Zojas jaunkundze un Vēstnesis no Vīnes
Aug. 8., 2014 | 09:58 pm
No:: vaarna
Zojas jaunkundze steidzas.
Uzmet ašu skatu sienas pulkstenim pie rietumu sienas un turpina krāmēties.
Ir jau astoņi un 23, bet vēl tik daudz darāmā un viņa jau
kavē, bet laika ir maz, laika nav vispār.
Biezais paklājs, kas karājas pie austrumu sienas, krustmātes Vestas dāvināts, jo lieliski apslāpē kaimiņu skaņas un nomierina ar ornamentiem. Tie ir tik neuzkrītoši, ka rosina pārdomas.
Zojas jaunkundze steidzas. Laika ir maz, laika vairs nav vispār. Jāpaspēj sakrāmēt mantas.
Kur lai liek, kur lai sabāž? Varētu jau atstāt, bet kur tad nogrūst pēc tam?
Pilnīgi nevietā īss un apslāpēts durvju zvans spēj būt vienīgi pieprasošs un neatliekams.
Tā vietā, lai pienācīgi paslēptos, Zojas jaunkundze izvelk no skapja vīna pudeli, aiz servjetēm, fiksi, ar klunkšķi, ar zobiem izrauj korķi,
atceras par rupjmaizi,
kas vēl jāpaspēj sagriezt viegli kabatā iemetamos un sakošļājamos gabaliņos
ar tikko jaušamu ķiploku piegaršu
Aizdurvē stāv Vēstnesis no Vīnes.
“Jūsu kuģis šodien aties. Ļoti drīz. Būtībā tūliņ.”
“Mēs jau steidzamies, beidziet mani steidzināt, mēs tāpat paspēsim! Beidziet uzplīties!”
“Protams, jaunkundz, kā vēlaties,”
Vēstnesis pagriež muguru, iedomājas par Mocartu un Zojas jaunkundzi
ir jau aizmirsis. Viņš atceras Indiju.
Zojas jaunkundze iekrāmē koferi, pāris svečturus, protams,
pasi, kā nu bez tās,
kā savādāk un vēl.
Jā, ko tad vēl?
Ašs skatiens uz sienas pulksteni pie rietumu sienas,
ā, nē, pie austrumu sienas, nē,
bet tur karājas krustmātes Vestas atvestais paklājs ar neuzkrītošiem, pārdomas rosinošiem skaņu
ornamentiem.
Pie ziemeļu sienas ir durvis un
pie dienvidu sienas logs ar palodzi.
Tur ir zilonīšu kolonna no mazākā uz lielāko, kas tā arī nekur nav aizgājusi.
Bet Zojas jaunkundze steidzas.
Ir jau astoņi un 23, laiks krāmēties, jo laika vairs nav.
Aizdurvē stāv Vēstnesis no Vīnes, būtībā no Indijas un viņam
ir vēstījums Zojas jaunkundzei.
To viņš atceras un tāpēc tur aiz muguras.
Uztraucies.
Nervozē.
Paskatās pulkstenī.
Paskatās zvana pogā un
pieskaras tai. Piespiež. Atceras,
cik grūti ir dzīvot Indijā.
Pilnīgi nevietā īss un apslāpēts durvju zvans spēj būt tik pieprasošs un neatliekams. Kas gan ir spējīgs zvanīt tik vēlā laikā?!
Zojas jaunkundze uzmet ašu skatu rietumu sienai, kurā ir iedzīta nagla, kurā reiz karājās sienas pulkstenis. Zagļi!
Pilnīgi nevietā īss un apslāpēts pīkstiens telefona caurulē. Policija?
Vēstnesis no Vīnes, kas patiesībā ir policists no Indijas, paceļ nekavējoties, jā, tūliņ būsim klāt.
Nepaiet ne minūte un uzstājīgs durvju zvans pieprasa atvērt policija.
Zojas jaunkundze steidzas pie durvīm un atrauj tās vaļā vairāk nekā līdz galam, ar švunku.
“Kas noticis?”
Zojas jaunkundze aizmet švunku un ar aizturētu elpu runā uz iekšu: “Zagļi. Zādzība. Kāds ir nozadzis sienas pulksteni, kas karājās pie rietumu sienas. Redziet, tagad tur ir tikai iedzīta nagla!”
“Ap pulkstencikiemtasnotika?”
“Kā es varu zināt, ap pulkstencikiemtasnotika, ja man vairs nav pulksteņa?! Pēdējais laiks bija astoņi un 23.”
“Jūs esat dzērusi. Vai esat pārliecināta, ka sienas pulkstenis ir nozagts?”
“Nē, es neesmu! Es steidzos, man laika ir maz, laika nav vispār!”
“Tadā gadījumā es nevaru Jums palīdzēt,”
Vēstnesis no Vīnes, kas patiesībā ir policists no Indijas, sailgojas, pagriež muguru, tad atpakaļ
un spēji vaicā, Jūs esat dzērusi, es klausos,
Jums arī patīk Mocarts?
“Nē, es neesmu, un kas tur slikts? Un vispār beidziet uzplīties, mēs steidzamies!”
“Protams, jaunkundz, kā vēlaties,”
policists trešo reizi pagriež muguru un cenšas aizmirst
sievieti Indijā. Viņa iet tālu
prom ar sarkanu punktiņu starp acīm.
Viņas rokaskoferī ir sazinkas, pomādes, sienaspulkstenis un mutesbļoda, kur izraudāties, kad vajadzīgs. Viņas gaita ir grīļīga kā lamai. Vai nu no vīniņa vai no koferu smaguma. Viņa steidzas, jo laika ir maz, laika nav vispār un piepeši atceras par Rietumu sienu. Uz naglas kaut kam ir jākarājas, ja reiz kādreiz tā tur ir
iedzīta
viņa pagriež muguru un iet.
Pretim smaidīdams un neuzkrītošiem, pārdomas rosinošiem ornamentiem izrotātu paklāju padusē pasitis, steidzas Vēstnesis no Vīnes.
“Zojas jaunkundz! Jūsu kuģis, kam vajadzēja atiet drīz,
būtībā tūliņ ir aizpeldējis, bet neuztraucieties, nākamais
būs jau šodien. Te būs
krustmātes Vestas paklājs.
Es atļāvos salabot zvana pogu. Tetāir.”
Tad Vēstnesis no Vīnes apklust, jo atceras, ka patiesībā ir policists no Indijas un to,
kā tas ir, kad dzīvnieki var ienākt istabā un pastaigāt pa tapetēm.
Zojas jaunkundze dungo, klausos,
Jums arī patīk Mocarts, saka garāmejošs tapešu pārdevējs, vai Jūs
arī uz to kuģi astoņos un 23? Ļaujiet palīdzēt,
es panesīšu paklāju, izskatās smags, kaut arī neuzkrītoši skaists un pārdomas rosinošs. Kaimiņi
ilgi klauvē pie durvīm, jo zvana pogas vairs nav viņi ir nopietni
satraukušies, jo Zojas jaunkundze tā arī neatrauj durvis ar ierasto švunku. Tas nozīmē, ka
ikvakara vīniņa
iedzeršana izpaliks un visas sienas ir tukšas.
Bet Zojas jaunkundze ir tālu prom. Iespējams, kādā no Vīnes pilsētiņām klausās Mocartā, iespējams, ir tālu kādā Indijā ar sarkanu punktiņu pierē, iespējams, grīļīgā lamas gaitā, ar rokaskoferi vienā, ar muzikāliem ornamentiem rotātu, neuzkrītoši skaistu un pārdomas rosinošu paklāju kāpj uz kuģa klāja. Iespējams, apprecējusi tapešu pārdevēju un izlīmē tapetes jaunajā dzīvoklī.
Ja nejauši sastopat Zojas jaunkundzi, palīdziet tomēr panest paklāju.
Ja sastopat vēstnesi no Vīnes, nododiet viņam vēstījumu Zojas jaunkundzei, ka, lai arī kaimiņi ir satraukušies, viņa visu ir paspējusi.
2014.g. 17.jūl.-8.aug.
Uzmet ašu skatu sienas pulkstenim pie rietumu sienas un turpina krāmēties.
Ir jau astoņi un 23, bet vēl tik daudz darāmā un viņa jau
kavē, bet laika ir maz, laika nav vispār.
Biezais paklājs, kas karājas pie austrumu sienas, krustmātes Vestas dāvināts, jo lieliski apslāpē kaimiņu skaņas un nomierina ar ornamentiem. Tie ir tik neuzkrītoši, ka rosina pārdomas.
Zojas jaunkundze steidzas. Laika ir maz, laika vairs nav vispār. Jāpaspēj sakrāmēt mantas.
Kur lai liek, kur lai sabāž? Varētu jau atstāt, bet kur tad nogrūst pēc tam?
Pilnīgi nevietā īss un apslāpēts durvju zvans spēj būt vienīgi pieprasošs un neatliekams.
Tā vietā, lai pienācīgi paslēptos, Zojas jaunkundze izvelk no skapja vīna pudeli, aiz servjetēm, fiksi, ar klunkšķi, ar zobiem izrauj korķi,
atceras par rupjmaizi,
kas vēl jāpaspēj sagriezt viegli kabatā iemetamos un sakošļājamos gabaliņos
ar tikko jaušamu ķiploku piegaršu
Aizdurvē stāv Vēstnesis no Vīnes.
“Jūsu kuģis šodien aties. Ļoti drīz. Būtībā tūliņ.”
“Mēs jau steidzamies, beidziet mani steidzināt, mēs tāpat paspēsim! Beidziet uzplīties!”
“Protams, jaunkundz, kā vēlaties,”
Vēstnesis pagriež muguru, iedomājas par Mocartu un Zojas jaunkundzi
ir jau aizmirsis. Viņš atceras Indiju.
Zojas jaunkundze iekrāmē koferi, pāris svečturus, protams,
pasi, kā nu bez tās,
kā savādāk un vēl.
Jā, ko tad vēl?
Ašs skatiens uz sienas pulksteni pie rietumu sienas,
ā, nē, pie austrumu sienas, nē,
bet tur karājas krustmātes Vestas atvestais paklājs ar neuzkrītošiem, pārdomas rosinošiem skaņu
ornamentiem.
Pie ziemeļu sienas ir durvis un
pie dienvidu sienas logs ar palodzi.
Tur ir zilonīšu kolonna no mazākā uz lielāko, kas tā arī nekur nav aizgājusi.
Bet Zojas jaunkundze steidzas.
Ir jau astoņi un 23, laiks krāmēties, jo laika vairs nav.
Aizdurvē stāv Vēstnesis no Vīnes, būtībā no Indijas un viņam
ir vēstījums Zojas jaunkundzei.
To viņš atceras un tāpēc tur aiz muguras.
Uztraucies.
Nervozē.
Paskatās pulkstenī.
Paskatās zvana pogā un
pieskaras tai. Piespiež. Atceras,
cik grūti ir dzīvot Indijā.
Pilnīgi nevietā īss un apslāpēts durvju zvans spēj būt tik pieprasošs un neatliekams. Kas gan ir spējīgs zvanīt tik vēlā laikā?!
Zojas jaunkundze uzmet ašu skatu rietumu sienai, kurā ir iedzīta nagla, kurā reiz karājās sienas pulkstenis. Zagļi!
Pilnīgi nevietā īss un apslāpēts pīkstiens telefona caurulē. Policija?
Vēstnesis no Vīnes, kas patiesībā ir policists no Indijas, paceļ nekavējoties, jā, tūliņ būsim klāt.
Nepaiet ne minūte un uzstājīgs durvju zvans pieprasa atvērt policija.
Zojas jaunkundze steidzas pie durvīm un atrauj tās vaļā vairāk nekā līdz galam, ar švunku.
“Kas noticis?”
Zojas jaunkundze aizmet švunku un ar aizturētu elpu runā uz iekšu: “Zagļi. Zādzība. Kāds ir nozadzis sienas pulksteni, kas karājās pie rietumu sienas. Redziet, tagad tur ir tikai iedzīta nagla!”
“Ap pulkstencikiemtasnotika?”
“Kā es varu zināt, ap pulkstencikiemtasnotika, ja man vairs nav pulksteņa?! Pēdējais laiks bija astoņi un 23.”
“Jūs esat dzērusi. Vai esat pārliecināta, ka sienas pulkstenis ir nozagts?”
“Nē, es neesmu! Es steidzos, man laika ir maz, laika nav vispār!”
“Tadā gadījumā es nevaru Jums palīdzēt,”
Vēstnesis no Vīnes, kas patiesībā ir policists no Indijas, sailgojas, pagriež muguru, tad atpakaļ
un spēji vaicā, Jūs esat dzērusi, es klausos,
Jums arī patīk Mocarts?
“Nē, es neesmu, un kas tur slikts? Un vispār beidziet uzplīties, mēs steidzamies!”
“Protams, jaunkundz, kā vēlaties,”
policists trešo reizi pagriež muguru un cenšas aizmirst
sievieti Indijā. Viņa iet tālu
prom ar sarkanu punktiņu starp acīm.
Viņas rokaskoferī ir sazinkas, pomādes, sienaspulkstenis un mutesbļoda, kur izraudāties, kad vajadzīgs. Viņas gaita ir grīļīga kā lamai. Vai nu no vīniņa vai no koferu smaguma. Viņa steidzas, jo laika ir maz, laika nav vispār un piepeši atceras par Rietumu sienu. Uz naglas kaut kam ir jākarājas, ja reiz kādreiz tā tur ir
iedzīta
viņa pagriež muguru un iet.
Pretim smaidīdams un neuzkrītošiem, pārdomas rosinošiem ornamentiem izrotātu paklāju padusē pasitis, steidzas Vēstnesis no Vīnes.
“Zojas jaunkundz! Jūsu kuģis, kam vajadzēja atiet drīz,
būtībā tūliņ ir aizpeldējis, bet neuztraucieties, nākamais
būs jau šodien. Te būs
krustmātes Vestas paklājs.
Es atļāvos salabot zvana pogu. Tetāir.”
Tad Vēstnesis no Vīnes apklust, jo atceras, ka patiesībā ir policists no Indijas un to,
kā tas ir, kad dzīvnieki var ienākt istabā un pastaigāt pa tapetēm.
Zojas jaunkundze dungo, klausos,
Jums arī patīk Mocarts, saka garāmejošs tapešu pārdevējs, vai Jūs
arī uz to kuģi astoņos un 23? Ļaujiet palīdzēt,
es panesīšu paklāju, izskatās smags, kaut arī neuzkrītoši skaists un pārdomas rosinošs. Kaimiņi
ilgi klauvē pie durvīm, jo zvana pogas vairs nav viņi ir nopietni
satraukušies, jo Zojas jaunkundze tā arī neatrauj durvis ar ierasto švunku. Tas nozīmē, ka
ikvakara vīniņa
iedzeršana izpaliks un visas sienas ir tukšas.
Bet Zojas jaunkundze ir tālu prom. Iespējams, kādā no Vīnes pilsētiņām klausās Mocartā, iespējams, ir tālu kādā Indijā ar sarkanu punktiņu pierē, iespējams, grīļīgā lamas gaitā, ar rokaskoferi vienā, ar muzikāliem ornamentiem rotātu, neuzkrītoši skaistu un pārdomas rosinošu paklāju kāpj uz kuģa klāja. Iespējams, apprecējusi tapešu pārdevēju un izlīmē tapetes jaunajā dzīvoklī.
Ja nejauši sastopat Zojas jaunkundzi, palīdziet tomēr panest paklāju.
Ja sastopat vēstnesi no Vīnes, nododiet viņam vēstījumu Zojas jaunkundzei, ka, lai arī kaimiņi ir satraukušies, viņa visu ir paspējusi.
2014.g. 17.jūl.-8.aug.