CIKLOPA KALEIDOSKOPS - es protu bez ironijas

spēlēt kokli (tipa) un neko nemācēt (to es protu perfekti). ā, vēl dumi smaidīt. vēl es protu nepārliecinoši muldēt par dzīvi un celt gaisa pilis. pat lembim nav tik daudz apslēpto īpašumu, cik man. un skuju - neviena hujakš iestāde tās neatradīs, pat ja mani nosvēpēs, jo tas viss ir manā galvā un tikai manā. toties vakar es pirmo reizi mūžā nomainīju durvju kliņķi. pats. un vēl nav izļurkājies. tas nav manā galvā. dažreiz gan šķiet debili, ka tu spēj kko izdarīt tikai tad, kad tas patiesi, pēc paša domām, nepieciešams. tas gan ne vienmēr ir forši. es nāku no nenovīdīgas, nabadzīgas ģimenes, kur māte ir histēriķe un tēvs - gatera strādnieks, algagoliķis un DIY. mans tēvs reiz lika man pašam nomainīt salauzto durvju kliņķi, kuru es kkādā histērijā tiešām biju salauzis. man nekas nesanāca un es teicu, ka nahuj, man būs tik daudz $, ka man nahuj pašam nekas nebūs jādara. pasviedīšu kapeikas un cilvēciņi kko izdarīs.
tagad man ir skaista un gudra sieva, mūzikas grupa, jumts virs galvas, un mīlestība uz savu dzimteni. es vedu veselīgu dzīvesveidu un neienīstu krievus. man šķiet, tas nav maz. nav, protams, arī daudz, tomēr maniem vecākiem tā visa nebija (patiesībā bija, un vrb pat vairāk nekā man, tikai viņi to visu sadirsa). toties tagad es zinu, ka varu nomainīt durvju kliņķi. pats. un pēc tam uzspēlēt kokli. arī pats.