Ko atcerējās Vālodze (gandrīz mistērija)
« previous entry | next entry »
Apr. 8., 2014 | 09:56 am
Migla bija atnākusi uz palikšanu. Vālodze pastiepa roku un to neredzēja. Tieši rokas stiepiena attālumā neredzama Lietava ķemmēja matus. Tur viņa bija - ne saukta, ne aicināta, iedama un nākdama kad grib. Vālodze neredzēja, bet sajuta ļoti labi, nokāra galvu un noskuma, jo nebija vairs jēgas saukt to, kas tāpat jau ieradies. Viņa centās darīt to, ko parasti darīja tādās reizēs, kad īsti nebija vairs ko darīt - viņa centās izdomāt sev jaunu vārdu, tādu kā Dzērve, Vārna vai Sīlis, bet nekas nesanāca.
Neredzams Bērzs pieskārās Vālodzes plecam, un pēkšņi viņa atcerējās. Ko tieši, Neviens nezina, toties Vālodze kļuva ļoti priecīga, pat mazliet iedziedājās, ielaidās Bērzā.
Lietava bija izķemmējusi matus, sakārtojusies un nu varēja parādīties.
Sāka līt un Miglai apnika tā vienkārši sēdēt, rokas klēpī salikušai. Viņa aizrāpās pāri Pakalniem, uz citu ieleju, kur vēl nelija.
2014.g. 8.aprīlis
Neredzams Bērzs pieskārās Vālodzes plecam, un pēkšņi viņa atcerējās. Ko tieši, Neviens nezina, toties Vālodze kļuva ļoti priecīga, pat mazliet iedziedājās, ielaidās Bērzā.
Lietava bija izķemmējusi matus, sakārtojusies un nu varēja parādīties.
Sāka līt un Miglai apnika tā vienkārši sēdēt, rokas klēpī salikušai. Viņa aizrāpās pāri Pakalniem, uz citu ieleju, kur vēl nelija.
2014.g. 8.aprīlis