CIKLOPA KALEIDOSKOPS - Distances

I

Saduguši taureņi farizeji
smagiem scepteriem rokās
stumj laivas dziļāk upes nepielūdzamā straumē

Mēs gan vēl stāvam krastos un lūdzamies
lai arī mušas dažbrīd tik riebīgi traucē
kā dažreiz rīta krosu skrienošu jaunieti
sen apnikušas kaimiņienes labrīt
kā iet taviem vecākiem un brāļiem un māsām
tur kapu kalnā
kad beidzot grasies apciemot viņus?

Nakts sen jau kā klāt
un taureņi veras zvaigznēs
saduguši, novalkātiem spārniem
viņi ieskatās upes atblāzmā debesīs
un milzīgas distances apmērā apjauš,
ka atkal ir tārpi, rijīgi tārpi.

Mēs gan stāvam vēl krastos un lūdzamies
priecīgi un neredzami
jo lūgties ir milzu kauns
zvaignes draudzīgi mirkšķina
viņas mūs saprot, vienīgi viņas, cēlas, jo tālas.

II

Tu paņēmi saules nimbu,
kas karājās virs Kaspijas jūras,
un apliki ap kaklu.
Nātru svārkos tērptai tev
šādas rotas izskatījās liekas.

Tas viss ir tādi nieki,
tu sacīji un sanaidoji tautas,
tad raudāji ilgi un vēri krelles,
līdz pirksti neklausīja.

Pamalē neredzami plosījās kari
tik vienmuļi itin kā stādītu puķes.
Bet mums bija miers.
Ilgs un bezgalīgs, bezjēdzīgs miers.

2016.g. 13.sept.