CIKLOPA KALEIDOSKOPS

Reiz Kovārnis teica Gārnim:
“Klausies tu, Gārni, atnes ka man zivi!”
“Bet ja nu es zivs nedabūnu?” prasīja Gārnis.
“Nu tad atnes jebko! Es, zini, ēdu visu!”
Gārnis nedaudz pārklausījās, viņam šķita, ka Kovārnis saka: “Es ēdu vistu!” tāpēc viņš gāja un atrada Kovārnim vistu.
Vista izrādījās neganta, skaļi brēca un izknāba Kovārnim aci. Tā skraidīja apkārt kā bez prāta un dēja olas vienā laidā.
Olas Kovārnis gan notiesāja gardu muti visas pēc kārtas.
Galu galā vista pārlēca pāri sētai un aizlaidās mērkaķa ātrumā, jo patiešām bija ārprātīga. Tā večiņas mēdz stāstīt.
Tad Kovārnis teica Gārnim atkal, nu jau bez ceremonijām:
“Klausies tu, Gārni kārnais, atnes man beidzot to sasodīto zivi!”
Nu kārnais Gārnis lidoja meklēt Sasodīto zivi. Viņš taujāja ikvienu, ko sastapa ceļā, kur atrast to Sasodīto zivi. Visi kā viens raustīja plecus vai arī izlikās nedzirdam Gārņa taujāšanu.
Visbeidzot Gārnis kārnais pamanīja labsirdīgu Makšķernieku. Tas sēdēja dīķa malā, īgni skatījās te ūdenī, te gaisā, un izskatījās, kaut ko gaidīja.
“Labdien, atvienojiet!” sacīja Gārnis kārnais un paklanījās līdz sirds, kas guļ dziļi dīķī, dziļumiem.
“Vai Jūs man varbūt nepateiktu, kur atrast Sasodīto zivi?”
“Vispār nepateiktu gan, bet vispār – redzi to sasodīto upi tur, pa labi roki? Jā, jā, to! Nu, tur arī it kā viņa dzīvojot. Bet es ņeatvičaju*, vienkārši tin bodi un ļauj man meditēt!”
“Milzīgs paldies, kungs!” sacīja Gārnis un aiz laimes centās apskaut un noskūpstīt labsirdīgo Makšķernieku. Dievam žēl, vai varbūt par laimi, tas beidzās ar nelielu kāzusu, jo gārņiem roku vietā ir spārni, bet lūpu vietā – garš knābis. Gārnis nejauši izknāba Makšķerniekam aci un pielaida paniskas bailes no citu personu apskāvieniem līdz mūža galam. Tā večiņas mēļo arī šobaltdien.
Nu Gārnis kārnais lidoja uz Sasodīto upi pēc Sasodītās zivs. Skaidrs, ka Sasodītā zivs slēpās dziļi dūņās, zem akmeņa, kur paslētpa arī Lielā Bēda, taču Gārnim tas netraucēja. Viņš izstaipīja savu garo kaklu vēl garāku un notvēra Sasodīto zivi. Lielajai Bēdai viņš ātri paguva aizbāzt muti ar labi nogulējušos melnozolu. Bērzi upmalā atviegloti nopūtās.
Laimīgs Gārnis kārnais iesoļoja Kovārņa pagalmā un lepni uzmeta Sasodīto zivi uz Apkopēju kopējā galda.
“Nu?!”
“Tā tak ir sasodīti Sasodītā Īstā zivs! Beidzot, mans draugs!” iebrēcās Kovārnis laimīgs un pirmo reizi mūžā apskāva Gārni. Apskāviens izdevās samērā neveikls, jo Kovārņa rokas ir īsas, toties Gārņa augums – apjomīgs, pie tam bija jācenšas neizbakstīt acis vienam otram. Tomēr viss beidzās sirsnīgi un patiesi.
Kovārnis tvēra tuteni un uzšķērda Sasodīto zivi. Abu draugu pārsteiguma mirkli diez vai kāds poēts jelkad spēs aprakstīt, arī es uz to nepretendēšu, jo
no zivs iekšām izlīda Nāra.
Viņa bija mazmazītiņa, no smalcinātiem gliemežvākiem veidotā peldkostīmā, ar asti kājiņu vietā un, kā izskatījās, sen nemazgātiem matiem. Tomēr tās ir muļķības, jo ikviens, kas daudzmaz pazīst nāras, zina, ka nāru mati ir ūdenszāles vai dūņas, kas, saskaroties ar gaisu, tūliņ sāk izskatīties pēc sen nemazgātiem mēsliņiem. Neskatoties uz to, viss pārējais žiltbin-žilbināja acis. Un tās bija trīs – Kovārņa viena atlikusī acs un Gārņa abas acis, kas aizien atradās katra savā vietā.
“Koa?!”
“Ārrghh...” tā nosēcās draugi, taču Nāra dusēja saldi un turpināja būt žilbinoši skaista.
Ikvienam skaidrs, ka šāda idille ilgi turpināties nevar. Tā bija lemts notikt arī tai reizē.
Atskanēja aizkautam dzīvniekam līdzīgs rēciens un piekalnē parādījās labsirdīgā Makšķernieka salīkušais stāvs:
“Rokas nost no manas sievas, šmurguļi!” Makšķernieks kā pats Erceņģelis vīcināja pātagu, piedodiet, makšķeri, ko pats iztēlojās zobenu esam, un tuvojās ātrāk par negaisa mākuli.
Ar āķi un makšķerauklu Makšķernieks veikli ielāpīja Nāru atpakaļ Sasodītajā zivī, nikni paskatījās abiem draugiem viņū trijās acīs ar paša atlikušo aci un, saspēris Apkopēju kopējo galdu, nobrēca: “Jums rokas no pakaļas aug! Ne ar zivi, ne sievišķi apieties neprot!”
Paķēris padusē Sasodīto zivi un sievu Nāru, Makšķernieks pazuda Tālēs Zilajās.
Gārnis divacis un Kovārnis vienacis saskatījās, noraustīja plecus un gāja sliekās.

Labsirdīgais Makšķernieks aizvienu mītot kaut kur pie Sasodītās upes. Par Nārām viņš zina visu; neticiet tam, ko pasakās stāsta, jautājiet viņam, ja satieciet.
Gārnis un Kovārnis sen jau kā miruši, taču viņu mazmazmazmazmazmazmazbērni aizvien ir dzīvi un šad tad mēdz palīdzēt vienam un otram.

Un starp citu, ja sastopat negantu vistu, kura pati spēj dēt olas, skraidot pa pagalmu, ziniet – tā ir tā pati no seniem laikiem. Diezin vai viņa jums ko sakarīgu izstāstīs, drīzāk uzdēs olu uz galvas un aizlaidīsies mērkaķa ātrumā, jo vistas pārsvarā ir vājprātīgas. Tā večiņas mēļo.

----------
* (pārcēlums no krievu val.)neatbildu, neuzņemos atbildību par sekām, par sevis teikto

2018.g. 7.-13.maijs

Re, pietiek mazliet aizbraukt kaut kur tālāk par Pribaltiķu, un uznāk iedvesma šo to uzrakstīt (pagaidām gan rakstu pārsvarā uz papīra, ceļojuma dieneni par Gruziju, kas sauksies "Piezīmes otrpus koncertafišas" (šai nosaukumā nav nekādu alūziju vai kaut kā, ko vajadzētu meklēt aiz žalūzijām, vārda tiešā nozīmē tika sagrieztas pāri palikušās, vienīgās ĒK solokoncerta koncertafišas un izveidota dari-to-pats klade, kas, protams, jūk ārā, tiklīdz paņem rokā, cik simboliski, vai ne?), kuru, iespējams, arī publicēšu, un, kas zina, kļūšu slavens un pelnīšu naudu, daudz, nostāšos uz kājām, sapratīšu, ko nozīmē viss, kas kaut ko nozīmē, sarakstīšu monogrāfiju, kuras ievadā būs nepilnīga mana biogrāfija, jo tad es vēl aktīvi patērēšu O2 (ar mazo divi), un augstskolās to pasniegs (ne jau O2 ar mazo divi) topošajiem kritiskajiem prātiem. Jau iepriekš paldies, man klintsakmeni neveļiet un pieminekļus neceļiet, mums jau tā ar cietajiem iežiem un klintīm tā, ka žēlabas nāk.).
Labi, jokus pie malas, bet kāpēc gan? Gruzīņiem ir tāds teiciens: "Smejies, līdz vairs neesi spējīgs apēst nevienu hinkāli*".
Tikai trīs vārdos, ko, ne-gruzīns būdams, cilvēks var samācīties no cilvēka, kas ir gruzīns (pat ja tas nav galvenais, kā varētu šķist - katrs lai saliek pēc kārtas pēc patikšanas un ņem, kas tam piederas):
- milzu pacietība (šķiet, tas man nākas visgrūtāk)
- nekautrēšanās (nesaprotu, kāpēc vakar vispār Tbilisi bij' vajadzīga "Apkampiens pa brīvu!" diena, ja viņi jau tā ikdienā bieži staigā (sevišķi veči, nopietni) apkampušies) pilnīgi ne no kā (iespējams, tas nākas vēl visgrūtāk)
- bija vēl kaut kas, bet aizmirsu, gan jau kaut kad atcerēšos, varbūt - to arī var samācīties, nestresot, ja nav pavisam akūti, kā daždien kūtī
- ā, ēst - ēst un baudīt, nelupīt viedtālrunī, nelasīt, vienkārši ēst, kad ēd, un priecāties, cik garšīgi, un, ka vēl daudz hinkāļu palicis, ko ēst, jo negaiss vēl nav beidzies, bet kalnā vēlāk būs jākāpj tik un tā

Pagaidām paldies par uzmanību, madloba!

*Hinkālis jeb hinkali - savdabīgas formas gruzīņu pelmenis, var būt pildīts ar praktiski jebko, pieļaujam, arī ar kāļiem varētu labi garšot

Tu, cilvēks, pēc smagas darba dienas atvelcies mājās, un tavā prātā tikai divas domas kā zelta zivtiņas akvārijumā rotaļājas: "Paēst un Doties uz Čučumuižu", jo nekam citam vienkārši vairs nav spēka. Bet gaidi ar maisu, jo izrādās - māja deg! Vārdu sakot, skurstenis. Tas pat varētu būt tāds kā akūtas situācijas apzīmējums: “skurstenis”. Nediena radusies augšējā stāvā, Kaķu tantes dzīvoklī. Protams, skurstenis nav tīrīts simts gadu, un kvēpiem patīk labi degt.
Blakne: Kaķu tante ir gaišs cilvēks, pārsvarā šķiet, ne no šīs pasaules, un, šķiet, pazīst arī šīs puspasaules kaķu.
Bet tagad atpakaļ pie lietas. Puslīdz apjēdzot situāciju (no skurteņa šaujas Vecgada vakara uguņošanas cienīgas dzirksteles un ugunsdzēsēju nav), katrā sevis cienošā vīrietī mēdz pamosties mazs Brūss Viliss. Puspiedzērusi kaimiņiene, kas līdz šim tikai caur zobiem atbildējusi uz manu speciāli saulaino “Labdien!” izrādās, ir ļoti komunikabla dāma, mēs pat iepazīstamies, sarokojamies, tāpat arī iepazīstos ar citiem kaimiņiem, par kuru ekstistenci līdz šim nav bijis ne jausmas. Kopumā ļoti patīkami cilvēki, vakara gaitā, vērojot gandrīz degošo jumtu, tika norunāts, ka visi noteikti piedalīsies talkā un vispār kaut kad vajadzētu uztaisīt kopīgu pikniku.
Brūss Viliss arī ir cilvēks, un droši vien spēj vēsu prātu saglabāt tik tajos brīžos, kad to paģēr režisors. Līdzīgi ir ar mani, sevišķi brīžos, kad redzu, ka skurstenis liesmās, ugunsdzēsēju nav, kaimiņi plāta rokas un saka, ka Kaķu tanti vispār vajadzētu uz pansionātu sūtīt. Es parasti runāju klusi un nosvērti, nežestikulēju, nu, vismaz cenšos, tomēr šādā brīdī atļaujos sist dūri pret galdu, šai gadījumā pret kāpņu telpas margām un nokliegties: “Kāpēc, pie Joda, neviens vēl nav izsaucis ugunsdzēsējus, bļaģ!?” Kad kaimiņiene, par kuras eksistenci man iepriekš nebija ne jausmas, rāmi palūdza, lai nebļauju un tik tiešām uzzvanīja pažarniekiem, mazliet apkaunējos un vienlaikus pabrīnējos par savu reakciju. Tagad būsim labi draugi. Nopietni.
Skrienu Kaķu tantes dzīvoklī – pilns ar dūmiem, jā, dūmvads pilns kvēlošām oglēm, un spēju tikai apbrīnot Kaķu tantes mūžīgo mieru, kad visi apkārt bļauj: “Māja deg! Arprāc, bļaģ, fak, ko lai dara!” Viņa ir kā kaķis, tiešām.
Nu jau atbrauc pažarnieki, visu cieņu, ļoti operatīvi, izrādās, no Rīgas centra. Bet Vecmīlgrāvī vienmēr kaut kas deg divdesmit četras stundas diennaktī, tā ka nav ko brīnīties.
Sākas dzēšanas darbi. Pusmāja (lielākoties no tās puses, kurā deg), iznākusi pagalmā. Iepazīšanās, apspriešanās, tenkas. Kaimiņiene-veterāne B., piemēram, pārdzīvo, ka kaimiņš M.P., dievam žēl, nomiris un lai viņam viegla smilts, toties viņš jau sen tika lolojis domu, ka vienreiz tak vajadzētu izsaukt skursteņslauķi, tomēr mājas iedzīvotāju atsaucība neesot bijusi pietiekoši liela. Pienāk neoficiālā sētniece un bezpriģelā*, it kā viņu kāds grasītos apmētāt akmeņiem, sāk bļaustīties, ka: “Es taču teicu! Mēs savu skursteni iztīrījām! Ko jūs no manis gribat! Vot, tā ir!” Nācās ieslēgt Brūsa Vilisa vēso prātu un iejaukties: “Dāmas, dāmas, miers!” kad kaimiņienes-veterānes B. mūžīgi pamācošajā tonī izteiktā replika lika gaspažai sētniecei tvert pēc šaufeļa**.
Kaķu tanti kaimiņiene B. gādīgi aizveda uz ātrās palīdzības mašīnu un lika dzert tabletes, kaut arī pirmā tiešām izturējās visadekvātāk (viņa tiešām varētu būt Budas reinkarnācija, vismaz daļiņa no tā miera), ja neņem vērā, ka ik pa brīdim tik klusi nopūtās: “Ai, mani kaķīši…” Slava bogu!***, ar kaķīšiem viss kārtībā.
Tad atnāca neko nesaprotošs kaimiņš Jurijs, kuru laikam nejauši pažarnieks apslacīja ar smuku dušu.
Tad atnāca kaimiņš, pateicoties kuram mēs beidzot vismaz cenšamies šķirot atkritumus.
Pēc ilgiem mēnešiem satiku Vaņku no otrā stāva. Izskatās tikpat labi kā līdz šim.
Kopumā nospriedām, ka tik daudz kaimiņu un tādas vienotības pagalmā sen nav bijis kopš tiem laikiem, kad bērnībā visi Jaungadā nāca ārā skatīties signālraķetes, saskandinot šampanieša glāzes, spiežot viens otram roku, vēlot laimes, sarunājot, kur kopā svinēs Jāņus, kā palīdzēt vienam otram un teikt, cik forši, ka mums tik labi kaimiņi.
Nav jau smieklīgi, bet dažreiz pietiek tikai ar aizdegušos skursteni.

*bezpriģels – WTF?!
**gružu savākšanas trauks
***Slava bogu! – Teici to Kungu!

2015.g. 16.-17.aprīlis

„Pārlasot šīs atmiņas pēc trim mēnešiem, nospriedu, ka ir pēdējais laiks to pastāstīt arī citiem.” Autors

Mums visiem bija nolikts satikties pilsētā pie kino, plkst. neatminu vairs cikos, un tam nav arī lielas nozīmes, kā paši vēlāk sapratīsit. Mums, nu, ne jau gluži mums visiem, tomēr dažiem, nepavisam negribējās iet uz kino, tur vienmēr bija garlaicīgi. Mēs labprātāk paklaiņotu pa pilsētu, pamētātu akmentiņus vai uzspēlētu domino. Sacīts – darīts. Es, Mārtiņš un Helma nemanāmi aizlavījāmies no burziņa, aizlīdām aiz stūra un tad skrējām un skrējām, pa ceļam lieliem kumosiem rīdami līdzpaņemtās desmaizes. Jā, jā, skrienot, pareizāk sakot, bēgot, ir iespējams pilnīgi normāli paēst, tāpat kā runāt ar pilnu muti, sevišķi ja otrs tāpat tevi saprot no pusvārda. Mēs jutāmies ļoti apmierināti un turējām vēderus, iztēlojoties, ka audzinātāja un klase mūsu aizlaišanos, pareizāk sakot, aizbēgšanu, nav pamanījuši. Un tā arī bija, kā jūs paši vēlāk redzēsit.
Mēs ielēcām pirmajā trolejbusā, kas pagadījās, un braucām nezin kur. Brīžiem tas brauca augšup stāvā kalnā, tik stāvā, ka vajadzēja stāvēt slīpi uz priekšu, tad atkal strauji lejup, ka vajadzēja stāvēt slīpi atpakaļ. Pēcāk trolejbuss apmeta lielu loku ap tādu kā pilsētas centrālo laukumu. Tur bija liela, pelēka ēka, kas izskatījās pēc neveiksmīgi uzceltas pils, visapkārt zaļoja parki, bet mūs tas maz interesēja. Spīdēja saule, brīdi pasmidzināja mazs lietutiņš un mēs jutāmies uz urrā: „Saule spīd, lietus līst, vecaimātei bikses plīst!” Šo veļu dziesmiņu, no tētiem iemācījušies, mēs tādos brīžos dziedājām un kniebām viens otram sānos. Nu mums trūka tikai saldējuma. To mēs izdiņģējām vienai ielas pārdevējai. Pareizāk sakot, kamēr es diņģēju vienu savējo, Helma un Mārtiņš savējos nospēra. „Vai tad jums skolā nemaz nav jābūt?” prasīja pārdevēja, viņa bija ļoti lādzīga. „Nē, mums šodien ir ekskursija,” tā mēs teicām un melots jau nebija.
Saldējums bija apēsts un mēs ielēcām nākamajā trolejbusā, kas pirmais gadījās pa rokai. Arī tas brauca kalnā, vēl augstāk kā iepriekšējais, un mēs izlēcām tādā kā piepilsētā. Tur bija sens, bedrains trotuārs, pa pusei bruģis, mirusi strūklaka, šķības mājeles un daudz malkas šķūnīšu. Īsts labirins un nevienas dzīvas dvēseles, tikai neredzami putni. Mēs lavījāmies starp šķūnīšiem un, kaut arī bijām trijatā, nepameta sajūta, ka vēl kāds mūs vēro, seko mums. Mēs devāmies uz to pusi, no kuras nāca neskaidrā dārdoņa. Helmai savadzējās pa darīšanām un mēs brīdi pagaidījām, ieklausoties. Kaut kur kāds neredzami smēķēja.
Jau šķita, ka šķūnīšu labirintam nebūs gala, līdz pēkšņi tas izbeidzās un mēs ieraudzījām – Jūŗu. Tā bija milzīga Jūŗa, akmeņainu pludmali, rudām smiltīm, noslēpumaini šalcošām priedēm un prāvu baru čalojošu cilvēku. Mums viņi šķita dīvaini, bet nekaitīgi – ģērbušies šortos, daži sandalēs, citi plikām kājām vai pliki līdz pusei, lakatiem vai prievītēm ap galvu, gariem matiem – viņi sevi sauca par jipijiem, jetijiem vai kaut kā tā. Viņi bija miermīlīgi, runāja maz, toties daudz smaidīja un visu laiku vāca žagarus, lai nenodzistu uguns. Bija arī tādi, kas nedarīja neko, tikai lika un lika tādas kā mozaīkas no akmentiņiem. Ar tiem mēs atradām kopīgu valodu, ja to tā var saukt, un viņi mūs pacienāja ar desmaizēm. Viņiem bija pat domino! Mūsu komanda uzvarēja, kaut arī ar nelielu šmaukšanos, bet neviens to neņēma ļaunā vai arī nepamanīja un teica, ka mēs esot domino profesionāļi. Un melots jau nebija.
Pateikušies par kompāniju un cienastiem, mājām ardievas un devāmies tālāk. Ardievas māja visi, arī cilvēks ratiņkrēslā, kurš mums pastāstīja par priežu sveķu nenovērtējamajām īpašībām. Saldsērīgu ermoņiku melodijas pavadībā mēs šķīrāmies.
Kādu laiku gājuši gar Jūŗu, mēs izlēmām griezties atpakaļ uz pilsētas pusi. Lieki teikt, ka bijām apmaldījušies, jo pilsēta, kurā atgriezāmies, nepavisam vairs neizskatījās pēc tās, no kuras bijām izgājuši. Tagad tā bija tikai viena liela iela, daudz ātri braucošu auto, zemas mūra ēkas un tālumā, ielas galā, kā mums šķita, Ūdenstornis. Sāka krēslot un mēs izlēmām, ka Tornis varētu būt vieta, kur pārlaist nakti, varbūt kaut ko paēst un rītā doties uz skolu. Sacīts – darīts.
Kad nonācām pie Torņa, bija tā ap pusnakti, bet tam nebija nozīmes, jo bijām pārguruši līdz nāvei; pa ceļam mēs netikām redzējuši neviena cilvēka vai trolejbusa, kas aizvestu vai pateiktu aptuvenu laiku.
Tornis bija augsts, liels un baiss. Lielās, smagās melnkoka durvis tomēr bija vaļā un mēs trīcošām sirdīm iegājām zālē, augstām velvēm un atbalsīm, kuras radās pie katra mazākā soļa vai apģērba čaukstoņas, nemaz nerunājot par čukstiem. Varētu teikt – kā baznīcā, ja vien visapkārt nebūtu garu balkonu, gluži kā teātros vai operās. „Te nav nekāda viesnīca!” kaut kas izspūris, čerkstošu balsi nobļāva no paša augšējā balkona. Ragana! Jā, jā, mēs redzējām matu ērkuli un slotu un divreiz mums nebija jāsaka. Mērkaķa ātrumā mēs jau bijām ārā un Helmai atkal savajadzējās pa darīšanām. Tikmēr es un Mārtiņš izlēmām, ka tomēr jāiet atpakaļ un jāpalūdz kaut vai uz grīdas pārnakšņot, jo abi burtiski gāzāmies no kājām un plaksti bija smagi kā smilšu maisi. Mūs daudz mazāk baidīja Ragana, nekā tas, ka pilsēta bija pilnīgi tukša un rīt būs jāraksta domraksts par ekskursiju uz kino.
Kad Helma atnāca, mēs atkal gājām iekšā Ūdenstornī, izliekoties nezinot, kas ir bailes. Tagad zāles vidū rosījās vīrs melnu, oglēm nosmērētu seju, nāģeni pakausī atstūmis, pīpēja un slaucīja grīdu. „Atvainojiet, vai drīkst...” es nepaspēju pabeigt sakāmo, kad vīrs uzmeta mums baltu aci un parādīja ar rādītājpirkstu uz leju – grīdā. Tikai tad mēs pamanījām, ka zāles malās un stūros ir tik daudz mazu durvju. Devāmies uz tām, no kurām nāca dzeltena gaismas strēle. „Jā, jā, ejiet uz *kačigarku!” vīrs vēl noteica pakaļ. Neskatoties uz pabaigo izskatu, viņa balss tomēr izklausījās lādzīga.
Kačigarkā kurējās liela ogļu krāsns, sienas bija speķainas, nokvēpuši dzeltenā krāsā, vienā stūrī *razkladuška, otrā – gredzenu plīts, pie kuras rosījās Ragana ar muguru pret mums. „Sēdieties, kur redzat vietu!” viņa nerādīja savu seju, tikai balss un matu ērkulis viņu nodeva. „Es esmu Grieta, Anatolija sieva.” Mēs paklausīgi sasēdāmies pie neliela, sagraizīta galdeļa, kur vietas pietika tikai diviem. Uz vienas no galda malām bija iegriezts VERA*** un laikam iesākts vai nepabeigts dzejolis, kaut kas par ziediem matos un un šalcošiem vējiem.
Ienāca vīrs ar netīro seju, tātad Anatolijs, pasmaidīja mums (viņam bija pārsteidzoši balti un labi kopti zobi!) un teica: „Tā, bērni, tagad paēdiet un tad – vai nu uzreiz liekaties uz auss, vai, ja ļoti gribat, varu jums parādīt Torni. Te viss nav tā, kā no pirmā brīža izskatās.” Protams, mums nogurums un miegs bija kā ar roku noņemts. Ragana, nerādot seju, uzlika galdā trīs pelmeņu šķīvjus un katram pa karstas tējas glāzei. Tās bija grūti noturēt rokās, bija ilgi jāgaida, kamēr atdziest.
Pielikuši vēderus, mēs devāmies ekskursijā ar Anatolijonkuli – tā mēs viņu jau bijām paspējuši iesaukt savā starpā.
Mēs kāpelējām pa šaurām kāpnēm augstāk un augstāk, un ik stāvā (cik to īsti bija, mēs tā arī nesapratām) bija kas cits – lielas zāles ar izejām uz citām, mazākām izstabiņām vai kabinetiem, bezgalīgas istabas, koncertzāles, bibliotēkas ar tūkstošiem grāmatu, botāniskie dārzi, telpu dendrāriji, istabas, kas paredzētas tikai vienam cilvēkam, istabas, kurās bija labāk nemaz neiet, istabas, kurām varēja iziet cauri sienām.
„Tagad, kad esmu gandrīz visu izrādījis, atstāju jūs pašu ziņā – ejiet, kur gribat, tikai skatieties, neapmaldieties, man jāiet kurināt. Tiekamies rīt no rīta pirmajā zālē un es jūs aizvedīšu līdz skolai,” tā teica Anatolijonkulis un aizgāja.
Mēs stāvējām pie bibliotēkas ieejas un nezinājām, kur dēties, ko darīt. Helma, kopš viņu atceros, bija pasista uz lasīšanu un sapņoja reiz kļūt par rakstnieci, sliktākā gadījumā par žurnālisti, tāpēc, strupi izmetot: „Līdz rītam!” pazuda bibliotēkā. Brīdi Mārtiņš un es stāvējām, vēl aizvien nespēdami izdomāt, ko īsti iesākt – iet uz kačigarku gulēt, vai vēl paklaiņot pa torni, kad izdzirdējām mūzikas skaņas. Tās nāca no Torņa pašas augšas, šķiet, tur mēs vēl nebijām bijuši. Mēs saskatījāmies un, nepārmijot ne vārda, steidzīgi kāpām augšup. Troksnis, kuru sākumā bijām noturējuši par mūziku, ar katru brīdi kļuva skaļāks, līdz mēs stāvējām pie durvīm, aiz kurām dārdēja, stenēja, gārdza un blietēja kā ar pāļu dzenamo mašīnu. Lai arī bija bail, mēs tomēr pavērām durvju spraugu un ielūrējām. Troksnis apklusa. „Eu, sīkie, vai nu sēžat klusu, vai tinieties, mums ir mēģinājums!” viens uzkliedza no piepīpētās telpas. Neko daudz tur redzēt nevarēja, ausīs neizturami džinkstēja pēkšņi iestājies klusums, tāpēc es izlēmu labāk iet gulēt jebšu tīties. Mārtiņš gan ielīda pa spraugu telpā un tur arī palika līdz rītam.
Neko daudz kopš tā brīža vairs neatceros – nedz kā aizgāju gulēt, nedz kā nokļuvu skolā. Būtībā tam nav arī lielas nozīmes, jo neviens mūsu trijotnes nozušanu, pareizāk sakot, aizbēgšanu, tā arī netika pamanījis. Ko vēl te piebilst? Par domrakstu „Manas klases ekskursija uz kino – pārdomas par filmu „Sivēna mazulis brīvsolī”” es saņēmu apmierinošu trijnieku, Helma, kā vienmēr, desmitnieku (laikam jau viņa tiešām kādreiz kļūs par rakstnieci), Mārtiņa tai dienā skolā nebija, un labi, ka tā, jo viņš, droši vien, kā jau parasti, atkal nodotu lapu ar iepriekšējās dienas datumu.
________________________________
*kačigarka – ogļu kurtuve (no krievu val.)
**razkladuška – saliekamā atsperu gulta (no krievu val.)
***vera – ticība, arī sievietes vārds, vārda diena 17.septembrī (no krievu val.)

2014.g. 11.-17.nov.-2015.g.24.feb.

Šī diezgan nepatiesā stāsta tapšanu mani iedvesmoja uzrakstīt sieva, kura par to nemaz nenojauta un laikam tāpēc arī tā bija viena no retajām reizēm, kad viņa atļāva to nolasīt priekšā.

Lietum līstot, Pīlādzis reiz izdomāja iziet nelielā pastaigā, lai, iespējams, nekad vairs neatgrieztos.
“Kāda gan man daļa gar putniem? Un gar visiem tiem bērniem, vīna taisītājiem?” Viņš izvilka no Pazemes vienu, tad otru, trešo, ceturto un ento sakni un sāka slāt. Slāšana, protams, nevedās itin viegli, sevišķi jau tādam, kas iepriekš nekad nav slājis, bet stāvējis iestādījies pavēnī pie miskastēm; Pīlādzis bija lādzīgs, tāpēc daudz nebēdāja, priecīgi sveicinot ikvienu, ko sastapa pa ceļam. Pirmā bija Ieva. “Sveika, Ieva, kur tavs Ādams, kur tava sieva? Ha-ha-ha!” smējās Pīlādzis un jokojās no sirds, ne jau ļaunu domādams. Ieva gan domāja citādi: “Stulbenis,” viņa aizturētās dusmās izdvesa, varbūt tādēļ, ka sen jau bija noziedējusi, varbūt tadēļ, ka Ādama kungs negribēja atrasties – viņam bija tāda indeve uz atbalsīm. Tieši tāpēc laikam viņa savā sezonā bija pēdējā.
Tikām bērni un putni ciemā jau bija sākuši plēsties. Viens apgāza miskasti, cits aprāva spārnus kādam strazdam un aizlidoja svabads, smiedamies. Strazds kā strauts gāzelēdamies neizpratnē paspēra kaut kādus soļus un apgazās kravas mašīnu izdangatā dangā. Tur bija labi. Cieta, gatava gultne, kur izplūst.
Sarosījās arī Raganas. Dadži bija noziedējuši, Pīlādzis aizgājis, nu varēja sākties Piena zagšanas laiks. Viņas nometa krūšturus, paņēma kannas un miglas aizsegā salīda kūtīs. Nākamā rītā piena nebija ne lāses, slaucējas un slaukšanas aparāti stāvēja dīkā un govis neteica neko.
Tikmēr Pīlādzis, atlaidies sūnās, laimīgs skatījās debesīs. Kāds putns apsēdās uz viņa zara. “Ej prom! Vācies! Es gribu pabūt viens!” iesaucās Pīlādzis, jo tiešām bija izgājis pastaigā, lai varbūt nekad vairs neatgrieztos. “Niekalbi, vai tu maz zini, kas es esmu?” jautāja Putnabērns. “Vai zini, kas tagad darās ciematā, kopš tu esi aizgājis?” Un Putnabērns, kuram bija strazda spārni, izstāstīja Pīlādzim par plēšanos, izgāzto miskasti un Raganām. “Bet tad taču kaut kas ir jādara!” Pīlādzis piesvempās kājās, pacienāja Putnabērnu ar ogām un slāja atpakaļ uz ciematu. Tagad viņš bija dusmīgs, lai arī Pīlādži parasti ir izklaidīgi un lādzīgi, tomēr izšķirošos brīžos spēj parādīt raksturu. Pīlādzis bija tik dusmīgs, ka slājot pat nepamanīja Ievu, kas raudāja pie upes, jo bija nosaukusi par stulbeni to, kuru sen jau bija iemīlējusi, bet pati sen jau noziedējusi un Ādams aizslēpies aiz Liepu lapām.
“Eu! Ēeeeuuu!” sauca Pīlādzis jau pa gabalu tuvodamies ciematam, Raganām, bērniem, beigtajiem putniem, vīna taisītājiem un apgāztajām miskastēm. Neviens nebija gaidījis kaut ko. Kaut ko tādu vēl jo mazāk. Tapēc Raganas savāca dzelkšnus un dzelszāles, bērni vēl vairāk akmeņu (viņi tos sakrāja milzīgās kaudzēs kā mūrus – tik daudz to akmeņu bija), dzīvi palikušie putni paslēpās un vēroja.
“Mēs nepadosimies!” bļāva Raganas, rādīja pupus svieda ar dzelzszālēm, dzelkšņiem un piena kannām.
“Mēs nepadosimies!” bļāva bērni un mētājās akmeņiem.
“Mēsf nefpadosfimiesf!” steipuļodami šļupstēja vīna taisītāji. Vienai no Raganām bija slota, ar kuru viņa nodemonstrēja skaistu pirueti gaisā, lai iebaidītu. Viņai gan varēja sanākt labāk, bet viņa bija sadzērusies vīnu un pienu pa virsu. Viens no bērniem pacēla vislielāko un vissmagāko akmeni un uzmeta sev uz kājas. Tā iegrima dziļi zemē un stipri sāpēja. Bērns brēca, iespējams, aiz sāpēm, bet varbūt aiz piktuma, ka nemaz nebija tik spēcīgs. Un tad
no Liepu lapu aizsega iznāca Ādams.
“Kas tad te notiek?!” dusmīgs iesaucās Ādams un visi sāka smieties – bērni, Raganas, vīna taisītāji, pat Pīlādzis, Putnabērns un slaucējas. Viena no govīm iemāvās – Ādams bija pliks.
“Nu un tad!? Salasiet miskastes, un lai putniem neviens nekad vairs nedarītu pāri! Citādi jūs man dabūsiet! Un pienu atstājiet bērniem, nu, vismaz tiem, kuriem tas iet labumā un neizraisa alerģiskas reakcijas. Vīnu varat atstāt paši sev, varat atdot arī man. Un uzvelciet beidzot atpakaļ krūšturus,” Ādams ar pirkstu rādīja uz Raganām.
Tikpat negaidīti kā parādījies, Ādams pazuda Liepu lapu aizsegā. Smiekli apklusa, nevienam vairs nebija interesanti. Viņi tagad skatījās uz Pīlādzi, kurš kautri zīmēja līnijas un apļus ar sakni smiltīs. Viņš taču bija lādzīgs un pie tam nobijies. Ilgi dusmīgs viņš nespēja būt. Pienāca govs un pateica: “Mū!”
“Viss, mums šeit vairs nepatīk! Neinteresanti!” teica Raganas, apāva krūšturus, un, piena kannām skanot, aizgāja katra uz savu pusi līdz tam pašam laikam. Vīna taisītāji jau sen bija pazuduši pagrabā (viņiem tur bija sapulce). Bērni sēdēja uz mūra, kūļādami kājas. Viņi taisīja pūķus no kreppapīra un izbrāķētas furnitūras un skaliņiem un laida gaisā. Vienu viņi uzdāvināja un piesēja Pīlādzim.
Ieva Ādams uzgrieza mīļāko radio staciju un izgāja pagalmā parunāties ar bērniem, jo runāties pašiem ar sevi mēdz būt nogurdinoši.
Upe plūda smago mašīnu izdangātajā dangā plūda upe, kreppapīra skalu izbrāķētas furnitūras pūķi lidinājās debesīs un nedomāja vairs zemē laisties. Arī pūķis, kas bija piesiets Pīlādzim, cēlās augšup . Pagalms kļuva arvien mazāks un mazāks. “Ar dievu, draugi!” sauca Pīlādzis. “Ieva Ādam, pieskatiet miskasti un bērnus!”
Pīlādzis nu lidoja. Pagalms bija punkts un apkārt vieni vienīgi klusu cietoši mākoņi.
Ciematā Pīlādzis tik tiešām vairs nekad neatgriezās. Runā, vinš esot manīts iestādījies citur, pārlidojis jūru jūras pūķa mugurā.
Pienāca pavasaris, tad vasara, sazēla dadži un mazs Pīlādzēns ciemata pagalmā pie miskastes iestādījies skatījās platām acīm. Sētniece saslaucīja pagalmu un izmeta gružus. Viņa pašķielēja uz Pīlādzēnu un neteica neko. Kaut kur skanēja radio, Ieva mazgāja veļu pie upes un Ādams nēsāja bērnus kukuragās.
Vakaros visi devās pastaigā gar mūri, pavadīt Sauli un dzīvoja ilgi un laimīgi līdz ilgpilnam rudenim, kad, lietum līstot, Pīlādzis izdomāja iziet nelielā pastaigā, lai, iespējams, nekad vairs neatgrieztos.

*Pareizrakstības kļūdas - lai nerastos pārpratumi: "niekalbis" jāraksta ar diviem K (ar trim nekādā gadījumā, lai nerastos pārpratumi). Šai stāstā autors atļāvies rakstīt vienu K, lai saglabātu autentiskumu


2014.g. 14.aug.-7.sept.

MELNAIS DZINTARS
Jūŗa mani izmeta krastā un atstāja vienu.
Man dziedāja smiltis un raudāja priedes
par tiem, kas dziļdziļi dzelmē un tiem, kas kāpās.

Lai arī mazs, es tomēr redzēju selgu un
laipno, nežēlīgo sauli, kas
ausa un rietēja, ausa un rietēja, smaga delna.
Tāds bija liedags.

Laimīgs un noguris klusiņām biju,
kuģu bazūnes spēlēja tālumā
tādas kā atvadas paisums un

nu jums mani vairs neatrast.

2014.g. 16.augustā

DZIESMA. GRĪDA.
Iedomājies, ka tu reiz
pamosties it kā savā istabā
uz rudeni logi kļuvuši kaili
un skapja skelets sēro, jo
tu neuzvelc rudens mēteli, kurš patiesībā nemaz nav tavs,
bet gan bikses, izgrieztās uz āru,
visas pogas izmētātas klāj grīdu kā tu,
kā tu reiz mēdzi to darīt ar vērienu.
Logi ir kaili,
pacenties neslēpties tur, aiz kumodes vai dīvāna
ir aizkritusi dziesma, aizkritušu balsi.
Uzmanies.
Kad tīrīsi istabu, nesaslauki
tās lauskas, iedomājies, kā būt
ir kailam logam it kā savā istabā,
biksēm, izgrieztām uz āru, uz grīdas.
Iedomājies, kā tas ir vai kur, lai tur vai kas.

2014.g. 14.-16.augusts

Jampamps, Pagales dēls

Gan jau gandrīz ikviens no mums kaut reizi mūžā būs dzirdējis stāstus par Buratino un Pinokio, kurus vectētiņš Karlo izdrāza no bluķa un tie kļuva dzīvi, iepazina pasauli, labo un ļauno, kā arī piedzīvoja neticamas lietas, galu galā pārrodoties mājās un sākot dzīvot ilgi un laimīgi.
Šis stāsts būs nedaudz savādāks, kaut arī zināmā mērā tāds pats:
„Jampamps neatcerējās, kad, kur un kādos apstākļos ir dzimis. Draugi un audžu radinieki viņam stāstīja visādas lietas par to, ka viņu no Pagales izdrāzis nu jau sen mirušais vectēvs, ka Pagale pati to dzemdējusi, ka patiesībā visa sākums ir čiekurs, protams, neizpalika arī naivi melīgie apgalvojumi par atrašanu skābu kāpostu baļļā un par svēteli. Vēl viens izteica minējumu, ka Jampamps esot izlīdis no paslieknes. Jampamps neticēja nekam. No pirmā acu uzmetiena viņš gan neizskatījās īpaši attapīgs, tomēr tik daudz viņš zināja.
Par Jampampa bērnības un zēnības gadiem zināms nav praktiski nekas, un varbūt labi, ka tā, jo izaudzis viņš kļuva par varenu zagli. Viņš zaga visu, sākot ar tādiem sīkumiem kā Ledenes un Monētas, beidzot ar tik neaptveramām lietām kā Sirdsapziņas, Idejas, Laimes un Nelaimes sajūtas.
Par izdarītajām ļaundarībām Jampamps nemaksāja nekādu cenu, viņš to darīja par brīvu un nemaz nedomāja to nedarīt. Viņam neauga garš deguns vai ēzeļa ausis kā Pinokio un Buratino, nē. Tomēr, vienu rītu pamodies, Jampamps saprata, ka viņam viss ir apnicis (ai, tā viņam nevajadzēja darīt, jo tieši tai brīdī aizsākās nepatikšanas, kurām līdzās nestāv ne garš deguns, ne ēzeļa ausis un arī nekas cits ne) un, kamēr putni vēl bija mierā un drošībā, Jampamps meta savas stīvās koka kājas pār pleciem un devās prom pa Lielceļu.
Kad putni jau sāka čivināt un nekas īpašs nenotika, Jampamps ceļmalā ieraudzīja Dievu un Velnu. Tie abi par kaut ko ļoti strīdējās augstos toņos, vicināja rokas un ķetnas pa gaisu, dusmās krita zemē, sita kājas pie zemes, ik pa brīdim izmetot arī pa rupjam vārdam, kāds nu kuram tas krājums bija. Jampamps sarāvās, iedomājās, ka ir neredzams, un, izliekoties par dūjas spalvu, kam ir savas, svarīgas darīšanas, paslīdēja abiem garām. Tomēr, pagājis kādu gabalu, viņš aptvēra, ka patiesībā īsti nezina, kurp iet. Nācās griezties atpakaļ un jautāt ceļu.
„Labdien, atvainojiet, vai Jūs varētu man pateikt, kurp man doties?”
„Ā,” teica Velns.
„Ā,” teica Dievs.
„Tas esi tu,” teica abi.
„Mēs tevi mazliet zinām, tāpēc pateiksim.”
„Ej pa kreisi,” teica Velns.
„Nē, ej pa labi!” teica Dievs.
„Kāda starpība?” jautāja Jampamps.
„Nu,” teica Dievs.
„Nu,” teica velns.
„Nē,nu, vienkārši ej pa kreisi un viss,” saīga Velns.
„Nē, vienkārši ej pa labi un pietiek!” sāka dusmoties Dievs.
Jampamps nesaprata neko, grozīja galvu uz vienu un otru pusi un drošības pēc nejautāja vairs neko. Velns saīga vēl vairāk un izspļāva: „Nē, ej pa labi!” Viņš gribēja iegriezt Dievam.
Dievs iedegās svētās dusmās, tik svētās, cik nu varēja, acumirklī radīja galdu, pa kuru no visa spēka sita ar dūri un iekliedzās: „Kā tu, tu, tu, resnais šmara, uzdrīksties teikt to, kas jāsaka man?! Jampamp, tev būs iet pa kreisi!” Viņš gribēja Velnam ierādīt vietu.
„Pietiek! Es vairs nevēlos skatīties šo izrādi! Es iešu atpakaļ” nobrēcās Jampamps tā, ka norībēja kalni un meži un nogrima pēdējā pils ar visiem tās iemītniekiem. Palika tikai caurums kalna galā.
Viņš izgāja no zāles un aizvēra aiz sevis priekškaru.
Un attapās uzgaidāmajā telpā. Tur bija daudz ļaužu, kurnēšana, drūzmēšanās un zobu griešana, nekas nenotika.
„Nu ir sūdi,” nodomāja Jampamps un ātri devās atpakaļ. Viņš gāja un gāja, visu laiku tikai un vienīgi atpakaļ, gāja un gāja, līdz atkal ieraudzīja Dievu un Velnu ķīvējamies lielceļa malā.
„Ko Jūs te atkal darāt?!” Jampamps bija neizpratnē, dusmīgs un noguris – viņš taču nezināja, ka ir apgājis gandrīz apkārt visai zemei.
„Neko,” teica Dievs.
„Jā, neko mēs te nedarām,” teica Velns,” un tai pat brīdī viņam ienāca prātā velnišķīga doma (jo kāda gan doma var ienākt prātā Velnam?), izjokot Jampampu, jo viņš neizskatījās īpaši gudrs no pirmā acu uzmetiena. Jāpiebilst, ka Velniem nav acu plakstiņu, tāpēc viņi nespēj mirkšķināt acis, viņiem nav pazīstams Pirmais acu uzmetiens, Acu mirklis, nav iespējams pateikt, vai Velni uztraucas, jo nav plakstiņu, kas uztraukumā raustās.
Un tāpēc Velns teica: „Vispār mēs te kaut ko darām,” un, lai izliktos, ka piemiedz aci, aizklāja vienu no tām ar labo roku.
Dievam uznāca dusmas un žēlums vienlaikus, viņam apnika teikt, tāpēc viņš pateica: „Dēls, Jampamp, ej pa labi un tikai pa labi un tad,” uzmetot uzvarošu skatienu Velnam, „ej pa kreisi un tad vēlreiz, bet atpakaļ vairs nenāc.” Tad Dievs izgaisa neatvadījies, paķerot līdzi galdu. Iespējams, viņš atcerējās, ka kaut kas ir jāizdara.
„Nu?” teica Velns.
„Un?” teica Jampamps.
„Es zinu, ka tev patīk zagt, jā,” teica Velns, „mēs varētu samesties uz vienu roku un kaut ko nofenderēt.”
„Labi,” teica Jampamps, bet tā nedomāja, jo neizskatījās tik neattapīgs, kā varētu spriest no pirmā acu uzmetiena. Viņš bija pamanījis, ka Velnam nav plakstiņu. Viņš pamanīja arī to, ka Dievs ir aizmirsis paņemt savu zizli. Dievs bija tik saskaities un aizņemts, ka aizmirsa savu zizli, kuru savulaik bija aizdevis Mozum, bet, kad Mozus nomira, viņam to vairs nevajadzēja, tāpēc Dievs to paņēma sev atpakaļ. Tomēr ik pa laikam viņš to mēdza kaut kur aizmirst, kā mēdz aizmirst lietussargus garderobēs.
„Es nosperšu šito zizli, bet tev ir cauras bikses. Kamēr tu tās nesalāpīsi, es kopā ar tevi nekur neiešu, ha!” teica Jampamps, sakrustoja rokas, izgrieza krūtis un apsēdās uz akas malas.
Velns nosarka (to gan nevarēja redzēt, jo Velni ir tādi, ka nevar saprast, vai viņi sarkst, svīst vai dara vēl kaut ko), izvilka adatu, apsēdās uz akas malas un sāka šūt. No tās reizes, kā stāsta, esot radusies dziesma par Skroderi, kas sēž uz akas un šuj sev fraku. Protams, laika gaitā Velns ir pārtapis par Skroderi, bet Jampamps – par daiļo meitiņu.
Velns gandrīz jau bija pabeidzis savu darbu un teica: „Ha, iedomājies, kā tas sirmais tagad staigā uz divām, cik tas ir smieklīgi,” kad Jampamps izrāva Velnam adatu no rokām, paķēra Mozus spieķi un meta savas koka kājas pār pleciem, un skrēja atpakaļ. Ne pa labi, ne pa kreisi, tikai atpakaļ. Tur jau pamalē spīdēja mājuguns un māja mājinieki, audžu radinieki un pāris draugu. Osis māja vēlīgi, Alksnis uzsita pa plecu: „Malacis!”
„Nekur tālu jau tu nebiji aizgājis, es visu laiku tevi redzēju,” čīkstēja Egle.
„Velna milti, kur es atstāju savu spieķi,” pukojās Dievs un ilgi staigāja ap aku.
„Es esmu te-te-te-lejā, iekšā!” atskanēja balss no akas.
„Nūja, tu tā esi?”
„Jā, jā, es, Tava Nūja! Velc mani ārā! Ātrāk!” mānījās Velns.
Dievs izvilka Velnu no akas, visu baltu, vienos miltos, jo tā patiesībā bija tikai liela miltu kaste, kas izskatījās pēc akas.
„Kur ir mana kūja?!” kliedza Dievs tā, ka Velnam aizkrita ausis, zem pilskalna apklusa zvanu skaņas un iestājās miers mūžīgi mūžos.
„Un kur ir mana adata?” svepstēja un sprauslāja Velns un purinājās tā, ka Dievs noskurinājās.
Viss bija nozagts. Viss pagalam.
Balstot viens otru, abi devās uz izeju un aizvilka priekškaru aiz sevis. Zālē un uzgaidāmajā telpā, paldies Dievam, nebija neviena. Tikai nebeidzami garas, sarkanu krēslu rindas, sēžas un augsti balkoni.
Bet Jampamps pēc tam vēl dzīvoja ilgi, vai laimīgi, tas nav zināms, un varbūt labi, ka tā, jo no zagļa amata viņš tā arī neatteicās, jo darīja to par brīvu un nedomāja to nemaz darīt.”
Tāds nu ir stāsts par Jampampu, Pagales dēlu, kurš devās prom no mājām, piedzīvoja neticamas lietas un galu galā saprata, cik labi ir, ja var atnākt apakaļ.
Iespējams, par viņu mēs kādreiz dzirdēsim vēl. Bet varbūt ne, un varbūt labi, ka tā.

2014.g. 9.augusts

Zojas jaunkundze steidzas.
Uzmet ašu skatu sienas pulkstenim pie rietumu sienas un turpina krāmēties.
Ir jau astoņi un 23, bet vēl tik daudz darāmā un viņa jau
kavē, bet laika ir maz, laika nav vispār.
Biezais paklājs, kas karājas pie austrumu sienas, krustmātes Vestas dāvināts, jo lieliski apslāpē kaimiņu skaņas un nomierina ar ornamentiem. Tie ir tik neuzkrītoši, ka rosina pārdomas.
Zojas jaunkundze steidzas. Laika ir maz, laika vairs nav vispār. Jāpaspēj sakrāmēt mantas.
Kur lai liek, kur lai sabāž? Varētu jau atstāt, bet kur tad nogrūst pēc tam?
Pilnīgi nevietā īss un apslāpēts durvju zvans spēj būt vienīgi pieprasošs un neatliekams.
Tā vietā, lai pienācīgi paslēptos, Zojas jaunkundze izvelk no skapja vīna pudeli, aiz servjetēm, fiksi, ar klunkšķi, ar zobiem izrauj korķi,
atceras par rupjmaizi,
kas vēl jāpaspēj sagriezt viegli kabatā iemetamos un sakošļājamos gabaliņos
ar tikko jaušamu ķiploku piegaršu
Aizdurvē stāv Vēstnesis no Vīnes.
“Jūsu kuģis šodien aties. Ļoti drīz. Būtībā tūliņ.”
“Mēs jau steidzamies, beidziet mani steidzināt, mēs tāpat paspēsim! Beidziet uzplīties!”
“Protams, jaunkundz, kā vēlaties,”
Vēstnesis pagriež muguru, iedomājas par Mocartu un Zojas jaunkundzi
ir jau aizmirsis. Viņš atceras Indiju.
Zojas jaunkundze iekrāmē koferi, pāris svečturus, protams,
pasi, kā nu bez tās,
kā savādāk un vēl.
Jā, ko tad vēl?
Ašs skatiens uz sienas pulksteni pie rietumu sienas,
ā, nē, pie austrumu sienas, nē,
bet tur karājas krustmātes Vestas atvestais paklājs ar neuzkrītošiem, pārdomas rosinošiem skaņu
ornamentiem.
Pie ziemeļu sienas ir durvis un
pie dienvidu sienas logs ar palodzi.
Tur ir zilonīšu kolonna no mazākā uz lielāko, kas tā arī nekur nav aizgājusi.
Bet Zojas jaunkundze steidzas.
Ir jau astoņi un 23, laiks krāmēties, jo laika vairs nav.
Aizdurvē stāv Vēstnesis no Vīnes, būtībā no Indijas un viņam
ir vēstījums Zojas jaunkundzei.
To viņš atceras un tāpēc tur aiz muguras.
Uztraucies.
Nervozē.
Paskatās pulkstenī.
Paskatās zvana pogā un
pieskaras tai. Piespiež. Atceras,
cik grūti ir dzīvot Indijā.
Pilnīgi nevietā īss un apslāpēts durvju zvans spēj būt tik pieprasošs un neatliekams. Kas gan ir spējīgs zvanīt tik vēlā laikā?!
Zojas jaunkundze uzmet ašu skatu rietumu sienai, kurā ir iedzīta nagla, kurā reiz karājās sienas pulkstenis. Zagļi!
Pilnīgi nevietā īss un apslāpēts pīkstiens telefona caurulē. Policija?
Vēstnesis no Vīnes, kas patiesībā ir policists no Indijas, paceļ nekavējoties, jā, tūliņ būsim klāt.
Nepaiet ne minūte un uzstājīgs durvju zvans pieprasa atvērt policija.
Zojas jaunkundze steidzas pie durvīm un atrauj tās vaļā vairāk nekā līdz galam, ar švunku.
“Kas noticis?”
Zojas jaunkundze aizmet švunku un ar aizturētu elpu runā uz iekšu: “Zagļi. Zādzība. Kāds ir nozadzis sienas pulksteni, kas karājās pie rietumu sienas. Redziet, tagad tur ir tikai iedzīta nagla!”
“Ap pulkstencikiemtasnotika?”
“Kā es varu zināt, ap pulkstencikiemtasnotika, ja man vairs nav pulksteņa?! Pēdējais laiks bija astoņi un 23.”
“Jūs esat dzērusi. Vai esat pārliecināta, ka sienas pulkstenis ir nozagts?”
“Nē, es neesmu! Es steidzos, man laika ir maz, laika nav vispār!”
“Tadā gadījumā es nevaru Jums palīdzēt,”
Vēstnesis no Vīnes, kas patiesībā ir policists no Indijas, sailgojas, pagriež muguru, tad atpakaļ
un spēji vaicā, Jūs esat dzērusi, es klausos,
Jums arī patīk Mocarts?
“Nē, es neesmu, un kas tur slikts? Un vispār beidziet uzplīties, mēs steidzamies!”
“Protams, jaunkundz, kā vēlaties,”
policists trešo reizi pagriež muguru un cenšas aizmirst
sievieti Indijā. Viņa iet tālu
prom ar sarkanu punktiņu starp acīm.
Viņas rokaskoferī ir sazinkas, pomādes, sienaspulkstenis un mutesbļoda, kur izraudāties, kad vajadzīgs. Viņas gaita ir grīļīga kā lamai. Vai nu no vīniņa vai no koferu smaguma. Viņa steidzas, jo laika ir maz, laika nav vispār un piepeši atceras par Rietumu sienu. Uz naglas kaut kam ir jākarājas, ja reiz kādreiz tā tur ir
iedzīta
viņa pagriež muguru un iet.
Pretim smaidīdams un neuzkrītošiem, pārdomas rosinošiem ornamentiem izrotātu paklāju padusē pasitis, steidzas Vēstnesis no Vīnes.
“Zojas jaunkundz! Jūsu kuģis, kam vajadzēja atiet drīz,
būtībā tūliņ ir aizpeldējis, bet neuztraucieties, nākamais
būs jau šodien. Te būs
krustmātes Vestas paklājs.
Es atļāvos salabot zvana pogu. Tetāir.”
Tad Vēstnesis no Vīnes apklust, jo atceras, ka patiesībā ir policists no Indijas un to,
kā tas ir, kad dzīvnieki var ienākt istabā un pastaigāt pa tapetēm.
Zojas jaunkundze dungo, klausos,
Jums arī patīk Mocarts, saka garāmejošs tapešu pārdevējs, vai Jūs
arī uz to kuģi astoņos un 23? Ļaujiet palīdzēt,
es panesīšu paklāju, izskatās smags, kaut arī neuzkrītoši skaists un pārdomas rosinošs. Kaimiņi
ilgi klauvē pie durvīm, jo zvana pogas vairs nav viņi ir nopietni
satraukušies, jo Zojas jaunkundze tā arī neatrauj durvis ar ierasto švunku. Tas nozīmē, ka
ikvakara vīniņa
iedzeršana izpaliks un visas sienas ir tukšas.
Bet Zojas jaunkundze ir tālu prom. Iespējams, kādā no Vīnes pilsētiņām klausās Mocartā, iespējams, ir tālu kādā Indijā ar sarkanu punktiņu pierē, iespējams, grīļīgā lamas gaitā, ar rokaskoferi vienā, ar muzikāliem ornamentiem rotātu, neuzkrītoši skaistu un pārdomas rosinošu paklāju kāpj uz kuģa klāja. Iespējams, apprecējusi tapešu pārdevēju un izlīmē tapetes jaunajā dzīvoklī.
Ja nejauši sastopat Zojas jaunkundzi, palīdziet tomēr panest paklāju.
Ja sastopat vēstnesi no Vīnes, nododiet viņam vēstījumu Zojas jaunkundzei, ka, lai arī kaimiņi ir satraukušies, viņa visu ir paspējusi.

2014.g. 17.jūl.-8.aug.

Vectēvs jau sen zināja, tāpēc nerimās šķendēties. Šķita, ka
visa pasaule ir viena vienīga riebekle bez savas gravitācijasspoliem, klimat. joslām, līdzsvara zōnām un kontinentiem. Jā,
neviens necentās
paslepus sadoties rokās stundām ilgi
stāvēt Baltijas ceļa putekļainā piemalē vienās vīzēs vai sacietējušās kā pērnā rurpjmaizes garoza, kas izlauž zobus pastalās
tūdaliņ-tāgadiņ-kā tad-iņ-gaidi ar maisu-atrodi adatu, atrodi īlenu, ja gribi,
neviena rase, rasi, nebija gatava tobrīd
slepus sadoties rokās un palīdzēt atrast
to sasodīto Hitlera laiku nekad nerūsējošo, neasināmo un nenotrulināmo
NAZI. Īsts Fiskars.
Trauki plīsa, rādijō brēca, vectēvs šķendējās un liecās, bet tādu lietaskoku saliekt būtu grūti, tāpēc viņš izgāja lietū.
Tādā aizsegā neviens netraucēja, nezumācās un nepiedāvāja slepus sadoties rokās. Grābstīties aiz muguras.
Vectēvs nekad nebija juties zils, zaļš vai melnstrādnieks. Viņam vienmēr bija piemitis
pašam savs lepnums.
Pašam savs, kad neviens nebija tik atsaucīgs, lai pasniegtu roku slīkstošajam,
viņš izgāja lietus aizsegā, kur neviens netraucēja, jo visiem riebās. Slapjš, putni mirkst.
Labi, ka zaļie zirnīši, green peas, ir iekonservēti un nesabojāsies
tik drīz, ja nazis vairs nekad neatradīsies.
Nazis tomēr atradās.
Uz vasaras brīvdienām atbraucis, mazbērns to atrada, aiz ledusskapja meklējot apmaldījušos biti. Viegli gan tas nenācās, jo bite bija briesmīgi kareivīgi noskaņojusies, satvērusi rokā visu vectēva nazi, kurā ietilpa arī konzervu attaisāmais un korķu viļķis.
„Atkāpies, vai arī es tev ieduršu!” kliedza bite gandrīz nedzirdami. Nazis priekš viņas bija zobens.
„Bet man vajag tikai sēņu nazi,” gandrīz nedzirdami, samulsis teica mazbērns.
„Un tev taču ir tavs dzelonis, priekš kam tev nazis? Un tu neēd sēnes.”
„Jā, bet man nav korķu viļķa un konzervu attaisāmā,” tiepās un blisināja bite.
„Darīsim tā,” teica mazbērns, „es tev atdošu viļķi un attaisāmo, bet tu man atdosi mana vectēva nazi un tavu dzeloni.”
Bite bija uz mieru.
Tā jau viņa arī zināja, ka pienākusi gala vasara. Viņa aizvāza nazi, dziļi paklanījās un sniedza to mazbērnam, mazuliet paklūpot.
Mazbērns paņēma biti un izgāja ārā, nelielā dārziņā, kur lietus aizsegā reiz bija izgājis vectēvs, paslēpties no visa riebeklīgā.
Viņš atvāza nazi, novāca pāris sviesta bekas, nolika biti uz lapas un apskatījās.
Vectēva nekur nebija, tikai tāds kā lietus aizsegs. Slapjš, putni mirkst.
Zālē gulēja nesaliekts lietuskoks. Uzspīdēja varavīksne, atgādināja.
Mazbērns jau zināja – viss bija drošās rokās. Viņš devās atpakaļ, jo vasaras brīvdienas bija beigušās. Rīt no jauna uz skolu.
Mazbērns piebīdīja ledusskapi atpakaļ pie sienas, lai būtu kārtība.
Un kā arī pie viena aizbāza nazi aiz ledusskapja.
Pie stropa lietus aizsegā stāvēja vīrs un sarunājās ar bitēm:
„Varbūt jūs, lūdzu, vēlaties ienākt uz tēju vai kafiju? Man tagad kādu laiku būs laiks, brīvdienas ir tikai sākušās un es varētu novākt dažas sēnes. Tā. Bet, paga, kut tad es esmu nobāzis savu nazi?!”

2014.g. 14.-19.jūlijs

Avokado koks un uzvelkamā govs
tupēja uz palodzes pašas malas.
Avokado koks auga, govs gaidīja,
kad pienāks laiks izņemt melleņu drupaču kūku
no sildāmās krāsns, sagriezt un ēst.
Aiz loga garām pagāja autobuss turp.
Govs griezās ap savu asi līdz noteiktajam punktam.0.
Ivars Vīks reiz pēc savas pieredzes bija uzrakstījis, ka koki nepieciešamības gadījumā spēj apgriezties ap savu asi līdz pat 180! grādiem. Akūta situācija. Avokado kokam to nevajadzēja. Ik pārrītus gādīgas rokas to kopā ar puķpodu pagrieza pretmetus saulei. Viņš pletās.
Govi gādīgās rokas uzgrieza ik reizes, kad vajadzēja
vārīt, cept, šmorēt un kūpināt, kā arī, kad nevajadzēja pulksteņa.
Govs vienmēr bija gaidībās – kad jānoņem no uguns katls ar murdošu zupu, kad dārzeņi otrādi jāapmet.
Saule it kā nejauši apmeta 360 grādu loku un iebakstīja ar vienu no saviem stariem uz mazākā no plīts riņķiem,
tieši uz tā, kas tika izmantots visretāk,
parasti mazo zivju atkausēšanai. Auksts.
Saule nodrebēja un apēda mākoni.
Avokado koks auga, govs gaidīja, līdz gādīgās rokas izmazgās vannu un nāks gatavot servīzes.
Tad sāks kūpēt, celsies garaiņi un aizsvīdīs logi.
Avokado kokam nepatika pirtis un svīšana. Viņš ātri pārmeta
kājas pāri palodzei un apgriezās apkārt ar skatu uz logu.
Kad atnāca gādīgās rokas, nesot, stiepjot, velkot
aiz sevis dvieli, govs noslaucījās, sakārtojās un sastinga .0. pōzā.
Toties avokado koks bija aizbēdzis.

2014.g. 12.-15.jūl.

Reiz senāk, kad Lielais Kristaps vēl nēsāja ļaudis no viena Daugavas krasta uz otru, šurpu-turpu, tiltu vēl nebija. Tomēr, kad Kristaps, nesot bērnu - naudas maisu naktsvidū vienreiz par visām reizēm nogrima, ļaudis izdomāja tiltu būvēt, jo laivas reizē ar visiem izkautajiem un padzītajiem Lībiešiem arī bij' pazudušas uz neatgriešanos.
Tiltu būvēja ilgi, tas sanāca vareni garš un ilgs. Ļaudis ilgi domāja, kādu vārdu tam dot, bet tā arī neizdomāja, un tā arī palika tilts bez vārda. Bet, kā zināms, kam nav vārda, vai tas būtu cilvēks, kāda lieta, ēka vai tilts, tam it viegli uzlikt lāstu vai noburt. Tā notika arī ar tiltu. Vecā Lībiešu Ragana, kas mita pie tolaik vēl neizžuvušās Rīdzenes upītes, aiz atriebības par Lībiešu izkaušanu un padzīšanu no to zemes, nolādēja tiltu. Tas sāka drupt un kļuva ļoti bīstams. Vēlos vakaros un agros rītos tur ļaudīm rādījās mānekļi un mošķi, tā ka pāri tikt no viena Daugavas krasta uz otru vairs nevarēja.
Bet vienā no krastiem mita tāds pavecs, liels koklētājs Lībietis, Vants vārdā. Arī viņam ik pa laikam uznāca vajadzība pārcelties uz Daugavas otru krastu, lai apciemotu savu meitu-atraitni Lelu. Lelu mūždien bija skumja, toties skaisti dziedāja. Kā palika skumji vai sailgojās, tā dziedāja. Vants, izdzirdot meitas-atraitnes dziesmu, vienmēr steidzās to apciemot.
Tomēr vienu rītu viss bija citādi. Lelu atkal bija kļuvusi skumja un ilgpilna, tāpēc, kā vienmēr aizgāja uz Daugavas krastu un dziedāja. Koklētājs Vants, to izdzirdis, kā vienmēr pasita azotē kokli un steidzās pāri tiltam uz upes otru krastu. Bet - ak tavu nelaimi! Tilts pašā vidū bija iegruvis - ne pāri pārlēkt, ne apkārt apiet. Vants saprata, ka tas ir Lībiešu Raganas lāsts un ļoti noskuma, ka vairs neredzēs savu Lelu. Viņš devās pie pie Raganas, kas mita pie tolaik vēl neizžuvušās Rīdzenes upītes un lūdzās, lai tā lāstu noņem. Ragana uz to tikai pasmējās un atteica, ja šis var ziedot pašu dāgāko, kas tam pieder, lāsta spēks izzudīs un tilts tiks pie vārda.
Koklētājs Vants ilgi domāja, kas ir tas visdārgākais, kas viņam piederētu. Nekā jau viņam nebija - būdele Daugavas krastā, meita-atraitne Lelu un kokle. Grūtās pārdomās iegrimis viņš sāka koklēt. Domāja, domāja, koklēja un izdomāja - meitu-atraitni Lelu ziedot viņš nevarēja, jo tā atradās otrpus upei, būdele tāpat kuru katru brīdi varēja sagāzties, tāpēc atlika vienīgi kokle.
Ilgi Vants šaubījās, apsvēra, tomēr beigu beigās, smagu sirdi un kokli azotē atkal devās uz tiltu. Pašā tilta viducī, kur tas bij' iebrucis, Vants iedzina savu kokli. Tā izauga milzīga, līdz pašām debesīm un izstiepa stīgas uz abiem krastiem, tā saturot kopā gan krastus, gan tiltu.
Koklētājs, skumjš un tomēr priecīgs, laimīgi pārgāja tiltu un satika Lelu. Savā būdelē viņš nekad vairs neatgriezās. Kopš tās dienas arī Lelu dziesmas vairs nav dzirdētas. Abi viņi bija pazuduši tā, ka neviens pat nepamanīja. Stāsta, ka koklētājs, aiz ilgām pēc savas kokles, drīz vien nomiris. Rīdzenes upīte izsīka, Ragana nospļāvās, savilka seju vēl krunkaināku un ielīda zemē.
Bet tilts kopš tā laika atkal bija kļuvis drošs un ieguva vārdu - Vanšu tilts jeb Vantenieks - par godu koklētājam Vantam. Mošķi un māņi uz tilta arī vairs nerādoties, tomēr ik pa laikam tilta vantīs, kas ir kokles stīgas, milzīgajā koklē mēdz uzrāpties ļaudis, kas grib sev padarīt galu. Runā, ka tas dēļ lielajām Vanta ilgām pēc savas kokles, bet varbūt Ragana nepateica, kā patiesi līdz galam noņemt tilta lāstu.

2014.g. 30.jūn.

Migla bija atnākusi uz palikšanu. Vālodze pastiepa roku un to neredzēja. Tieši rokas stiepiena attālumā neredzama Lietava ķemmēja matus. Tur viņa bija - ne saukta, ne aicināta, iedama un nākdama kad grib. Vālodze neredzēja, bet sajuta ļoti labi, nokāra galvu un noskuma, jo nebija vairs jēgas saukt to, kas tāpat jau ieradies. Viņa centās darīt to, ko parasti darīja tādās reizēs, kad īsti nebija vairs ko darīt - viņa centās izdomāt sev jaunu vārdu, tādu kā Dzērve, Vārna vai Sīlis, bet nekas nesanāca.
Neredzams Bērzs pieskārās Vālodzes plecam, un pēkšņi viņa atcerējās. Ko tieši, Neviens nezina, toties Vālodze kļuva ļoti priecīga, pat mazliet iedziedājās, ielaidās Bērzā.
Lietava bija izķemmējusi matus, sakārtojusies un nu varēja parādīties.
Sāka līt un Miglai apnika tā vienkārši sēdēt, rokas klēpī salikušai. Viņa aizrāpās pāri Pakalniem, uz citu ieleju, kur vēl nelija.

2014.g. 8.aprīlis

Šorīt atcerējos vienu jokainu notikumu, kas varbūt nemaz tik smieklīgs patiesībā nav, jo daudz ko varētu liecināt par manu vecāku un manu intelekta līmeni.
Vārdu sakot, man tad bija ne vairāk kā 10 gadu, dievam žēl, precīzi neatceros. Par kailo sieviešu planētu tad vēl nebiju sācis sapņot, tas noteikti.
Pie mums atbrauca radi, manai tantei tad bija tas vecums, kad jāsāk vairāk greznoties, puiši un tā. Un viņai bija daudz visādu gredzentiņu gandrīz uz katra pirksta. Mans tētis [lai Tev vieglas smiltis!] kas uz mutes nebija kritis [pārnestā nozīmē], to ieraudzījis, pasmējās, un sacīja tantei: "Nu gan samaukusi gredzenus!" uz ko es bez kavēšanās piebildu: "Jā, tā kā mauka."
Varat ticēt, varat neticēt, bet es tiešām šā vārda nozīmi neapjēdzu. Iespējams, tai brīdī manī pamodās dzejnieks. No kurienes un kādā sakarā es šo apzīmējumu tiku izdzirdējis,- jei bogu, neatceros, atliek vienīgi minēt.
Protams, pēc tam sekoja slepena skaidrošanās, ka šis vārds ir slikts, un ka to nedrīkst lietot publiski. Sīkāk paskaidrots nekas gan netika.
+++
Un vēl viena iedvesmojoša atmiņa, kas, pieļauju, izmainīja manu attieksmi pret apkārtējo pasauli un apturēja infekciju, kuru šodien pazīstam pēc tādiem terminiem kā "rasisms" un "ksenofobija".
Bija dzimšanas diena kādam no maniem radiem. Iespējams, ka tantei, iespējams, vecmāmiņai. Viesu vidū bija arī radu kaimiņi, kas dzīvoja divus stāvus augstāk, krievi, varbūt mazliet ebreji. Māte un meita. Ļoti pozitīvi, dzīvespriecīgi cilvēki, izpalīdzīgi un tamlīdzīgi. Baidos samelot, bet, šķiet, ka māti sauca Larisa, un meitu Juļa, kura man šķita ļoti skaista [tas arī bija laiks pirms sapņiem par kailo sieviešu planētu, lai nerastos pārpratumi].
Ēdot pie galda gardu rosolu, štovētus kāpostus, kartupeļus, mazliet iemalkojot pa limonādes glāzei vai arī ko stiprāku [stipros dzērienus man tad vēl nepiedāvāja, ja nu vasarā alu no tās pašas alus pudeles korķa - pagaršošanai, jāpiebilst, ka negaršoja], skanēja mūzika. Un tad, neatminu, vai tā bija tā pati tante vai kāds cits, kas teica: "Jāaiztaisa logs, lai tā mūzika nav par skaļu kaimiņiem," uz ko es bez kavēšanās piebildu: "Jā, lai stulbie krievi nedzird!" Iestājās neveikls klusuma brīdis, nu, ziniet, kad saka, ka tādos brīžos menti dzimst. Protams, pēc pāris mokošām sekundēm visi atsāka smieties un runāties, it kā nekas nebūtu noticis un neviens neko nesaprastu. Bērns taču paliek bērns.
Lieki bilst, ka vēlāk, blakusistabā, sekoja skaidrošanās ar tēti. Vienkārši pateica: "Nekad šitā vairs nerunā citu klātbūtnē, saprati?" Es, protams, nesapratu, jo jau tad bija apnicis uzdot jautājumus, uz kuriem man konkrēti tāpat neatbildēs. Protams, vēlāk jau apjēdzu, ka tās bija bailes tikt nostučītiem vai tamlīdzīgi, jo bija Atmoda, virtuves sarunas un, jo labāk ir labas attiecības nekā sliktas. Aprunāšana un plānu kalšana aiz muguras ir labu attiecību pamatakmens, vai kā to sauc. Tāpēc jau Baltijas Ceļš izdevās. Aukstais karš.
+++
Biegās gribu tik piebilst, ka mani nekad nav audzinājuši nedz par bezkompromisa nacionālistu vai katoli, nedz par īstu veci vai profesionālu mūziķi. Laikam tāpēc es šobrīd neesmu līdz galam neviens no minētajiem. Bet ir pāris lietas, ko man iemācīja Babuņa, mana vec-vecmāmiņa - cept pankūkas, pa īstam smieties, priecāties par to, kas ir, un, ja nu tiešām vajag - noticēt NLO [labi, šo pēdējo es gan izdomāju, lai izklausītos pasakaināk].

Manam draugam Oskem

Toreiz, kad tai sestdienā manu Paģiru pārmocīto Prātu negaidīti taranēja Ideja par Brīnumu mājas izveidošanu, es, protams, nezināju, ar ko tas viss beigsies. Tai brīdī es vienkārši skatījos pa logu, no 24 autobusa izkāpa bariņš jehovas liecinieku un cilvēks, kas, pēc visa spriežot, jutās tikpat nelāgi, cik es, ja ne vēl sliktāk.
Viss sākās no vīzijas par mazmājiņu vecpilsētas centrā, netālu no prezidenta pils, nu, tādu, no koka, ar izzāģētu sirdi durvju augšējā pusē, lai varētu ielidot irši, lapsenes un odi, un gaisam būtu kur iziet, un, galu galā, lai dažreiz nebūtu skumīgi. Un tad sāktu nākt tūristi no Vācijas, Japānas, Zviedrijas, Krievijas, Austrālijas, no visas Pasaules. Viņi stāvētu rindā, un pa vienam ietu mazmājiņā iekšā, jo tas būtu kas neredzēts – MAZMĀJIŅA VECPILSĒTAS CENTRĀ! Nevis parastā plastmasas ekotualete, bet īsts koks, kas, droši vien, nācis no dziļiem Latvijas mežiem. Un tad viņi stāvētu rindā, daži samulsuši, daži ar to tūristiem raksturīgo pārsteiguma gaidību smaidu sejās, iespējams, kāds pīpētu vai kaut ko fotogrāfētu. Un tad pa vienam viņi ietu iekšā, nāktu ārā, bet citiem neko neteiktu, tikai mulsi smaidītu, jo neviens nedrīkstētu zināt, kas īsti mazmājiņā notiek. Jūs gribat zināt? Labi, es Jums pateikšu – mazmājiņā sēž Lapiete un pīpē. Brīdī, kad tūrists ienāk būdelē un aizver aiz sevis durvis, Lapiete viņu satver aiz rokas. Lai arī mazmājiņa ir tik maza, cik tai arī jābūt, tūrists iesākumā Lapieti nepamana, jo viņa ir mazāka par pašu mazmājiņu. Nu jā, Lapiete satver tūristu aiz rokas, pievelk sev tuvāk, nekā varētu gaidīt, un iečukst ausī. Aizverot durvis no otras puses, tūrists Lapieti kaut kādā ziņā ir aizmirsis, viņš atceras tikai čukstu.
Manu vīziju iztraucēja īss zvans pie Durvīm. Tas bija kartupeļu pārdevējs. Kartupeļu pārdevēji, starp citu, ir spējīgi piezvanīt vienlaicīgi pie trim Durvīm uzreiz, un viņiem ir tā kartupeļu smarša, un Durvis parasti es neatveru, jo tās ir paspējuši atvērt citi. Tātad, es aizgāju uz koridori, atvēru tikai pirmās Durvis, paskatījos pa actiņu, un tur vairs neviena nebija.
Atgriezies virtuvē, ieraudzīju pārīti, kas pieturā bučojās, un es nodomāju – Prieka mājai es vēl esmu par nepieredzējušu, tāpēc labāk izveidošu Brīnumu māju.
Jāteic, ka man riebj kārtis, azartspēles, brīnumdari un klauni, sevišķi pēdējie divi, jo es no viņiem mazliet baidos. Un tomēr Brīnumu mājā bija jābūt vismaz kādam no šiem elementiem, jo tā ir pieņemts, un tūristi varētu nesaprast, piemēram, bārdaino vīru, kas sēž milzīgā istabā pie galda, protams, pīpē, un rāmā mierā tukšo viskija pudeli. Pudele ir jau pusē, tāpat kā pulkstenis pie sienas. Pie vīra kreisās rokas uz galda apgūlusies zaļa burtnīca no Līgatnes papīrfabrikas. Brīdī, kad tūrists no Austrālijas aizver aiz sevis durvis, vīrs tieši caur pieri uz viņu palūkojas, un saka: SĒDIES! Tūrists, pārsteiguma gaidībās smaidot, nedroši apsēžas iepretim vīram, un jūt, ka tūlīt kaut kas sekos, kas, protams, arī notiek. Negaidot vīrs bargā balsī prasa: KO TU ZINI PAR LĪGATNES PAPĪRFABRIKU!? Tūrists nobīstas, un saka, ka, protams, neko. Tai brīdī vīrs atmaigst, ielej tūristam viskiju un pastāsta Līgatnes papīrfabrikas īsu vēsturi. Kad tūrists jau sācis justies kā mājās, un, kā beigās izrādās, viņa radi ir no Latvijas, vīrs apklust, paskatās caur pieri, un prasa tūristam: VAI TU GRIBI ZINĀT, KAS RAKSTĪTS ŠAI BURTNĪCĀ!? Tālāk viss atkarīgs no tūrista izvēles.
Ko varētu izvēlēties tūrists, un kādas būtu sekas, nepaspēju līdz galam izdomāt, jo tas atkal bija zvans pie durvīm, tikai šoreiz uzstājīgs. Tas bija kaimiņš, kurš jutās, iespējams, sliktāk par mani, un viņam vajadzēja divus latus. Man, protams nebija. Tā bija normāla situācija, līdz brīdim, kad kaimiņš man pusčukstus pajautāja: „Vai tu negribi izrakt Aku?” Es viņam atbildēju, lai iet un kārtīgi izguļas, bet pats atgriezos virtuvē.
Aka atrodas zāles vidū, virs tās ir lustra. Tūrists no Vācijas ienāk zālē, viņam ir jāpieiet pie akas, un jāielūkojas tajā. Akā viņš ierauga savu un lustras atspulgu. Pēkšņi tūrists izdzird aiz savas muguras skrienošus soļus. Tur skrien Mīms (nu labi, lai būtu). Mīms skatās tūristā un smaida, līdz otrajam kļūst pavisam neomulīgi. Un tad Mīms pasniedz aiz muguras slēptu salmu. Viņš ar kustībām parāda, ka salms jāiemērc akā, un ir jādzer. Tūrists it kā bailīgi, un tomēr smaidot pārsteiguma gaidībās, iemērc salmu akā un mazliet pasūc. Izrādās, ka akā ir nevis ūdens, bet vīns, un sāk skanēt Oda priekam. Tūrists sāk smieties, un varbūt pat papliķē Mīmu pa plecu. Un tad iziet ārā, joprojām smejoties, iesakot pārējiem ekskursijas biedriem noteikti izmēģināt šo zāli.
Vienu brīdi man bija doma par draudzīgu Vampīru, kas izlien no zārka, it kā grasās kost tūristam no Austrijas, bet patiesībā tikai noskūpsta, tomēr tāda doma beigās sāka likties jau kaut kur dzirdēta, un visi tie tērpi, izdevumi, mākslīgās asinis, nu, nē.
Tāpēc es izvēlējos Brīnumu mājā iekļaut pārsteigumu ar Čigāniem. Veca Čigāniete Jums izzīlēs Nākotni, pateiks, kas Jūs patiesībā esat, un kaut ko nozags. Protams, par attiecīgu samaksu. Vēl varētu būt iespēja noskatīties Čigānu dejas, dziesmas un paraugdemonstrējumus ar kindžaliem, un iespēju, ka kaut kas tiek nozagts. Protams, par attiecīgu samaksu.
Jā, sākot domāt par naudas iekasēšanu, man parasti aptrūkstas ideju. Man it kā nauda nemaz arī nav tik svarīga, un tai pat laikā es to cenšos taupīt, pat nesaprotu, kāpēc. Laikam bail, ka aptrūksies.
Kad man aptrūkstas ideju, es ieeju dušā.
Jā, suvenīri. Suvenīriem bija jābūt. Ņemot vērā, ka ideja par šo, manuprāt, ne īpaši nozīmīgo lietu, kas laika gaitā apklājas putekļiem un beigās tiek uzdāvināta kādam brīdī, kad īsti vairs nav ideju, ko dāvināt, cauršāva manu Paģiru pārmocīto Prātu tieši dušā, es iedomājos par DVIEĻIEM. Jā, kāpēc gan suvenīrs nevarētu būt Brīnumdvielis? Ar izšūtu uzrakstu: SLAUKIES AR ŠO DVIELI, UN VIENMĒR BŪSI TĪRS! TAVA BRĪNUMU MĀJA. Turklāt dvielis patiešām ir tikpat praktisks kā blociņš ar pildspalvu. Ja ir iespējams pārdot kādas pilsētas gaisu konservbundžās, tad kāpēc gan nevarētu pārdot brīnumdvieļus? Kam gan vajadzīgi tie štruntiņi, nu, tur piespraudītes, kaut kādi nieki, kas praktiski nav pielietojami, bet pilda tikai atrādīšanas funkcijas. Vienreiz es Čehijā nopirku sērkociņkasti ar to Māla vīru, bet neviena sērkociņa neesmu iztērējis. Es to kasti pat ar līmlenti aplīmēju, lai ilgāk saglabājas. It kā praktiska lieta, bet žēl tērēt, jo smuki izskatās. Ai, nu...
Protams, tai brīdī manas domas pārtrauca kārtējais troksnis, jo pieturai tika izsists logs. Tie džeki ātri ielēca mašīnā uz aizbrauca. Nu, ko man vajadzēja darīt? Lekt pa logu un skriet pakaļ? Zvanīt policijai? Nu, laikam jau vajadzēja, bet tai brīdī manu Paģiru pārmocīto Prātu vairāk nodarbināja domas par Brīnumu māju, JO –
Brīnumu mājā būtu jābūt vismaz piecām istabām un vienai zālei. Varētu, protams, arī vairāk. Tai brīdī es aizdomājos par Numeroloģiju un tās sekām.
Tagad tā ir MILZU māja, piecām istabām un vienu zāli, kuras vidū ir aka. Akā spoguļojas lustra. Zālē ienāk tūrists no Francijas. Viņš te jau vienreiz ir bijis, pirms kādiem diviem gadiem. Viņš jau droši iet pie akas un jūtas kā mājās, ieskatās, ierauga savu un lustras atspulgu, un izdzird jau pazīstamos skrienošos soļus aiz muguras, viņš jau zina, ka akā ir Vīns, nevis Ūdens, kas būs jādzer. Mīms skatās, smaida, pasniedz salmiņu, Francūzis mazliet iesūc, un garšo pēc ūdens.

+++
"[..]esmu kļuvusi sociāli mazliet aktīvāka [es domāju socportus], jo beidzot man ir mazliet brīva laika, būtībā sešas dienas, lai svinētu, komponētu un aizbrauktu pie omēm. Esmu tik priecīga par tuvojošos Līgo vakaru un Jāņu dienu - beidzot man IR svētku sajūta! Uz dzišandienu, Ziemīšiem un Lieldienām nebija, nezinu pati, kāpēc. Tagad ir. Daba [es domāju, koki, zāle, putni un kaķi] runā ar mani, liela daļa šīs pilsētas iedzīvotāju jau ir aizbraukuši prom, brauc prom, vai arī atrodas tajā saprāta stadijā, kurā indīgie enerģijas diedziņi citiem ļaunu nespēj nodarīt.
[..] esmu tik priecīga, jo šodien ar mīļoto dosimies, iespējams, romantiskā pastaigā gar jūŗu, iespējams, kurināsim ugunskuru un sadedzināsim jau pāris gadus vecu Jāņu vainagu, no kura ļaunā enerģija lauztin laužas laukā. Klausos Līgo dziesmas, elpoju Jāņzāļu smaršu, ēdu sieru un dzeru alu. [..] esmu mazliet iereibusi, bet tas man netraucēs izjust īpašo tuvību ar Dabas Māti.
[..] es laikam vēlētos visiem novēlēt to, ko teica sirmais "oficiants", dodoties mājup pēc filmēšanas: "Novēlu, lai Jums piepildās un izdodas viss, ko esat iecerējuši Jāņu naktī!""

["Kāpņutelpa", 3.sējums-"Tabaka", izdevn. "Dzīsla" 2011.g., 3.marts, 49.lpp.]