CIKLOPA KALEIDOSKOPS - Iz bērnu dienām

Šorīt atcerējos vienu jokainu notikumu, kas varbūt nemaz tik smieklīgs patiesībā nav, jo daudz ko varētu liecināt par manu vecāku un manu intelekta līmeni.
Vārdu sakot, man tad bija ne vairāk kā 10 gadu, dievam žēl, precīzi neatceros. Par kailo sieviešu planētu tad vēl nebiju sācis sapņot, tas noteikti.
Pie mums atbrauca radi, manai tantei tad bija tas vecums, kad jāsāk vairāk greznoties, puiši un tā. Un viņai bija daudz visādu gredzentiņu gandrīz uz katra pirksta. Mans tētis [lai Tev vieglas smiltis!] kas uz mutes nebija kritis [pārnestā nozīmē], to ieraudzījis, pasmējās, un sacīja tantei: "Nu gan samaukusi gredzenus!" uz ko es bez kavēšanās piebildu: "Jā, tā kā mauka."
Varat ticēt, varat neticēt, bet es tiešām šā vārda nozīmi neapjēdzu. Iespējams, tai brīdī manī pamodās dzejnieks. No kurienes un kādā sakarā es šo apzīmējumu tiku izdzirdējis,- jei bogu, neatceros, atliek vienīgi minēt.
Protams, pēc tam sekoja slepena skaidrošanās, ka šis vārds ir slikts, un ka to nedrīkst lietot publiski. Sīkāk paskaidrots nekas gan netika.
+++
Un vēl viena iedvesmojoša atmiņa, kas, pieļauju, izmainīja manu attieksmi pret apkārtējo pasauli un apturēja infekciju, kuru šodien pazīstam pēc tādiem terminiem kā "rasisms" un "ksenofobija".
Bija dzimšanas diena kādam no maniem radiem. Iespējams, ka tantei, iespējams, vecmāmiņai. Viesu vidū bija arī radu kaimiņi, kas dzīvoja divus stāvus augstāk, krievi, varbūt mazliet ebreji. Māte un meita. Ļoti pozitīvi, dzīvespriecīgi cilvēki, izpalīdzīgi un tamlīdzīgi. Baidos samelot, bet, šķiet, ka māti sauca Larisa, un meitu Juļa, kura man šķita ļoti skaista [tas arī bija laiks pirms sapņiem par kailo sieviešu planētu, lai nerastos pārpratumi].
Ēdot pie galda gardu rosolu, štovētus kāpostus, kartupeļus, mazliet iemalkojot pa limonādes glāzei vai arī ko stiprāku [stipros dzērienus man tad vēl nepiedāvāja, ja nu vasarā alu no tās pašas alus pudeles korķa - pagaršošanai, jāpiebilst, ka negaršoja], skanēja mūzika. Un tad, neatminu, vai tā bija tā pati tante vai kāds cits, kas teica: "Jāaiztaisa logs, lai tā mūzika nav par skaļu kaimiņiem," uz ko es bez kavēšanās piebildu: "Jā, lai stulbie krievi nedzird!" Iestājās neveikls klusuma brīdis, nu, ziniet, kad saka, ka tādos brīžos menti dzimst. Protams, pēc pāris mokošām sekundēm visi atsāka smieties un runāties, it kā nekas nebūtu noticis un neviens neko nesaprastu. Bērns taču paliek bērns.
Lieki bilst, ka vēlāk, blakusistabā, sekoja skaidrošanās ar tēti. Vienkārši pateica: "Nekad šitā vairs nerunā citu klātbūtnē, saprati?" Es, protams, nesapratu, jo jau tad bija apnicis uzdot jautājumus, uz kuriem man konkrēti tāpat neatbildēs. Protams, vēlāk jau apjēdzu, ka tās bija bailes tikt nostučītiem vai tamlīdzīgi, jo bija Atmoda, virtuves sarunas un, jo labāk ir labas attiecības nekā sliktas. Aprunāšana un plānu kalšana aiz muguras ir labu attiecību pamatakmens, vai kā to sauc. Tāpēc jau Baltijas Ceļš izdevās. Aukstais karš.
+++
Biegās gribu tik piebilst, ka mani nekad nav audzinājuši nedz par bezkompromisa nacionālistu vai katoli, nedz par īstu veci vai profesionālu mūziķi. Laikam tāpēc es šobrīd neesmu līdz galam neviens no minētajiem. Bet ir pāris lietas, ko man iemācīja Babuņa, mana vec-vecmāmiņa - cept pankūkas, pa īstam smieties, priecāties par to, kas ir, un, ja nu tiešām vajag - noticēt NLO [labi, šo pēdējo es gan izdomāju, lai izklausītos pasakaināk].