigājošu izklaidi? Pareizāk sakot, pat ja cilvēks prezidenta amatā atļaujas palikt cilvēks, nevis kaut ko murmulēt kā zombis, kas norijis uz riņķi vienu un to pašu dragājošu plati un smaidu spiest kā nēģera pirdienu, kāpēc tas tiek uzskatīts par "slikto toni"?
Atgriežoties no Igauņiem Latvijā, uzreiz parādījās trauksmes sajūta ne no kurienes. Pat pilnu dienu nebijām ārpus LV, bet sajūta tāda, it kā būtu būts prom vismaz nedēļu Paradīzē. Uzreiz kaitināja, ka saprotu visus uzrakstus, sejas, ko redzēju, šķita iedomīgas, nez ko paģērošas. Vismaz meži un debesis bija normālas. Prasīju, vai pārējiem arī tādas sajūtas, tā īsti aizdomājušies nebija, nevarēja atbildēt. Es saprastu, ja man cilvēki pa ļubomu kristu uz nerviem arī igauņos, bet tā nez kāpēc nebija.
Par izvaroto dabu - atpakaļceļā iebraucām apskatīt Veczemju klintis - esot vērts redzēt. Jā, jūra un smilšakmens klintis nudien ir smuki, bet bez tiem ložņājošajiem kempingistiem, lūdzu. Bija grūti, praktiski neiespējami baudīt ainavu, kad apkārt bļauj, tusē daudzbērnu ģimenes, audzējot savus alusvēderus. Grupas biedrene teica, ka nesaprotot, kā cilvēki var tā vienkārši sēdēt un pie dabas nedēļu no vietas dzert. Man šķiet, lai to elli izturētu, ir vai nu jātin makšķere, vai tiešām brutāli jākož, lai pēc tam neko neatcerētos.

Varbūt turpinājums sekos, redzēs, rīts esot gudrāks par vakaru. Kā mans vectēvs mēdz teikt: "Rīts ir gudrs, vakars gurds, rītā vienmēr pilns ir murds."

Nāk rydens apgleznot Latviju,
tak nepūlies, necenties tā -
mēs vēl gribam pazvilnēt
at-va-sa-rā, ja?!

"Rudens" pāarakstījos kā "rydens", sākumā gribēju izlabot, tad izdomāju, lai paliek, jo šogad rydeni negribas, pietiek jau šitādu ar augustu, kas neļauj un neļauj aizbraukt uz Zilokalnu pirmo un, iespējams, vienīgo reizi mūžā, jo nevar zināt, vai nebūs vilšanās. Galu galā, gredzenu ar latvju rakstu zīmēm pagājšsestdien pazaudēju Rakveres pils Elles moku kambaros, un tā laikam ir zīme.

Citā reizē, kad piecelšos agri, uzrakstīšu par piedzīvojumiem igauņos, un pārdomas par festivāliem, cilvēkiem tur, te un vispār, kā arī par to, kāpēc mums dažreiz tik ļoti gribas lepoties ar Savu, bet arī tās pašas dažas reizes sanāk ļengani.