CIKLOPA KALEIDOSKOPS

Cilvēks pērk coca-cola un skatās derīguma termiņu - es smejos.
Grūta sieviete izvēlas vismazāk aso ēdienu un nopērk Coca-cola - nezinu, smieties, vai skumji nopūsties.
Divi cilvēki paņem vienu 0,2 Prosecco un divas glāzes - nezinu, smieties vai raudāt par izšķiestu $ un velti sakairinātām smadzenēm, garšas kārpām - tā jau kā pērkama mīla bez baudas virsotnes.

Saruna:
-Vai jums ir latē?
-Nē.
-Vai jums ir kapučīno?
-Nē.
-Kas tad jums vispār ir?
-Melna kafija, arī tējas. Var ar pienu, var ar cukuru, var bez.
Īgni savilkta seja, vienu brīdi pat šķiet, ka cilvēkam kļuvis slikti, tad pargiešanās pa 180 grādiem un ārā pa durvīm. Es smejos un priecājos. Re, cik mums tomēr laba dzīve - ir taču tik daudz izvēļu!

Atcerējos, ka videnē Imants Daksis bija izgājis kaut kādu testu (toreiz vēl nebija testu netā, ja bija, tad vismaz ne tādos kvantumos), kāda tipa cilvēks tu esi - Austrumu vai Rietumu, kaut kas no šīs sērijas varētu būt:

http://www.nlpcentrs.lv/lv/laika_planosana/ka_cilveks_jut_laiku

Kad izrādījās, ka man sanāk Rietumu tips, klusībā skumu, jo ļoti maz pietrūka līdz Austrumu. Austrumu šķita māksleniecisksāks, brīvāks. Beidziet, es taču rakstīju dzeju un sacerēju, dziesmas un graizīju rokas! Tas nebija taisnīgi!
Ja tā padomā, dažreiz šķiet, ka neesmu ņe riba, ņe mjasa, jo ko līdz būt precīzam, ja tāpat daudz ko līdz galam nepabeidz, piem., n-tās līdz galam neizlasītās grāmatas?
Re, pat Jāņa Atklāsmes grāmatā ir teikts:
"15 Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts.
16 Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes."
Nu, un ko tādam izspļautam darīt?
Iespējams, esmu mediators.

Pēdējās nedēļas laikā brīžiem uznāk vēlme "iekonservēties" "OM" stāvoklī. Nebūt nekam, bet būt visam vienlaikus, uztvert un saprast visu, bet necensties un nejust vēlmi uzurpatoriski iejaukties, skaidrot, pamācīt, dalīties pieredzē. Ļaut visam notik, kā notiek, nejust malā stāvētāja kluso "atbildību" censties izprast, nejust "vainas apziņu", ja nav izdevies kaut mazliet palīdzēt. Pārtraukt dalīt "pareizajā" un "nepareizajā", aizpūst savu Ego pa gaisu. Nepriecāties, nebēdāt, nedomāt par sasniegumiem vai par to, kas varētu tikt sasniegts, bet nez kāpēc nav ticis. Nedomāt, kā samierināties ar savu nenozīmību un, vēl jo vairāk - ar savu nozīmību, - pārstāt domāt visās šajās kategorijās vismaz vienu diennakti.
Kaut kāda "uz cita viļņa" sajūta, un nevar saprast, vai tas ir no kaut kā nogurums, notrulināšanās pakāpe, viedums vai slinkums. Ko darīt, kad gribas ironizēt par īgņām, pīkstētājiem, pārlieku pozitīvajiem, pasauli un cilvēci mīlošajiem, un tai pat laikā sarkastiski skatīties pašam uz šīm pretrunīgajām vēlmēm? Ko darīt, kad izteiciens "no sevis neaizbēgsi" derdzas līdz mielēm, jo vienlaikus šķiet patiess un tai pat laikā tik ļoti demagoģisks?
Un tikai miegā runājošie viņu zina, kā ir tai "OM" stāvoklī būt, un kurā brīdī tas "ieslēdzas" vai vienkārši turpinās.