CIKLOPA KALEIDOSKOPS

Nedz viens, nedz otrs no šiem izteicieniem man nepatīk, uzreiz asociējas ar konkrētiem cilvēkiem, kas to savulaik lietojuši, bet ne jau izteicieni vainīgi. Un cilvēki? Vai tad tie arī vainīgi? "Katrs pats savas laimes un vainības kalējs," tā, iespējams, būtu teicis mans vecaistēvs.
Izlasot šo stāstu/interviju, es varētu ar slēptu skaudību sacīt, pēc iespējas mazāk liekot manīt, ka patiesībā daudz kur manas un šī džeka domas sakrīt ar manām:
- re, kāds malacis - cilvēks realizē savu sapni, dzīvo, kā grib, sapratis Būtību, dzīvo saskaņā ar Dabu un Visuma likumiem, var jau būt, es arī kādreiz...kas to lai zina...bet es jau neesmu arī gluži tāds...
vai arī, ar atklātu skaudību, cenšoties nemanāmi uzsvērt savu knapo maskulīnismu un pārpravietiskojot:
- hā, nu, protams, ļubriks sapelnījis un pelna ahujenno piķi un tagad gudri vālē par kosmosu, matiem-antenām un vēl šitā pieaugušu cilvēku salīdzināšana ar apbižotiem bērniem - kaut kas jau dzirdēts, atgremots un pedolācisks tajā visā, eu, nu cik var?!
"Labi, spokus pie malas, ejam meklēt skeletus, jo no tiem gan var saķert slimības, pat gonoreju, par citām nemaz nerunājot," šķiet, kaut kā tamlīdzīgi teica mans vecaistēvs, kad viņam bija apnikusies runāšana riņķī un apkārt ap Pasaules stabu.
Ko un cik daudz reāli es tieši zinu par šo cilvēku? Tikai tik daudz, cik izlasījis šai stāstā/intervijā un tik daudz, cik sanācis šo cilvēku novērot viņa neregulārajos ierašanās brīžos - viņa izturēšanās, runas un gērbšanās veidu, ko un cik daudz viņš ēd, cik $ atļaujas iztērēt vienā reizē, ar kādiem cilvēkiem pārsvarā viņš komunicē - patiesībā nemaz ne tik maz, lai izdarītu savus(!) secinājumus, radītu savus(!) priekšstatus un pietiekami maz, lai pamatīgi izgāztos, ja šos secinājumus, priekšstatus ar pārliecību kādam sāktu klārēt. Pēc notikuma ar video, kurā, izrādās, dievam žēl, viss bijis samontēts, bet es to pat sākumā nepamanīju, esmu kļuvis uzmanīgāks, vārdu sakot, domāju, neesmu vienīgais uz šīs planētas, kam patīk redzēt to, ko gribētu redzēt un, iespējams, piedzīvot pats (bet to es neesmu teicis):
https://www.youtube.com/watch?v=wsVphW7jVgc
Nerunājošo mērkaķu valodu es tiešām saprotu sliktāk nekā runājošo, līdz ar to neesmu vairs pārliecināts, vai tiešām viens primāts stāsta otram, cik slikti viņam iet, un vai otrs primāts patiešām to saprot, vai abi tikai priecājas par mūsdienu technoloģijas iespējām. Līdz ar to nevaru būt pārliecināts, ka cilvēkam, kas dzīvo pie dabas krūts, viss dzīvē patiešām ir ok, vai tiešām ir tāda harmonijas un pārlaimes sajūta nepartraukti. Protams, ka nav - ir jāmaksā zemes nodoklis, alimenti sievai, jāpalīdz uzturēt bērni, jāsaskaņo būvniecība, visi papīri, arī nauda benzīnam, lai tiktu no meža uz lielpilsētām(?) un tiri-piri. "Re!" iesaucas mans vectēva gars, "rekur jau skaudībiņa, vēlme, lai citam zeķītes smirdētu vairāk nekā pašam! Re - ironija, sarkasms, vai tik es neredzu šos asniņus jau pabāžam galvas?"
Vectēvs, starp citu, bija tas, kurš man iemācīja nostāties uz galvas. Kad bērnībā es jautāju, vai tiešām cilvēki otrā zemeslodes pusē staigā ar galvu uz leju, viņš noņēma no sienas lielo spoguli un nolika man priekšā: "Ko tu redzi?" Es redzēju sevi. Tad vectēvs apgrieza spoguli kājām gaisā. "Ko tagad tu redzi?" Es atkal redzēju sevi, nekas nebija mainījies. "Nostājies uz galvas!" Kā jau bērniem, man tas pēc pāris mēģinājumiem, ar nelielu vectēva palīdzību, izdevās ātri. "Ko tu tagad redzi?" "Sevi, tikai otrādi." "Bet ja tā uzmanīgāk paskaties?" "Nu, otrādi, bet laikam tāpat, tikai istaba otrādi." "Tu gribētu labāk staigāt uz rokām vai uz kājām?" "Nezinu, laikam, kā vieglāk." "Nu, tad uz rokām vai kājām?" "Uz kājām laikam." "Kāpēc?" "Vieglāk." "Uz rokām nemaz nav grūtāk, tikai tu nemāki." "Kā var iemācīties?" "Ņem un staigā, ja nav slinkums, tad redzēs. Bet tad tev būs jāmācās arī viss cits darīt otrādi. Par čurāšanu un kakāšanu nemaz nerunājot." Kopš tās reizes izlēmu tomēr staigāt uz kājām, lai arī dažreiz ir sajūta, ka pārāk ilgi aizraujos ar sūdīgu un nevajadzīgu stāvēšanu uz galvas. "Re!" atkal vectēva gars saka, "rekur jau met plinti krūmos, kā kaut kas nesanāk! Tu domā, tā tava stāvēšana uz galvas kādam ir vajadzīga, vēl pie tam tik sūdīgā izpildījumā? Dari to, kas tev sanāk vislabāk, sliktākajā gadījumā vismaz to, kas sanāk ciešami!" Es domāju, cilvēks stāstā/intervijā/dzīvē tiešām dara to, kas viņam sanāk vislabāk, vismaz uz doto brīdi, iespējams, uz mūžiem, atšķirība tikai tajā, ka mēs par to zinām. Viens no, es domāju, miljoniem šāda veida stāstu ar tipa laimīgām beigām. Kāpēc tipa laimīgām? Nu, man šķiet, ka beigu jau nekad nav, par sākumu neesmu pārliecināts, un, kas būs tālāk, to zina vien miegā runājoši cilvēki. O, filosofs, mistiķis, dzejnieks ieslēdzās, vectēvs to sauktu par muldēšanu. Viņš necieta arī to izteicienu par divām stabilām lietām, kas katra cilvēka dzīvē notiek, nē, nē, ne jau iemīlēšanās un pirmie meli.
Jautājums, ko mūždien uzdodu sev, un kuru nez kāpēc man atgādināja šis stāsts/intervija, ir: vai tiešām vienmēr jāiegulda milzu laiks, sviedri un puņķi, lai dzīvotu un redzētu pasauli kā pašam tīk? Nē, nē, nepārprotiet, šai gadījumā šis nav jautājums, uzdots formā "ja takaja-sjakaja-osobennaja, mani neviens nesaprot, nenovērtē, esmu brīvmākslenieks-dabas bērns, dzimis, lai patiesībā dzīvotu Tibetas klosterī un levitētu prieka pēc". Un tomēr es reāli nespēju iebraukt, kāpēc dažreiz (uzsveru - dažreiz ("Re!" atkal mans vectēva gars, "rekur atkal sevis pašniecināšana: "Nu ko tad es, es jau neko!"")) man tā koka lapa vai tas zāles stiebrs liekas tik varens savā šķietamā trauslumā un katrs saulriets tik neatkārtojams (to es speciāli, bet nav jau dooma bez uguns). Paskaties, cik viegli Sīgals ar vienu pirkstu atskalda piecus piedzērušus tēvaiņus ar alus vēderiem - tik neizskaidrojami un reizē vienkārši tas no malas šķiet. Jā, jā, tas ir tepat, pavisam tuvu, bet arī tik tālu un tipa neaizsniedzami. Mūsdienās nekas neesot neaizsniedzams - aha, paprovē iekost elkonī. Gan jau arī to kāds spēj.
Bezgalīgā cilvēkmīlestības tēma, kas arī tiek pabružāta stāstā/intervijā arī atausina atmiņā jautājumu sev: kāpēc man tik daudzi cilvēki nepatīk, bet to saujiņu, kas ļoti patīk, bieži iztēlojos daudz labākus esam, neredzot viņu trūkumus? Tādas divas galējības - vai nu neargumentēts riebums emociju līmenī vai tikpat neargumentētas simpātijas, un absolūts empātijas trūkums abos gadījumos. Atzīšanās, ka esi egoists, laikam sen jau vairs nav modē, tad nu iztiksim bez tā un sauksim to laikam par, nez, "dzīvoju, kā man izdevīgāk un patīkamāk"? Heirēka! Man šķiet, ka cilvēks stāstā/intervijā varētu pavisam vienkārši dzīvot pēc šāda principa, tomēr diez vai to kāds dēvētu ar šādiem apzīmējumiem, jo tas neskan, nu, kā lai saka, ja teikšu "apgaroti", izklausīsies, ka ironizēju, kas nebūt tā nav, bet gan jau sapratāt. Bet tas viss jau, kā to spoguli pagriež - istaba paliek tā pati, bet bla-bla-bla. Sapinos, šito vajadzētu izskaust. Toties beidzot godīgi.
Dažreiz pašam šķiet, ka dzīvot ar apziņu un pārliecību "man ir tik, cik man vajag, man tiešām nevajag daudz," paša gadījumā ir liela liekulība. Kad no malas pasaka konkrētā brīdī ar konkrētiem piemēriem, tad ir tā "nu, bļe, reāli, cik var pļūtīt, patiesībā manas prasības ir augstas un Tibetas klosterī es jau pārkāpjot pār slieksni kļūtu par rekordātrumā mumificējušos primātu un pēdējā izelpā pieprasītu, lai mani apzeltī". Labi, pārspīlēts pašjoks. Tāds "pirts-dīķis" sindroms.
Es daudz varētu vēl bubināt, bet, ja kāds ticis tik tālu, paldies, zemāk norāde uz stāstu/interviju, kuru izlasīju tik tādēļ, ka, nav svarīgi, tie, kas lasīja augstākrakstīto, izdarīs secinājumus, kādēļ.
Kaut kas skaists vēl nobeigumam, izklausīsies pēc ironijas, bet tā nebūs. Ceru, ka šī intervija palīdzēs grūtos brīžos izlobīt kaut ko priekš sevis tiem dažreiz bēdubrāļiem, kam asinīs pagausties tādā garā kā "jā, es jau arī tāpat domāju, bet nu...un nez vai man to vajag un, ja vajag, vai tieši tādā izpausmē"(!). Vectēva gars klusē. Tātad laikam nemaz tik daudz nesadirsu. Iespējams, viņš tādā brīdī kā šis, teiktu, lai katrs iet un dara savu darāmo, un dara to labi, vai kaut ko tādā garā. Nemaz jau tik daudz viņam to aforismu nebija, kā varētu šķist.

http://www.talsuvestis.lv/lv/zinas/pasaules-slavena-dizaina-izstradataji-pamet-civilizaciju-lai-dzivotu-saskana-ar-dabu/

Mans koks vasarā
mans koks ziemā
mans koks vētrā
mans koks lietū
mans koks ziedošs
mans koks mierinošs
mans koks šalcošs
mans koks domīgs
mans koks bez bēdu
mans koks ar putniem
mans koks ievainots
mans koks laimīgs
mans koks dēstīts
mans koks ar kaķiem
mans koks ar mani
bet es nekad
neesmu bijis un nebūšu
viņa

https://www.youtube.com/watch?v=--7bemJNeG4

Saule ir milzīgs gongs
virs mums
pasaule zvaigājošs zvārgulis
pakārts kaklā

Gongs.
Gribētos vienreiz tā kārtīgi
iebliezt
ar koku, jo rokas
par īsām un mugura līka

iebliezt vienreiz kārtīgi tā
lai skan
tā ka nedzird
kā krakšķ, kad muguru liec
un visapkārt zvaigā

Un vismaz vienu
to visu
izskaņas brīdi
tu mani arī vis
nezvaiztiec

2016.g. 4.-5.aug.

ehhh... ja šitas būtu iznācis tai nepavisam ne tālajā 94-ajā, mēs, septītās klases zeņķi, uz penāļiem un koka lineāliem nerakstītu "ofspring", bet gan PW, smukuma pēc, iespējams, izdaiļojot ar P(o)W(er) un uzzīmētu dunci vai skeletgalvu klāt, un noteikti "ALL OR NOTHING" būtu populārāks sauklis par "NO FUTURE". Bet tad jau tas būtu pavisam cits stāsts un pavisam citi mēs.
Un nemaz nav slikti, ja tev vairs vairs netik sen kā vairs nav 15, bet aizvien atrodas mūzika, pie kuras gribas atkal kratīt pačku, braukt ar skrituļdēli, un kas par to, ka pēdējais kritis nežēlastībā un kļuvis par meinstrīmu - mēs taču to darām savādāk un, iespējams, labāk, vai ne?
Karoče, ko es gribēju pateikt? Kā parasti, pārsvarā neko, klusē un klausies, ja patīk. Un cieni sevi, kā arī citus:

https://www.youtube.com/watch?v=WpIcREWRPUM

Šonakt sapņoju, ka Lenora bļauj uz mani, jo esmu nopircis kkādu pseido vēdisko grāmatu: "Tur tak ideotam skaidrs, ka tās vēdas ir falsifikācija! Re, te, piemēram, vārdam "saule" nepareizs locījums vispār, šeit vienkārši atkārtots skaitlis "viens" dažādos locījumos uz riņķi!" Nācās taisnoties, ka man grāmata patiesībā uzdāvināta, tā īsti neesmu sācis nemaz lasīt, un, drošs paliek nedrošs, pamosties.

milzu gubi virs laukiem neaizdzenami klus',
tur jau nāk Melnmaize muguru līku -
pate vēl sīka, mugurā krusts

nāk itin kā vabalis brīžam, lien līšus,
zemi dažubrīd iegremdē dziļāki pašu par sevi,
vārpām lejup liek liekties nemanāmi, bet tīši

Melnace, Melnmate, Tūkstošvārde
mēma nāk, rībinot Pērkona dārdiem;
drīzi, jau drīzi, veroties mākoņu vārtiem,
mūsu mugurām nolīkt pie zemes nu būs

2016.g.29.jūn.-29.jūl.

uzskatu par nepieļaujamu nepadalīties ar episkāko, ko pēdējā laikā nācies klausīties, un kas nemaz nešķiet smieklīgi. Neesmu pētījis, ceru, ka šis ir viņu vienīgais albums, jo pārāk labs, lai taisītu 2., 3. un n-to atražojumu; tad nu baudiet, kam gribas baudīt:

https://www.youtube.com/watch?v=py6iHvKbDjs&list=RDmjIu6ZoyUwg&index=7

Neesmu akmens, ne ūdens, nezinošs laika,
koks zem pelēkām debesīm, saknēm pazemi mīlošs;
viss ir stiprāks par mani,
mūžīgs ir zaļums un atiezti zobi.

Visam reiz pārziedēt, noziedēt, bālēt, kam pieskaras roka;
pašam nezinot, zagšus vienumēr skatos jaunam pār plecu,
pašam negribot, itin kā nevilšus, tīši atpakaļ skatos.

Viss ir stiprāks par mani,
mūžīgs ir rits, kas ritin uz priekšu;
mūžīgs ir zaļums un atiezti zobi.

Redzējis neesmu, kur vakaros sevi sēj saule,
nedz rītos iz kurienes sevi tā diedzē, -
mūžīga viļņojas jūŗa, tur debesis priekšā meži un kalni.

Viss ir stiprāks par mani,
liels vien es tik, cik atvarā mākoņa atspulgs,
neesmu akmens, ne ūdens, nezinošs laika.
Mūžīgs ir zaļums un atiezti zobi.

2016.g. 21.jūlijs

Visi pēdējā laikā pasākuši braukt uz Tatriem. Nez, kādas lētuma akcijas, Polija un Slovākija arī grasās izstāties no ES, vai vienkārši pēdējais modes vaids?

Ogu un ziedu virtenēm rotāta vasara mirst –
skaistums, kas jālasa, jāvāc pa lauskai vien;
skaistums, kas nolīcis smagi, pats sevim vairs nepietiek,
skaistums, kas pasaulē vienīgais citu pazemot drīkst.

Ogu un ziedu virtenēm rotāta vasara mirst –
aizmirstas raizes un rūpes, ne bēdas vairs nepaliek;
skaistums, kas atļaujas sāpīgi smaidīt un ievainot drīkst,
skaistums, kas rēto pats sevi un mīlīgāks neprotas būt.

Un, kad pērkons kā akla atvada nodimdēs,
kad rokasspiediens kā nezāle dzels,
pie vasaras tukšā kapa mirdzoši sēdēsim mēs
ar asinīm rokās, tumšām un zaļām kā dzelzs.

2016.g. 25.-28.jūn.

LABIE ĻAUDIS

Pants: Piedzied:(lēnāka izspēle, pēd. akk. garāks) I nobeigumā 1.akk. garāks :
I nobeig. II nobeig.
E-0-0-0-0----||-----------|0-0-0--|---------- <--tievākā st.
B-0- 0-0-0--- ||----------|0-0-0--|----------
G-5-5-5^7-5||--------4-- |7-7-5--|7^--0-0-
E-7-7^5-5-5||-0-1-3-5-- |8-7-5--|8-8-7-0-
B-6-5-8-5---||0-1-3-5-- |8-8-5--|8----5-0-
E-8-5-8-5----|0-1-3-5-- |8-10-5-|8----7-0-<--resnākā st.

Turpu–šurpu saliekam laiks,
atvāztas delnas un ziedi, kam mirt;
kam mirt, ja ir kur sevi vēl tvert,
kam tvert, ja ir kur patverties.

Rāmu lāmu pietvīcis gaiss,
līpoši plaksti un uguņu prieks;
prieks, kam jāsadeg, glābtu lai vēl,
kam degt, ja tik vien var aizsvilties.

Tupus-rāpus nolienams ceļš,
sejas, kas nevēlas dusmot un nogurt nekad;
kam gurt, ja nezin, cik tālu vēl,
kam dusmot, ja zina, ka nebeigsies.

Mazu putnu dziesmu dzīts
noveļas liels un neveikls akmens no sirds;
sirds, ko bērza tāsī tīt,
kā akmeni zolē visur nēsāt sev līdz.

2013.g.9.jūn.-2016.g.22.jūn.


MANAS PUSES MEŽI

Manas puses mežu zvēri
samals tevi miltos;
bet, ja labi uzvedīsies,
kažokos tērps sārtos, siltos.

Manas puses mežu putni
izknābs tevim acis;
bet, ja labi uzvedīsies,
skaisti dziedās un uz mūžiem sastings.

Manas puses mežu takas
sajauks tevim galvu;
bet, ja labi uzvedīsies,
līdzēs līdzināt ar zemi pašas sevi.

Manas puses mežu ļaudis
laipni būs un draugi,
un, ja labi uzvedīsies,
atvērs būri un ar dzelzi glaudīs.

2016.g.20.-23.jūn.

-Pašam un Sašam-

Var jau
jūras zvirgzdus kabatās sabērt un
svešumā doties,
valodu savu kamolā tīt,
toties
asināt mēli un nagus trīt
gar svešu, nelaipnu bruģi,
kājslauķi nomīt kā sūdu,
pirms vēlīgas durvis vērt,
dabūt mugurā draudzīgu dunku
un domāties rētu glaudienu esam,
tikai mazliet pret spalvu;
var jau
čīkstēt kā eņģe –
jums te nav rupmaizes, jums te
nav reņģu.

Bet kas ir tev pašam?
Smilts, kas zeķes un kabatas deldē
un dzijas murskulis, iešūts aiz oderes,
ja nu reiz noderēs
pašam un Sašam.

2016.gada 12.jūnijs

-Pirmsjāņu vasara 2016-

Šodien jūras malā visas kafejnīcas ciet.
Vasara nav galā, bet jau gribas projām iet.
Saldējumi nespīd, sautējumi arī ne.
Tukša vējā dejo limonādes pudele.

Labi, ka ir līdzi pāris sviestmaizes
un vēl konservētas zaļās austeres;
sēdīsimies ēnā, ieturēsimies
un uz pirkstu galiem aizlavīsimies.

Pats par sevi skaidrs, ka mūs neredzēs neviens,
tikai pāris nūdisti un vientuļš makšķernieks.

2016.g. 12.jūnijs

Re, pietiek mazliet aizbraukt kaut kur tālāk par Pribaltiķu, un uznāk iedvesma šo to uzrakstīt (pagaidām gan rakstu pārsvarā uz papīra, ceļojuma dieneni par Gruziju, kas sauksies "Piezīmes otrpus koncertafišas" (šai nosaukumā nav nekādu alūziju vai kaut kā, ko vajadzētu meklēt aiz žalūzijām, vārda tiešā nozīmē tika sagrieztas pāri palikušās, vienīgās ĒK solokoncerta koncertafišas un izveidota dari-to-pats klade, kas, protams, jūk ārā, tiklīdz paņem rokā, cik simboliski, vai ne?), kuru, iespējams, arī publicēšu, un, kas zina, kļūšu slavens un pelnīšu naudu, daudz, nostāšos uz kājām, sapratīšu, ko nozīmē viss, kas kaut ko nozīmē, sarakstīšu monogrāfiju, kuras ievadā būs nepilnīga mana biogrāfija, jo tad es vēl aktīvi patērēšu O2 (ar mazo divi), un augstskolās to pasniegs (ne jau O2 ar mazo divi) topošajiem kritiskajiem prātiem. Jau iepriekš paldies, man klintsakmeni neveļiet un pieminekļus neceļiet, mums jau tā ar cietajiem iežiem un klintīm tā, ka žēlabas nāk.).
Labi, jokus pie malas, bet kāpēc gan? Gruzīņiem ir tāds teiciens: "Smejies, līdz vairs neesi spējīgs apēst nevienu hinkāli*".
Tikai trīs vārdos, ko, ne-gruzīns būdams, cilvēks var samācīties no cilvēka, kas ir gruzīns (pat ja tas nav galvenais, kā varētu šķist - katrs lai saliek pēc kārtas pēc patikšanas un ņem, kas tam piederas):
- milzu pacietība (šķiet, tas man nākas visgrūtāk)
- nekautrēšanās (nesaprotu, kāpēc vakar vispār Tbilisi bij' vajadzīga "Apkampiens pa brīvu!" diena, ja viņi jau tā ikdienā bieži staigā (sevišķi veči, nopietni) apkampušies) pilnīgi ne no kā (iespējams, tas nākas vēl visgrūtāk)
- bija vēl kaut kas, bet aizmirsu, gan jau kaut kad atcerēšos, varbūt - to arī var samācīties, nestresot, ja nav pavisam akūti, kā daždien kūtī
- ā, ēst - ēst un baudīt, nelupīt viedtālrunī, nelasīt, vienkārši ēst, kad ēd, un priecāties, cik garšīgi, un, ka vēl daudz hinkāļu palicis, ko ēst, jo negaiss vēl nav beidzies, bet kalnā vēlāk būs jākāpj tik un tā

Pagaidām paldies par uzmanību, madloba!

*Hinkālis jeb hinkali - savdabīgas formas gruzīņu pelmenis, var būt pildīts ar praktiski jebko, pieļaujam, arī ar kāļiem varētu labi garšot

Mums pagaidām
ir divas Korejas un sniegs
- rīma,
un taizemē ražoti peldkostīmi,
kad ejam ūdenim lūgties;

mums pagaidām
ir divas Korejas un neskaitāmas
emocijzīmes, kad grūti
un arī, kad viegli,
kad vajag un arī,
kad ne.

Mums pagaidām
ir divas Korejas katram
- jei bogu!
lai būtu arī
katram sava patiesība, kur jūgties,
un sapiņķējušās mezglu rakstu
kilometrāžas pagultē.

2016.g. 13.janv.-7.apr.

Kad polārbites saulrietā san,
vecs laps sataisa pīpi
un nostājas šķībi ar ēnām
pret horizontu
un pusgadu garu nakti.

Liels, klusējošs putns ir atgriezies.
Un ezers un purvs ir cauraudzis ledu.

Ai, Lelu!

Kad polārbites saulrietā san
un kārēs krāj sniegu,
vecs laps atiež zobus un uzkāpj uz jumta,
cik augstu vien var;
sirds kaļ, kaļ un kaļ,
un kāpnes čīkst čīgi.

Liels, klusējošs putns ir atgriezies.
Un ezers un purvs ir cauraudzis ledu.

Ai, Lelu!

Kad polārbites saulrietā san,
vecs laps dūmus un dziesmas velk debesīs
un ilgojas bezgalīgi.

2015.g.24.nov.-2016.g.6.apr.

Ierakstīts kaut kad sen-sen-sen, pie Ļenas, ar Andžiņa sintezatoru, kad čurāju biksās pie vecā Mortiis, no vienīgā apritē palaistā albuma (DIY); (toreiz vēl bija veikals "Maize" pie GC Vecrīgā) Šķiet, kādus 3 gab. no tirgoties atstātajiem četriem arī nopirka. Bija arī koncerttūre Saulkrastos, "Brīvo kedu saietā" (tur gan bija Vaarna-šturms), klubā "Depo" un Pasaku mājā "Undīne".
Nekad neaizmirsīšu, kā Haraldam Sīmanim "Undīnes" koncī aizdevu "sinķiku" (kas nebija mans, toties jau paspēts sačakarēt ar pedāļu slēgšanu klāt), jo viņam vajadzēja ērģeles. Ziniet, ko tas nozīmē neapbružātam jaunēklim, aizdot "sinķiku" Haraldam Sīmanim? Kopš tās reizes gan neesam tikušies, neesam čupojušies un par draugiem kļuvuši, un diezin vai viņš pats par to atceras. Mans tētis gan par to būtu lepns, nepaspēju gan pastāstīt, nesanāca laika.

https://soundcloud.com/user781003585/01-rits-elfu-ieleja

"Laiks ir foršs, tas nevar nesanākt, tā nevar būt par maz vai par daudz, ja vien tu pārlec sev pāri, nevis lēkā sev apkārt un tikai dirs, ka laika nav un "ko tad es"; vienkārši pasmel laiku tik, cik tev vajag," tā teica mans vectēvs. Vakar atradām laiku noskatīties latviešu filmu:

http://www.kinobize.lv/es-esmu-eit/

Ar Latvijas kino viss ir kārtībā. Iesaku ikvienam.
Kino "Bize" vispār man, kā mājās sēdētājam, "atvēra acis" - iedomājies, tu sēdi nelielā kinozālē, un ir tikai 3! cilvēki, ieskaitot tevi! Sajūta kā mājās, miegs nenāk, nav karsētās kukurūzas smaršas, nekam nedzirdēt domāto komentāru un čaukstināšanās, nav reklāmu (tikai 2-3 īsi, kodolīgi filmu apskati, uz kurām sagribas aiziet citreiz).

"Dažreiz ir tā, ka tu savu seju nespēj ieraudzīt spogulī. Tad vajag ķeblīti, lai pakāptos, jo esi par īsu. Bet aizvien savu seju spogulī tu neredzi, jo esi pakāpies uz ķeblīša. Tad tu esi par garu. Un tad tu uz tā ķeblīša apsēdies, padomā, lai galu galā saprastu, ka ķeblītis pamatā domāts sēdēšanai un, nostājies uz kājām, beidzot ieraugi sevi spogulī un nodomā: "Velns, vai tas tiešām esmu es?" Jā, tas esi tu, un tagad ej skaldīt malku, ja negribi nosalt kā vieglprātīga mauka ceļmalā."
Mana vectēva pasaules uztvere, iespējams, daudziem šķistu pazemojoša, nu, piemēram, cilvēkiem, kuri ir vai domājas esam radoši, dara, dara, bet nesanāk, un neiedomājas, ka vrb viņiem daudz labāk varētu sanākt kas cits. Nu, piemēram, man patīk spēlēt kokli un es pēkšņi iedomājos, ka varētu "izgriezt pogas" Laimai Jansonei. Man ir ambīcijas, krietni palielināts ego, un es jau iztēlojos sevi uz mirdzošas skatuves, tūkstošu priekšā. Man maksā miljonus, nē, miljardus, jo es daru to, kas pašam tīk, un patiesībā jau man nav jāiespringst, jo es to daru prieka pēc, un es daru, ko gribu, bet es esmu Radoša personība, ar mani nevar, zin' šā tā apieties, mani ir jāciena, par mani nedrīkst teikt, ka kaut kas bijis NE TĀ, citādi es uzreiz apvainošos un lauzīšu līgumu, un ko tik vēl ne...un, un, - un mans vectēvs sāktu smieties, tad paliktu ļoti nopietns un izliktos, ka zvana uz Sarķeni. "Tu zini, ka tev sanāk labas pankūkas?" Nu, jā... "Kad tu cep savas pankūkas, tu domā, vai tu cep tās labāk par kādu citu?" Nu, nē... "Nu tad cep savas pankūkas, un, kad spēlēsi kokli, iedomājies, ka cep pankūkas, velns parāvis!"
Mans vectēvs pats prata daudz ko darīt, tā teikt, cilvēks ar zelta rokām, viņam bija absolūtā dzirde, viņš prata klavieres, ermoņikas spēlēt, pagatavot slēpes, salabot da-jeb-ko, viņš izgatavoja tumbu un pastiprinātāju, kas ilgu laiku kalpoja kā lenšu magnetofona papildierīces, lai svētkos skanētu skaļi, un ko pats vēlāk izmanotoju, spēlējot elektrisko ģitāru. Viņš pildspalvas pats gatavoja, viņam vnk tas patika, jo vnk bija interesanti.
Nu gan jāiet darīt citi darbi - jāskalda malka, jācep pankūkas un jāspēlē kokle, bet gan jau vēl kādreiz pastāstīšu par vectēvu, vnk interesanti atcerēties un padalīties.

Pilnīgi traka filma ar smukām beigām (dīvaini dzirdēt Metallica skaņu celiņā, sākumā likās, ka joks): https://my-hit.org/film/415278/

Vakar pats (PATS!) gatavoju, uzmanīju, izloloju savu pirmo, pēc paša receptes radīto "Biešu-svaigu tomātu-tofu zupu". Biju ļoti satraukts, jo viens ir gatavot mājās sev un sievim, kas cits - ļaužiem 50-100 vismaz (ja ēdīs, hehe). Ko ķert, ko grābt? Šefpavārs vnk pateica: "Nu, vnk iedomājies, ka tu gatavo kā aizvien, savai ģimenei, tikai tev ir LIEEEELA ĢIMENE!:)"
Vārdu sakot, iemeta aukstā ūdenī - tava recepte, izklausās labi, tad nu gatavo arī pats!
Kaifs neaprakstāms, viss process, kad tu un tikai tikai tu "diriģē orķestri", skrien uz visām pusēm, aizmirsti, ka jāpaēd, paspēj izdarīt vēl 50 darbu, un nejūti nogurumu, jo Tev ir Uzdevums, Tev uzticas, un tikai Tu vari salaist kko dēlī.

Paldies visiem Stockpot kolēģiem, es jutu un redzēju milzīgu atbalstu.

"Neuztraucies, ja es redzēšu, ka tu kko dari galīgi garām, es pateikšu: "Stop!":)"
(Šefpavārs)

P.S.
Un ne reizi nepateica ^_^

Uz salas ezervidū, sēž viens štātīgs putras strēbējs,
un skat’, kā gājuputni traucas tālu prom uz gāršām;
tam arī gribētos reiz lidināties tā,
tak domas allažiņ starp klimpām katlā maisās.

Viņš saķer sauju pīļu, apsien sev ap gūžām,
bet tās tik klaigāt prot un apkārt ķēzī.
Tad ņem viņš kausu, krietni pasmeļas no grāpja,
tver airus, un kā spārniem vicināties sāk;
tak pagurst rokas, strauji nodilst airi
un, lūst vai plīst, ne nieka nesanāk.

Viņš pakasa aiz auss, tad nāsī pameklē,
smaids sejā atplaukst pēkšņi – šeku-re!
Tiek putras grāpis tukšots tikām, redzams dibens,
un tajā pūsts kā daždien kuģa burā.

Skrien gaisos nu viens štātīgs putras strēbējs
un pasaulei, tur, lejā, uzsauc: „Urrā!”

2016.g. 14.marts