CIKLOPA KALEIDOSKOPS

Cilvēks pērk coca-cola un skatās derīguma termiņu - es smejos.
Grūta sieviete izvēlas vismazāk aso ēdienu un nopērk Coca-cola - nezinu, smieties, vai skumji nopūsties.
Divi cilvēki paņem vienu 0,2 Prosecco un divas glāzes - nezinu, smieties vai raudāt par izšķiestu $ un velti sakairinātām smadzenēm, garšas kārpām - tā jau kā pērkama mīla bez baudas virsotnes.

Saruna:
-Vai jums ir latē?
-Nē.
-Vai jums ir kapučīno?
-Nē.
-Kas tad jums vispār ir?
-Melna kafija, arī tējas. Var ar pienu, var ar cukuru, var bez.
Īgni savilkta seja, vienu brīdi pat šķiet, ka cilvēkam kļuvis slikti, tad pargiešanās pa 180 grādiem un ārā pa durvīm. Es smejos un priecājos. Re, cik mums tomēr laba dzīve - ir taču tik daudz izvēļu!

Vakar nolūrējām divas dok.f. "Zviedru mīlas teorija" un "Rīsu zemes bērni un banānu pankūkas".
Pēc pirmās ilgi domāju, cik % esmu zviedrs. Sanāca daudz, dažreiz varētu būt pat dubultzviedrs.
Ineresants novērojums, par ko lielam vairumam cilvēku pilsētas Rīgas kino zālē nāk un par ko nenāk smiekli. Nu, piem., par onanējošiem skandināviem monitora priekšā un vientuļām sevi apaugļojošām sievietēm, un pašapaugļošanās instrukcijām neviens nesmejas. Toties, ieraugot cilvēku no Etiopijas šoka stāvoklī, kuram cauri izdurta šķēpa kātu zāģē ar rokas zāģi, vai arī, situāciju, kad medicīnas instrumentu vietā tiek izmantots remonturbis, riteņa spieķi un cauruļu žņaugi, jo nekas cits nav pieejams, atskan rēkoņa. Sieva saka, tā esot aizsargreakcija. Lai nu tā būtu.
Šīs filmas sakarā atcerējos sen aizmirstu dziesmu, kas ir tieši par tiem pazudušajiem ļaudīm, kuru Zviedrijā ir gana daudz, bet viņi vienmēr bijuši antisociāli principā, vai arī tikai sevi tā pozicionējuši, nu, ja palasa T.Jānsones "Vasaras grāmatu", ir skaidrs, ka tā nav modes lieta. Ne jau mēs latvji vien tādi viensētnieki. Būtu mums tik daudz salu...

https://www.youtube.com/watch?v=Z2PQfoYHsxc

Otrās filmas būtību varētu aprakstīt pāris vārdos, nu, teiksim: "Cita dārzā āboli gardāki". Laosas miesta iedzīvotāji priecājas, ka atbaukuši "tūrsiti balti kā truši", saprot, ka nu varēs kāst $ uz nebēdu, ko viens vai otrs vairāk vai mazāk veiksmīgi arī dara. Liela kļūda gan ir elektrības ievilkšana, dārgu masāžu un citu civilizācijas labumu piedāvāšana, jo baltie truši no Eiropas uzstājīgi grib redzēt balto dzīvnieku džungļos, stādīt rīsus un barot tarakānus no rokas, taču, lietus sezonai beidzoties, māj ardievas, sak' "Pie jums viss ir tik forši, tik nesamaitāti, jums ir tik smuki bērni, mēs tos gribam adaptēt, bet šeit vairs neatgriezīsimies, jo pēc pāris gadiem te būs viesnīcas, pilns ar tādiem pašiem kā mēs, kurus neciešam ne acu galā, paldies mūsu un jūsu dieviem, ka paspējām pirmie te ievazāt savu smaku." Bet laodietis tikmēr pacietīgi krāj $, audzina bērnus, uzceļ labāku mājiņu, dzer savu laosiešu alu un sapņo, kad beidzot varēs aizbraukt uz pilsētu, kur ir pēc iespējas mazāk dabas, taču daudz moderno tehnoloģiju un iespēju, jo viņam miests līdz kaklam. Un viņš aizbrauks.

Atcerējos, ka videnē Imants Daksis bija izgājis kaut kādu testu (toreiz vēl nebija testu netā, ja bija, tad vismaz ne tādos kvantumos), kāda tipa cilvēks tu esi - Austrumu vai Rietumu, kaut kas no šīs sērijas varētu būt:

http://www.nlpcentrs.lv/lv/laika_planosana/ka_cilveks_jut_laiku

Kad izrādījās, ka man sanāk Rietumu tips, klusībā skumu, jo ļoti maz pietrūka līdz Austrumu. Austrumu šķita māksleniecisksāks, brīvāks. Beidziet, es taču rakstīju dzeju un sacerēju, dziesmas un graizīju rokas! Tas nebija taisnīgi!
Ja tā padomā, dažreiz šķiet, ka neesmu ņe riba, ņe mjasa, jo ko līdz būt precīzam, ja tāpat daudz ko līdz galam nepabeidz, piem., n-tās līdz galam neizlasītās grāmatas?
Re, pat Jāņa Atklāsmes grāmatā ir teikts:
"15 Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts.
16 Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes."
Nu, un ko tādam izspļautam darīt?
Iespējams, esmu mediators.

Pēdējās nedēļas laikā brīžiem uznāk vēlme "iekonservēties" "OM" stāvoklī. Nebūt nekam, bet būt visam vienlaikus, uztvert un saprast visu, bet necensties un nejust vēlmi uzurpatoriski iejaukties, skaidrot, pamācīt, dalīties pieredzē. Ļaut visam notik, kā notiek, nejust malā stāvētāja kluso "atbildību" censties izprast, nejust "vainas apziņu", ja nav izdevies kaut mazliet palīdzēt. Pārtraukt dalīt "pareizajā" un "nepareizajā", aizpūst savu Ego pa gaisu. Nepriecāties, nebēdāt, nedomāt par sasniegumiem vai par to, kas varētu tikt sasniegts, bet nez kāpēc nav ticis. Nedomāt, kā samierināties ar savu nenozīmību un, vēl jo vairāk - ar savu nozīmību, - pārstāt domāt visās šajās kategorijās vismaz vienu diennakti.
Kaut kāda "uz cita viļņa" sajūta, un nevar saprast, vai tas ir no kaut kā nogurums, notrulināšanās pakāpe, viedums vai slinkums. Ko darīt, kad gribas ironizēt par īgņām, pīkstētājiem, pārlieku pozitīvajiem, pasauli un cilvēci mīlošajiem, un tai pat laikā sarkastiski skatīties pašam uz šīm pretrunīgajām vēlmēm? Ko darīt, kad izteiciens "no sevis neaizbēgsi" derdzas līdz mielēm, jo vienlaikus šķiet patiess un tai pat laikā tik ļoti demagoģisks?
Un tikai miegā runājošie viņu zina, kā ir tai "OM" stāvoklī būt, un kurā brīdī tas "ieslēdzas" vai vienkārši turpinās.

1.septembris man sāka iepatikties tikai videnē, jo tad tas nozīmēja kodienu. Tā bija mums visiem, un tā bija norma. Viss pārējais šķita nesvarīgi, nu, gandrīz viss pārējais. Kurš paralēli rakstīja dzeju, kurš dibināja rokgrupu, kurš brauca ar BMX, kurš plānoja pirmo grupņiku savā mūžā, bet alkohols bija pierasts pavadonis priekos un bēdās, ja tādas maz bija. Tagad, raugoties atpakaļ, šķiet, ka maz bija bēdīgu brīžu.
Cik zinu, no videnes biedriem neviens nodzēries nav, nomiris arī nav, daži labi ir pat visai cienījamos amatos un sabiedrībā zināmi, dažiem ir ģimenes, bērni, un badu necieš, tā teikt.
Nez, šodienas jaunatnei arī ir iespēja nopirkt labu kontrabandas šņabi, kā mums reiz bija, vai arī tagad pašcieņas latiņas un savstarpējās uzticēšanās sijas citādi sanaglotas?
Lai kā arī būtu, 1.septembrī neskumstiet, vasara aizmirsīsies ātri.

Priekā!

https://www.youtube.com/watch?v=oDDFtoyQD0U

sliktākajā gadījumā - vissmiekīgākais.

Vakar iebāzām degunus Ezīšfestā, un tikpat ātri arī izbāzām. Visu jau varētu novelt uz nogurumu pēc vairāk kā 20km, noietiem cauri visai Rīgai, no Dreiliņiem līdz Iļģuciemam, tomēr īstais iemesls, vismaz manā gadījumā, bija pretīga alkohola smaka. Nezinu, vai tiešām tika tirgots kreisais ārā lejamais alus, vai kas, bet sajūta zem klajām debesīm bija kā spirta brūzī. Varbūt asinīm slacītie un pārsvarā negatīvo informāciju uzsūcošie bruģakmeņi un mūri ar labpatiku uzsūca un divkārt izstaroja garaiņus. Parasti pie sevis šādu reakciju neesmu manījis.
Bet kopumā - cilvēku maz, lai arī pietiekami daudz, lai radītu normālu sajūtu, ka tiešām esi festā, pietrūka vien vemšanas teltīs; burgeru, dzeršanas, galda futbola un novusa sacensības visapkārt, uzstājas kaut kādas grupas, pauzēs vakara vadītājs cenšas izlikties, ka arī ir iešmigojis un sasmīdināt publiku, iztērējot lielo wc papīra iepakojumu Mūmijas spēlei. Mārpls spēlēšot vakarā.
Viss, kas normālam Rīdzeniekam vajadzīgs, jo ārzemniekus, kas laimē piečurājuši bikšeles par lēto šmigu, nemanīju pat šeit, tikai sen nedzirdētus, latviskus, priekpilnus sieviešu un vīriešu laimes rēcienus, kas mijās un saplūda ar ar laimīgām atraugām.
Dambis monopolizējis vienīgo merčandaiza telti, kur pietiktu vietas vēl pieciem merčandaiziem, bet nevienai citai grupai tādu nav.
Dzirdējām Mazos meža dīvainīšus - šķita, ka šamējie, tāpat kā Sniegavīru rūpnīca, sen jau kā dzīvo laukos, audzina bērnus un nodarbojas ar pseidoyōgu un pseidovegānismu. Bet nē - čaļiem rokenrols vēl rit asinīs. Cik nu dzirdējām, tik šķita jauki.
Aizdomājos, ka, droši vien, gan vieta, gan aparatūra izmaksāja pietiekami dārgi, lai, pavisam mazliet piemetot klāt, varētu uztaisīt vienas/divu ārzemju grupu koncertu. Turpat. Ar biļetēm par 10-15 eur un dārgu (nu, pēc Norvēģijas standartiem), bet vismaz normālu šmigu.

Šorīt no rīta, braucot uz virtuvi, zemapziņa paķēra uz dullo, vai kāviņutur:

NENOPIETNS DZEJOL'S EVANESCENCES GARĀ

esi ar mani
kad raudu es
kā cauršauta debess
kā aizgūtnēm upe lejup krītot
kā lietusmežs rītos pēc negaisa nakts

esi ar mani
kad svīstu es
kā varena rītausma
pār savos putekļos smokošu pilsētu aizgūtnēm
kā pasauli alkstošs vēdlodziņš

esi ar mani
kad plivinos es
kā papīra pūķim norauta astes strēmele gaisos
kā eņģeļmats bezdzīvīgs pirmā janvāra rītā

esi ar mani
vienalga kad es
krītu
jā arī tad
pa kājām kad maisos

2016.g.23.aug.


Igaunijā vienā benzīntankā redzējām Ilvesa bildi pie sienas. Var jau raukt pieri un vilkt visādas paralelles ar Kitlera, Staļļina, jā, pat Ūlmena nr.1 laikiem tepat pie mums, bet pat blusai skaidrs, ka šai gadījumā tas nav tā, to drīzāk var salīdzināt ar mīļākās rokgrupas vai aktiera plakāta pielikšanu - tik cilvēcīgi tas igauņiem ir. Kāpēc Vējonis tiek uzskatīts par prezidentu-staigājošu izklaidi? Pareizāk sakot, pat ja cilvēks prezidenta amatā atļaujas palikt cilvēks, nevis kaut ko murmulēt kā zombis, kas norijis uz riņķi vienu un to pašu dragājošu plati un smaidu spiest kā nēģera pirdienu, kāpēc tas tiek uzskatīts par "slikto toni"?
Atgriežoties no Igauņiem Latvijā, uzreiz parādījās trauksmes sajūta ne no kurienes. Pat pilnu dienu nebijām ārpus LV, bet sajūta tāda, it kā būtu būts prom vismaz nedēļu Paradīzē. Uzreiz kaitināja, ka saprotu visus uzrakstus, sejas, ko redzēju, šķita iedomīgas, nez ko paģērošas. Vismaz meži un debesis bija normālas. Prasīju, vai pārējiem arī tādas sajūtas, tā īsti aizdomājušies nebija, nevarēja atbildēt. Es saprastu, ja man cilvēki pa ļubomu kristu uz nerviem arī igauņos, bet tā nez kāpēc nebija.
Par izvaroto dabu - atpakaļceļā iebraucām apskatīt Veczemju klintis - esot vērts redzēt. Jā, jūra un smilšakmens klintis nudien ir smuki, bet bez tiem ložņājošajiem kempingistiem, lūdzu. Bija grūti, praktiski neiespējami baudīt ainavu, kad apkārt bļauj, tusē daudzbērnu ģimenes, audzējot savus alusvēderus. Grupas biedrene teica, ka nesaprotot, kā cilvēki var tā vienkārši sēdēt un pie dabas nedēļu no vietas dzert. Man šķiet, lai to elli izturētu, ir vai nu jātin makšķere, vai tiešām brutāli jākož, lai pēc tam neko neatcerētos.

Varbūt turpinājums sekos, redzēs, rīts esot gudrāks par vakaru. Kā mans vectēvs mēdz teikt: "Rīts ir gudrs, vakars gurds, rītā vienmēr pilns ir murds."

Nāk rydens apgleznot Latviju,
tak nepūlies, necenties tā -
mēs vēl gribam pazvilnēt
at-va-sa-rā, ja?!

"Rudens" pāarakstījos kā "rydens", sākumā gribēju izlabot, tad izdomāju, lai paliek, jo šogad rydeni negribas, pietiek jau šitādu ar augustu, kas neļauj un neļauj aizbraukt uz Zilokalnu pirmo un, iespējams, vienīgo reizi mūžā, jo nevar zināt, vai nebūs vilšanās. Galu galā, gredzenu ar latvju rakstu zīmēm pagājšsestdien pazaudēju Rakveres pils Elles moku kambaros, un tā laikam ir zīme.

Citā reizē, kad piecelšos agri, uzrakstīšu par piedzīvojumiem igauņos, un pārdomas par festivāliem, cilvēkiem tur, te un vispār, kā arī par to, kāpēc mums dažreiz tik ļoti gribas lepoties ar Savu, bet arī tās pašas dažas reizes sanāk ļengani.

Nedz viens, nedz otrs no šiem izteicieniem man nepatīk, uzreiz asociējas ar konkrētiem cilvēkiem, kas to savulaik lietojuši, bet ne jau izteicieni vainīgi. Un cilvēki? Vai tad tie arī vainīgi? "Katrs pats savas laimes un vainības kalējs," tā, iespējams, būtu teicis mans vecaistēvs.
Izlasot šo stāstu/interviju, es varētu ar slēptu skaudību sacīt, pēc iespējas mazāk liekot manīt, ka patiesībā daudz kur manas un šī džeka domas sakrīt ar manām:
- re, kāds malacis - cilvēks realizē savu sapni, dzīvo, kā grib, sapratis Būtību, dzīvo saskaņā ar Dabu un Visuma likumiem, var jau būt, es arī kādreiz...kas to lai zina...bet es jau neesmu arī gluži tāds...
vai arī, ar atklātu skaudību, cenšoties nemanāmi uzsvērt savu knapo maskulīnismu un pārpravietiskojot:
- hā, nu, protams, ļubriks sapelnījis un pelna ahujenno piķi un tagad gudri vālē par kosmosu, matiem-antenām un vēl šitā pieaugušu cilvēku salīdzināšana ar apbižotiem bērniem - kaut kas jau dzirdēts, atgremots un pedolācisks tajā visā, eu, nu cik var?!
"Labi, spokus pie malas, ejam meklēt skeletus, jo no tiem gan var saķert slimības, pat gonoreju, par citām nemaz nerunājot," šķiet, kaut kā tamlīdzīgi teica mans vecaistēvs, kad viņam bija apnikusies runāšana riņķī un apkārt ap Pasaules stabu.
Ko un cik daudz reāli es tieši zinu par šo cilvēku? Tikai tik daudz, cik izlasījis šai stāstā/intervijā un tik daudz, cik sanācis šo cilvēku novērot viņa neregulārajos ierašanās brīžos - viņa izturēšanās, runas un gērbšanās veidu, ko un cik daudz viņš ēd, cik $ atļaujas iztērēt vienā reizē, ar kādiem cilvēkiem pārsvarā viņš komunicē - patiesībā nemaz ne tik maz, lai izdarītu savus(!) secinājumus, radītu savus(!) priekšstatus un pietiekami maz, lai pamatīgi izgāztos, ja šos secinājumus, priekšstatus ar pārliecību kādam sāktu klārēt. Pēc notikuma ar video, kurā, izrādās, dievam žēl, viss bijis samontēts, bet es to pat sākumā nepamanīju, esmu kļuvis uzmanīgāks, vārdu sakot, domāju, neesmu vienīgais uz šīs planētas, kam patīk redzēt to, ko gribētu redzēt un, iespējams, piedzīvot pats (bet to es neesmu teicis):
https://www.youtube.com/watch?v=wsVphW7jVgc
Nerunājošo mērkaķu valodu es tiešām saprotu sliktāk nekā runājošo, līdz ar to neesmu vairs pārliecināts, vai tiešām viens primāts stāsta otram, cik slikti viņam iet, un vai otrs primāts patiešām to saprot, vai abi tikai priecājas par mūsdienu technoloģijas iespējām. Līdz ar to nevaru būt pārliecināts, ka cilvēkam, kas dzīvo pie dabas krūts, viss dzīvē patiešām ir ok, vai tiešām ir tāda harmonijas un pārlaimes sajūta nepartraukti. Protams, ka nav - ir jāmaksā zemes nodoklis, alimenti sievai, jāpalīdz uzturēt bērni, jāsaskaņo būvniecība, visi papīri, arī nauda benzīnam, lai tiktu no meža uz lielpilsētām(?) un tiri-piri. "Re!" iesaucas mans vectēva gars, "rekur jau skaudībiņa, vēlme, lai citam zeķītes smirdētu vairāk nekā pašam! Re - ironija, sarkasms, vai tik es neredzu šos asniņus jau pabāžam galvas?"
Vectēvs, starp citu, bija tas, kurš man iemācīja nostāties uz galvas. Kad bērnībā es jautāju, vai tiešām cilvēki otrā zemeslodes pusē staigā ar galvu uz leju, viņš noņēma no sienas lielo spoguli un nolika man priekšā: "Ko tu redzi?" Es redzēju sevi. Tad vectēvs apgrieza spoguli kājām gaisā. "Ko tagad tu redzi?" Es atkal redzēju sevi, nekas nebija mainījies. "Nostājies uz galvas!" Kā jau bērniem, man tas pēc pāris mēģinājumiem, ar nelielu vectēva palīdzību, izdevās ātri. "Ko tu tagad redzi?" "Sevi, tikai otrādi." "Bet ja tā uzmanīgāk paskaties?" "Nu, otrādi, bet laikam tāpat, tikai istaba otrādi." "Tu gribētu labāk staigāt uz rokām vai uz kājām?" "Nezinu, laikam, kā vieglāk." "Nu, tad uz rokām vai kājām?" "Uz kājām laikam." "Kāpēc?" "Vieglāk." "Uz rokām nemaz nav grūtāk, tikai tu nemāki." "Kā var iemācīties?" "Ņem un staigā, ja nav slinkums, tad redzēs. Bet tad tev būs jāmācās arī viss cits darīt otrādi. Par čurāšanu un kakāšanu nemaz nerunājot." Kopš tās reizes izlēmu tomēr staigāt uz kājām, lai arī dažreiz ir sajūta, ka pārāk ilgi aizraujos ar sūdīgu un nevajadzīgu stāvēšanu uz galvas. "Re!" atkal vectēva gars saka, "rekur jau met plinti krūmos, kā kaut kas nesanāk! Tu domā, tā tava stāvēšana uz galvas kādam ir vajadzīga, vēl pie tam tik sūdīgā izpildījumā? Dari to, kas tev sanāk vislabāk, sliktākajā gadījumā vismaz to, kas sanāk ciešami!" Es domāju, cilvēks stāstā/intervijā/dzīvē tiešām dara to, kas viņam sanāk vislabāk, vismaz uz doto brīdi, iespējams, uz mūžiem, atšķirība tikai tajā, ka mēs par to zinām. Viens no, es domāju, miljoniem šāda veida stāstu ar tipa laimīgām beigām. Kāpēc tipa laimīgām? Nu, man šķiet, ka beigu jau nekad nav, par sākumu neesmu pārliecināts, un, kas būs tālāk, to zina vien miegā runājoši cilvēki. O, filosofs, mistiķis, dzejnieks ieslēdzās, vectēvs to sauktu par muldēšanu. Viņš necieta arī to izteicienu par divām stabilām lietām, kas katra cilvēka dzīvē notiek, nē, nē, ne jau iemīlēšanās un pirmie meli.
Jautājums, ko mūždien uzdodu sev, un kuru nez kāpēc man atgādināja šis stāsts/intervija, ir: vai tiešām vienmēr jāiegulda milzu laiks, sviedri un puņķi, lai dzīvotu un redzētu pasauli kā pašam tīk? Nē, nē, nepārprotiet, šai gadījumā šis nav jautājums, uzdots formā "ja takaja-sjakaja-osobennaja, mani neviens nesaprot, nenovērtē, esmu brīvmākslenieks-dabas bērns, dzimis, lai patiesībā dzīvotu Tibetas klosterī un levitētu prieka pēc". Un tomēr es reāli nespēju iebraukt, kāpēc dažreiz (uzsveru - dažreiz ("Re!" atkal mans vectēva gars, "rekur atkal sevis pašniecināšana: "Nu ko tad es, es jau neko!"")) man tā koka lapa vai tas zāles stiebrs liekas tik varens savā šķietamā trauslumā un katrs saulriets tik neatkārtojams (to es speciāli, bet nav jau dooma bez uguns). Paskaties, cik viegli Sīgals ar vienu pirkstu atskalda piecus piedzērušus tēvaiņus ar alus vēderiem - tik neizskaidrojami un reizē vienkārši tas no malas šķiet. Jā, jā, tas ir tepat, pavisam tuvu, bet arī tik tālu un tipa neaizsniedzami. Mūsdienās nekas neesot neaizsniedzams - aha, paprovē iekost elkonī. Gan jau arī to kāds spēj.
Bezgalīgā cilvēkmīlestības tēma, kas arī tiek pabružāta stāstā/intervijā arī atausina atmiņā jautājumu sev: kāpēc man tik daudzi cilvēki nepatīk, bet to saujiņu, kas ļoti patīk, bieži iztēlojos daudz labākus esam, neredzot viņu trūkumus? Tādas divas galējības - vai nu neargumentēts riebums emociju līmenī vai tikpat neargumentētas simpātijas, un absolūts empātijas trūkums abos gadījumos. Atzīšanās, ka esi egoists, laikam sen jau vairs nav modē, tad nu iztiksim bez tā un sauksim to laikam par, nez, "dzīvoju, kā man izdevīgāk un patīkamāk"? Heirēka! Man šķiet, ka cilvēks stāstā/intervijā varētu pavisam vienkārši dzīvot pēc šāda principa, tomēr diez vai to kāds dēvētu ar šādiem apzīmējumiem, jo tas neskan, nu, kā lai saka, ja teikšu "apgaroti", izklausīsies, ka ironizēju, kas nebūt tā nav, bet gan jau sapratāt. Bet tas viss jau, kā to spoguli pagriež - istaba paliek tā pati, bet bla-bla-bla. Sapinos, šito vajadzētu izskaust. Toties beidzot godīgi.
Dažreiz pašam šķiet, ka dzīvot ar apziņu un pārliecību "man ir tik, cik man vajag, man tiešām nevajag daudz," paša gadījumā ir liela liekulība. Kad no malas pasaka konkrētā brīdī ar konkrētiem piemēriem, tad ir tā "nu, bļe, reāli, cik var pļūtīt, patiesībā manas prasības ir augstas un Tibetas klosterī es jau pārkāpjot pār slieksni kļūtu par rekordātrumā mumificējušos primātu un pēdējā izelpā pieprasītu, lai mani apzeltī". Labi, pārspīlēts pašjoks. Tāds "pirts-dīķis" sindroms.
Es daudz varētu vēl bubināt, bet, ja kāds ticis tik tālu, paldies, zemāk norāde uz stāstu/interviju, kuru izlasīju tik tādēļ, ka, nav svarīgi, tie, kas lasīja augstākrakstīto, izdarīs secinājumus, kādēļ.
Kaut kas skaists vēl nobeigumam, izklausīsies pēc ironijas, bet tā nebūs. Ceru, ka šī intervija palīdzēs grūtos brīžos izlobīt kaut ko priekš sevis tiem dažreiz bēdubrāļiem, kam asinīs pagausties tādā garā kā "jā, es jau arī tāpat domāju, bet nu...un nez vai man to vajag un, ja vajag, vai tieši tādā izpausmē"(!). Vectēva gars klusē. Tātad laikam nemaz tik daudz nesadirsu. Iespējams, viņš tādā brīdī kā šis, teiktu, lai katrs iet un dara savu darāmo, un dara to labi, vai kaut ko tādā garā. Nemaz jau tik daudz viņam to aforismu nebija, kā varētu šķist.

http://www.talsuvestis.lv/lv/zinas/pasaules-slavena-dizaina-izstradataji-pamet-civilizaciju-lai-dzivotu-saskana-ar-dabu/

ehhh... ja šitas būtu iznācis tai nepavisam ne tālajā 94-ajā, mēs, septītās klases zeņķi, uz penāļiem un koka lineāliem nerakstītu "ofspring", bet gan PW, smukuma pēc, iespējams, izdaiļojot ar P(o)W(er) un uzzīmētu dunci vai skeletgalvu klāt, un noteikti "ALL OR NOTHING" būtu populārāks sauklis par "NO FUTURE". Bet tad jau tas būtu pavisam cits stāsts un pavisam citi mēs.
Un nemaz nav slikti, ja tev vairs vairs netik sen kā vairs nav 15, bet aizvien atrodas mūzika, pie kuras gribas atkal kratīt pačku, braukt ar skrituļdēli, un kas par to, ka pēdējais kritis nežēlastībā un kļuvis par meinstrīmu - mēs taču to darām savādāk un, iespējams, labāk, vai ne?
Karoče, ko es gribēju pateikt? Kā parasti, pārsvarā neko, klusē un klausies, ja patīk. Un cieni sevi, kā arī citus:

https://www.youtube.com/watch?v=WpIcREWRPUM

Visi pēdējā laikā pasākuši braukt uz Tatriem. Nez, kādas lētuma akcijas, Polija un Slovākija arī grasās izstāties no ES, vai vienkārši pēdējais modes vaids?

Mans vectēvs, kad uzplijos ar visādiem, viņaprāt, garlaicīgiem jautājumiem, parasti teica: "Vai nu ej, pagulies diendusu, vai ej kaut ko palasi." Diendusu piecgadīgam knēvelim negribas dusēt, tad nu gāju palasīt jāņogas, no kurām ātri vien palika jēla mute - tik garšīgas tās bija, plūcot no krūma. Un upenes, un zaļie pākšu zirnīši, kur vajadzēja pirms tam izlasīt tārpus. Un kas gan varēja būt gārdāks par iebrūnējušu balto-dzidro pavisam no rīta, netīkami rasainā zālē? Reiz bija.
Ar laiku iemanījos palasīt arī ķemertiņā 60-to un 70-to satīriskos "Dadža" numurus, kas tur atradās neba jau dibena, bet gan laika deldēšanas pēc (pieļauju, ka kāda mazāk smieklus raisoša lappuse tomēr aizgāja dabiskās utilizācijas ceļus). Droši vien, tālabad manī aizvien saglabājusies humora dzirksts un nemirstības sajūta, protams, ne tik, cik melns aiz naga, salīdzinot ar vectēvu, kas, jau it kā nomiris man pasmaidīja, pirms aizvēra zārka vāku, sak': "Tev smuks džemperis, neraudi." Tās laikam bija pirmās puslīdz apzinīgās bēres manā mūžā, un raudiens nenāca. Pēcāk sekoja pāris citas bēres, tad arī nenāca raudiens. Nekad. Vienīgais, kādam laiciņam paejot, nāca apjausma: "Stulbi. Nav vairs tā cilvēka, ar ko padzīt vellu, pasmieties." Dīvaini, ka nomirušos atceros tieši pēc viņu smieklīgiem izteicieniem, padumiem jokiem, kuros kā sinepju grauds slēpjas dažubrīd tik netīkamā patiesība vai atgādinājunms par realitāti, jeb, kā vectēvs teica: "Nav ko darīt? Papird griestos, uzreiz sagribēsi i istabu izvēdināt, i logus noberzt. Vispār - skaties pats."

Tie, kas mani pazīst tuvāk, zina, ka neesmu sajūsmā par statistikām un socpētījumiems, kā arī mēdzu nespeciāli kaitināt sociumu ar frāzēm: "it kā", "laikam", "un".
Šai gadījumā trīs dziesmas, kas manā gadījumā noder par uzmundrinājumu brīžos, kad it kā sāk šķist, ka Virtuvē laikam iestājies pilnīgs Un:

1! https://www.youtube.com/watch?v=xfWPqRtozh0
2! https://www.youtube.com/watch?v=XfR9iY5y94s
3! https://www.youtube.com/watch?v=FTQbiNvZqaY
4! secībai nav nozīmes?;)<3 (tikai 2015.gada 14.februārī apjēdzu, ka tas nozīmē sirdi, nevis kko rupju - paldies par esemes, Zelta zivtiņ!)

---
cerams, ka armaninerunātāju bariņš pēc šī nepletīsies platumā; un virtuvē jau vsp arī neatliek daudz laika pļāpām.
---
Kā teica mans vectēvs: "Es taču teicu, bet ko?"

PUPDATE:
http://absoluteradio.co.uk/

aizkūpinu vīraku.
uzlieku vārīties pelēkos zirņus.
eju spēlēt kokli uz otru istabu (tās man televizora vietā).
traka bij' nakts, slava bogam un bratislavai.

vrb kādreiz sanāks dzejā, zodz ideju, kamēr vēl var, karoče,

"..nopietni neņemt ja liekas.."
(vectēvs)

Mans sencis (miers viņa pīšļiem) ļoti maz runāja par Afganistānu. Tikai fragmentāri un tikai tad, ja kaut ko kāds jautāja. Un arī tad izvairīgi. Nezinu, kāpēc. Dažreiz iešaujas prātā, ka, ja šamējais vēl būtu te, es varētu tādu amatierisku audiointerviju, kā meslus sev un dažiem citiem sataisīt. Bet varbūt tā ir tikai atmazka, lai tā vietā, kas man tagad būtu jādara, nedarītu. Dīvaini, bet aiz viņa mūžīgā humora vienmēr bija kāds noslēpums, noklusējums. Nepaspēju uzzināt, kāds. Tad laikam jāpaspēj atklāt savējais. Afgāņu un tālbraucēja kapteiņa (vecātēva, kuru nekad neesmu redzējis) cepures kaut kur skapjaugšā stāv un putekļojas, ārā mest neceļas roka. Ikvienā no mums ir kaut kāds tabu. Laikam. Pārvētīsim savus tabu stāstos, tad tie nebūsim mēs. Laikam čau.

Tapām aicināti uz Diwali (indiešu Jaunais gads), palīdzēt gatavot ēst. Būšot pilla māja ar indiešiem. Iespējams, mani gada svarīgākie svētki, protams, neskaitot sievas dzimeni un ĒK Ziemsvētku koncertu.

vakardien/šorīt 4tros aizdomājos, cik dīvaini mēs šais platuma grādos dzīvojam - kāpjam uz tā paša grābekļa jau kuro reizi, zilumi paliek, besis paliek, tālāk neredzam/negribam saskatīt? un stulbi, pēc manām domām, ir tas neizslimotais Virtuvju sarunu sindroms. pie iecirkņa jau novēlojušos aptaujāja no rādijō, par ko tad vēlējās. tikai 1 no 5 atļāvās atbildēt (zināms, ka aptauja tak anonīma, ķekša pēc). kamēr es krāmējās pa somu, man arī pajautāja, un kāds gan man grūtums atbildēt, ka par nr.8?
tik divi jautājieni zinīgiem cilvēkiem:
- vrb labāk būtu ieviest "Vēlēšanās", "Velēšanās" vai "Vēlējumies"?
- vai lembis tiešām tiesnāsies ar to, kā viņu sauca, saveinību par neguodīgām vēlēšanām?

a šit's Jums par atbilžiem:
https://www.youtube.com/watch?v=fTQJ2l9Pwh8

man, strpctu, golva nasāpej

man tagad ir jauns, brīnišķīgs, izpalīdzīgs un gudrs kolēģis ar vīrieša cienīgu vēderu. ienāku ar pētersīļu bunti virtuvē un tūliņ pat atskan padoms: "Mārtiņ, a tu zini, ka pētersīļi vīriešiem rada/izdala tādas/kautkādas smaržvielas, kad tu sāc patikt sievietēm. Ja tu ballītē dzer "Margaritu" un tur ir pētersīļa lapa, nemet ārā, bet apēd, un tev būs kruts vakars!" Gribējās pajautāt, vai šamējais aizvien ir iemīlējies Puzikovā. Tādu gudro galvu sen neesmu sastapis, tāpēc priecājos, ka atrodos telpā no visiem atsevišķi (vakardien resnis mācīja kolēģei, kā pareizi staipīties pēc riteņbraukšanas).

es nesaprotu, kāpēc, nahuj, man ir jātaisa kaut kāda sūda darba atskaite sūda ekselī (jā, es to nepārvaldu perfekti, un kuru tas piš?! jā, mani!), ja sūdainajā, līdz galam normāli neizveidotajā programā, tā (atskaite) tāpat ir redzama. vēl ņemot vērā, ka man ir jālabo pašam programas nepareizie dati. es papišu savu laiku, bļaģ, tā vietā lai vrb "smeltu naudu". tā vietā, lai "izmaksātu" pusdienas midžetu restorānā un īrētu pirti "sporta spēlēm", ar mērķi uzturēt "koleģiālas attiecības" vai kādu tur vēl huiņu, iedodiet man vnk NAUDU!bļaģ, ZAJEBAĻI! Atvainojos, laikam karstuma vilnis.
Nahuj, man ir labs garastāvoklis bez ironijas.

spēlēt kokli (tipa) un neko nemācēt (to es protu perfekti). ā, vēl dumi smaidīt. vēl es protu nepārliecinoši muldēt par dzīvi un celt gaisa pilis. pat lembim nav tik daudz apslēpto īpašumu, cik man. un skuju - neviena hujakš iestāde tās neatradīs, pat ja mani nosvēpēs, jo tas viss ir manā galvā un tikai manā. toties vakar es pirmo reizi mūžā nomainīju durvju kliņķi. pats. un vēl nav izļurkājies. tas nav manā galvā. dažreiz gan šķiet debili, ka tu spēj kko izdarīt tikai tad, kad tas patiesi, pēc paša domām, nepieciešams. tas gan ne vienmēr ir forši. es nāku no nenovīdīgas, nabadzīgas ģimenes, kur māte ir histēriķe un tēvs - gatera strādnieks, algagoliķis un DIY. mans tēvs reiz lika man pašam nomainīt salauzto durvju kliņķi, kuru es kkādā histērijā tiešām biju salauzis. man nekas nesanāca un es teicu, ka nahuj, man būs tik daudz $, ka man nahuj pašam nekas nebūs jādara. pasviedīšu kapeikas un cilvēciņi kko izdarīs.
tagad man ir skaista un gudra sieva, mūzikas grupa, jumts virs galvas, un mīlestība uz savu dzimteni. es vedu veselīgu dzīvesveidu un neienīstu krievus. man šķiet, tas nav maz. nav, protams, arī daudz, tomēr maniem vecākiem tā visa nebija (patiesībā bija, un vrb pat vairāk nekā man, tikai viņi to visu sadirsa). toties tagad es zinu, ka varu nomainīt durvju kliņķi. pats. un pēc tam uzspēlēt kokli. arī pats.