"Veiksmes stāsts" vai "pirdiens vējā"?
Aug. 17., 2016 | 05:05 am
No:: vaarna
Nedz viens, nedz otrs no šiem izteicieniem man nepatīk, uzreiz asociējas ar konkrētiem cilvēkiem, kas to savulaik lietojuši, bet ne jau izteicieni vainīgi. Un cilvēki? Vai tad tie arī vainīgi? "Katrs pats savas laimes un vainības kalējs," tā, iespējams, būtu teicis mans vecaistēvs.
Izlasot šo stāstu/interviju, es varētu ar slēptu skaudību sacīt, pēc iespējas mazāk liekot manīt, ka patiesībā daudz kur manas un šī džeka domas sakrīt ar manām:
- re, kāds malacis - cilvēks realizē savu sapni, dzīvo, kā grib, sapratis Būtību, dzīvo saskaņā ar Dabu un Visuma likumiem, var jau būt, es arī kādreiz...kas to lai zina...bet es jau neesmu arī gluži tāds...
vai arī, ar atklātu skaudību, cenšoties nemanāmi uzsvērt savu knapo maskulīnismu un pārpravietiskojot:
- hā, nu, protams, ļubriks sapelnījis un pelna ahujenno piķi un tagad gudri vālē par kosmosu, matiem-antenām un vēl šitā pieaugušu cilvēku salīdzināšana ar apbižotiem bērniem - kaut kas jau dzirdēts, atgremots un pedolācisks tajā visā, eu, nu cik var?!
"Labi, spokus pie malas, ejam meklēt skeletus, jo no tiem gan var saķert slimības, pat gonoreju, par citām nemaz nerunājot," šķiet, kaut kā tamlīdzīgi teica mans vecaistēvs, kad viņam bija apnikusies runāšana riņķī un apkārt ap Pasaules stabu.
Ko un cik daudz reāli es tieši zinu par šo cilvēku? Tikai tik daudz, cik izlasījis šai stāstā/intervijā un tik daudz, cik sanācis šo cilvēku novērot viņa neregulārajos ierašanās brīžos - viņa izturēšanās, runas un gērbšanās veidu, ko un cik daudz viņš ēd, cik $ atļaujas iztērēt vienā reizē, ar kādiem cilvēkiem pārsvarā viņš komunicē - patiesībā nemaz ne tik maz, lai izdarītu savus(!) secinājumus, radītu savus(!) priekšstatus un pietiekami maz, lai pamatīgi izgāztos, ja šos secinājumus, priekšstatus ar pārliecību kādam sāktu klārēt. Pēc notikuma ar video, kurā, izrādās, dievam žēl, viss bijis samontēts, bet es to pat sākumā nepamanīju, esmu kļuvis uzmanīgāks, vārdu sakot, domāju, neesmu vienīgais uz šīs planētas, kam patīk redzēt to, ko gribētu redzēt un, iespējams, piedzīvot pats (bet to es neesmu teicis):
https://www.youtube.com/watch?v=wsVphW7
Nerunājošo mērkaķu valodu es tiešām saprotu sliktāk nekā runājošo, līdz ar to neesmu vairs pārliecināts, vai tiešām viens primāts stāsta otram, cik slikti viņam iet, un vai otrs primāts patiešām to saprot, vai abi tikai priecājas par mūsdienu technoloģijas iespējām. Līdz ar to nevaru būt pārliecināts, ka cilvēkam, kas dzīvo pie dabas krūts, viss dzīvē patiešām ir ok, vai tiešām ir tāda harmonijas un pārlaimes sajūta nepartraukti. Protams, ka nav - ir jāmaksā zemes nodoklis, alimenti sievai, jāpalīdz uzturēt bērni, jāsaskaņo būvniecība, visi papīri, arī nauda benzīnam, lai tiktu no meža uz lielpilsētām(?) un tiri-piri. "Re!" iesaucas mans vectēva gars, "rekur jau skaudībiņa, vēlme, lai citam zeķītes smirdētu vairāk nekā pašam! Re - ironija, sarkasms, vai tik es neredzu šos asniņus jau pabāžam galvas?"
Vectēvs, starp citu, bija tas, kurš man iemācīja nostāties uz galvas. Kad bērnībā es jautāju, vai tiešām cilvēki otrā zemeslodes pusē staigā ar galvu uz leju, viņš noņēma no sienas lielo spoguli un nolika man priekšā: "Ko tu redzi?" Es redzēju sevi. Tad vectēvs apgrieza spoguli kājām gaisā. "Ko tagad tu redzi?" Es atkal redzēju sevi, nekas nebija mainījies. "Nostājies uz galvas!" Kā jau bērniem, man tas pēc pāris mēģinājumiem, ar nelielu vectēva palīdzību, izdevās ātri. "Ko tu tagad redzi?" "Sevi, tikai otrādi." "Bet ja tā uzmanīgāk paskaties?" "Nu, otrādi, bet laikam tāpat, tikai istaba otrādi." "Tu gribētu labāk staigāt uz rokām vai uz kājām?" "Nezinu, laikam, kā vieglāk." "Nu, tad uz rokām vai kājām?" "Uz kājām laikam." "Kāpēc?" "Vieglāk." "Uz rokām nemaz nav grūtāk, tikai tu nemāki." "Kā var iemācīties?" "Ņem un staigā, ja nav slinkums, tad redzēs. Bet tad tev būs jāmācās arī viss cits darīt otrādi. Par čurāšanu un kakāšanu nemaz nerunājot." Kopš tās reizes izlēmu tomēr staigāt uz kājām, lai arī dažreiz ir sajūta, ka pārāk ilgi aizraujos ar sūdīgu un nevajadzīgu stāvēšanu uz galvas. "Re!" atkal vectēva gars saka, "rekur jau met plinti krūmos, kā kaut kas nesanāk! Tu domā, tā tava stāvēšana uz galvas kādam ir vajadzīga, vēl pie tam tik sūdīgā izpildījumā? Dari to, kas tev sanāk vislabāk, sliktākajā gadījumā vismaz to, kas sanāk ciešami!" Es domāju, cilvēks stāstā/intervijā/dzīvē tiešām dara to, kas viņam sanāk vislabāk, vismaz uz doto brīdi, iespējams, uz mūžiem, atšķirība tikai tajā, ka mēs par to zinām. Viens no, es domāju, miljoniem šāda veida stāstu ar tipa laimīgām beigām. Kāpēc tipa laimīgām? Nu, man šķiet, ka beigu jau nekad nav, par sākumu neesmu pārliecināts, un, kas būs tālāk, to zina vien miegā runājoši cilvēki. O, filosofs, mistiķis, dzejnieks ieslēdzās, vectēvs to sauktu par muldēšanu. Viņš necieta arī to izteicienu par divām stabilām lietām, kas katra cilvēka dzīvē notiek, nē, nē, ne jau iemīlēšanās un pirmie meli.
Jautājums, ko mūždien uzdodu sev, un kuru nez kāpēc man atgādināja šis stāsts/intervija, ir: vai tiešām vienmēr jāiegulda milzu laiks, sviedri un puņķi, lai dzīvotu un redzētu pasauli kā pašam tīk? Nē, nē, nepārprotiet, šai gadījumā šis nav jautājums, uzdots formā "ja takaja-sjakaja-osobennaja, mani neviens nesaprot, nenovērtē, esmu brīvmākslenieks-dabas bērns, dzimis, lai patiesībā dzīvotu Tibetas klosterī un levitētu prieka pēc". Un tomēr es reāli nespēju iebraukt, kāpēc dažreiz (uzsveru - dažreiz ("Re!" atkal mans vectēva gars, "rekur atkal sevis pašniecināšana: "Nu ko tad es, es jau neko!"")) man tā koka lapa vai tas zāles stiebrs liekas tik varens savā šķietamā trauslumā un katrs saulriets tik neatkārtojams (to es speciāli, bet nav jau dooma bez uguns). Paskaties, cik viegli Sīgals ar vienu pirkstu atskalda piecus piedzērušus tēvaiņus ar alus vēderiem - tik neizskaidrojami un reizē vienkārši tas no malas šķiet. Jā, jā, tas ir tepat, pavisam tuvu, bet arī tik tālu un tipa neaizsniedzami. Mūsdienās nekas neesot neaizsniedzams - aha, paprovē iekost elkonī. Gan jau arī to kāds spēj.
Bezgalīgā cilvēkmīlestības tēma, kas arī tiek pabružāta stāstā/intervijā arī atausina atmiņā jautājumu sev: kāpēc man tik daudzi cilvēki nepatīk, bet to saujiņu, kas ļoti patīk, bieži iztēlojos daudz labākus esam, neredzot viņu trūkumus? Tādas divas galējības - vai nu neargumentēts riebums emociju līmenī vai tikpat neargumentētas simpātijas, un absolūts empātijas trūkums abos gadījumos. Atzīšanās, ka esi egoists, laikam sen jau vairs nav modē, tad nu iztiksim bez tā un sauksim to laikam par, nez, "dzīvoju, kā man izdevīgāk un patīkamāk"? Heirēka! Man šķiet, ka cilvēks stāstā/intervijā varētu pavisam vienkārši dzīvot pēc šāda principa, tomēr diez vai to kāds dēvētu ar šādiem apzīmējumiem, jo tas neskan, nu, kā lai saka, ja teikšu "apgaroti", izklausīsies, ka ironizēju, kas nebūt tā nav, bet gan jau sapratāt. Bet tas viss jau, kā to spoguli pagriež - istaba paliek tā pati, bet bla-bla-bla. Sapinos, šito vajadzētu izskaust. Toties beidzot godīgi.
Dažreiz pašam šķiet, ka dzīvot ar apziņu un pārliecību "man ir tik, cik man vajag, man tiešām nevajag daudz," paša gadījumā ir liela liekulība. Kad no malas pasaka konkrētā brīdī ar konkrētiem piemēriem, tad ir tā "nu, bļe, reāli, cik var pļūtīt, patiesībā manas prasības ir augstas un Tibetas klosterī es jau pārkāpjot pār slieksni kļūtu par rekordātrumā mumificējušos primātu un pēdējā izelpā pieprasītu, lai mani apzeltī". Labi, pārspīlēts pašjoks. Tāds "pirts-dīķis" sindroms.
Es daudz varētu vēl bubināt, bet, ja kāds ticis tik tālu, paldies, zemāk norāde uz stāstu/interviju, kuru izlasīju tik tādēļ, ka, nav svarīgi, tie, kas lasīja augstākrakstīto, izdarīs secinājumus, kādēļ.
Kaut kas skaists vēl nobeigumam, izklausīsies pēc ironijas, bet tā nebūs. Ceru, ka šī intervija palīdzēs grūtos brīžos izlobīt kaut ko priekš sevis tiem dažreiz bēdubrāļiem, kam asinīs pagausties tādā garā kā "jā, es jau arī tāpat domāju, bet nu...un nez vai man to vajag un, ja vajag, vai tieši tādā izpausmē"(!). Vectēva gars klusē. Tātad laikam nemaz tik daudz nesadirsu. Iespējams, viņš tādā brīdī kā šis, teiktu, lai katrs iet un dara savu darāmo, un dara to labi, vai kaut ko tādā garā. Nemaz jau tik daudz viņam to aforismu nebija, kā varētu šķist.
http://www.talsuvestis.lv/lv/zinas/pasa
Izlasot šo stāstu/interviju, es varētu ar slēptu skaudību sacīt, pēc iespējas mazāk liekot manīt, ka patiesībā daudz kur manas un šī džeka domas sakrīt ar manām:
- re, kāds malacis - cilvēks realizē savu sapni, dzīvo, kā grib, sapratis Būtību, dzīvo saskaņā ar Dabu un Visuma likumiem, var jau būt, es arī kādreiz...kas to lai zina...bet es jau neesmu arī gluži tāds...
vai arī, ar atklātu skaudību, cenšoties nemanāmi uzsvērt savu knapo maskulīnismu un pārpravietiskojot:
- hā, nu, protams, ļubriks sapelnījis un pelna ahujenno piķi un tagad gudri vālē par kosmosu, matiem-antenām un vēl šitā pieaugušu cilvēku salīdzināšana ar apbižotiem bērniem - kaut kas jau dzirdēts, atgremots un pedolācisks tajā visā, eu, nu cik var?!
"Labi, spokus pie malas, ejam meklēt skeletus, jo no tiem gan var saķert slimības, pat gonoreju, par citām nemaz nerunājot," šķiet, kaut kā tamlīdzīgi teica mans vecaistēvs, kad viņam bija apnikusies runāšana riņķī un apkārt ap Pasaules stabu.
Ko un cik daudz reāli es tieši zinu par šo cilvēku? Tikai tik daudz, cik izlasījis šai stāstā/intervijā un tik daudz, cik sanācis šo cilvēku novērot viņa neregulārajos ierašanās brīžos - viņa izturēšanās, runas un gērbšanās veidu, ko un cik daudz viņš ēd, cik $ atļaujas iztērēt vienā reizē, ar kādiem cilvēkiem pārsvarā viņš komunicē - patiesībā nemaz ne tik maz, lai izdarītu savus(!) secinājumus, radītu savus(!) priekšstatus un pietiekami maz, lai pamatīgi izgāztos, ja šos secinājumus, priekšstatus ar pārliecību kādam sāktu klārēt. Pēc notikuma ar video, kurā, izrādās, dievam žēl, viss bijis samontēts, bet es to pat sākumā nepamanīju, esmu kļuvis uzmanīgāks, vārdu sakot, domāju, neesmu vienīgais uz šīs planētas, kam patīk redzēt to, ko gribētu redzēt un, iespējams, piedzīvot pats (bet to es neesmu teicis):
https://www.youtube.com/watch?v=wsVphW7
Nerunājošo mērkaķu valodu es tiešām saprotu sliktāk nekā runājošo, līdz ar to neesmu vairs pārliecināts, vai tiešām viens primāts stāsta otram, cik slikti viņam iet, un vai otrs primāts patiešām to saprot, vai abi tikai priecājas par mūsdienu technoloģijas iespējām. Līdz ar to nevaru būt pārliecināts, ka cilvēkam, kas dzīvo pie dabas krūts, viss dzīvē patiešām ir ok, vai tiešām ir tāda harmonijas un pārlaimes sajūta nepartraukti. Protams, ka nav - ir jāmaksā zemes nodoklis, alimenti sievai, jāpalīdz uzturēt bērni, jāsaskaņo būvniecība, visi papīri, arī nauda benzīnam, lai tiktu no meža uz lielpilsētām(?) un tiri-piri. "Re!" iesaucas mans vectēva gars, "rekur jau skaudībiņa, vēlme, lai citam zeķītes smirdētu vairāk nekā pašam! Re - ironija, sarkasms, vai tik es neredzu šos asniņus jau pabāžam galvas?"
Vectēvs, starp citu, bija tas, kurš man iemācīja nostāties uz galvas. Kad bērnībā es jautāju, vai tiešām cilvēki otrā zemeslodes pusē staigā ar galvu uz leju, viņš noņēma no sienas lielo spoguli un nolika man priekšā: "Ko tu redzi?" Es redzēju sevi. Tad vectēvs apgrieza spoguli kājām gaisā. "Ko tagad tu redzi?" Es atkal redzēju sevi, nekas nebija mainījies. "Nostājies uz galvas!" Kā jau bērniem, man tas pēc pāris mēģinājumiem, ar nelielu vectēva palīdzību, izdevās ātri. "Ko tu tagad redzi?" "Sevi, tikai otrādi." "Bet ja tā uzmanīgāk paskaties?" "Nu, otrādi, bet laikam tāpat, tikai istaba otrādi." "Tu gribētu labāk staigāt uz rokām vai uz kājām?" "Nezinu, laikam, kā vieglāk." "Nu, tad uz rokām vai kājām?" "Uz kājām laikam." "Kāpēc?" "Vieglāk." "Uz rokām nemaz nav grūtāk, tikai tu nemāki." "Kā var iemācīties?" "Ņem un staigā, ja nav slinkums, tad redzēs. Bet tad tev būs jāmācās arī viss cits darīt otrādi. Par čurāšanu un kakāšanu nemaz nerunājot." Kopš tās reizes izlēmu tomēr staigāt uz kājām, lai arī dažreiz ir sajūta, ka pārāk ilgi aizraujos ar sūdīgu un nevajadzīgu stāvēšanu uz galvas. "Re!" atkal vectēva gars saka, "rekur jau met plinti krūmos, kā kaut kas nesanāk! Tu domā, tā tava stāvēšana uz galvas kādam ir vajadzīga, vēl pie tam tik sūdīgā izpildījumā? Dari to, kas tev sanāk vislabāk, sliktākajā gadījumā vismaz to, kas sanāk ciešami!" Es domāju, cilvēks stāstā/intervijā/dzīvē tiešām dara to, kas viņam sanāk vislabāk, vismaz uz doto brīdi, iespējams, uz mūžiem, atšķirība tikai tajā, ka mēs par to zinām. Viens no, es domāju, miljoniem šāda veida stāstu ar tipa laimīgām beigām. Kāpēc tipa laimīgām? Nu, man šķiet, ka beigu jau nekad nav, par sākumu neesmu pārliecināts, un, kas būs tālāk, to zina vien miegā runājoši cilvēki. O, filosofs, mistiķis, dzejnieks ieslēdzās, vectēvs to sauktu par muldēšanu. Viņš necieta arī to izteicienu par divām stabilām lietām, kas katra cilvēka dzīvē notiek, nē, nē, ne jau iemīlēšanās un pirmie meli.
Jautājums, ko mūždien uzdodu sev, un kuru nez kāpēc man atgādināja šis stāsts/intervija, ir: vai tiešām vienmēr jāiegulda milzu laiks, sviedri un puņķi, lai dzīvotu un redzētu pasauli kā pašam tīk? Nē, nē, nepārprotiet, šai gadījumā šis nav jautājums, uzdots formā "ja takaja-sjakaja-osobennaja, mani neviens nesaprot, nenovērtē, esmu brīvmākslenieks-dabas bērns, dzimis, lai patiesībā dzīvotu Tibetas klosterī un levitētu prieka pēc". Un tomēr es reāli nespēju iebraukt, kāpēc dažreiz (uzsveru - dažreiz ("Re!" atkal mans vectēva gars, "rekur atkal sevis pašniecināšana: "Nu ko tad es, es jau neko!"")) man tā koka lapa vai tas zāles stiebrs liekas tik varens savā šķietamā trauslumā un katrs saulriets tik neatkārtojams (to es speciāli, bet nav jau dooma bez uguns). Paskaties, cik viegli Sīgals ar vienu pirkstu atskalda piecus piedzērušus tēvaiņus ar alus vēderiem - tik neizskaidrojami un reizē vienkārši tas no malas šķiet. Jā, jā, tas ir tepat, pavisam tuvu, bet arī tik tālu un tipa neaizsniedzami. Mūsdienās nekas neesot neaizsniedzams - aha, paprovē iekost elkonī. Gan jau arī to kāds spēj.
Bezgalīgā cilvēkmīlestības tēma, kas arī tiek pabružāta stāstā/intervijā arī atausina atmiņā jautājumu sev: kāpēc man tik daudzi cilvēki nepatīk, bet to saujiņu, kas ļoti patīk, bieži iztēlojos daudz labākus esam, neredzot viņu trūkumus? Tādas divas galējības - vai nu neargumentēts riebums emociju līmenī vai tikpat neargumentētas simpātijas, un absolūts empātijas trūkums abos gadījumos. Atzīšanās, ka esi egoists, laikam sen jau vairs nav modē, tad nu iztiksim bez tā un sauksim to laikam par, nez, "dzīvoju, kā man izdevīgāk un patīkamāk"? Heirēka! Man šķiet, ka cilvēks stāstā/intervijā varētu pavisam vienkārši dzīvot pēc šāda principa, tomēr diez vai to kāds dēvētu ar šādiem apzīmējumiem, jo tas neskan, nu, kā lai saka, ja teikšu "apgaroti", izklausīsies, ka ironizēju, kas nebūt tā nav, bet gan jau sapratāt. Bet tas viss jau, kā to spoguli pagriež - istaba paliek tā pati, bet bla-bla-bla. Sapinos, šito vajadzētu izskaust. Toties beidzot godīgi.
Dažreiz pašam šķiet, ka dzīvot ar apziņu un pārliecību "man ir tik, cik man vajag, man tiešām nevajag daudz," paša gadījumā ir liela liekulība. Kad no malas pasaka konkrētā brīdī ar konkrētiem piemēriem, tad ir tā "nu, bļe, reāli, cik var pļūtīt, patiesībā manas prasības ir augstas un Tibetas klosterī es jau pārkāpjot pār slieksni kļūtu par rekordātrumā mumificējušos primātu un pēdējā izelpā pieprasītu, lai mani apzeltī". Labi, pārspīlēts pašjoks. Tāds "pirts-dīķis" sindroms.
Es daudz varētu vēl bubināt, bet, ja kāds ticis tik tālu, paldies, zemāk norāde uz stāstu/interviju, kuru izlasīju tik tādēļ, ka, nav svarīgi, tie, kas lasīja augstākrakstīto, izdarīs secinājumus, kādēļ.
Kaut kas skaists vēl nobeigumam, izklausīsies pēc ironijas, bet tā nebūs. Ceru, ka šī intervija palīdzēs grūtos brīžos izlobīt kaut ko priekš sevis tiem dažreiz bēdubrāļiem, kam asinīs pagausties tādā garā kā "jā, es jau arī tāpat domāju, bet nu...un nez vai man to vajag un, ja vajag, vai tieši tādā izpausmē"(!). Vectēva gars klusē. Tātad laikam nemaz tik daudz nesadirsu. Iespējams, viņš tādā brīdī kā šis, teiktu, lai katrs iet un dara savu darāmo, un dara to labi, vai kaut ko tādā garā. Nemaz jau tik daudz viņam to aforismu nebija, kā varētu šķist.
http://www.talsuvestis.lv/lv/zinas/pasa