Katram paša pašiņš šķiet visneatkārtojamākais,
« previous entry | next entry »
Aug. 28., 2016 | 09:26 am
music: hipiji
sliktākajā gadījumā - vissmiekīgākais.
Vakar iebāzām degunus Ezīšfestā, un tikpat ātri arī izbāzām. Visu jau varētu novelt uz nogurumu pēc vairāk kā 20km, noietiem cauri visai Rīgai, no Dreiliņiem līdz Iļģuciemam, tomēr īstais iemesls, vismaz manā gadījumā, bija pretīga alkohola smaka. Nezinu, vai tiešām tika tirgots kreisais ārā lejamais alus, vai kas, bet sajūta zem klajām debesīm bija kā spirta brūzī. Varbūt asinīm slacītie un pārsvarā negatīvo informāciju uzsūcošie bruģakmeņi un mūri ar labpatiku uzsūca un divkārt izstaroja garaiņus. Parasti pie sevis šādu reakciju neesmu manījis.
Bet kopumā - cilvēku maz, lai arī pietiekami daudz, lai radītu normālu sajūtu, ka tiešām esi festā, pietrūka vien vemšanas teltīs; burgeru, dzeršanas, galda futbola un novusa sacensības visapkārt, uzstājas kaut kādas grupas, pauzēs vakara vadītājs cenšas izlikties, ka arī ir iešmigojis un sasmīdināt publiku, iztērējot lielo wc papīra iepakojumu Mūmijas spēlei. Mārpls spēlēšot vakarā.
Viss, kas normālam Rīdzeniekam vajadzīgs, jo ārzemniekus, kas laimē piečurājuši bikšeles par lēto šmigu, nemanīju pat šeit, tikai sen nedzirdētus, latviskus, priekpilnus sieviešu un vīriešu laimes rēcienus, kas mijās un saplūda ar ar laimīgām atraugām.
Dambis monopolizējis vienīgo merčandaiza telti, kur pietiktu vietas vēl pieciem merčandaiziem, bet nevienai citai grupai tādu nav.
Dzirdējām Mazos meža dīvainīšus - šķita, ka šamējie, tāpat kā Sniegavīru rūpnīca, sen jau kā dzīvo laukos, audzina bērnus un nodarbojas ar pseidoyōgu un pseidovegānismu. Bet nē - čaļiem rokenrols vēl rit asinīs. Cik nu dzirdējām, tik šķita jauki.
Aizdomājos, ka, droši vien, gan vieta, gan aparatūra izmaksāja pietiekami dārgi, lai, pavisam mazliet piemetot klāt, varētu uztaisīt vienas/divu ārzemju grupu koncertu. Turpat. Ar biļetēm par 10-15 eur un dārgu (nu, pēc Norvēģijas standartiem), bet vismaz normālu šmigu.
Vakar iebāzām degunus Ezīšfestā, un tikpat ātri arī izbāzām. Visu jau varētu novelt uz nogurumu pēc vairāk kā 20km, noietiem cauri visai Rīgai, no Dreiliņiem līdz Iļģuciemam, tomēr īstais iemesls, vismaz manā gadījumā, bija pretīga alkohola smaka. Nezinu, vai tiešām tika tirgots kreisais ārā lejamais alus, vai kas, bet sajūta zem klajām debesīm bija kā spirta brūzī. Varbūt asinīm slacītie un pārsvarā negatīvo informāciju uzsūcošie bruģakmeņi un mūri ar labpatiku uzsūca un divkārt izstaroja garaiņus. Parasti pie sevis šādu reakciju neesmu manījis.
Bet kopumā - cilvēku maz, lai arī pietiekami daudz, lai radītu normālu sajūtu, ka tiešām esi festā, pietrūka vien vemšanas teltīs; burgeru, dzeršanas, galda futbola un novusa sacensības visapkārt, uzstājas kaut kādas grupas, pauzēs vakara vadītājs cenšas izlikties, ka arī ir iešmigojis un sasmīdināt publiku, iztērējot lielo wc papīra iepakojumu Mūmijas spēlei. Mārpls spēlēšot vakarā.
Viss, kas normālam Rīdzeniekam vajadzīgs, jo ārzemniekus, kas laimē piečurājuši bikšeles par lēto šmigu, nemanīju pat šeit, tikai sen nedzirdētus, latviskus, priekpilnus sieviešu un vīriešu laimes rēcienus, kas mijās un saplūda ar ar laimīgām atraugām.
Dambis monopolizējis vienīgo merčandaiza telti, kur pietiktu vietas vēl pieciem merčandaiziem, bet nevienai citai grupai tādu nav.
Dzirdējām Mazos meža dīvainīšus - šķita, ka šamējie, tāpat kā Sniegavīru rūpnīca, sen jau kā dzīvo laukos, audzina bērnus un nodarbojas ar pseidoyōgu un pseidovegānismu. Bet nē - čaļiem rokenrols vēl rit asinīs. Cik nu dzirdējām, tik šķita jauki.
Aizdomājos, ka, droši vien, gan vieta, gan aparatūra izmaksāja pietiekami dārgi, lai, pavisam mazliet piemetot klāt, varētu uztaisīt vienas/divu ārzemju grupu koncertu. Turpat. Ar biļetēm par 10-15 eur un dārgu (nu, pēc Norvēģijas standartiem), bet vismaz normālu šmigu.