Laosietis vai zviedrs?
Sep. 11., 2016 | 12:24 pm
music: Carlos Nakai: Earth Spirit
Vakar nolūrējām divas dok.f. "Zviedru mīlas teorija" un "Rīsu zemes bērni un banānu pankūkas".
Pēc pirmās ilgi domāju, cik % esmu zviedrs. Sanāca daudz, dažreiz varētu būt pat dubultzviedrs.
Ineresants novērojums, par ko lielam vairumam cilvēku pilsētas Rīgas kino zālē nāk un par ko nenāk smiekli. Nu, piem., par onanējošiem skandināviem monitora priekšā un vientuļām sevi apaugļojošām sievietēm, un pašapaugļošanās instrukcijām neviens nesmejas. Toties, ieraugot cilvēku no Etiopijas šoka stāvoklī, kuram cauri izdurta šķēpa kātu zāģē ar rokas zāģi, vai arī, situāciju, kad medicīnas instrumentu vietā tiek izmantots remonturbis, riteņa spieķi un cauruļu žņaugi, jo nekas cits nav pieejams, atskan rēkoņa. Sieva saka, tā esot aizsargreakcija. Lai nu tā būtu.
Šīs filmas sakarā atcerējos sen aizmirstu dziesmu, kas ir tieši par tiem pazudušajiem ļaudīm, kuru Zviedrijā ir gana daudz, bet viņi vienmēr bijuši antisociāli principā, vai arī tikai sevi tā pozicionējuši, nu, ja palasa T.Jānsones "Vasaras grāmatu", ir skaidrs, ka tā nav modes lieta. Ne jau mēs latvji vien tādi viensētnieki. Būtu mums tik daudz salu...
https://www.youtube.com/watch?v=Z2PQfoY Hsxc
Otrās filmas būtību varētu aprakstīt pāris vārdos, nu, teiksim: "Cita dārzā āboli gardāki". Laosas miesta iedzīvotāji priecājas, ka atbaukuši "tūrsiti balti kā truši", saprot, ka nu varēs kāst $ uz nebēdu, ko viens vai otrs vairāk vai mazāk veiksmīgi arī dara. Liela kļūda gan ir elektrības ievilkšana, dārgu masāžu un citu civilizācijas labumu piedāvāšana, jo baltie truši no Eiropas uzstājīgi grib redzēt balto dzīvnieku džungļos, stādīt rīsus un barot tarakānus no rokas, taču, lietus sezonai beidzoties, māj ardievas, sak' "Pie jums viss ir tik forši, tik nesamaitāti, jums ir tik smuki bērni, mēs tos gribam adaptēt, bet šeit vairs neatgriezīsimies, jo pēc pāris gadiem te būs viesnīcas, pilns ar tādiem pašiem kā mēs, kurus neciešam ne acu galā, paldies mūsu un jūsu dieviem, ka paspējām pirmie te ievazāt savu smaku." Bet laodietis tikmēr pacietīgi krāj $, audzina bērnus, uzceļ labāku mājiņu, dzer savu laosiešu alu un sapņo, kad beidzot varēs aizbraukt uz pilsētu, kur ir pēc iespējas mazāk dabas, taču daudz moderno tehnoloģiju un iespēju, jo viņam miests līdz kaklam. Un viņš aizbrauks.
Pēc pirmās ilgi domāju, cik % esmu zviedrs. Sanāca daudz, dažreiz varētu būt pat dubultzviedrs.
Ineresants novērojums, par ko lielam vairumam cilvēku pilsētas Rīgas kino zālē nāk un par ko nenāk smiekli. Nu, piem., par onanējošiem skandināviem monitora priekšā un vientuļām sevi apaugļojošām sievietēm, un pašapaugļošanās instrukcijām neviens nesmejas. Toties, ieraugot cilvēku no Etiopijas šoka stāvoklī, kuram cauri izdurta šķēpa kātu zāģē ar rokas zāģi, vai arī, situāciju, kad medicīnas instrumentu vietā tiek izmantots remonturbis, riteņa spieķi un cauruļu žņaugi, jo nekas cits nav pieejams, atskan rēkoņa. Sieva saka, tā esot aizsargreakcija. Lai nu tā būtu.
Šīs filmas sakarā atcerējos sen aizmirstu dziesmu, kas ir tieši par tiem pazudušajiem ļaudīm, kuru Zviedrijā ir gana daudz, bet viņi vienmēr bijuši antisociāli principā, vai arī tikai sevi tā pozicionējuši, nu, ja palasa T.Jānsones "Vasaras grāmatu", ir skaidrs, ka tā nav modes lieta. Ne jau mēs latvji vien tādi viensētnieki. Būtu mums tik daudz salu...
https://www.youtube.com/watch?v=Z2PQfoY
Otrās filmas būtību varētu aprakstīt pāris vārdos, nu, teiksim: "Cita dārzā āboli gardāki". Laosas miesta iedzīvotāji priecājas, ka atbaukuši "tūrsiti balti kā truši", saprot, ka nu varēs kāst $ uz nebēdu, ko viens vai otrs vairāk vai mazāk veiksmīgi arī dara. Liela kļūda gan ir elektrības ievilkšana, dārgu masāžu un citu civilizācijas labumu piedāvāšana, jo baltie truši no Eiropas uzstājīgi grib redzēt balto dzīvnieku džungļos, stādīt rīsus un barot tarakānus no rokas, taču, lietus sezonai beidzoties, māj ardievas, sak' "Pie jums viss ir tik forši, tik nesamaitāti, jums ir tik smuki bērni, mēs tos gribam adaptēt, bet šeit vairs neatgriezīsimies, jo pēc pāris gadiem te būs viesnīcas, pilns ar tādiem pašiem kā mēs, kurus neciešam ne acu galā, paldies mūsu un jūsu dieviem, ka paspējām pirmie te ievazāt savu smaku." Bet laodietis tikmēr pacietīgi krāj $, audzina bērnus, uzceļ labāku mājiņu, dzer savu laosiešu alu un sapņo, kad beidzot varēs aizbraukt uz pilsētu, kur ir pēc iespējas mazāk dabas, taču daudz moderno tehnoloģiju un iespēju, jo viņam miests līdz kaklam. Un viņš aizbrauks.
Link | ieķērkt {1}ieķērca | Add to Memories
Ē...Jums pastkaste vaļā
Sep. 10., 2016 | 10:12 am
music: Hipnotiski šamaņi
Ļoti patīk J.Daugavieša veidotie "100 ieraksti" Latvijas pagrīdes albumu apskati FB, tomēr "Dzelteno pastnieku" fenomena apjausmai, šķiet, vēl aizvien neesmu nobriedis ne morāli, ne kā citādi. Dīvaini, jo NSRD uzreiz iepatikās. Nez, varbūt tāpēc, ka bērnībā sencim bija pāris gabali lentēs ("Augu nakti" un "Caurā tumba", "Kabinets"), tie ļoti patika. Vēlāk, jau apm. 20+ gadu jaunumā, iegūstot šamējo pilnmetrāžas albumus, izdzīvoju pat NSRD fanošanas fāzi. "Manowar" ieraksti sāka pārklāties ar putekļu kārtu.
Lai kā arī būtu, apskati ir iedvesmojoši, varbūt kāds atklāj sev ko patīkamu un interesantu:
https://www.facebook.com/zemnieks/media _set?set=a.10153387853002504.1073741859.6 23382503&type=3&pnref=story
Lai kā arī būtu, apskati ir iedvesmojoši, varbūt kāds atklāj sev ko patīkamu un interesantu:
https://www.facebook.com/zemnieks/media
Link | ieķērkt | Add to Memories
Laba daudz laikam nevajag
Sep. 10., 2016 | 12:52 am
Interesanti, piefiksēju, ka ĒK šogad pagaidām bijuši veseli četri koncerti, Vārnai laikam divi - viens 2.janvārī, otrs kopā ar Claustrum, pirms Jāņiem. Kopumā ņemot, šķiet forši, ka iespējams katru koncertu atcerēties, kur bijis, kādā sakarā, un, kas pats svarīgākais - ikviens koncerts bijis kā Notikums, tādi kā svētki, un nevienas izgāšanās - sevišķi pēdējos trijos (:D) ĒK koncertos muzicēšanu izjūtu organiskāk, nekā, iespējams, vispār līdz šim esmu izjutis skatuves "karjerā". Parādījies patīkams satraukums pirms uzstāšanās, sajūta, ka esam koncertos "uz viena viļņa", pat neskatoties uz to, ka ne vienmēr sanācis normāli samēģināt. Tāda forša viegluma sajūta. Tā bija Igaunijā, kur spēlējām zem vecām ābelēm pieciem cilvēkiem, dārzā, pa kuru droši vien pastaigājies Arvo Perts, tā bija arī šovakar Depo. Baudīšana. Nez, dažreiz šķiet, ka to kaifu esmu apjautis tikai pavisam nesen, vai arī vienkārši ieraudzījis citā gaismā. Varbūt kaut kāds rūdījuma un pieredzes mikslis, varbūt nezibēgama kaut kādu hormonu pastiprināta izdalīšanās šajā dzīves posmā. Varbūt nav vairs alkohola, kas tomēr to visu kaut kā mazliet savādāku rādīja, nezinu, mūzika un muzicēšana jau patīk tāpat kā bērnībā.
Tagad, gatavojties Nefolka Zyklon Mannaz 2XX16, esmu mazliet satraucies, jo laikam būs pirmā uzstāšanās pavisam solo. Nekad neesmu sevi izjutis kā dziesminieku, tādu ļoti individuālu, vienmēr vajadzējis vismaz kādu, kas vismaz piegrabina zvaniņu un pastāv blakus. Bet gan dievi būs vēlīgi, un tad jau redzēs.
Tagad, gatavojties Nefolka Zyklon Mannaz 2XX16, esmu mazliet satraucies, jo laikam būs pirmā uzstāšanās pavisam solo. Nekad neesmu sevi izjutis kā dziesminieku, tādu ļoti individuālu, vienmēr vajadzējis vismaz kādu, kas vismaz piegrabina zvaniņu un pastāv blakus. Bet gan dievi būs vēlīgi, un tad jau redzēs.