CIKLOPA KALEIDOSKOPS

uzskatu par nepieļaujamu nepadalīties ar episkāko, ko pēdējā laikā nācies klausīties, un kas nemaz nešķiet smieklīgi. Neesmu pētījis, ceru, ka šis ir viņu vienīgais albums, jo pārāk labs, lai taisītu 2., 3. un n-to atražojumu; tad nu baudiet, kam gribas baudīt:

https://www.youtube.com/watch?v=py6iHvKbDjs&list=RDmjIu6ZoyUwg&index=7

12.septembrī, klubā "Depo" notiks "Marta miglas" 4 gadu jubilejas svinības (ak vai, kā tie gadi skrien kā stirnas!). Viesos arī "Ēnu kaleidoskops" ar ērkšķogu mērci un dīvainā sastāvā.

Sākums ap 21.00, par ieeju nezinu. Vai nu bez maksas, vai simboliski.

gribas uz to MJR, pilnīgi skudras skrien, nedrīkst vairs klausīties šitos: http://www.youtube.com/watch?v=IFnMjoRkLdI

PUPDATE:
man šķiet, es aiz laimes bučošu Ķedaiņu zemi

Reiz senāk, kad Lielais Kristaps vēl nēsāja ļaudis no viena Daugavas krasta uz otru, šurpu-turpu, tiltu vēl nebija. Tomēr, kad Kristaps, nesot bērnu - naudas maisu naktsvidū vienreiz par visām reizēm nogrima, ļaudis izdomāja tiltu būvēt, jo laivas reizē ar visiem izkautajiem un padzītajiem Lībiešiem arī bij' pazudušas uz neatgriešanos.
Tiltu būvēja ilgi, tas sanāca vareni garš un ilgs. Ļaudis ilgi domāja, kādu vārdu tam dot, bet tā arī neizdomāja, un tā arī palika tilts bez vārda. Bet, kā zināms, kam nav vārda, vai tas būtu cilvēks, kāda lieta, ēka vai tilts, tam it viegli uzlikt lāstu vai noburt. Tā notika arī ar tiltu. Vecā Lībiešu Ragana, kas mita pie tolaik vēl neizžuvušās Rīdzenes upītes, aiz atriebības par Lībiešu izkaušanu un padzīšanu no to zemes, nolādēja tiltu. Tas sāka drupt un kļuva ļoti bīstams. Vēlos vakaros un agros rītos tur ļaudīm rādījās mānekļi un mošķi, tā ka pāri tikt no viena Daugavas krasta uz otru vairs nevarēja.
Bet vienā no krastiem mita tāds pavecs, liels koklētājs Lībietis, Vants vārdā. Arī viņam ik pa laikam uznāca vajadzība pārcelties uz Daugavas otru krastu, lai apciemotu savu meitu-atraitni Lelu. Lelu mūždien bija skumja, toties skaisti dziedāja. Kā palika skumji vai sailgojās, tā dziedāja. Vants, izdzirdot meitas-atraitnes dziesmu, vienmēr steidzās to apciemot.
Tomēr vienu rītu viss bija citādi. Lelu atkal bija kļuvusi skumja un ilgpilna, tāpēc, kā vienmēr aizgāja uz Daugavas krastu un dziedāja. Koklētājs Vants, to izdzirdis, kā vienmēr pasita azotē kokli un steidzās pāri tiltam uz upes otru krastu. Bet - ak tavu nelaimi! Tilts pašā vidū bija iegruvis - ne pāri pārlēkt, ne apkārt apiet. Vants saprata, ka tas ir Lībiešu Raganas lāsts un ļoti noskuma, ka vairs neredzēs savu Lelu. Viņš devās pie pie Raganas, kas mita pie tolaik vēl neizžuvušās Rīdzenes upītes un lūdzās, lai tā lāstu noņem. Ragana uz to tikai pasmējās un atteica, ja šis var ziedot pašu dāgāko, kas tam pieder, lāsta spēks izzudīs un tilts tiks pie vārda.
Koklētājs Vants ilgi domāja, kas ir tas visdārgākais, kas viņam piederētu. Nekā jau viņam nebija - būdele Daugavas krastā, meita-atraitne Lelu un kokle. Grūtās pārdomās iegrimis viņš sāka koklēt. Domāja, domāja, koklēja un izdomāja - meitu-atraitni Lelu ziedot viņš nevarēja, jo tā atradās otrpus upei, būdele tāpat kuru katru brīdi varēja sagāzties, tāpēc atlika vienīgi kokle.
Ilgi Vants šaubījās, apsvēra, tomēr beigu beigās, smagu sirdi un kokli azotē atkal devās uz tiltu. Pašā tilta viducī, kur tas bij' iebrucis, Vants iedzina savu kokli. Tā izauga milzīga, līdz pašām debesīm un izstiepa stīgas uz abiem krastiem, tā saturot kopā gan krastus, gan tiltu.
Koklētājs, skumjš un tomēr priecīgs, laimīgi pārgāja tiltu un satika Lelu. Savā būdelē viņš nekad vairs neatgriezās. Kopš tās dienas arī Lelu dziesmas vairs nav dzirdētas. Abi viņi bija pazuduši tā, ka neviens pat nepamanīja. Stāsta, ka koklētājs, aiz ilgām pēc savas kokles, drīz vien nomiris. Rīdzenes upīte izsīka, Ragana nospļāvās, savilka seju vēl krunkaināku un ielīda zemē.
Bet tilts kopš tā laika atkal bija kļuvis drošs un ieguva vārdu - Vanšu tilts jeb Vantenieks - par godu koklētājam Vantam. Mošķi un māņi uz tilta arī vairs nerādoties, tomēr ik pa laikam tilta vantīs, kas ir kokles stīgas, milzīgajā koklē mēdz uzrāpties ļaudis, kas grib sev padarīt galu. Runā, ka tas dēļ lielajām Vanta ilgām pēc savas kokles, bet varbūt Ragana nepateica, kā patiesi līdz galam noņemt tilta lāstu.

2014.g. 30.jūn.

Izskatās, ka ar Jūsu palīdzību šodien pusdienās baudīšu to, ko gribu baudīt. Paldies!
Šorīt esmu kārtējais pierādījums, ka pret sīkajiem kašķiem un sociuma nīstību vislabāk palīdz paņemt izkapti un nopļaut zāli pie mājas, pēc tam, kokli padusē aiziet līdz upei, pa ceļam sastapt no Dzērājceļa novērsušos, jau kuro reizi iemīlējušos cilvi, uzspēlēt viņam un viņa meičai, paskatīties, ka saule riet tikpat smuki kā agrāk, ūdensputni sasaucas un tiri-piri.

Nenormāli safanojos par šito norvēģi [nu, par mūziku, es domāt]:


http://en.wikipedia.org/wiki/Erik_Evju

Ugnius šamējo varētu uz MJR reiz uzaicināt.

Sadega rudens.
Tā viņi gāja
dienām un naktīm,
ceļiem un bezceļiem,
labības maisiem plecos tik smagiem**
un ilgi sakrātām Bēdām.

Sadega rudens
un tā viņi gāja,
kamlīdz Raganas slēpās aiz zirgiem***,
zobus griezdamas,
nagus dziļdziļi zemē iecirzdamas.

Sadega rudens.
Smagums saduga – mazs un melns ķiņķēziņš aiz naga.
Raudupes izsīka,
viņi pārgāja gultnes un sanāca pagalmos, klētīs.

Bērniņš izskrēja laukā, modināt Gaviles.

–-
*”[..] labvēlīgie latviešu vilkači mūsdienās ir ieguvuši plašu starptautisku atpazīstamību, to apzīmēšanai pētniecībā ieviests pat īpašs termins – Livonijas vilkači (Liwonian Werewolves)” (S.Laime, Raganu priekšstati Latvijā: Nakts raganas, 167)
**”Tiesas laikā Igunds stāstīja, ka raganu darbs esot no laukiem zagt labības ziedus un pienest tos savam kungam, savukārt vilkači ņemot tos viņām nost un atdodot īpašniekiem, lai tiem nerastos zaudējumi” (Straubergs 1941:494-497, S.Laime, 168)
***”Senākā no “labo vilkaču” prāvām iztiesāta 1550.gadā. Apsūdzētais zemnieks tiesā stāstījis, ka esot redzējis lidojam raganu ugunīga tauriņa veidā un dzinies tai pakaļ, jo vilkači varot raganas savaldīt. Ragana esot paslēpusies ganībās aiz zirga. Mēģinot ar paķerto sirpi trāpīt raganai, viņš nejauši tās vietā esot trāpījis zirgam un to pāršķēlis uz pusēm. Tiesa zemniekam piesprieda nāvessodu sadedzinot.” (Straubergs 1939a: 44, S.Laime, 168)



2014.g. 15.-16.aprīlis

kkā ļoti šis elektronikas un neofolk savienojums ļoti uzrunā:

https://www.youtube.com/watch?v=UJPfGsweb94

Nezināju šādu, interesanti: http://www.youtube.com/watch?v=LrW0uxlfFBE

lai cik smieklīgs vai brīžiem pārspīlēts šis klips kādam nešķistu, mežs ir smuks un Līva Kristīne dod pa mēmajiem, nesaprotu, kāpēc Nightwish viņu nepaņēma Tarjas vietā: http://www.youtube.com/watch?v=0JPs7rFNGP4&list=RDtsGSgL0Fih8

PUPDATE:

kur viņi ņem $, lai tā uzfilmētu?

vokāla ziņā patīk mazāk kā AGALLOCH, bet kopumā, instrumentāli smukas bildes acu priekšā rādās ik pa laikam. varēja būt vairāk neofolcisko noskaņu: http://www.youtube.com/watch?v=ml55kpLPl38

Tādu grupu kā AGALLOCH un HAMMOCK dēļ ir vērts brist šīs pasaulītes mežus, pļavas un dubļus:)

pēc manām domām, agrīnā versija [epiku iespējams izbaudīt no matu galiem līdz papēžiem]:

http://www.youtube.com/watch?v=nqmMKKoFW5I&list=PLF80A320B10D793B0

http://www.tvnet.lv/muzika/jaunumi/473975-sonedel_lietuva_baltu_rokfestivals_menuo_juodaragis

Pupdate:

par rokfestivālu sasmējos

nupat runāju ar večiņu, kas vnk automātā runāja lotgoļu mēlē. aiz sajūsmas mazliet pieliku bikses.

PAšAM SAVA KOKLE! nebūtu rīt darba diena un jāiet uz izlaidumu, piedzertos kā es:D

ja paveiksies un patiks skaņa, man, iespējams, drīzumā būs PAŠAM SAVA KOKLE!!!!!